Indija ir modē. Latvieši, kuriem Latvijā pietrūkst saules, miera, vienatnes un garīguma, dodas uz tālo Āzijas valsti pie Indijas okeāna
Cilvēki, kuri bijuši Indijā, vai nu to iemīl, vai nosolās nekad uz turieni vairs nebraukt. Vienaldzīgo nav.
Šoreiz – par latviešiem, kuri Indijā atrada to, ko meklēja. Rita Pedāne regulāri brauc pie sava skolotāja meditēt un trenēt «iekšējā klusuma sajūtu». Unda Putāne katru gadu dodas, kā viņa saka, ķermeņa tehniskās apkopes braucienos uz ājurvēdas klīnikām. Savukārt Vladimirs Avramenko un Anita Arbidāne pusgadu Indijā gleznoja un saskatīja tur mākslas biznesa iespējas, tāpēc solās doties atkal.
Pie skolotāja
Sastapt Ritu Pedāni ir grūti. Viņa tikko atgriezusies no mācībām Sanktpēterburgā, darba daudz, arī ājurvēdiskās masāžas klienti gaida. Vienīgais laiks, ko varam izbrīvēt, ir kādas piektdienas astoņi vakarā. Rita mani sagaida savā dzīvoklī Rīgā. Dodamies uz virtuvi, iepazīšanās turpinās ar masalas tējas – tās sastāvā ir piens – gatavošanu un baudīšanu. «Vakarā izdzerts piens pa nakti baro smalkos ķermeņus un dod prātam skaidrību,» viņa stāsta. «Tikai nevajag pārsaldināt, jo tad tas rada iekāri.» Baltais runcis ātri vien atrod vietu man klēpī. «Nu, paārstē, paārstē meiteni,» Rita atļauj kaķim tur palikt. Viņa pati vēl mēģina noskaņoties sarunai un paskaidro, ka, atnākot mājās, uzreiz iesmērē galvu un ausis ar brahmi eļļu, kas noņem stresu. «Citādi nevar izturēt to informācijas gūzmu, kas gāžas pāri. Man ir saspringts darbs, nevaru uzreiz tā atjēgties.»
Spēka vārdi
Ritas ceļš uz Indiju sākās aptuveni pirms 15 gadiem. Lai arī pēc izglītības Rita ir mediķe, no medicīnas viņa bija aizgājusi. Viņa atrada darbu uzziņu birojā. Taču tā bijusi grūti izturama darba vide. «Es jutos briesmīgi, it kā no manis izsūktu visu enerģiju.» Meklēdama spēku un atbalstu, Rita daudz laika pavadījusi lūgšanās. «Es meklēju savu ceļu. Caurām dienām lūdzos, bet tik un tā īsti netiku ar sevi galā.» Kādu dienu Rita satikusi kaimiņieni, kura uzaicinājusi viņu atnākt uz Starptautisko Austrumu kultūras centru Urusvati, kur pulcējušies Babadži (viens no Indijas garīgajiem skolotājiem) sekotāji.
«Kaimiņiene teica, ka viņi tur «tīrot atmosfēru». Man bija interesanti vērot nesaprotamos rituālus, klausīties dziesmas. Beigās, kad sāka dziedāt latviešu tautasdziesmas ar uguns un spēka vārdiem, es pirmo reizi dzīvē sajutu, kā man enerģija burtiski dragāja pa ķermeni. Uz turieni ejot, jutos knapi dzīva, taču mājās es burtiski lidoju. Enerģijas man pietika trim dienām, galva skaidra, ir spēks. Atkal gaidīju pirmdienu, lai uzlādētos.» Pagājuši daži gadi, līdz viņa sapratusi, ka Urusvati centrā īstenībā notiek «kaut kas dziļš un nopietns». «Tā bija aktīvistu grupa, kas tikās ar domu strādāt ar sevi, jo, dziedot mantras, tās rada rezonansi ķermenī, nomierina prātu. Sāku lasīt literatūru, interesēties, man bija radusies vēlme uzzināt vairāk par ājurvēdu.» Kopš aiziešanas no medicīnas Rita bija sākusi meklēt savu īsto veidu, kā palīdzēt cilvēkiem.
