Kirila Ēča un Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājumi — par vasaras zūdamību
Vai var just skumjas par zaudēto jaunību, vēl jaunam esot? Mierīgi. Iespējams, ka ikviens esam ilgojušies pēc zudušas vasaras, kad tā nupat sākusies. Varbūt neizbēgamās beigas kalpo par attaisnojumu skumjām, kurām taču nav loģiska iemesla? Šī savādā melanholija sasaucas ar FOMO (fear of missing out), kad apkārt notiek tik daudz, ka gribēdami nevaram paspēt piedzīvot visu, ko «vajadzētu». Brīžiem ir sajūta, ka «lietas manās rokās nolietojas», pirms tās vispār iegūtas, un ir paniskas bailes būt lēnākam par citiem.
Kirils Ēcis (25) īsti vairs nav uzskatāms par jauno dzejnieku, viņš publicējas jau kopš 2015. gada, ir plaši pazīstams kā dzejnieks un mūziķis, un viņa debijas grāmata Te nu ir tā vasariņa gaidīta jau ilgi. Lai gan šai būtu jābūt jauna cilvēka dzejai, to lasot, dažkārt ir sajūta, ka to rakstījis gandrīz vecūksnis vai vismaz cilvēks, kas daudz apmeklējis zaļumballes. Un ne tikai tāpēc, ka autors vienatnē dejo «bugi» vai ar gandrīz sataustāmu mīlestību lieto vecvārdus (kā izdilis deķis paklūpi pār kukurzni). (Kad autoram aptrūkstas sulīgu vecvārdu, viņš izdomā savus, sakārtodams tos atsevišķā dzejolī Dzirnais telekaukšķis.) Vai Miervalža Birzes balsij līdzīgā patosa dēļ, kas brīžiem uzplaiksnī kā kadri no vintage filmām, visvairāk tā ir arī traģiskā vecuma un nāves sajūta, kam jaunībā vēl nebūtu jābūt smacējošai, lai gan šķiet, ka vissmagāk to izjūt tieši pusaudži. (Nav vēl pieraduši.) Bēdīgās šlāgerballes sajūtu grāmatā papildina foto sērija, kurā tiek apbērēta varde, ironiski apspēlējot klasiskās mākslas klišejas.
