ASV prezidents lūdzis Norvēģijas finanšu ministram palīdzēt tikt pie balvas
Pēdējo nedēļu diplomātiskā žvangošanās ap mieru Ukrainā var izsaukt jūras slimību tajos, kuri cenšas pārāk cieši sekot līdzi tam, kā Donalds Tramps mētājas no vienas nostājas uz citu.
Daudzi jau sen atmetuši roku un šo šķietami haotisko rīkošanos noraksta uz viņa «neprognozējamību».
Taču, lai gan var nemitīgi mainīties Trampa nostāja lietās, kas viņam šķiet mazsvarīgas (piemēram, drošības garantijas Ukrainai), lielajos jautājumos Tramps ir pavisam konsekvents un prognozējams.
Viņš mīl naudu. Viņš grib atriebties saviem ienaidniekiem. Un, pats svarīgākais, viņa dziļi narcistiskajai personībai ir neremdināmas slāpes pēc atzinības, glaimiem un slavas.
Kāpēc Tramps tā pūlas panākt mieru Ukrainā? Lai glābtu nevainīgus upurus no Krievijas agresijas? Lai sargātu starptautisko tiesību principus? Lai iestātos par Rietumu vērtībām? Protams, ne. Viņam arī diezin vai rūp priekšvēlēšanu lielīšanās, ka izbeigšot karu «24 stundu laikā». Ko tik viņš nav solījis un tūlīt pat atkal aizmirsis.
