Ja būtu jāsacenšas ar idejām, kuras aizpeldējušas vistālāk no sava starta veidola, olimpiskās spēles būtu medaļnieces. Pēdējās desmitgadēs tās pārvērtušās dārgā televīzijas šovā, kur devīze «ātrāk, augstāk, stiprāk» skan kā dzelžaina biznesa prasība. Pagātnē ir laiki, kad spēles bija amatieru sporta svētki un piedalīties bija svarīgāk, nekā uzvarēt, tagad katram posmam lielajā patēriņa ķēdē jāspēj pelnīt.
Taču viena lieta ir nemainīga - lai kādi būtu tehnoloģiskie, finanšu, medicīnas vai mārketinga jauninājumi, finiša līniju joprojām šķērso dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm. Un viņam sāp tāpāt kā pirms 100 vai 2500 gadiem.
Olimpisko spēļu atklāšanas nedēļā pievēršamies šai pamatlietai, lūdzot vairākus Latvijas olimpiešus atkailināt savus «Ahileja papēžus» - parādīt sava ķermeņa vārīgās vietas un pastāstīt, kā viņi tiek galā ar krīzēm, kur spēcinās. Piemēram, daudzcīņniecei Aigai Grabustei patiešām ir Ahileja papēdis, precīzāk, visa pēda, kas pēc intensīvās slodzes jālutina ar olu kompresēm.
