Filozofijas doktora lomā Gundars Āboliņš, pseidoindiešu gaišreģe — Regīna Razuma. Foto — Jānis Deinats.
Alvja Hermaņa izrāde Vēlā mīla Jaunajā Rīgas teātrī ir smieklīga un stindzinoša
Kas velk režisorus atpakaļ «nozieguma vietā»? Kā Oļģertu Kroderu, kurš četras reizes iestudēja Hamletu. Kāpēc tieši tagad Alvis Hermanis atgriezies pie Īzaka Baševisa Zingera stāstiem, ko tādās pašās sienās un tērpos pirms turpat desmit gadiem uzvedis Minhenes Kamerteātrī? Protams, viņš tā ir darījis vienmēr, un citkārt esmu tikai priecājusies, ka nevajag braukt kaut kur prom, bet tepat var ieraudzīt režisora nākamo soli. Tomēr šis ir cits gadījums, man šķiet.
Baševisa Zingera stāsti Vēlā mīla un Seanss, ko režisors izvēlējies izrādes divām daļām, ir par vecumu, kas pienācis tālumā, kad apcirstas vai pārtrūkušas visas saites, kas sēja pie savējiem, un pat aizmirsies, kādi bija tie savējie un kāpēc palaisti vējā. Par divu svešinieku satikšanos, kad laika atlicis tik maz, ka nekāda pakāpeniska tuvināšanās nav iespējama, un turēšanās pie cerības uz mīlestību ir tikpat neganta, cik komiska un bezcerīga. Un nav no svara tas, ka Vēlajā mīlā tā arī nedabonas pensionāri, kas īsti nezina skaitu saviem miljoniem, bet Seansā — pa ielām nomētājies, svešumā neko neatradis filozofijas doktors un pseidoindiešu gaišreģe.
