Šamils Hamatovs tirgoņa Lopahina tēlā kļūst par izrādes centru. Triumfēdams par ķiršu dārza iegūšanu, viņš pat nepamana, ka izbēris urnu, kurā dievinātā Raņevska (Veronika Plotņikova) glabājusi dēla pīšļus. Foto — Kristaps Kalns
Viesturs Kairišs Rīgas Čehova teātrī iestudējis klasikas klasiku — Antona Čehova Ķiršu dārzu kā nupat uzrakstītu «černuhu»
Tas ir īpašs žanrs — «černuha»: līdz naturālistiskiem sīkumiem attēlota riebīga dzīve, kurā valda rupjš spēks un vardarbība, bet jebkādas cerības ir nožņaugtas jau, tā teikt, šūpulī. Kā jebkura žanra darbu, to iespējams interpretēt ļoti dažādi. Piemēram, Dž. Dž. Džilindžers savulaik Liepājas teātrī tipisku «černuhas» izrādi Hanana iestudēja par mīlestību, kas izdīgst cauri akmeņiem, un Dieva dzirksti, kura atspīd vismelnākajā dvēselē.
Viesturs Kairišs savā jaunākajā iestudējumā ir gājis savā ziņā pretēju ceļu un Ķiršu dārza ierasto poētisko nostalģiju interpretējis kā bezcerīgi vardarbīgu un falšu pasaules ainu. Tā ir šābrīža Krievija, kāds Piemaskavas villu rajons, kuram pāri gaudodami lido šāviņi, sienas ik pa brīdim tricina sprādzieni, bet tā labklājīgie iemītnieki joprojām garīgi barojas no valsts galvenajā laukumā atstātā, stikla zārkā gulošā monstra sulām. Scenogrāfe Kristīne Jurjāne spēles telpu izveidojusi kā griežamu divstāvu cilindru ar atsegtām daļām — istabām. Un cilindru griež… tauta, lugā tikai pieminētā «Jašas māte».
