Vēlēšanās izrauties no konveijera ikdienas un ļauties «bagātu ļaužu» dzīvei ir stingrs psiholoģisks pamats krāsainu un ar baudu izspēlētu raksturu parādei. Inese Pudža— Anna, Rihards Jakovels — Jānis. Publicitātes foto
Rūdolfa Blaumaņa Ļaunais gars Valmieras teātrī mainījis laiku un vietu, un loģiku
Šī teātra sezona solās paiet Rūdolfa Blaumaņa zīmē, jo gaidāmi vismaz pieci jauniestudējumi vai visos Latvijas teātros. Bet režisorei Inesei Mičulei būšot pat divas mūsu klasiķa interpretācijas — nule Valmierā iznākušajai komēdijai Ļaunais gars sekos drāma Ugunī Nacionālajā teātrī. Režisora profesija neļauj strādāt astoņas stundas piecas darba dienas, vismaz domās viss notiek nepārtraukti, un gluži iespējams, ka vairāki iecerēti uzvedumi zināmā mērā spoguļojas cits citā. Diez vai Ugunī pārlieku daudz komisku elementu atradīsies, toties Ļaunajā garā Inese Mičule uzsvērusi dramatiskos, pat traģiskos notikumus.
Jau izrādes sākums ir draudīgs un pat drusku rēgains: pustumsā skatuvei pāri slīd melna ēna. Ēnu sarodas aizvien vairāk, spocīgais puskrēslas rīts pārvēršas mehāniski darbīgā dienā: cilvēki kā roboti slīd pa taisnām līnijām — nodod, saņem, noceļ, pārliek, nodod, saņem, pārliek, noceļ. Ikdienišķais konveijers mūsdienu vistu fermā ir tik rutinēts, ka nav jābrīnās par to, cik aplam viegli ļaudis uzķeras uz vieglas naudas apsolījumu. Ir vinnēti četrarpus miljoni!
