2022_03_1646650066281.png
Jaunajā stāstu krājumā slavenais japāņu rakstnieks pievēršas savai dzīvei, vienlaikus saglabādams uzticību ierastajām metodēm
Lai gan Haruki Murakami jaunā krājuma Vienskaitļa pirmā persona darbi ir tapuši vairāku gadu laikā, tos vieno gandrīz elēģiska noskaņa, padzīvojušam autoram atskatoties uz dzīvi, lai aprakstītu brīžus un cilvēkus, kas uz viņu atstājuši neizskaidrojamu, bet arī neizdzēšamu iespaidu. Un šeit valdošais «es» vēstījums bieži šķiet tiešām autobiogrāfisks — pat stāstos, kur ienāk Murakami raksturīgais pārdabiskums.
«Šie ir tikai nenozīmīgi notikumi manā neievērojamajā dzīvē,» Murakami raksta stāstā Karnevāls par kādas paziņas rakstura tumšās puses atklāšanos. «Tomēr, kad tos atceros, ir tā, it kā es, ilgi un gari gājis, atgrieztos pie saviem pamatiem. Un esmu savādi aizkustināts.» Labākajos krājuma darbos patiešām pavīd šī sajūta par kādu dziļāku dzīves izpratni — tā savādā apjēga, kas nav iespējama citādi kā tikai attālā mājienā.
