Georgijs Osokins. Foto — Reinis Hofmanis
Pianists Georgijs Osokins (30) stāsta par Arvo Perta mūzikai veltīto soloalbumu, sadarbību ar Deutsche Grammophon un atklāj, kāpēc ir svarīgi sapņot
Stāsts par pianistu Georgiju Osokinu ir viens no tiem, par kuriem domājot, gribas teikt — lūk, cilvēks uz sava īstā dzīves ceļa. Kad sarunas laikā jautāju, vai arī viņam par sevi ir līdzīgas sajūtas, Georgijs smaidot atbild: «Es jau pirms pieciem un pat desmit gadiem tā būtu teicis. Un ceru, ka pareizā ceļa sajūta manī būs arī pēc vairākiem gadiem, kad tu vai kāds cits man par to pajautās vēlreiz.»
Georgijs ir dzimis un audzis ģimenē, kurā gan mamma, gan tēvs, gan vecākais brālis spēlē klavieres. Drīz arī pats sapratis, ka vēlas kļūt par pianistu. Apgūt klavierspēli sāka jau piecu gadu vecumā, bet pirmoreiz plašākai publikai demonstrēja savu talantu desmit gadu vecumā, kad uz skatuves muzicēja kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Ilgi nebija jāgaida, līdz Georgijs savu vārdu pieteica arī starptautiski, piedaloties dažādos jauno pianistu konkursos Eiropā un citviet pasaulē.