Pamēģinājusi astroloģiju, medicīnisko astroloģiju un kristīgo dziedniecību, viņa taustījusies savos meklējumos, «tie bija tikai pakāpieni, lai es saprastu, kas notiek, un būtu gatava savam garīgajam ceļam». Nonākot līdz ājurvēdai, Rita to sajutusi kā savu.
No darba uzziņu birojā Rita aizgājusi ātri, bet tad sācies periods, kad darba bijis maz, nemaz vai maz maksāts. «Man bija periods, kad dzīvoju nedēļu ar vienu santīmu kabatā. Bet vienmēr viss 59.sekundē nokārtojās, pavērās kāda iespēja vai vismaz mamma no laukiem atsūtīja somu ar pārtiku.»
Kādā bezcerīgā, lūgšanām pilnā dzīves momentā Ritai sapnī parādījusies vīzija, kurā viņa ieraudzījusi jaunu, tumšmatainu vīrieti baltā tērpā. «Viņš teica, lai nebaidos, jo kopš šā brīža viņš mani vedīs. Tā bija ļoti spēcīga vīzija, pamodos noraudājusies un zināju, ka kaut kad tikšu skaidrībā, kas mani aicināja, bet no tā brīža dzīves pārbaudījumus vairs neuztvēru saasināti vai kā neveiksmes. Sapratu, ka visi fiziskie un materiālie pārbaudījumi man vajadzīgi dvēselei, ka man jāiziet tam cauri. Tikai vēlāk, ieraugot kādu attēlu, sapratu, ka tas ir Babadži.»
Gaiss smalki san
Pirmo reizi Rita uz Indiju aizbraukusi 2003.gadā. Indijā viņa devusies uz vienu no Babadži klosteriem Himalaju pakājē Gautamas Gangas upes krastos netālu no Indijas Kailasa kalna.
«Šī ir neparasta vieta. Hinduisma svētajos rakstos teikts, ka Kailasa kalns bijis indiešu dievības Šivas pirmā apmešanās vieta. Tur tiek veikti tik daudzi rituāli un lūgšanas, ir tik spēcīgas un tīras enerģijas, ka gaiss smalki san. Krievi saka namoļeno – lūgšanām piepildīts. To jūt pat cilvēki, kas ir materiālisti līdz kaulam. Otra tāda spēka vieta man ir pie Amatas upes – krauja, kur arī jūtu gaisa smalku sanēšanu.»
Rita jau septiņas reizes braukusi pie sava skolotāja Muniradža. Stāstot par viņu un par Babadži, Rita runā lēni, apdomā atbildes un meklē īstos vārdus. Muniradžu Babadži atstājis savā vietā kā skolotāju Rietumu pasaulei. «Muniradžs nozīmē «klusējošais valdnieks», visu dara klusējot. Runā ļoti maz. Ne vienmēr tiek sniegtas atbildes balsī. Tā mēdz atnākt ļoti negaidīti, citreiz pat pretrunā tam, kas man šķiet reāls. Dažreiz pat nav nekādas atbildes, un liekas, ka varbūt esi uzdevusi stulbu vai priekšlaicīgu jautājumu, bet piepeši kādā situācijā redzi, ka viss notiek, un atbildi saņem caur citu cilvēku.»
