Majors Jānis Slaidiņš. LETA
Majors Jānis Slaidiņš atskatās uz pagājušo gadu frontē Ukrainā. Viņš prognozē, ka šogad Krievija pielietos “maksimāla spiediena stratēģiju”, taču Putins nespēs sasniegt savus stratēģiskos mērķus, un turpināsies resursu karš.
Slaidiņš brīdina, ka var notikt Krievijas militāras provokācijas pret Latviju. Krievijai nebūšot resursu plaša mēroga uzbrukumam, taču tā varot mēģināt destabilizēt situāciju ar diversijām, teroraktiem un prokrievisku spēku aktivitātēm. Viņaprāt, būtu jāprecizē Ziemeļatlantijas līguma 5. pants, lai ir skaidrība, ko tieši NATO darīs Krievijas agresijas gadījumā.
Ar Zemessardzes štāba virsnieku, majoru Jāni Slaidiņu sarunājos 9. janvārī žurnāla redakcijā. Intervijas īsākā versija publicēta 15. janvāra žurnālā, bet šeit piedāvājam pilnu sarunu.
Kā jūs īsumā raksturotu norises frontē aizgājušajā gadā un kādus notikumus atzīmētu kā svarīgākos?
2025. gads ieies Ukrainas kara vēsturē kā izturības un pārbaudījumu gads. Skatoties, protams, vairāk gan uz politisko fronti, jo Ukrainai bija jādarbojas politiska spiediena rezultātā, jo kopš Trampa nākšanas pie varas redzam, ka uz Ukrainu tiek izdarīts spiediens. Jo Trampa mērķis visu laiku ir bijis tā kā atdalīt Krieviju no Ķīnas, un ar visiem biznesiem. Un tas liek secināt, ka Trampam Ukraina ir tāds sekundārais, ka viņam tas traucē.
Bet tas bija izturības gads. Krievija, neskatoties uz savu pārsvaru, it sevišķi dzīvā spēka pārsvaru, un arī uz šiem raķešu triecieniem, nav spējusi salauzt Ukrainu, un Ukraina turpina pretoties. Turklāt attīsta savu militāro rūpniecību un, protams, veic arī darbības frontē ar pretuzbrukumiem.
Kas pagājušajā gadā vērā ņemams frontē ir bijis? Nu, noteikti jāmin Kurskas operācija, kurā ukraiņi tomēr spēja dominēt kādu laiku un Krievija tikai ar Ziemeļkorejas palīdzību atguva šīs okupētās teritorijas.
Nu, un, protams, triecieni Krievijas dziļumā naftas pārstādes uzņēmumiem, naftas bāzēm, militāriem objektiem, dažādas partizāņu aktivitātes dziļi Krievijas teritorijā. To var uzskatīt par Ukrainas lielāko panākumu.
Piemēram, operācija Zirnekļu tīkls jūnijā?
Jā, arī tas, protams. Tas bija trieciens dziļi Krievijas teritorijā, ilgi plānota operācija, kuras mērķis bija Krievijas stratēģiskā aviācija, tā aviācija, kas ļoti bieži veic triecienus pa Ukrainas teritoriju, civiliedzīvotājiem padarot dzīvi diezgan izaicinošu.
Pagājušā gada janvārī jūs bijāt apkopojis Ukrainas politikas ekspertu trīs scenārijus. Optimistiskais – ka kara darbības aktīvā fāze varētu apstāties – nenotika. Vai sanāk, ka notika gan pesimistiskais, gan reālistiskais – ka Putins nepiekritīs izbeigt karu un ka turpināsies kara darbība, un līdztekus notiks sarunas?
Nu, Krieviju var ļoti vienkārši paredzēt viens iemesla dēļ – tai īsti nav atkāpšanās ceļa. Panākumu frontē nav, viņi var vienīgi bombardēt aizmuguri un tādā veidā izdarīt spiedienu uz Ukrainu. Un šis gads nebūs vienkāršāks. Ņemot vērā, ka šī ziema ir daudz smagāka par pagājušo, redzam šos masīvos triecienus pa Ukrainas enerģētisko infrastruktūru. Tas ir tīrs terorisms, lai piespiestu Ukrainas iedzīvotājus iet ielās un pieprasīt mieru. Bet tam ir pretējs efekts.
