Borisa Ņemcova piemiņai Kijevas Neatkarības laukumā sveces un ziedi. Foto: EPA/LETA
Atceroties Borisu Ņemcovu
Pirms astoņām ziemām, 2008. gada saulainā maija vakariņu laikā, ar opozīcijas politiķi runājoties par šo un to, tajā skaitā par Kremļa saimnieka spējām noturēties, vairāk prātoju, kuram no mums būs vairāk taisnības par premjera un prezidenta amata rokādēm, nevis par mana sarunbiedra nākotnes izredzēm kļūt par savas valsts vadītāju. Tomēr noteikti nepieļāvu, ka tā būs mūsu pēdējā tikšanās reize un par viņu būs jādomā nevis kā pierasts - ar smaidu par patmīlīgu, lepnu, dzīves baudas pazīstošu cilvēku ar visām savām cilvēciskajām vājībām, - bet kā par simbolu robežšķirtnei, kā autoritāra valsts, kura atbalsta starptautisko terorismu, tomēr pāriet savu Rubikonu, vēršoties pati par teroristisku organizāciju, sasaucoties ar savu šaušalīgo, melno totalitāro pagātni. Atceroties Borisu Ņemcovu.
