Skats no izrādes. Priekšplānā Sokrats — Vilis Daudziņš, centrā Faidrs — Ivars Krasts.
Ulda Tīrona JRT pasniegtais Mielasts tomēr ir filozofu cunftes jociņš
Šie vārdi pēkšņi ieskanējās galvā, un pēc brīža savā izpildījumā uzpazinu arī melodiju: «Tri karti, tri karti, tri karti» - tā taču neglābjami aizbraucošais jumts māj nabaga Hermanim, nu, Germanam, no Pīķa dāmas! Beidzot man atradās atslēga, ar kuru būtu vajadzējis tikt iekšā Mielastā un baudīt uz nebēdu. Vai tad operā ienāk prātā taujāt, kāpēc kāds stāv un vienā gabalā dzied? Vārdi nemaz nav jāsaprot, saturs vienkārši jāizlasa programmā, Loengrīns drīkst ierasties jāšus uz gulbja, un mora nožņaugtā Dezdemona dziedāt vēl krietnu brīdi. Opera taču!
Nepieciešamība vērtēt Ulda Tīrona iestudējumu kā dramatisku skatuves darbu ir gaužām grūts uzdevums. To vieglāku nepadara arī apjomīgā programma ar notikumu īso pārstāstu (patiešām kā operā) un vēl arī tekstu kopumā, ieskaitot izrādes veidotāja norādes par kustībām vai izteiksmi, kā arī skaidrojumu atsevišķiem jēdzieniem. Tas viss ļoti izskatās pēc vācu romantisma laika Lesedrama - lasāmlugas, kuru arī bija paredzēts lasīt nevis vienatnē, bet draugu un domubiedru kompānijā. Visu pārējo pievienotu lasītāju un klausītāju iztēle.