Es arī tagad biju Ukrainā un daudz pievērsu uzmanību ukraiņu pretošanās gara noturīgumam. Ar šāda veida triecieniem krievi neko nepanāks. Viņi neko nav panākuši četru gadu laikā, un diezin vai piektajā kara gadā kaut kas mainīsies. Ukrainā ir izveidojusies sabiedrība, kura saprot, ka ir jāturas līdz pēdējam, jo šobrīd izšķiras valsts un arī Ukrainas kā nācijas liktenis.
Vai esat pamanījis arī kādas izmaiņas ukraiņu taktikā? Piemēram, triecieni naftas pārstrādes rūpnīcām laikam ir jauna un efektīva taktika.
Jā, tas ir tas, ko Ukraina ir atradusi par iespējamu. Tāpat arī triecieni Maskavas apkārtnē, lai paralizētu aviācijas satiksmi Maskavā. Protams, dronu triecieni nav raķešu triecieni, ja salīdzinām dronu un raķešu sprāgstvielu daudzumu. Tās ir divas nesalīdzināmas lietas. Bet tomēr – redzam, ka ukraiņi spēj apiet Krievijas pretgaisa aizsardzību, izmanevrēt, un tādā veidā var ietekmēt.
Nu, tās ir labākās sankcijas. Redzam, ka rietumvalstu sankcijas pret Krievijas naftas ēnu floti īsti nestrādāja, tikai pēdējā laikā tur ir kaut kādas darbības, taču dažu tankkuģu aizturēšana no ASV puses diezin vai izmainīs Putina nodomus. Tāpēc Ukraina turpina veiksmīgi sist pa naftas bāzēm un uzņēmumiem, un ir bijuši arī triecieni pa vairākiem naftas ēnu flotes kuģiem Melnajā jūrā, pēdējais bija divas dienas atpakaļ. Un tas, protams, liek Krievijai domāt par dažādiem aizsardzības pasākumiem.
Jūs jūs jau 2024. gada sākumā prognozējāt, ka tajā gadā varētu pienākt gals Kerčas tiltam. Kāpēc tas joprojām ir?
Nu, pa Kerčas tiltu tomēr vairs neiet Krievijas galvenā apgāde uz Krimu, Krievija izmanto alternatīvus maršrutus, viņi ir izveidojuši sauszemes koridoru, dzelzceļa satiksmi. Un jāsaprot, ka, lai šāda veida tiltu iznīcinātu, būtu jābūt masīvam kombinētam triecienam. Tas noteikti joprojām ir milzīgs izaicinājums, lai ar vienu triecienu padarītu to tiltu tādu, ka tas vairs nebūtu vispār izmantojams.
Ļoti iespējams arī, to mēs nevaram izslēgt, ka kopš Trampa nākšanas pie varas ir arī kāds spiediens no ASV puses neaiztikt šo tiltu.
Vācieši nav arī iedevuši Taurus raķetes.
Jā, šīs Taurus raķetes noteikti noderētu ukraiņiem. Redzam, ka vispār Rietumi ļoti uzmanīgi skatās uz jebkāda bruņojuma došanu Ukrainai, galvenoties skatīdamies, kāda būs Krievijas reakcija. Un tas ir visu laiku bijis. Kā atceramies [bijušais Vācijas kanclers Olafs] Šolcs teica – nekad vācu tanks nebrauks pa Ukrainu! Pagāja laiks, un tomēr brauc.
Bet Krievija redz šo vājumu, redz šo nenoteiktību, un tas Krieviju tikai dara stiprāku. Un, kamēr Rietumi šādā veidā mēģinās... Nu, palīdzība nāk, bet Rietumos joprojām nav stratēģijas, kā izdarīt, lai Krievija zaudētu šo karu. Tas ir tas, par ko ir jādomā.
Tā var vilkties ļoti daudz un dikti, bet kāds ir risinājums? Visi runā par mieru, visi runā par miera uzturēšanas spēkiem, bet triecieni turpinās, uzbrukumi frontē turpinās. Un kāda ir stratēģija? Jo, ja paskatās šo Rietumu sabiedroto, “labas gribas koalīcijas” paziņojumus, tie ir kā lode, pēc kuras Krievijai jau sen vajadzēja sabrukt. Bet tā nav noticis.
Vai Parīzes deklarācija par miera uzturēšanas spēkiem Ukrainā nav tomēr svarīgs pavērsiens? Francija un Lielbritānija ir principā piekritušas, ka varētu sūtīt uz Ukrainu savus karavīrus.