Rita atplaukst, stāstot par saņemtajām lielajām dzīves mācībām. «Aizbraucām uz klosteri svētku laikā. Visiem izdalīti darbi, mums ar draudzeni jāravē Muniradža dārzs. No visiem, kas atbraukuši, nav neviena, kurš tīrītu tualetes. Pie manis pienāk meitene no Īrijas un prasa, vai es varētu to darīt, bet, nē, saku, ka es jau dārzu ravēju. Nākamajā dienā joprojām tualetes netīrītas, un tad pēkšņi man ataust skaidrība, ka neviens nepiesakās tāpēc, ka tā tualete gaida mani, ka tas ir mans darbs! Tīrīju divarpus stundu, centimetru pēc centimetra, un visā tajā procesā sapratu vienu: ka es te mēžu arī savus un savu tuvinieku staļļus. Manā dzīvē šīs tualetes tīrīšana divu nedēļu garumā reāli nostrādāja. Aizgāja daži cilvēki un apstākļi, uz labo pusi nomainījās vide.»
Citā reizē Rita saņēmusi «dramatisku mācību» pēc kādas Indijas parlamentārietes masāžas. Vairākas stundas mēzusi tualetes, ātri ieskrējusi dušā, un jau jāiet masēt. Sutīgs karstums. Parlamentāriete guļ, Rita stundu masē. Pēc tam apkalpotājs parlamentārietei ienes lielu krūzi ar svaigi spiestu augļu sulu, bet Ritai nepiedāvā. «Tad man galvā sākās stulbas domas. Pie mums piedāvātu arī man, bet tur ne. Kliente man pasaka paldies, un es nevis vienkārši palūdzu padzerties, bet turpinu iekšēji vārīties. Eju ārā, pēkšņi redzu – uz zemes liels taurenis plivina spārnus. Pieeju tuvāk – rūpiju banknote. Pēkšņi galvā frāze: ja tev tik ļoti gribas, tad aizej pati un nopērc! Viss saslēdzās, sapratu, kas tikko notika, atcerējos, kādā svētā vietā atrodos un ar kādām domu kakām to piesārņoju. Man bija liels kauns un reāla mācība – jākontrolē ne tikai darbi, bet arī domas.»
Saņemta svētība
Klosterī cilvēki cenšas katru dienu nākt pie Muniradža, bet Ritai tas neesot galvenais. «Tev nav jābūt skolotāja acu priekšā visu laiku, tā saikne ir ļoti smalka un spēcīga, un tā man ir, atrodoties gan tur, gan šeit. Viss balstās uz iekšējām izjūtām. Nevari noslēpt neko – ne savas sliktās domas, ne nepareizu rīcību. Viņa priekšā nevari samelot, tāpat kā tu to nevari izdarīt savā priekšā.»
Galvenais, kas Ritai noticis attiecībās ar Muniradžu, – viņai tika dota svētība ājurvēdas darbam. «Sākumā ļoti baidījos ar to nodarboties, jo pēc dabas esmu perfekcioniste. Daudz lasīju, mācījos ājurvēdas pamatus Latvijā. Man likās – ja es kaut sīkumu nezināšu, varu kādam kaitēt. Bet es palūdzu skolotājam – ja viņš to redz kā manu ceļu, lai viņš svētī manu darbu un manas mācības. Viņš deva. Tikai tad sāku konsultēt cilvēkus.»
Rita pie skolotāja brauc bez konkrēta uzdevuma, taču atzīst, ka Muniradža tuvums palīdzot noturēt iekšējo mieru un klusumu. Tas nepieciešams, lai sasniegtu noteiktu smadzeņu ritmu, kurā notiek garīgā dziedniecība. «Tas ir alfa ritms, smadzeņu elektromagnētisko impulsu frekvence, kas ir starp nomodu un iemigšanu. Šajā stāvoklī notiek ķermeņa un prāta dziedināšana,» Rita skaidro. Paralēli garīgajai praksei Rita papildina iemaņas pie klostera masierēm.
