Margaritas lomā Ieva Segliņa, Volands — Arturs Krūzkops. Foto — Anita Kremma.
Dailes teātra izrāde Meistars un Margarita rāda, ka ļaunumam mūsdienās ir globāls raksturs
Ceru, ka inteliģentā sabiedrībā par idejas seklumu aizliegt krievu autoru darbus nav jārunā: pasaules pastāvēšanas laikā neviens nav kļuvis labāks un gudrāks, izvēloties kaut ko nezināt. Jautājums ir cits — ko ar uzzināto iesākt? It īpaši — ja lasa tādu kulta darbu kā Mihaila Bulgakova romāns Meistars un Margarita, pabeigtu 1940. gadā, bet lasītāju kaislīgi mīlētu kopš 60. gadiem, kad PSRS tas iznāk pirmajās cenzētajās versijās.
Igauņu režisoru Tīta Ojaso un Enes-Līsas Semperes iestudējums ir sarežģīts gadījums. Tomēr daži iespaidi un skaidrības labad arī īss sižeta pieminējums. Romāns sākas, kad Staļina laika Maskavā ierodas Sātans (Volands) un sastopas ar dažādu kalibru blēžiem un neliešiem. Meistars romānā parādās, kad tas jau ir pusē; šī ir līnija par mākslinieku totalitāras varas sakropļotā pasaulē, ko emocionāli piesātina Meistara un Margaritas mīlas stāsts. Visbeidzot romānā ievīta arī tikšanās starp Ponciju Pilātu un Jēzu (Ješuu Ha-Nocri), kuras apstākļus Meistars uzminējis savā romānā.