Ar nosacījumu, ka tas būtu pēc pamiera. Ļoti iespējams, ka notiek solīšana, ko viņi nemaz arī nevar izpildīt. Ko dos konkrēti kaut kāda 15 000 grupējuma nolikšana kaut kur Ukrainas rietumdaļā vai kaut vai Kijivā, ja viņi nebūs tas spēks, kas spēs reaģēt uz nākamo Krievijas agresiju? Tātad tur ir jābūt konkrētiem uzdevumiem, ko darīt, lai nebūtu tā, ka rotas komandierim jāzvana uz Elizejas laukiem – a ko man darīt, krievu drons trāpīja!
Lai arī ko runātu, mans personīgais viedoklis ir – kamēr nebūs spēcīgu ASV garantiju, ko Putins respektē šobrīd visvairāk, viņš teiks, ka jebkuru Rietumu karaspēka dislokāciju Ukrainā uzskatīs par leģitīmu mērķi. Bet, ja amerikāņi pateiktu – mēs sniegsim drošības garantijas šiem miera uzturēšanas spēkiem –, tad Putins neko nedarītu un tie spēki būtu efektīvi. Kamēr Amerika nav devusi šīs garantijas, mēs nevaram runāt par kaut kādu spēku.
Putins nerespektē Eiropu. Putina izpratnē Eiropa ir papīra tīģeris. Visus šos gadus Krievija varējusi darīt, ko grib, sākot no 2014. gada. Kopš Putina nākšanas pie varas Krievija ir uzlikusi Eiropu uz Krievijas enerģētikas avotiem, tātad uz šīs gāzes un naftas adatas. Un mēs redzam, ka tā bija Krievijas apzināta darbība, lai vājinātu Eiropu, un tagad ar to ir ļoti grūti.
Turklāt šīs Eiropas valstis, kas ir gan NATO, gan Eiropas Savienības valstis – redzam, ka nav vienotības. Ir valstis, kuras ļoti labi saprot drošību – Zviedrija, Somija, trīs Baltijas valstis, Polija –, bet pārējām liekas, ka tas kaut kur tālu, līdz mums jau neatnāks. Tas atgādina apmēram tādu pacientu, kas ir slims, bet – es tikšu tagad galā vienkārši ar tabletēm.
Kaut kas tomēr mainās. Piemēram, Parīzes vienošanos atbalsta un karavīrus sūtīt esot gatavs pat Spānijas premjerministrs Pedro Sančess.
Jā, bet Itālija nesola, Vācija pateica, ka nesūtīs. Var spekulēt par visu kaut ko, var minēt, kā būs, bet situācija frontē rāda, ka Putins nav gatavs pieņemt neko. Arī šis pēdējais trieciens vakarnakt, naktī uz 9. janvāri, parāda, ka Krievija meklēs visādus ieganstus, lai tikai nebūtu jāsēžas pie sarunu galda, jānoslēdz kāds pamiers. Un tad mēs atgriežamies atkal pie tā sākuma – kāds tad bija Putina galvenais uzdevums, iebrūkot Ukrainā?
“Režīma maiņa”.
Režīma maiņa, ieņemt Ukrainu. Un kā viņš tagad atkāpsies no saviem principiem? Krievijas iedzīvotājiem viņš ir cars un dievs. Viņam jābūt spēcīgam.
Vai viņš joprojām ir cars un dievs?
Es domāju, ka noteikti. Par to rūpējas ļoti efektīvā Krievijas propaganda, kurai tiešām no desmit ballēm var likt deviņas ar pusi balles. Mums tas, ko viņi runā, liekas varbūt stulbi, neadekvāti, bet tas atstāj iespaidu uz Krievijas iedzīvotājiem. Kaut vai paskatāmies tās pašas intervijas uz ielām – jā, mēs esam gatavi ciest vēl, cik vajag, bet Putins ir mūsu līderis, Rietumi mums ir ienaidnieki. Un, ja paskatāmies, kā krievu propaganda sauc Ukrainas bruņotos spēkus – ļoti reti tos nosauc par VSU, par Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Tie ir “nacisti”, tie ir “kaujinieki”, tie ir “nacionālisti”. Un kas Krievijas iedzīvotājiem ir visvairāk potēts? Ka mēs, Krievija, esam cīnītāji pret nacismu.
To varbūt daudzi neievēro, bet es, tam sekojot līdzi, ļoti labi saprotu šo vēstījumu. Jo Krievijas iedzīvotājs, jau piedzimstot, pēc krievu propagandas ir tas cīnītājs pret nacismu, fašistu. Lai gan Krievija pati šobrīd ir tīri fašistiska valsts.
Vai tātad klasiskajā pretnostatījumā “televizors pret ledusskapi” pašlaik uzvar televizors?
