Pērn rudenī es pārlasīju Rīdzenes sarunas un dažus spilgtākos fragmentus Ir atkārtoti publicēja, lai pirms vēlēšanām atgādinātu Lemberga un Šlesera vecos oligarhu plānus — kā raustīs valdību, ieliks prezidentu, sakārtos medijus un noslauks valsti.
Likās absurdi, ka 11 gadus pēc Saeimas atlaišanas un oligarhu kapusvētkiem Šlesers atkal kandidē uz Saeimu, bet Lembergs «par premjeru, bļ*ģ». Jā, es citēju arī krievu lamuvārdus, kas šajās sarunās skanēja pārpārēm — tieši tie ir īss un skaidrs signāls, lai atpazītu šo darboņu stilu un attieksmi pret politiku, valsti un tautu.
Jauns rudens tagad ir klāt ar jaunu absurdu — visā nopietnībā jāapspriež Lemberga iefiltrēšanās valdībā. Kopš 2018. gada vēlēšanām nosēdējusi opozīcijā, ZZS cer atgriezties pie varas. Topošie koalīcijas partneri gatavi to uzņemt, pat neprasot lauzt sadarbības līgumu ar Lembergu, kurš starplaikā ne tikai pirmajā tiesu instancē atzīts par vainīgu smagos noziegumos un nosēdējis gadu cietumā, bet iekļauts arī ASV sankciju sarakstā. Kā valdība var būt brīva no Lemberga ietekmes, ja koalīcijā ielaiž Lemberga partiju ar diviem deputātiem un valdes locekļiem? Ja omletē iekuļ vanckaru, tad to var turpināt saukt par omleti, pielikt klāt lasi un uzmalt svaigus piparus, bet ēst gan nevar.
