Tomasīnas lomā Evelīna Priede, viņas skolotājs Septimuss — Toms Harjo. Foto – Mārtiņš Vilkārsis.
Piecas stundas ilgā Jaunā Rīgas teātra izrāde Arkādija no jauna meklē dzīves patiesību
Lords Bairons klibo, jo viņam paradums šaut sev kājā! — gandrīz vai iedziedas lēdija Krouma. Ironiju viņa gan palaidusi garām, tomēr teikts ir labi, tāpēc es to atkārtošu arī par izrādes režisoru Alvi Hermani. Viena lieta ir neizdevusies izrāde, cita — izrāde, kas nenogurstoši uzsver: pirms divdesmit gadiem varējām labāk.
Pirmā Hermaņa Arkādija «iznāca» 1998. gadā, un tā tiešām bija neparasta. Vairumu teātra darbu, neliekuļosim, aizmirst pēc gada, diviem. Arkādiju atceras daudzi, pat ja tikai izrādes detaļas — Andra Freiberga papīrā veidotās scenogrāfijas poētisko trauslumu vai Gunas Zariņas un Ģirta Ēča duetu, izspēlējot pašu mīlētāju ilgi neapjausto mīlas stāstu. Tas ir daudz, un Hermanis nav kautrējies jaunās Arkādijas reklāmas materiālos to atgādināt. Bet, lūk, āķis: ja blakus nolikts vecais, tad jaunajam tas jāpārspēj vai vismaz — jādiskutē ar to. 2024. gada Arkādija nedara ne vienu, ne otru.