Krievi vienmēr vēsturiski bijuši cietēji, viņiem pašiem ir ļoti labs termins tjerpilas. Viņi cieš gadsimtiem un to ir gatavi darīt, kamēr nesāks domāt, un viņi nedomās.
Ja skatāmies arī uz Krievijas opozīciju – viņi sēž rietumvalstīs un māca citiem, kā vajag dzīvot, bet viņiem nav absolūti nekādas ietekmes uz Krievijas iedzīvotājiem. Ja ir uz kādiem, tad tā ir ļoti, ļoti maza daļa. Vienkārši nav.
Man šķiet, ka viņi cīnās pirmām kārtām par Mihaila Hodorkovska naudu.
Tieši tā! Kamēr viņi nesāks aktīvi rīkoties, mēģināt pārliecināt Krievijas iedzīvotājus, un tā tālāk, nekas Krievijā nemainīsies.
Un Putins to ļoti labi apzinās. Visa Kremļa kliķe to ļoti labi apzinās. Viņi zina, kā manipulēt ar Krievijas iedzīvotājiem, un tas ir vienmēr bijis krievu valdnieku viens no spēcīgākajiem trumpjiem, sākot no cariem, boļševikiem, un tā tālāk, līdz Putinam. Nekas tur vēsturiski nav mainījies, un ļoti grūti būs salauzt šo stereotipu, lai krievi sāktu domāt, ka viņi var dzīvot labāk.
Taču demokrātiju viņi atceras kā kaut ko sliktu, Jeļcina laiku, kad viss tika izlaupīts, viss izzagts. Tāpēc, kamēr domāšana nemainīsies, nekas Krievijā nemainīsies, neviens to nepārveidos par demokrātisku valsti.
Jūs pieminējāt Krievijas triecienu vakarnakt Ļvivai. To izdarīja ar Kremļa slavēto raķeti Orešņik. Vai tas tomēr nav izmisuma solis? Jo to raķeti propaganda ir uzpumpējusi par briesmīgu, taču reāli tā laikam gan nav nekas īpašs.
Nē, es noteikti nesauktu to par izmisuma soli. Tas ir vēstījums – mēs varam iešaut arī pa Kijivu, bet šoreiz iešāvām pa Ļvivu, tur nedaudz uz rietumiem no Ļvivas.
Tas, ka šis ierocis ir uzpūsts, teiksim, tas ir eksperimentāls ierocis – jā, nu, tai ir sešas galviņas, kas krita 2024. gadā Dņipro. Taču pagaidām izskatās, ka pašlaik nekāds liels kaitējums nav nodarīts, bet vienkārši tas ir vēstījums – mēs esam gatavi turpināt, kamēr nesasniegsim mērķus, un lai Rietumi nejaucas iekšā, it sevišķi Eiropa. Tas ir vēstījums Eiropai, ne Amerikai.
Nu, jā, šīs raķetes spēj nest arī kodollādiņus.
Tās ir arī paredzētas galvenokārt kodolieročiem, bet šoreiz tas tā, protams, nebija, visi radiācijas rādītāji ir normāli.
Vēl par raķetēm. Parādās ziņas, ka ukraiņi it kā gatavojot operāciju Bīstamās debesis, kurā izmantošot savas jaunās raķetes Flamingo. Vai jums ir informācija, vai izmantos un kādi būtu mērķi?
Jāņem vērā, ka arī ukraiņi veic psiholoģiskās vai informatīvās operācijas. Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas attiecīgie dienesti monitorē atklātos informācijas avotus un ka tur noteikti tiek nodots kaut kāds sūtījums.
Vai būs kombinēts trieciens kaut kur – to nevar izslēgt. Jo redzam, ka ukraiņi arvien biežāk pielieto viņu pašu ražojuma tālās darbības raķetes. Un, protams, Krievija saprot tikai spēku. Ukrainai noteikti ir jāveic arī kāds trieciens pa kādu stratēģisku objektu pašas Krievijas teritorijā. Kas tas būs, grūti pateikt.
Ir skaidrs, ka ukraiņi darīs visu, lai neciestu civilie iedzīvotāji, tie nebūs triecieni pa civilajiem objektiem. Tātad tie būs, visticamāk, pa munīcijas noliktavām, kas ir diezgan plaši izkaisītas Krievijas Eiropas daļā. Tur varētu vislabāk pielietot. Un jāsaprot arī, ka pēc šādiem paziņojumiem, protams, krievi domā, kur pastiprināt pretgaisa aizsardzību. Tā ir šaha spēle.
