Hannoveres izstādē tiek pielabots robots humanoīds. Foto: EPA/LETA
Zinātnieki vēl strīdas par to, cik izglītība Latvijā ir reformējama, par cik tā ir pietiekama NAP 2020 apguvei un izpildei
Ekonomists Dainis Zelmenis, Stradiņa Universitātes asociētais profesors, par to rakstot 8.aprīlī Ir.lv, vispirms piemin divkārtējo Eiropas Komisijas komisāru un reiz Latvijas izglītības ministru Andri Piebalgu. Es reiz satiku Piebalgu ministrijā pie piekrautā, kādreiz mana tēva darba galda. Tēvam es jautāju par to, ko viņš tur dara. Viņa atbilde bija: „Cenšamies pacelt Latvijas izglītību augstāk!" Piebalgs izrādījās gudrs vīrs, kurš, atbildes meklējot, nepārsteidzās, bet smēķēt smēķēja gan uz vella paraušanu. Viņš augstos amatos ir vēl šodien.
Atskatoties kaut vai līdz pat zviedru laikiem, redzam, ka trīssimt gados Latvijas izglītotāju uzdevums ir bijis pacelt izglītības līmeni no lasītpratēja līdz divām vai trim ziemām skolā, tad neatkarības laikā līdz nobeigtai pamatskolai, vēlāk līdz pat padomju laika vidusskolai. Mācību mērķis sākās ar katķisma lasīšanu un beidzās ar lasītāja skaidrojumiem par iemācīto. Ja latviešiem Bībele likās ļoti interesanta un raisīja zinātkāri, tad jāatzīst arī tas, ka viņi mācījās gan skolā, gan uz savu roku. Ja arī sākumā nemācījās matemātiku, ar laiku no šīs filozofijas nozares izšķīlās visas humanitārās, sociālās, dabas un tehniskās zinātnes. Tur, kā ievērojam Rietumu zemēs, piešķirtie doktoru grādi (Ph.D) vēl prasa disertācijas un sev nes līdzi šo filozofisko identitāti, piemēram, „Doctor of Philosophy in Sociology" parasti ar obligātām svešvalodas zināšanām.
