Kolēģe nes žurnālistes Viktorijas Roščinas ģīmetni viņas izvadīšanā Kijivā 8. augustā
Gūstā kritušos ukraiņus Krievijā spīdzina, izvaro, mērdē badā un liedz medicīnisko palīdzību. Šī rupjā starptautisko tiesību pārkāpšana ir sistemātiska politika
Pirms nedēļas, 8. augustā, Ukrainas sabiedrība pēdējā gaitā pavadīja pētniecisko žurnālisti Viktoriju Roščinu (28). Viņas nāve ieslodzījumā ir viens no šausmīgākajiem apliecinājumiem tam, kā pret sagūstītajiem ukraiņiem izturas Krievija.
Viktorija krita gūstā pirms diviem gadiem Melitopolē, kurp bija devusies veidot reportāžu par ukraiņu dzīvi okupācijā. Vairāk nekā gadu viņa pavadīja ieslodzījumā. Žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji cīnījās par viņas atbrīvošanu, jaunā sieviete bija iekļauta gūstekņu apmaiņas sarakstā 2024. gada septembrī. Taču Viktorija neatgriezās. Gada sākumā Ukrainai atdeva viņas sakropļoto līķi — bez smadzenēm, rīkles un acīm. Šaušalīgā nežēlība satricināja starptautisko sabiedrību, kolēģi apņēmās detalizēti atšķetināt viņas gūsta un nāves apstākļus.
Policijas izmeklēšanā noskaidrots, ka Viktorijas spīdzināšana organizēta apzināti — Taganrogas 2. ieslodzījuma vietas priekšnieks personīgi deva pavēles padotajiem izmantot fizisku un morālu spiedienu pret jauno žurnālisti, ignorējot starptautiskās cilvēktiesības. Viktorijas bojāeja ir kļuvusi par žurnālistes pēdējo reportāžu, kas izgaismo simtiem ukraiņu likteni.
Ukrainas ģenerālprokuratūrai ir dati par 286 karagūstekņu bojāeju Krievijas cietumos. Nonāvēto civiliedzīvotāju skaits nav zināms.
«Precīzu skaitu nezinām, mēs varam tikai minēt,» komentē cilvēktiesību aizstāvji no centra Zmina. Lielākā daļa ukraiņu — gan civiliedzīvotāji, gan karagūstekņi — tiek turēti bez saziņas ar ārpasauli, viņu ģimenes nesaņem gandrīz nekādu informāciju par tuvinieku statusu un atrašanās vietu. Bieži viņus spīdzina. Pēc ANO monitoringa misijas datiem, 95% ukraiņu gūstekņu pakļauti vardarbībai Krievijas cietumos.
Par to, ka Viktorija atrodas gūstā, viņas tēvs uzzināja tikai pēc pusgadu ilga sistemātiska darba ar Krievijas advokātiem, kuri pieprasīja informāciju Aizsardzības ministrijā.
«Krievijas varas iestādes atsakās arī starptautiskajām organizācijām piešķirt piekļuvi ukraiņu gūstekņiem. Tā ir daļa no apzinātas politikas — izslēgt karagūstekņus no starptautisko tiesību aizsardzības,» komentē Zmina. Tagad Krievija ir apstiprinājusi, ka tās cietumos atrodas aptuveni 8000 ukraiņu karagūstekņu. «Tomēr mēs uzskatām, ka šis skaitlis ir par 15—20% lielāks. Jo katrā karagūstekņu apmaiņā mums atsūta arī neapstiprinātus karavīrus,» skaidro Koordinācijas štābs karagūstekņu jautājumos. Kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma līdz šā gada jūlija beigām Ukrainā no Krievijas gūsta ir atgriezušies 6412 cilvēki, no tiem lielākā daļa — 5857 — gūstekņu apmaiņas ietvaros.
Bez vēsts pazudušie
Ziņas par Krievijas gūstā kritušajiem viņu ģimenes nesaņem nemaz vai ar milzīgu novēlošanos — pēc mēnešiem vai pat gadiem. Desmitiem tūkstošu karavīru un civiliedzīvotāju Ukrainā oficiāli tiek uzskatīti par «bez vēsts pazudušiem īpašos apstākļos». Daudzi ir Krievijas cietumos, taču agresorvalsts to neatzīst. Tā ir apzināta sistēma, lai turētu spriedzē gan gūstekņus, gan viņu ģimenes. Krievija par gūstekņiem neziņo arī Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai, lai gan saskaņā ar Ženēvas konvenciju tas ir jādara.
Kijivietes Jeļenas Kolesnikas vīrs Serhijs krita gūstā 2024. gada jūlijā. Viņa stāsta Ir, ka visu informāciju par vīra atrašanās vietu nācās pa drupačām vākt kopā no Krievijas publiskajiem kanāliem un sociālajiem tīkliem, lūgt arī advokātu palīdzību Krievijā. Šā gada sākumā viņas vīrs beidzot tika apmainīts, Serhija rehabilitācija joprojām turpinās. Ģimene atceras viņa gūstu kā briesmīgāko laiku savā dzīvē.