Pavisam vienkārši – gaidīsim, un, kamēr šā trieciena nav, uzskatīsim, ka tas ir pieņēmums, ka tāds būs.
Bet ir skaidrs, ka ukraiņu Ģenerālštābs noteikti kaut ko domā. Tāpat strādā Ukrainas Galvenā izlūkošanas pārvalde, Ukrainas drošības dienesti. Ir skaidrs, ka jānosaka kāds mērķis, jāizvērtē tā svarīgums, pirms izšauj raķetes, jo tas ir resurss. Jāsaprot, kā apiet Krievijas pretgaisa aizsardzību vai kā to mazināt uz tā objekta. Kā jau teicu, tā ir tāda šaha spēle.
Vēl viens jautājums par ieročiem. Austrālija nupat pabeidza 49 Abrams tanku piegādāšanu Ukrainai. Kā tanki pašlaik vēl iederas karadarbībā, kad viss lielākoties notiek ar droniem?
Jā, nu, šobrīd tanki pilda tādu mobilās artilērijas funkciju. Ir gadījumi, protams, kad tie tiek iesaistīti – izbrauc, izšauj kaujas komplektu, un atpakaļ. Un ir skaidrs, ka mēs neredzēsim tuvākajā laikā, šogad tādus masīvas tanku uzbrukumus, kādus gaidījām 2022. gadā un vēl 2023. gadā, kad gāja kolonnas iekšā – tādu, protams, nebūs. Jo tanks, lai cik tam būtu labas bruņas, kad tika ražots, nebija paredzēts šim dronu laikmetam. Bet, aprīkojot tankus ar dažādiem režģiem, pieaudzē to svaru. Un Abrams jau tā ir nenormāli smags, būtībā ir piejūgts klāt cieta seguma ceļiem. Izmantot tos, protams, var – vai nu kā artilēriju, vai turēt rezervē, kad atkal būs iespējams ar manevru vienībām veikt karu.
Ir skaidrs, ka elektroniskā karadarbība šobrīd ir ļoti svarīga. Krievi tagad paziņoja, ka viņi ir atraduši, kā tankus aizsargāt. Taču izskatās, ka tā vairāk arī ir tāda informatīva operācija – ka mēs esam uzlikuši tādu Arēnu-M, aktīvu aizsardzības līdzekli, un tagad tanki atkal sākas. Taču tā ir ļoti dārga iekārta, ar to var aprīkot vienu, divus tankus, varbūt komandiertankus, bet nespēs aprīkot visus, it sevišķi vecos, ko krievi izmanto šobrīd – T-55, T-62. Maz ticams, ka uz tiem liks šāda veida dārgas iekārtas.
Kādi tur tanki, ja viņi tagad uzbrukumos izmanto kavalēriju! Zaudējumi ir milzīgi. Pēc jūsu paša aprēķiniem visā 2025. gadā krievi ieņēma 4329 kvadrātkilometrus Ukrainas teritorijas un zaudēja ap 418 000 karavīru. Vai Putinam nenāksies šogad izsludināt vispārēju mobilizāciju?
Redzam, ka Putins parakstīja dekrētu no šī gada 1. janvāra iesaukt rezervistus, kurus varēs iesaistīt Krievijas teritorijā objektu apsardzei, bet pēc izvarotās Krievijas konstitūcijas tur iekļauti četri Ukrainas apgabali. Tāpēc, lai apietu vispārējo mobilizāciju, ļoti iespējams, Kremlis domā šādā veidā aizbāzt ciet caurumus frontē.
Vispārēja mobilizācija, es domāju, noteikti nebūs populāra pašlaik. Kamēr Krievija spējīga maksāt šo naudu, kas gan dažos reģionos palielinās, citos samazinās, viņiem pašlaik nav tādas problēmas. Tā ir viņu priekšrocība – dzīvais spēks.
Ir jāpiekrīt ukraiņu Bezpilotu sistēmu pavēlniecības komandierim Robertam Brodi, kuru mēs zinām kā Madjaru, ka mēnesī ir jānodara krieviem zaudējumi virs četrdesmit tūkstošiem. Pagaidām, kamēr ir 30 līdz 35 tūkstoši, tas neatstāj iespaidu, bet, ja būs 40, 50 un 60 tūkstoši, tam varētu pēc kāda laika būt ietekme.
Kāpēc tieši šāds robežskaitlis?
Tāpēc, ka mēnesī Krievija spēj mobilizēt tik daudz, lai varētu aizpildīt zaudējumus.
