Vakarā, kad rakstu šo sleju, Latvijas Radio koris dzied Hāgā. Koncerttūre Nīderlandē un Beļģijā, protams, ir sen plānota, bet izcilajiem mūziķiem tagad uzstājoties ir vēl viens spožs lauru vainags, ar ko lepoties. Pagājušajā nedēļā koris saņēma prestižo žurnāla Gramophone balvu par pērn izdoto albumu ar Džona Keidža mūziku. Starp citu, koris pie albuma sāka strādāt pandēmijas laikā, un diriģents Sigvards Kļava saka — tas bija eksperiments, spēle. Nekas izkalkulēts vai paredzams.
Diriģents intervijā ir gan sapņaini noslēpumains, kad runā par mākslu kā cilvēciska pārdzīvojuma avotu, kas nedrīkst būt ideoloģiju vai mārketinga producēts sociāls projekts. Bet vienlaikus Kļava ir arī skarbi tiešs, runājot par finanšu trūkumu kultūrai Latvijā. Viņam šķiet pazemojoši publiski runāt par neadekvāto atalgojumu, tomēr — ja pat mūziķi ir «atļāvušies atvērt muti, tad tiešām ir sūdi».