Pēc katras atgriešanās Ritas līdzcilvēki sakot, ka viņa izskatās aizvien jaunāka, arī fiziski viņa jūtas labāk. «Tur esi nošķirts no pasaules, no ikdienas un vari koncentrēties garīgajam darbam, meditācijai, mantru jogai. Apstākļi tur diezgan ekstremāli. Ja es būtu Latvijā, visticamāk, ļautu ķermenim gūt virsroku pār garu, piemēram, situācijā, kad ceļi sāp tā, ka paiet nevar ne soli, bet jāiet 16 km lejā no kalna. Tad ir īstais brīdis pierādīt to, ka garīgais ir primārs. Lūdzu, mīļā, pierādi, ej lejā un neļauj ķermenim gūt virsroku! Tad ieslēdzas milzīgs gribasspēks.»
Ritas pamatdarbs ir saistīts ar medicīnas statistiku valsts iestādē, bet masāžas un diētas konsultācijas notiek brīvajā laikā. «Savu darbošanos ar ājurvēdu es nevaru nosaukt par darbu, tā ir kalpošana cilvēkam, kalpošana Dievam cilvēkā.»
Uz ājurvēdas klīnikām
Ar Undu Putāni mēs satiekamies kafejnīcā Rīgas klusajā centrā, un ātri vien noskaidrojas, ka viņas dzimšanas diena ir vienā datumā ar dienu, kad Indija tika pasludināta par republiku. Nesen atgriezusies no sava kārtējā ājurvēdas kūres brauciena, šoreiz uz Šrilanku, viņa atkal kārto koferus, lai dotos uz Deli – uz biznesa partnera kāzām. «Tās būs īstas indiešu kāzas, kas ilgst piecas dienas. Man tas šķiet kaut kas brīnišķīgs.» Tāpēc tiek šūta īpaša kleita, pirktas dāvaniņas, to skaitā Latvijas Bankas izdotā jubilejas Dzintara monēta. Taču dienu pirms aizbraukšanas Unda atraksta e-pastu, ka kāzas atceltas – jaunie iepriekšējā vakarā sastrīdējušies. «Indija turpina visu darīt pa savam. Diezgan drosmīgs solis – atcelt kāzas, kas gatavotas pusgadu… Bet es tik un tā braukšu. Indija vienmēr vietā sniedz kaut ko citu, tikai tu nekad nezini, ko tieši.»
Klikšķis Keralā
Unda Putāne bija 15 gadu nostrādājusi reklāmas aģentūrā, kad saņēmusies un izveidojusi savu ceļojumu aģentūru The Traveler. Domājot par to, ko varētu piedāvāt klientiem, un pašai dodoties izlūkbraucienos uz dažādām valstīm, Indijā, Keralas štatā, Undai noticis «klikšķis». Viņa aizbraukusi uz Indijas dienvidiem un arī citiem iesaka Indiju sākt iepazīt «no apakšas uz augšu». «Kerala ir mīlīgāka, tur ir pludmales, eiropiešiem tā ir vairāk saprotama, šoks uzreiz nav tik liels. Tie nav trakie Himalaji un ziemeļi, kur ir gan žurkas, gan ubagi, kur cilvēks pirmo reizi aizbrauc un stāsta, ka Indija nepatīk. Tu vienkārši nebiji tam gatavs!» Undai Keralā ļoti iepaticies, un bijis skaidrs – ja viņai deg acis, stāstot par šo vietu klientiem, tad arī citi gribēs aizbraukt un pārbaudīt.
No spa līdz ājurvēdai
Undai jau no senākiem laikiem paticis spa, Latvijā iepazinusies arī ar ājurvēdu. «Biju diezgan stipri aizrāvusies ar jogu, un ājurvēda gribot negribot tevi ievelk. Spa procedūras un ājurvēda atšķiras ar to, ka, lai arī abos strādā dakteri, spa vairāk orientēts uz labsajūtu, bet ājurvēda – uz ārstēšanu. Tāpēc klīnikā neviens neprasa, vai tu jūties labi, tev jādara tas, kas jādara.» Undai pirms kāda laika bijis kritisks gads, kad gan dzīvē, gan veselībā nebija viss, kā gribētos. «Tā mēs darām: pārstrādājam jēgu, pārkreņķējamies, novedam sevi līdz depresijai. Tas krājas, un vienā mirklī saproti, ka pats vairs netiec galā.» Unda atcerējusies par kādu viesnīciņu Keralā, piezvanījusi un prasījusi, vai viņiem blakus ir arī ājurvēdas klīnika. Jā, esot.
