Sveču mirdzošais un karstais paklājs Daugavmalā. Rūgtenā mārtiņrožu smarža pie Brīvības pieminekļa. Kā uzvaras zīme salocīta sarkanbaltsarkana lente pie sava un pie pretimnācēja atloka. Noslēgtie un nosvērtie latvieši ar šiem sirsnīgajiem uzmanības apliecinājumiem sveic cits citu un Latviju galvenajā svētku nedēļā, kad svinam savas neatkarības pasludināšanu un aizstāvēšanu.
«Lielas tautas var dažkārt lempīgi un augstprātīgi izturēties. Mazai tautai vienmēr jābūt gudrākai un vērīgākai,» svētku numura intervijā saka mācītājs Juris Rubenis, aicinot apzināties, cik milzīga privilēģija ir sava valsts - tūkstošiem tautu ir pasaulē, bet tikai aptuveni divsimt valstu. Mums jābūt pateicīgiem par šo iespēju, saka Rubenis.
Būt pateicīgam - tā nav prasme, ko viegli uztrenēt, stāvot pārpildītā tramvaja vagonā, sēžot pie televizora garās reklāmu pauzēs vai lasot anonīmus komentārus ziņu portālos. Prasīgumu, vienaldzību - jā, bet pateicīgumu? Par ko tieši te būt pateicīgam?
