Izglītības darbinieku streiks būtu tikai priekšvēlēšanu kampaņas daļa
Neviens ministrs un neviena valdība nespēs apmierināt visas prasības, teica izglītības ministre. Taču nevis Anita Muižniece pašlaik, kad Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrība atkal pieteikusi streiku, bet gan Mārīte Seile 2015. gada novembrī. Arodbiedrību vadīt nupat bija stājusies vairākās partijās — Latvijas ceļā, Šlesera LPP/LC, Reģionu aliansē, Zatlera Reformu partijā, Latvijas Reģionu apvienībā — sabijusī politiķe Inga Vanaga, un streika mērķi arī tolaik bija acīmredzami politiski — bija jāmaina valdība.
Atgādināt it kā tik senus notikumus šodien, kad LIZDA pieteikusi streiku no 19. septembra, ir vērts tāpēc, ka Vanagas rīcības modelis tajā reizē bija tāds pats kā pašlaik — izvirzīt neizpildāmas prasības un piedraudēt ar streiku, pāris mēnešus patēlot sarunas un noraidīt kompromisa piedāvājumus, tad vajadzīgajā brīdī paziņot, ka vienoties nav iespējams. Arī streika iegansti tolaik bija līdzīgi — iebildumi pret jaunu atalgojuma modeli un prasības palielināt algas skolotājiem. (Un pat Vanagas prognozēto streikotāju skaits tolaik bija tāds pats — ap 24 tūkstošiem.) Vienīgi politiskā situācija bija citāda. ZZS saimniekam Aivaram Lembergam bija nobriedusi vajadzība nomainīt Vienotības premjerministri Laimdotu Straujumu, un savi aprēķini bija arī gan tā laika Vienotības vadonei Solvitai Āboltiņai, gan trešajai valdības partijai VL—TB/LNNK.
