Daudzi būs dzirdējuši par 10 000 stundām, kas jāpavada kādā nodarbē, lai kļūtu par īstu profesionāli. Pēc šāda standarta mēs visi varētu saukt sevi par pandēmijas profesionāļiem — galu galā, esam jau vairāk nekā pusotru gadu pavadījuši, trenējoties sadzīvot ar bīstamo vīrusu.
Hm, bet kāpēc mūsu rezultāti ar laiku kļūst tikai sliktāki?
Kāpēc valdība, kura spēja ieklausīties ekspertu ieteikumos pandēmijas sākumā un panākt rekordzemus inficēšanās un mirstības rādītājus, tagad ar cietām sejām ignorē mediķu un citu speciālistu izmisīgos brīdinājumus par katastrofu un ir gatavi sūtīt nāvē tūkstošiem cilvēku? Epidemiologi lēš, ka pandēmijas murgs varētu beigties pavasarī, kad cilvēku vairākums būs vakcinēti vai izslimojuši. Diemžēl Latvijā trešais pandēmijas vilnis izvēršas šausmu scenārijā ar pārpildītām slimnīcām un krematorijām, un valdības nespēju rīkoties izlēmīgi krīzes novēršanā. Esam kļuvuši nevis gudrāki, bet gļēvāki un vājāki. Kaut kāds ačgārnais Zelta zirgs, kurā Antiņš trešajā varoņdarba mēģinājumā gāžas tieši bezdibenī.
