«Jāatzīst, ka pati daudzus darbus labprāt lasīju ne tikai pētījuma, bet arī intereses dēļ. Bija romāni, kurus lasīju tikai spilgtā gaismā un ciemos pie draudzenēm. Stīvena Kinga Zvēru kapiņus man pat negribējās turēt istabā, kur guļu. Šis romāns analizē bailes no nāves un mirušajiem.»
Lai atklātu, cik daudz zemdegu ir šausmu literatūrā, literatūrzinātniece Bārbala Simsone sagatavojusi pētījumu Monstri un metaforas. Ieskats šausmu literatūras pasaulē
Lai nokļūtu pie viņas, jāiziet cauri drūmam, pelēkam, pat saulainā dienā mitram un pēc čurām smirdošam tunelim. Man vienmēr jāsaņem dūša, lai tajā ieietu, bet šoreiz ceļi trīc, sperot pirmos soļus uz grīdas, ko izraibinājušas izspļautas košļājamās gumijas un krēpas. Pie vienas no kolonnām nekustīgi stāv milzīga auguma vīrs ar pelēku seju, kurai svītru pārvilkusi rēta ar nesen sarecējušām asinīm. Nolaižu acis, lai ātrāk tiktu viņam garām, bet krūtīs ieduras viņa roka: «Tikai dažus centus, kundzīt!» Un es, acis nepacēlusi, mīkstām kājām izskrienu no tuneļa. Tur ārā ir gaisma, tur ir labi. Droši, pierasti trokšņaini, daudz ļaužu. Taču drebuļi nav mitējušies, kad uz skausta saceļas mati un āda kļūst auksta un mikla. Ceļā nostājies vīrs ar miroņa seju - nedzīvām acīm ieurbies nezināmā punktā, grīļojas šurp un turp. Acis ūdeņainas, viena gandrīz balta. Viņš ir dzīvs vai miris? Kad tieku viņam garām un aizkļūstu līdz mājai, kurā viņa strādā, priecīgi metos augšup pa kāpnēm, lecot pāri vairākiem pakāpieniem.
