No kreisās: Baiba Broka (Sabīne), Toms Harjo (Jānis), Marija Linarte (Iveta) un Sabīne Tīkmane (Katrīna). Foto — Jānis Deinats.
JRT izrāde Sievietes un vīrieši — kāpēc negribas kliegt, smieties vai diskutēt?
Nevienam, kas Latvijā interesējas par teātri, nav noslēpums, ko par tēmu «sievietes un vīrieši» domā Alvis Hermanis. Vismazākais — jūsu uzmanības lokā noteikti pazibējusi kaut vai diskusija par seriālu Aģentūra, kas šobrīd skatāms LTV un ko pavasarī virkne kinokritiķu (sieviešu, protams) apsūdzēja vai visos pasaules grēkos.
Un tā skatītāja dvēselē ielīst patīkamas gaidas, kā ikreiz, kad gatavojies kam neikdienišķam, teiksim, seklo latviešu kultūras ūdeņu sakulšanai nelielā vētrā. Ceru, sapratīsit manu vilšanos, atklājot, ka Sievietes un vīrieši ir vainojami daudz briesmīgākā grēkā par seksismu, proti, garlaicībā.
Par Hermaņa uzskatiem smīkņāt, manuprāt, nav pamata. Vispirms tāpēc, ka diemžēl jāpiekrīt režisora paustajam — no politkorektām (lasi: virspusīgām, lietu komplekso dabu ignorējošām) frāzēm atšķirīga viedokļa paušana prasa mugurkaulu. Bet visvairāk tāpēc, ka Hermanis ir gandrīz vienīgais režisors, kas Latvijas teātrī ienes «aktuālos» tematus — nacionālās identitātes apdraudējums, čekas maisi, dzimtes jautājums... Dabiski, skatītājam ērtāk, ja no skatuves skan viedoklis, ko pieņemt kā savu, bet arī provokācijai ir vērtība. Tā sakuļ, iesveļ, saduļķo. Un reizēm palīdz atrast jaunus ceļus.
