Akadēmiķis Jānis Stradiņš. Foto: Rūta Kalmuka, F64
Akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (80) dalās pārdomās, kas nepieciešams Latvijas valstij, lai tā pastāvētu ilgāk kā Krišjāņa Valdemāra paredzētos 150 gadus
Zinātņu akadēmijas sēžu zālē pie sienas ir Ausekļa Baušķenieka glezna, ko akadēmiķis Stradiņš labprāt viesiem rāda, apskates laikā iesāņus neuzkrītoši vērodams reakciju. Mākslas darbā ap lielu galdu sasēduši dažnedažādi dzīvnieki. Cits varas apziņā izslējies (kā lauva), cits tam pieglaimīgi pieplacis pie vienas ķepas (kā trusis), vēl cits knapi turas uz sēdekļa (kā zilonis). „Lielās valstis," Stradiņš komentē. Nomaļus no visiem gleznā uz grīdas cieši kopā saspiedušās trīs baltas peles. „Nu un tās esam mēs," viņš izteiksmīgi pabeidz sakāmo.
Sarunas laikā allaž žirgtais un laipnais Stradiņš dusmīgi triec rādītājpirkstu kabineta smagnējā retro koka galda virsmā. Tā atgadās brīžos, kad runā par latviešu pašapziņu. Marta nogalē, klajā nākot ziņai, ka Latvija piedzīvojusi ilgāko neatkarības periodu valsts pastāvēšanas vēsturē, šķita interesanti uzzināt Stradiņa domas par pirmās republikas laiku, gan arī, kādu to veidojam šodien.