Cita ukrainiete Kristina Makarčuka stāsta, ka apstiprinājumu par viņas vīra sagūstīšanu saņēmusi, noskatoties Krievijas televīzijas sižetu, kurā Vladimirs tika intervēts. Kad Kristina pieprasīja oficiālu informāciju, atsaucoties uz šo sižetu, Krievija viņa atrašanās vietu neapstiprināja. Tāpēc Vladimiru joprojām oficiāli uzskata par bez vēsts pazudušo. «Tie nav atsevišķi gadījumi, tā ir sistemātiska politika, kas pārkāpj starptautiskās tiesības,» komentē cilvēktiesību aizstāvji.
Krievijas advokāts Nikolajs Polozovs, kurš izveidojis iniciatīvu Meklēšana. Gūstekņi un kopš 2014. gada aizstāv ukraiņus Krievijas tiesās, nesen publicēja informāciju par slepeno cietumu sistēmu Krievijā. Cilvēktiesību aizstāvis par šādu ieslodzījuma vietu pastāvēšanu nejauši uzzināja no Ukrainas karavīriem, kuri sagūstīti Kurskas apgabalā.
Parasti karagūstekņus Krievijā tur izmeklēšanas izolatoros vai cietumos. Tomēr kādā gadījumā dokumentos figurēja «pagaidu aizturēšanas centrs personām, kas pretojušās speciālajai militārajai operācijai». Tā Krievijā oficiāli dēvē karu Ukrainā. Jurista komanda salīdzināja datus un nonāca pie secinājuma, ka Krievijas teritorijā ir vismaz pieci šādi centri.
Šajos cietumos turēto Ukrainas karagūstekņu skaits joprojām nav zināms. Pēc advokāta teiktā, neviens no slepenajos cietumos ieslodzītajiem vēl nav atgriezies no gūsta. Advokāts pieļauj, ka tajos ir necilvēcīgi apstākļi, pret ieslodzītajiem vērš spīdzināšanu un seksuālu vardarbību. Par to liecina Ukrainas karavīru stāsti, kuri jau atbrīvoti no gūsta.
«Ceru, ka mēs vēl tiksimies»
Oļha Kurtmallajeva, kas izveidoja 501. jūras kājnieku bataljona ģimeņu savienību, pēdējo divu gadu laikā savam vīram uz Krievijas cietumu nosūtījusi 50 vēstules. Atbildi nav saņēmusi nevienu. Par vīra atrašanās vietu viņai nav ziņu.
«Pēdējo reizi Ruslans redzēts pirms vairākiem mēnešiem — kāds atbrīvotais ukraiņu karavīrs man pastāstīja, ka Ruslans izvests no kameras un vairs nav atgriezies,» stāsta Oļha. Vīra kolēģi min necilvēcīgos apstākļus Krievijas cietumos: spīdzināšanu ar elektrošoku, turēšanu badā, morālu pazemošanu.
Arī Anastasija Šekula katru dienu turpina cīnīties par vīra Artura atbrīvošanu. Pāris ir no Berdjanskas. Kopš 2014. gada Arturs dienēja Azov bataljonā, 2022. gadā aizstāvēja Mariupoli. Par to, ka vīrs nonācis gūstā, Anastasija uzzināja no Krievijas sociālajos tīklos publicēta video. Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja apstiprināja viņa aizturēšanu tikai pēc gada. Pēc apmainīto karagūstekņu teiktā, Arturs tiek turēts vienā no bargākajiem Krievijas cietumiem Mordvijā, kur atrodas daudzi ukraiņu jūras kājnieki. Viņus regulāri spīdzina.
«Nedod ēst, atņem ūdeni, liek stāvēt kājās līdz pat 16 stundām dienā un uzrīda suņus,» stāsta Anastasija. Nesen viņa saņēma īsu ziņu no vīra: «Ceru, ka mēs vēl tiksimies.»
Spīdzināšanu apraksta arī Jevheņijs Djačuks, Čornobiļas atomelektrostacijas inženieris, kuru sagūstīja jau pirmajā pilna mēroga iebrukuma dienā — 2022. gada 24. februārī. Drošības apsvērumu dēļ Ukrainas karavīriem nebija atļauts atomstacijas teritorijā atklāt uguni uz okupantiem. Tur sagūstītos vēlāk pārveda uz Baltkrieviju, pēc tam uz Krieviju. 2022. gadā viņa sieva Natalija saņēma vēstuli no Jevheņija: «Esmu dzīvs, vesels, viss ir labi.» Gūstekņus piespieda rakstīt šādas vienādas vēstules, vēlāk Natalijai stāstīja kāds no atbrīvotajiem. Viņš pastāstīja arī to, ka Jevheņijam no nepārtrauktās 16 stundu stāvēšanas atteicās klausīt kājas. Beidzot 2025. gada sākumā viņu gūstekņu apmaiņā atbrīvoja, bet Jevheņijs joprojām atrodas rehabilitācijā. Vīrietis atceras biežo sišanu un spīdzināšanu. Apsargi izmantoja gumijas stekus, elektrošoku, koka nūjas. Iemeslu nevajadzēja, piekāva par jebko. Piemēram, gūstekņiem lika dziedāt krievu dziesmas, bet, ja nezināja vārdus, tad sita.
Foto — Amnesty International un Scanpix
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
