Divi stāsti par ārzemēs mītošiem latviešu puišiem, kas nespēj tikt skaidrībā par savu dzīvi
Man ir prieks pievienoties viedoklim, ka latviešu šolaiku literatūrā turpmāk būs jāiegaumē vēl viens vārds — Alvils Bergs. Nupat iznācis viņa debijas romāns Divi stāsti par Barsu, un grāmatas anotācija iepazīstina ar mazzināmo rakstnieku kā ar Jūrmalas kinoteātra Banga pēdējo reklāmmākslinieku.
Barsa — tā ir Barselona, tur ir silts un uz ielām norisinās īstā dzīve, miesa atvilgst, atceras baudīt. Literatūrā idejai par laimīgo zemi ir savas tradīcijas: atcerieties kaut vai Ilfa un Petrova radītā Ostapa Bendera kristālskaidro bērnības sapni par Riodežaneiro, kur «visi staigā baltās biksēs». Gētes Vilhelma Meistara mācību gadiem, kuru Minjona vilina uz savu bērnības zemi, «citronas kur zied». Vai padomjlaika ceļojumu stāstos jūsmīgi piesauktā Gruzija, par kuru šolaiku dramaturgs Jevgeņijs Griškovecs asprātīgi piebilst, ka «gribu uz Gruziju» nav virziens, bet gan dvēseles stāvoklis. Vēlme izkļūt no dzīves pārmaiņu drudža, dodoties uz Barselonu, ir dvēseles stāvoklis, kas vieno divu grāmatā publicēto garstāstu galvenos varoņus.