Kādas ir Ukrainas galvenās problēmas gan frontē, gan varbūt arī aizmugurē?
Nu, pirmkārt, ko visi jau min kā standartu – tā ir, protams, mobilizācija. Skaidrs, ka bez noturīgas mobilizācijas būs grūti atrast rezerves vienībām. Turklāt jauns karavīrs ir jauns karavīrs, un, iemetot viņu uzreiz kaujas zonā, lai arī cik labi sagatavotu, tas noteikti atstās iespaidu uz morāli, un tā tālāk.
Un fronte, protams, nav viengabalaina. Tātad tā bieži vien ir balstīta uz apvidus īpatnībām, un vietām ir pieci, seši, desmit karavīri, kas nosedz vairāk nekā divus kilometrus. Tātad krievi mēģina atrast šīs vājās vietas. Ukraiņiem ir mehanizētās gaisa desanta trieciena brigādes ar savu artilēriju, ar savu smago kaujas tehniku, bet daudz kur ukraiņi izvieto teritoriālos spēkus. Un teritoriālajiem spēkiem nav tāda sagatavotība, protams, kāda ir šīm mehanizētajām vienībām. Un, protams, krievi meklē šos caurumus, šīs vājās vietas.
To mēs ļoti labi redzējām pie Huļaipoles pagājušogad, kad krievi saprata, ka tur nav pretī, kā saka, smagās vienības un stāv teritoriālie spēki – sitam pa tiem! Un tas nostrādā ik pa brīdim. Ukraiņiem gan ir vienības, kuras pilda tā saucamos ugunsdzēsēju pienākums – kur ir kaut kāds caurums, krievu pārrāvums, turp tās tiek pārmestas.
Bet, neskatoties uz visām šīm problēmām, krieviem nav bijis tāda tīra, standarta frontes pārrāvuma, kur varētu pēc tam iepludināt spēkus iekšā, apiet, aplenkt, un tā tālāk. Viņi turpina grauzties metru pa metram un izmantojot cilvēku resursus. Jāsaka atklāti, un tas ir jāuzteic, ka krievi visu laiku mēģina atrast, kāda taktika strādā labāk, un ir atraduši, ka divu, trīs cilvēku grupas jau sūcas iekšā.
Bet Ukrainai ir problēma – aizmugurē ir tie tā saucamie viesmīļi, vietējie iedzīvotāji, kuri gaida “atbrīvotājus” un ir gatavi tos izguldināt, noslēpt, apgādāt. Viņi nodarbojas ar izlūkinformācijas vākšanu, viņi var koriģēt dronus.
Un tā ir tā problēma, ka Ukrainas frontes aizmugurē ir vēl ļoti daudz civiliedzīvotāju. Tu nevari katram ielīst aiz ādas, kas viņš tāds ir, vai ir tā saucamais žduns jeb viesmīlis. Es neesmu atradis atbildi uz jautājumu, kāpēc tie cilvēki nav izvākti laukā. Vismaz divdesmit kilometrus no frontes līnijas nevajadzētu atrasties civiliedzīvotājiem. Jo viņi ir jāapgādā, viņiem ir jāsniedz medicīniskā palīdzība. Bet cilvēks raksta, ka viņš ir gatavs palikt šeit, te viņš ir dzimis, te viņš ir audzis, te viņš arī nomiris, jo viņam citur nav kur. Un tie ir parasti gados vecāki cilvēki. Bet nevajag aizmirst, ka krievu aģentūra ļoti labi strādā.
Kā šī aģentūra atrod cilvēkus, kuri viņiem pastāsta, kur jālaiž droni?
Tā ir vesela, teiksim, sistēma, vesels pasākumu komplekss, kā Krievija sev vervē noturīgu aģentūru. Un ar to ir jārēķinās gan Ukrainā, gan arī mums, ja, nedod Dievs, sāksies kaut kāds konflikts. Ir jārēķinās, ka būs šādi viesmīļi, šādi žduni, kuri strādās pret savu valsti un būs gatavi nodot visu informāciju, kas ienaidniekam nepieciešama uzbrukumam.
Kā jūs skaidrotu, kāpēc ukraiņi nav tos iedzīvotājus izvākuši 20 kilometrus tālāk?
Viņiem tādā ziņā ir demokrātija. Viņi prasa, vai cilvēks negrib braukt prom, visu laiku aicina evakuēties, bet cilvēki nebrauc, jo viņiem ir vienīgais īpašums, viņi tur dzimuši, auguši.
