Dzīve ik pa laikam atgādina, ka vērts turpināt savu ceļu uz mērķi, pat ja jālaužas cauri dubļiem, ērkšķiem un skeptiķu bariem. Lielisku piemēru nupat sagādājusi Nobela komiteja, piešķirot balvu medicīnā Katalinai Kariko. Šīs zinātnieces atklājumi ļāva izstrādāt mRNS vakcīnas, kas Covid-19 pandēmijā glāba neskaitāmas dzīvības.
Taču pirms 30 gadiem, kad Kariko sāka eksperimentēt ar ribonukleīnskābes molekulām, viņas darbs mūždien karājās mata galā. Dzimusi Ungārijā un astoņdesmitajos emigrējusi uz ASV, zinātniece vairākkārt palika bez laboratorijas un naudas, jo akadēmiskais «meinstrīms» ilgstoši neatzina viņas pētījumus par perspektīviem.
Kariko nepadevās. Viņas zinātkāro prātu interesēja nevis ērtības vai amati, bet gan vēlme atšifrēt dabas noslēpumu un izmantot to cilvēku ārstēšanai. «Es sajutos kā Dievs,» Kariko atceras to dienu, kad eksperimentā pirmoreiz atklāja, ka šūna spējusi saražot jaunu proteīnu pēc komandas, ko tai devusi viņas ievietotā mRNS molekula.
