Sāncensība starp brāļiem un Mārtiņa Meiera Jāzepu (centrā) ir iekodēta jau Reiņa un Kristas Dzudzilo radītajā spēles telpā. Publicitātes foto.
Raiņa Jāzeps un viņa brāļi Ineses Mičules inscenējumā ir izrāde ar katarses spēku
Ir diezgan viegli noformulēt, kāpēc izrādi uzskati par labu. Daudz grūtāk ir atklāt, cik personiskas domas un emocijas ir izraisījis iestudējums, kas paceļas pāri krietna, profesionāli padarīta darba mēram. Valmieras teātra pagaidu mājvietā Kurtuve iestudētā Raiņa traģēdija ir šis otrais gadījums, tāpēc, lai atvieglotu uzdevumu, pieturēšos pie režisora Eduarda Smiļģa savulaik izvirzītās ideāla teātra formulas — skaidrība, kaislība, vienkāršība.
Formas vienkāršība
Režisore pirmoreiz, ja nemaldos, ir strādājusi kopā ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo. Abu Dzudzilo radītā telpa gandrīz vienmēr ir savā ziņā slēgta un pašpietiekama ideja, ar kuru režisoram jārēķinās kā gatavu izrādes komponenti, un reizēm sadarbība pārtop par divām paralēlām «līnijām», starp kurām jālaipo aktieriem. Jāzepā un viņa brāļos telpa piešķir izrādei stingru konstrukcijas režģi, kurā pietiek gaisa dzīvai un mainīgai darbībai.
