Jānis Peters 2011. gada nogalē, pozējot Ir intervijai. Foto — Nora Krevneva, no Ir arhīva.
Mūžībā aizejot dzejniekam, diplomātam un sabiedriskajam darbiniekam Jānim Peteram (1939—2025), pieminam viņu kā vienu no latviešu kultūras dzirnakmeņiem
Ziemcietīgs
Tas zemeņlauks, kas meža malā tvīkst,
tas ir mans mūžs un tātad — ziemcietīgs.
Man nebūs jānomirst un nebūs jāiznīkst —
es esmu zemeņlauks un tātad — bezgalīgs.
Šīs dzejas rindas Jānis Peters pirms daudziem gadiem rakstīja par sevi un katru no mums, bet visvairāk — par savu tautu. Jo visi viņa dzejoļi runā par tautu. Tagad literatūras pētnieki teic, ka viņš ir viens no vistautiskākajiem latviešu dzejniekiem, bet ne jau vienkāršotā izpratnē. Petera dzeja tapa no mūžseno dainu pasaules uztveres atslēgu un tēlainības ierauga. No sīkstām koku saknēm, melnām jūras dzīlēm, jāņzālēm, zibeņiem un vārdiem kā pērkondārdiem. Tā ir bagātīga, lekna un bezgala dziļa dzeja. Silta un stipra kā rupjmaize, kurā vari sagaršot ne tikai graudus, bet arī pašu zemi, no kuras tie brieduši. Viņš rakstīja par vectēviem, tēviem un dēliem. Par mātēm, meitām un bērniem, kuri aug. Par laika un likteņa maltuvi, kurā griežamies.
