Tā mēdz dēvēt cilvēka nespēju paturēt atmiņā visu, kas tajā iemaldījies. Vai, teiksim, otrādi - tā ir spēja iztukšot atmiņu, laika gaitā balinot un dzēšot lieko. Reizēm šis atmiņas nepilnīgums kaitina, reizēm ļauj uzelpot. Taču ir skaidrs, ka bez atmiņas mēs būtu gluži citādas būtnes - tādas, kuras eksistē bez pieredzes.
Aizmiršanas likumu atcerējos, analizējot augstskolu akreditācijas rezultātus. Diskusija par studiju kvalitāti, kas pirms gada saviļņoja tik daudzus, ir pagaisusi no atmiņas. Miljonu latu vērtais studiju kvalitātes pētījums ir aizmirsts pagātnes fakts, tāpat kā politiskie plāni nopietni revidēt augstskolu piedāvājumu, koncentrējot resursus izcilības veicināšanai. Tagadnes realitāte - akreditācijas komisija dragā mežonīgā tempā, vienā piegājienā akreditējot simtiem programmu uz nākamajiem sešiem vai diviem gadiem. Gana laba izrādījusies arī teju puse no programmām, kuras pērn eksperti ieteica slēgt. Šis atmiņas zudums maksās dārgi - pat ja izglītības sistēmas kleinums nav tik acumirklīgi sāpīgs kā nespēja iegaumēt to, ka uguns apdedzina.