Pirmais šoks bijis diagnostika, proti, veselības stāvoklis tiek noteikts, izpētot pulsu. «Tas ir interesanti, ka pēc pulsa var noteikt, ka tev sāp labais ceļgals, piektais muguras skriemelis un galva. Bet tā tas ir.» Unda stāsta, ka savā ājurvēdas pieredzes ceļā sastapusi gan sliktākus, gan labākus ārstus, kuri zināšanas nodod no paaudzes paaudzē. «Es ārstus meklēju pieredzes ceļā, bet citiem noteikti ieteiktu konsultēties pie Latvijas ājurvēdas speciālistiem. Internets ir pilns ar brīnumiem. Pašlaik ājurvēda ir bizness, visi to ir sapratuši. Kur bizness, tur arī mānīšanās.» Kāpēc latvietim jāizvēlas tik tālas valsts medicīna? Unda stāsta, kā viņai gadījies: «Jūtu, ka man nav labi, bet asins analīzes lieliskas. Saku, ka man nav labi, bet man atbild, ka viss ir labi. Aizbraucu uz Indiju, man paskaidro, kas nav labi, iedod augu tabletes un izstāsta diētu. Pēc pāris dienām visi nelabumi pazuduši.»
Vispirms nolaiž, tad paceļ
Ājurvēdas ārstnieciskais process, vienkāršoti sakot, ir masāžas ar karstām eļļām vai augu «plācenīšiem», ar kuriem viegli masē ķermeni, kā arī galvas masāža. «Visa pamatā ir augu maisījumi un speciāli sagatavotas eļļas. Ja ir laba klīnika un labs ārsts, tev uztaisīs personīgo eļļas maisījumu, ko šajā laikā lietot.» Taču domāt, ka ārstēšanās laikā būs viegli un priecīgi, nav pamata.
«Tas ir gan fiziski, gan psiholoģiski grūts laiks, ir jāievēro stingra diēta. Pirmās trīs dienas liekas, ka it kā tu tikai ej uz masāžām un procedūrām, bet pēc tam aiz nespēka spēj tikai gulēt. Viņi sākumā vēl saasina tavas sajūtas un sāpes, «pavelk ārā sliktumus», kā viņi paši saka, «nolaiž tevi līdz zemei», lai pēc tam atkal «celtu augšā».» Tad arī nākot ārā visi emocionālie niķi, stiķi un dusmas – periods, kura dēļ Unda savos attīrīšanās ceļojumos brauc viena pati. «Viss kas nāk ārā, jo tas ir attīrīšanās procesa ietvaros, un neviens cilvēks nav pelnījis tavus niķus. Ājurvēda nav viegls process, bet tev ir laiks visu apdomāt, arī meditācija tiek ieteikta, un tu sakārto sevi ne tikai fiziski, bet arī garīgi.» Otrajā nedēļā parasti rodas spēks, enerģija kaut ko darīt. Trešās nedēļas pārmaiņas esot brīnišķīgas. «Salīdzinājums ir neaprakstāms. Ķermenis ir jāiztīra, un es labi redzu, ko nozīmē atšķirība «pirms» un «pēc».» Kādā no agriem rītiem, kāpjot kalnā skatīties saullēktu, Unda noķēra mirkli, ko nēsā sev līdzi. «Aizveru acis un zinu, ka esmu tai kalna galā un sēžu saullēktā. Mirklis vai mūžība – nezinu, bet sajūtu atceros… It kā pasaule atvērās. Laikam turp varētu vest izbērt pelnus…»