Nu, tā ir problēma. Ja paskatāmies uz Otro pasaules karu, Kurzemē, kad tur bija fronte, vāciešiem nebija nekādu civiliedzīvotāju 20 kilometrus aiz pirmajām ierakumu līnijām – visi ārā! Tas bruņotajiem spēkiem atbrīvo rokas manevriem aizsardzībā. Bet tur krievi jau nerēķinās ar tiem civiliedzīvotājiem, viņiem ir vienalga, ukraiņiem ir jādomā.
Vai un kā armijas virspavēlnieka nomainīšana [2024. gadā] – Oleksandra Sirska iecelšana Valerija Zalužnija vietā – ir ietekmējusi kara vešanas taktiku?
Nu, nav ietekmējusi. Ģenerālis Sirskis turpina pielietot to pašu stratēģiskās aizsardzības taktiku, tas būtiski noteikti nemainījās.
Ir skaidrs, ka kara laikā ir ļoti grūti veikt reorganizācijas bruņotajos spēkos, bet redzam, ka ukraiņi to mēģināja darīt, pārejot uz korpusu sistēmām. Un par Sirski neko sliktu nevar teikt. Nu, protams, parastam karavīram vienmēr būs pārmetumi lielam komandierim, ka kaut kas netika izdarīts.
Ir skaidrs, ka viņam arī daudz kur vēl jātiek vaļā no padomju mantojuma, kas vēl joprojām ir iekšā. Es uzsvēršu – man liekas, ka es arī šeit esmu runājis par to, – ka tā ir melošana uz augšu. Ka vienību komandieri melo uz augšu.
Vai arī ukraiņi?
Arī ukraiņi melo uz augšu, ka viss te turas, bet fronte tur jau ir pavirzījusies uz priekšu, kaut kas ir zaudēts, un tad komandieri mēģina atgūt to visu. Un parastais karavīrs dabū maksāt ar asinīm. Tā ka melošana ir noteikti viens no galvenajiem noziegumiem kara laikā, ja tu maldini augstāk stāvošos štābus pa reālo situāciju kara laikā. No tā būtu jātiek vaļā.
Vēl viens problēma acīmredzot ir korupcija. Vai ar to ir saistīta arī Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītāja Kirilo Budanova ielikšana par prezidenta biroja vadītāju Andrija Jermaka vietā?
Es domāju, ka amerikāņiem Jermaks bija ne visai patīkama persona, cik nu man zināms. Un ir skaidrs, ka Budanova iecelšana... Nu, viņš jau tomēr iepriekš ir sadarbojies ar ASV pusi, tur viņš tiek ieredzēts.
Kaujas virsnieka ielikšanā Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāja amatā viņam pašam būs izaicinājums, jo tas ir vairāk tāds politisks amats. Bet tas noteikti neatstās iespaidu uz GUR darbībām, jo Budanovam ir pietiekami labi vietnieki, tā ka, es domāju, tur nekas nemainīsies. Bet tas noteikti ir tāds labas gribas žests no Ukrainas puses attiecībā uz ASV.
Bet kas notiks ar Jermaka izveidoto varas vertikāli? Pārkārtojumi ir diezgan nopietni, Budanovs Jermaka vietā nav vienīgais.
Nav vienīgais. Ir skaidrs, ka ir kaut kas... Es jau vienmēr saku, ka ir tāda anekdote, ka, lai bordelis strādātu, nepietiek pārbīdīt tikai gultas, vajag nomainīt arī personālu, lai tas būtu efektīvāks. (Smejas) Nu, tas humoram.
Bet ir skaidrs, ka ir jādara kaut kas, lai uzlabotu efektivitāti. Protams, ir arī korupcija – ukraiņiem pašiem ar to ir jātiek galā.
Protams, ka to izmanto Krievija. Mēs redzam, kā katrs korupcijas skandāls tiek pasniegts Rietumos. Tur atkal strādā šis Krievijas informatīvais zirneklis, kuram, ja kas, šogad Krievijā ir paredzējuši vairāk nekā 10 miljardus dolāru – tieši informatīvām operācijām. Un tas nozīmē, ka krievi ļoti uzmanīgi skatās uz to un pievērš tam milzīgu uzmanību. Un ukraiņiem pašiem jātiek galā, protams, tikai un vienīgi.
Pieminējāt zirnekli. Vai ar korupciju ir saistīta arī viena no operācijas Zirnekļa tīkls plānotāja un vadītāja, Drošības dienesta (SBU) vadītāja Vasiļa Maļuka atkāpšanās no amata šonedēļ?
