Latvijas neatkarības pilnīgas atgūšanas 20.gadskārtu gribējām atzīmēt, intervējot Mihailu Gorbačovu. Pieteicāmies jau pavasarī. Klusums. Kolēģiem Viļņā - tāpat.
Kāpēc? Neatkarības cīnītājiem nolaistās asinis kā kauna traips sarecēja uz nedalāmās savienības karoga, kuru atkal vienkrāsainu padarītu tikai jaunas asinis - taču šādu cenu Gorbačovs negribēja maksāt. Viņš vienmēr noliedzis, ka pavēlējis vardarbīgi apspiest nemierniekus, noraidot pilnīgi pretējos militāristu apgalvojumus. Tad kāpēc klusums?
Atbildi piedāvā jauna krievu vēsturnieka slepeni nokopēti Gorbačova arhīvi, kas nonākuši Spiegel rīcībā. Tajos Gorbačovs izkrīt no demokrātiskā reformatora tēla. Viņš ir «reālists» - uzzinot par Tjaņaņmiņas slaktiņu, pragmatiski secina, ka varai sevi jāaizsargā: «3000 cilvēku, nu un?» Kad armijnieki ar sapieru lāpstiņām kapā sievietes Tbilisi, vācu sociāldemokrātu līderim skaidro - bija jārīkojas stingri pret PSRS ienaidniekiem, lai aizsargātu perestroiku, mūsu revolūciju. «Viņš ir to pusē, kas slepkavoja Viļņā,» pēc 13.janvāra parādās ieraksts Gorbačova tuvākā padomnieka dienasgrāmatā.