Bateriju uzlādēšana
Īsts pārbaudījums ir atgriešanās Latvijā, un ar to jārēķinās, jo īpaši tiem, kuri attīrīšanās kūri veic ziemā. Jo vēl mēnesi pēc atgriešanās vajadzētu ievērot īpašu diētu – bez kofeīna, alkohola, saldumiem. «Tur katru rītu dod augļus, tādējādi iegūsti cukuru, un saldumus neprasās. Mums savukārt nav īstu, negatavinātu, svaigu augļu. Piemēram, papaiju Indijā uzskata par labāko organismu attīrošo augli, bet šeit nopērkamā ir neēdama, to pat nevajadzētu ēst.» Varot izlīdzēties ar ziemas dārzeņiem – burkāniem, kāļiem -, Unda pēc atgriešanās daudz ēd rīsus. Ir skaidrs, ka kūres turpināšanai Latvijā nepieciešams stingrs raksturs. «Vieglāk mobilizēties ir tad, kad atceros brīnišķīgo, vieglo atgriešanās sajūtu. To bail pazaudēt, un tā palīdz izturēt diētu, jo, ja es vairāk atļaušos, jutīšos sliktāk.»
Unda skaidri zina, ka kopš gada sākuma kūres Šrilankā līdz septembrim viss būs kārtībā, bet rudenī, kad tuvosies Ziemassvētki un «pārstrādāšanās laiks», būs jāsāk uzmanīties un domāt par ikgadējo «bateriju uzlādēšanu».
Mākslinieku Indija
Gandrīz pusgadu pavadījis Indijā gleznojot un gatavojoties janvārī notikušajam Indijas mākslas samitam India Art Summit, Vladimirs Avramenko ir pārliecināts, ka šīs valsts augošās ekonomikas dēļ mākslas biznesam tur ir liela nākotne. Lai arī ar kādiem izaicinājumiem nācās sastapties svešajā vidē un kultūrā, figurālās glezniecības pārstāvji Vladimirs un viņa draudzene Anita Arbidāne tur plāno atgriezties.
Pēc pusgada prombūtnes pagaidām abi apmetušies vecāku mājās, un saruna ar māksliniekiem notiek Ragaciemā nedēļu pēc atgriešanās Latvijā. Vladimirs un Anita izrādās priecīgi, ka mēs ar fotogrāfu ierodamies norunātajā laikā. Pēc tam atklājas, ka, tik ļoti pieradušiem pie naliki, naliki* jeb indiešiem raksturīgās nenoteiktības un nesteidzības, mūsu punktualitāte viņiem esot patīkams pārsteigums.
Iedvesmas brauciens
«Es sapratu, kāpēc tieši Indijā meditācija ir tik populāra,» saka Vladimirs. «Dažreiz tur vienkārši neko nevar darīt. Piemēram, nedēļu līst lietus. Vai pazūd internets, jo žurciņa pārgrauzusi vadu, un nevienu tas neuztrauc. Vai strādnieki neatnāk, jo kāda sievai dzimšanas diena. Tad tu neko nevari izdarīt, atliek nomierināties un gaidīt. Sēdi un meditē, jo viņi nesaprot, ja kaut ko pārmet. Tikai smaida, ir priecīgi un saka naliki, naliki. Tur ir tas skaistums.» «Necepšanos» sev līdzi uz Latviju atveda arī abi mākslinieki. «Nav jēgas bojāt nervus. Pārslēdzies un dari kaut ko citu – eiropiešiem tā ir vērtīga mācība.»
