Riharda Vāgnera tetraloģijas "Nībelunga gredzens" pirmās daļas - operas "Reinas zelts" iestudējums Latvijas Nacionālajā operā Stēfana Herheima režijā. Foto: Eddijs Pālens, LETA.
Kāpēc Nacionālai operai jāatbrīvojas no postmodernisma štampiem un jānododas patiesai jaunradei
Vēlos atskatīties uz Latvijas Nacionālās operas iestudējumiem vairāku gadu laikā. Neesmu muzikoloģe, bet ārzemju literatūras vēsturniece un kritiķe. Tāpēc runāšu galvenokārt par libreta interpretācijām, režiju un scenogrāfiju. Lai šo jautājumu skatītu kopsakarā, ir jāieskicē mūsu gadsimta galvenā mākslinieciskā metode.
Postmodernisms parādījās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados zināmā mērā kā modernisma turpinājums, bet reizē arī kā tā noliegums. Modernismā, kas bija galvenā mākslinieciskā metode no pagājušā gadsimta sākuma līdz piecdesmitajiem gadiem, radošs indivīds tiek pretstatīts vulgārajam pūlim. Modernistu darbos priekšplānā tiek izvirzīti tādi jautājumi - kā interpretēt šo pasauli, kā saskaras dažādas interpretācijas un kur meklēt patiesību.
