Arizonā esmu pieradusi uz jautājumu par savu valsti atbildēt: «Latvija, Eiropa.» Studiju biedri par to mani velk uz zoba, taču regulāri satieku cilvēkus, kuri nav dzirdējuši par Latviju, tāpēc ērtāk šķiet uzreiz piesaukt kontinentu.
Aizvadītajā nedēļā gadījās pretējs pārsteigums, piedaloties diskusijā par Krievijas karu Ukrainā — auditorijā kāds zinīgi pajautāja, vai Latvijā valdošā partija uzvarēja vēlēšanās kara dēļ?
Diskusiju organizēja universitātes Melikjana centrs, kas pēta Krieviju un Austrumeiropu. Tā bija kupli apmeklēta, ar Baltkrievijas un Armēnijas kolēģiem saņēmām pulka jautājumu, bet pēc sarunas klausītāji nāca pateikties vai izteikt atbalstu.
Par karu nākas runāt ik pa laikam, tāpēc esmu pamanījusi divus tematus, kas bieži izrādās pārsteigums sarunbiedriem. Pirmais — daudzi pat nenojauš, cik ļoti karš ir izmainījis Eiropu. Politiskā konsolidācija, ekonomiskās sankcijas un enerģētiskās atkarības pārraušana, militāro spēju izvēršana — tas viss ir jaunums cilvēkiem, kuru uztverē ASV ir vienīgās Ukrainas sabiedrotās. Ar to daļēji saistās otrs gana populārs mīts, ka tieši ASV ieroču piegādes eskalē konfliktu, tāpēc palīdzība jābremzē. Šo mītu baro Tramps, virkne citu republikāņu un arī mediju, kas reizēm skan vēl šķebīgāk par Kremļa propagandu, indējot cilvēku prātus.