Meklējot jaunu auditoriju Latvijas mūsdienu māksliniekiem, Galerija 21 jau pirms diviem gadiem vienu gleznotājas Anitas Arbidānes darbu nosūtīja uz Indijas modernās mākslas gadatirgu Deli. Tas uzņemts ar lielu interesi un nopirkts, tāpēc 2010.gadā galeristi Anitai un Vladimiram piedāvāja iespēju vispirms pašiem padzīvot Indijā, saprast vidi un cilvēkus un gleznot, bet pēc tam izstādīt darbus Indijas mākslas samitā un pāstāvēt Latviju. «Doma bija smelties iedvesmu no Indijas, tās atmosfēras, jo indiešiem ļoti patīk savi motīvi, viss indiskais. Jau sākumā bija cerība, ka tad mūsu darbus uzņems vēl labāk un veiksmīgāk,» saka Vladimirs.
Tuvāk īstajai kultūrai
Mākslinieki izvēlējās dzīvot Indijas dienvidos, Tamilnādas štata Aurovillas pilsētiņā. «Izrādījās, ka tas ir īsts ciemats. Ar kazām uz ielām, un govīm kā satiksmes dalībniecēm.» Nopietnākais iemesls, kāpēc viņi izvēlējās Aurovillu, bija tas, ka tā ir «indiska», taču, tā kā eiropiešiem tā ir populāra meditāciju vieta, pilsēta arī pielāgojusies Eiropas viesu uzņemšanai. Tas bijis vidusceļš, «lai mūsu vēderiem nebūtu pārāk liela šoka un mēs neatstieptu kājas», saka Vladimirs. Tomēr meditācijas centru un masāžas salonu tuvumā viņi padzīvojuši tikai mēnesi, pēc tam atraduši citu mītni blakusciematā. Gan tāpēc, ka gleznošanai vajadzēja vairāk telpas, gan tāpēc, ka gribējies tuvāk īstajai Indijai. «Uz Aurovillu ārzemnieki brauc meditēt, viņi ir tā pārstrādājušies, ka sākušās problēmas ar veselību. Visi tie stāsti ir sarežģīti un pat traģiski. Itāļiem apnicis striktais katolicisms Itālijā, frančiem nepatīk mazas, sakārtotas pilsētiņas, vāciešiem riebjas kontrole un tas, ka vecāki saviem bērniem liek mācīties par grāmatvežiem. Viņi mūk no savas dzimtenes un uz Indiju speciāli brauc haosa dēļ, pēc brīvības. Tad daudzi sapērkas krāsainas kašmira lupatas, uzliek turbānus un milzīgas rotas un apgaroti staigā ar deguniem gaisā. Pārsvarā viņi runā par spirituālām lietām, enerģijām, čakrām, kurām jāatveras, man tās tēmas nav tuvas, tāpēc ar viņiem nesanāca dziļas sarunas. Vietējie savukārt nodarbojas ar akmens tēlniecību, amatniecību un galdniecību, taisa šūpuļkrēslus un lampas, priecājas par dabu un meditē strādājot. Apmetāmies mājā, kur pirmajā stāvā dzīvoja kāds vīrs Ganešs ar ģimeni. Viņš taisīja fantastiskas akmens skulptūras, un man, kas nodarbojas ar reālistisko glezniecību, tajā vidē bija ļoti interesanti un saprotami.» Pārāk mierīgi gan nav bijis – mafijas klaniem norēķinoties, pretējā ielas pusē Jaungada naktī notikusi dubultslepkavība.
Rosās, čum un mudž
Indieši ceļas ap pieciem no rīta. Sievietes pat puspiecos, jo vajagot gādāt brokastis bērniem un pusdienas, ko dot līdzi vīram un bērniem. Tad arī mostoties kazas un visa pārējā radība. «Uzreiz gaisā parādās smaržas, jo uguni viņi kurina ārā kā pirms 1000 gadiem. Mājiņas jau arī primitīvas – bez logiem un durvīm. Ap pieciem sāk skanēt arī tempļi – skaļi un meditatīvi, dažreiz pat trīs mūzikas vienlaikus. Anita tos trok-šņus nevarēja izturēt, tāpēc cēlās agri.»
