Šovasar pirmo reizi mūžā trāpījos vētrā, no kuras kļuva pa īstam bail. Īsā laika sprīdī, kas kalnu ceļa serpentīnā nozīmēja tikai dažus nostūrētus kilometrus, debesis pēkšņi pārvērtās zilimelnā mākoņu okeānā, un saule tajā nogrima kā uz neatgriešanos. Mežonīgs vējš rāva elpu ārā no mutes, un krusas gabali triecās blīvām, niknām kārtām. Haotisks, bezmērķīgs spēks, kas iedveš pilnīgu bezspēcību. Apokalipse gan izrādījās tikai mēģinājums - neticami drīz saule atgriezās, un izpluinītā, slapjā pasaule visapkārt uzmirdzēja kā pēc sen gaidīta atspirdzinājuma.
Aizvadītais gads man atgādina šīs sajūtas, kas pārņēma vētrā, kad nekontrolējama ārēja vara savanda lietu kārtību. 4634 cilvēki ir krituši karā Ukrainas austrumos. Vairāk nekā 100 Krievijas spiegu lidmašīnu vai iznīcinātāju ir pārtverti pie Baltijas gaisa telpas šogad - trīsreiz vairāk nekā pērn. Kremļa impēriskā agresija un Rietumu atbildes reakcija ir iedarbinājušas kaimiņvalsts ekonomikā lejupvērstu spirāli, un neviens nezina, ko nesīs rītdiena. Atšķirībā no kalnos piedzīvotā šis apokalipses mēģinājums nepavisam nav beidzies.
