Ditas Lūriņas spēlētā senilā laumiņa, kas soli solī seko Egona Dombrovska novecojušajam Pīteram Penam, ir vēl viens liecinājums par neapturami aizplūstošo laiku un dzīvi. Foto — Ģirts Raģelis.
Dmitrija Krimova izrāde Pīters Pens. Sindroms, iespējams, ir Anteja atzīšanās bezspēcībā, ja viņš atrauts no zemes
Sen neesmu jutusies tik pretrunīgi kā šobrīd, kad cenšos recenzēt Nacionālā teātra «smagsvaru» Pīters Pens. Sindroms. Režisora Dmitrija Krimova (69) vārds, protams, fascinē. Viņa izrādēs esmu guvusi neizdzēšamu pieredzi, kad viņš kā prasmīgs arheologs slāni pa slānim attīrījis klasiskus darbus no aizgājušu laiku apsūbējuma un atklājis kaut ko, par kā eksistenci nebija ne nojausmas, bet kas svarīgs tieši «te un tagad».
Vai Krimova ar nepacietību gaidītais iestudējums ir būtisks notikums, kas uzspridzina zināmo un atklāj tajā jaunas dimensijas? Teiksim, kā savulaik cita no Krievijas nu emigrējuša režisora Kirila Serebreņņikova Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī, kuros pēkšņi tik skaidri ieraudzīju ģēnija laiktelpu — bezgalību un mūžību.
