Mūsdienu Lāčplēši — tā kolēģe Agnese Meiere nosaukusi brašos jaunekļus, kas pēc četriem valsts aizsardzības dienestā pavadītajiem mēnešiem pozē mūsu žurnāla vākam. Mārtiņš, Kristers un Bruno šovasar pēc vidusskolas beigšanas nolēma brīvprātīgi iestāties dienestā, kamēr tas vēl nav obligāts. Nenožēlo, un tas nav tikai garšīgo pusdienu dēļ, ko visi slavē vienā mutē.
Lielākie lāči viņu dzīvē vēl tikai nāks priekšā, tomēr kaut ko no karavīru ikdienas skarbuma jau ir nācies sajust — kā miega badā, tumsā vai aukstumā norūdīt savu prātu un ķermeni. Kā atbildēt ne tikai par savu ādu, bet palīdzēt biedriem. Staltā stāja bez vārdiem pavēsta, ka disciplīna un treniņi gājuši labumā.
Taču dažas viņu atbildes uz Agneses jautājumiem liek man dziļi ievilkt elpu, lai neapraudātos. Tāpat kā puišiem, arī man domas atgriežas pie īsta kara, no kura nevar piecos vakarā aiziet mājās kā no Ādažu kazarmām.
