Andris Ogriņš. kā būtu ja tevis nebūtu epikūr. Jāņa Rozes apgāds, 2021.
Andris Ogriņš savā jaunākajā dzejas grāmatā joprojām ir uzticīgs tumšajai, brīžiem fantasmagoriski rēgainajai estētikai, tāds ir rakstnieka stils un rokraksts. Pa ceļam uz iznīcību nedaudz mīlam, diezgan daudz ciešam vai jūtamies dezorientēti, vientuļi, atsvešināti, it sevišķi, ja ir tendence būt dziļdomīgam un pasaules iekārtojumu analizējošam — par to arī Ogriņa tekstos.
Ogriņa dzejas telpa ir tumšā paralēlā realitāte — viss ir kā īstajā dzīvē: ielas, nami, ļaudis, vilcieni. Tomēr tā ir «cita realitāte, ēnas arhetipa» telpa. Pasaule, ko sedz bieza putekļu kārta, varbūt tā ir pasaule pēc kādas apokaliptiskas katastrofas. Padrūma laiktelpa, pastarpināts sāpju motīvs, sava veida misticisms un makabrie momenti. Sēras un padošanās iespējamības apcerēšana. Un nāves idejas klātbūtne uzkrītoši daudzos tekstos. Reizumis Ogriņa dzejoļos tumšais gan auksti vai kosmiski uzmirdz saplīsušos stiklos, kosmiskos spīdekļos.