«Iedvesmu gaidīt nebija laika,» tagad saka Vladimirs. «Rokas sāp, varbūt pat negribas, bet jāstrādā. Mēs izjutām laika spiedienu un atbildību, jo, lai piepildītu paviljonu, četros mēnešos katram vajadzēja uzgleznot trīs četrus darbus. Veidojot lielformāta gleznas ap pusotru metru un vairāk, sanāca strādāt no rīta līdz vakaram.» Laiks paejot domājot, plānojot un skicējot. Tāpēc daļu no idejām viņi paņēmuši jau no Latvijas un Indijā darbu turpinājuši.
Arī neierastie dabas apstākļi atnesa citu pārsteigumu pēc cita. Mitrumā rāmji sākuši pelēt, apakšrāmjos pēkšņi iemetušies kukaiņi. Vēl kādu rītu Vladimirs un Anita konstatējuši, ka iepriekšējā vakarā nokrāsotais gaišais fons vienā gleznā aplipis ar sīkām mušiņām, nācies ar mazu otiņu visas kasīt nost. Mākslinieki atstāsta gadījumu, ka, no rīta pamostoties, secinājuši, ka pilna gulta ar skudrām. Izrādās, tās ieradušās pēc tauriņa, kas aizkritis aiz gultas un nomiris.
Pārstāv Latviju
Iespaidojoties no Indijas dabas, Anita kādā gleznā atradusi vietu mērkaķim un Indijai raksturīgam skatam. Taču Vladimirs saka: «Varbūt tā bija mazliet kļūda, ka ne pārāk skatījos apkārt. Indijas ietekme manos darbos ir galvenokārt krāsu izvēlē. Biju stūrgalvīgs un gleznoju to, ko biju ieplānojis, jo domāju, ka indiešiem varbūt būs interesanta eiropiešu māksla. Taču vēlāk izstādē redzēju, ka pie manām gleznām vairāk aizkavējās tieši itāļi, spāņi, skandināvi.» Indiešiem patīkot gleznās skatīt savu kultūru, filozofiju, sev pazīstamu vidi, «savus Krišnas, Šivas, un, oi, cik daudz Gandija mēs redzējām, pat no pogām veidotu», stāsta Vladimirs. Pie Anitas gleznotā mērkaķa gan daudzi esot apstājušies un priecājušies: «O, monkey, monkey!»
Kontrasts starp valsts dienvidiem un Deli esot milzīgs. Dienvidos sievietes staigā sari ar jasmīnu ziediem matos, bet vīrieši lungi jeb sarongās. Savukārt Deli pārsteidz ar pārticību un moderno vidi. «Tādu pārticību pat Krievijā reti var pamanīt,» saka Vladimirs.
Indijas mākslas samits Deli notiek jau trešo gadu un pulcē daudzu valstu modernās un mūsdienu mākslas galerijas, kolekcionārus un interesentus. «Indija attīstās strauji, arī viņu mākslas tirgus. Samita dalībnieku skaits un popularitāte aug ar katru gadu. Katrai galerijai ir savs paviljons, tur var gan apskatīt, gan nopirkt gleznas, zīmējumus, skulptūras, fotogrāfijas. Viņi aicina galerijas no Eiropas, manuprāt, viņiem imidža celšanai interesē viss eiropeiskais.» Kā atzīst Galerijas 21 veidotāja Zane Reķe, mūsu mākslinieku dalība ir bijusi veiksmīga – interese un atzinība liela, nodibināti labi kontakti, kas nākotnē varētu veidoties par veiksmīgu sadarbību. «Jācenšas braukt uz turieni, lai atkal un atkal pierādītu savu esamību,» saka Zane. Arī Vladimirs un Anita gribētu uz Indiju braukt atkal – jo īpaši tāpēc, ka radusies aptuvena nojausma par vietējo kultūru, tradīcijām, ikdienu un klimatiskajiem apstākļiem.
* Rīt – tamilu val.
