Čulpana Hamatova un Kristīne Krūze izrādē Kurlmēmo zeme. Foto — Jānis Deinats
JRT izrāde Kurlmēmo zeme ir aktrises Čulpanas Hamatovas personiskais stāsts
Aktrise Čulpana Hamatova uz skatuves uznāk klusumā. Viņa apsēžas, sāk runāt, bet… skaņa nepamet lūpas. Viņa ir mēma. Mirklis, vēl mirklis, un tad sāk darboties arī aktrises balss. Hamatova runā latviski, faktiski bez akcenta, bet — ne savā balsī. Viņa runā par to, ka, emigrējot no Krievijas, savu balsi pazaudēja. Balss izrādē kļūst par piederības zīmi; balss ir mājas, balss ir sajūta, ka esi savā vietā. Bet arī klusums runā, īpaši tad, kad klusē Hamatova.
Kurlmēmo zeme, pirms tā kļuva par Alvja Hermaņa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, bija stāsts un filma. Valērijs Todorovskis 1998. gadā, par pamatu izmantojot Renātas Ļitvinovas stāstu, uzņēma filmu Kurlo zeme, kurā Čulpana Hamatova nospēlēja vienu no savām pirmajām lomām. Tā ir filma par 90. gadu Krieviju, un tā jauno aktrisi mirklī padarīja slavenu. Hamatovas varones Ritas puisis Aļoša sapinas ar bandītiem. Rita, meklēdama naudu viņa izpestīšanai, satiek kurlu meiteni Jaju, kas viņu pamudina nostāties uz prostitūcijas ceļa, kā arī iepazīstina ar sapni par utopisku salu, laimīgo zemi, uz kuru abas reiz aizbrauks. Jajai šī kurlo zeme nozīmē vietu, kur nebūs jādomā par naudu; Rita savu definīciju meklē. Vai tā ir neatkarība, ko nodrošina nauda, mīlestība pret Aļošu vai attiecības ar Jaju?