Grūti pateikt, kas notiek tajā iekšējā virtuvē. Valsts prezidentam, ļoti iespējams, nepatīk, ka viņam kaut kas tiek pārmests, un viņš mēģina ielikt sev lojālākus. To arī nevar izslēgt. Jo tas bija labs tandēms – Maļuks/Budanovs. Mēs zinām, ka viņi vislabāk ielika tās naftas “sankcijas” krieviem.
Jāskatās, kāpēc tas tā notika. Es domāju, ka mēs daudz neko atklātajos avotos neuzzināsim, kas bija īstais iemesls, kāpēc bija šāda veida pārbīdes.
Nu, par Budanovu ir daudzmaz skaidrs, kāpēc, es jau teicu. Kāpēc Drošības dienesta vadītājs, jo viņš bija efektīvs? Oficiālais ir tas, ka Drošības dienestā nepieciešami uzlabojumi, pārkārtojumi. Bet ir skaidrs, ka kara laikā visu laiku ir jābūt [pārkārtojumiem]. Arī par šo pašu Zalužnija nomaiņu ar Sirski – ir skaidrs, ka varbūt komandieris ir, kā saka, izdedzis, nespēj vairs pieņemt kādus lēmumus, viņam ir noteikti neapmierinātība ar politisko vadību.
Zalužnijs ļoti labi saprot, kāpēc. Jo politiskais spiediens uz ģenerāli, uz bruņoto spēku komandieri bija kolosāls. Amerika saka – mēs dodam ieročus, jums taču tanki tagad ir! Bet Zalužnijs saka – nebūs, ir pavisam cita kara darbība, nav vairs tā, kā kad dronu nebija, mēs nespēsim! Bet vajag, politiskās vadības spiediens. Un tāpēc, es domāju, Zalužnijs noteikti nostājās pretī tam, un tur bija nesaprašanās ar Zelenski. Tāpēc arī attiecīgi notika.
Vai tātad Sirskis ir paklausīgāks?
Uzbrukumu jau vairs nebija, bija skaidrs, ka Ukrainai ir jāpāriet stratēģiskā aizsardzībā. Bet Sirskis varbūt darbojās drusku aktīvāk. Atceramies – Sirska laikā sākās Kurskas operācija. Tātad viņa pieeja ir citāda.
Skaidrs, ka katram komandierim ir sava pieeja. To mēs varam redzēt visur, kur mainās bruņoto spēku vadība, arī šeit Latvijā. Bija ģenerālis [Leonīds] Kalniņš, tā bija tāda, tagad ir ģenerālis [Kaspars] Pudāns, un viņam ir atkal citāds skatījums. Tas ir pilnīgi normāli.
Jūs esat teicis, ka šis gads būšot “pakāpeniskas norimšanas gads” – ka Putins nekad nespēs sasniegt stratēģisku pagriezienu un nekas nemainīsies. Ja nekas nemainīsies, ko nozīmē norimšana, un kā tas izskatīsies gada beigās?
Domāju, ka tas izskatīsies tā, kā šobrīd Krievija spiež ar šiem triecieniem, cerēdama, ka tas piespiedīs Ukrainu pieņem kaut kādus miera noteikumus, Ukraina cer, ka Krievijas ekonomika [neizturēs]. Un, ja šāda veida situācija turpināsies ar zaudējumiem frontē, tas vienkārši kaut kur izsīks, un ļoti iespējams, ka gada otrajā pusē redzēsim, ka tiešām kaut kādas sarunas varētu sākties. Bet tas ir tāds mans pieņēmums.
Sarunas jau notiek.
Nē, reālas sarunas, es nedomāju šo spēlēšanos, kas notiek tagad.
Un jūs domājat, ka šogad varētu apstāties vismaz kara aktīvā fāze?
Es domāju, ka jā, ka aktīvā kara fāze varbūt apstāsies, tā vairs nebūs tāda. Protams, ka tas neatrisinās visu situāciju ar Ukrainas jautājumu. Ja fronte sastings, tiks iesaldēta, tas nebūs risinājums. Bet šobrīd tas ir vienkārši resursu karš. Jāgaida, kā būs ar resursiem un ar ekonomisko situāciju Krievijā, jo ir skaidrs, ka viņi nevarēs uzturēt visu laiku šādu nenormālu tempu, tāpēc tagad steidzas, lai gūtu kaut ko. Un tad viņiem būs – mēs esam paņēmuši to un to un tagad tā kā varētu runāt.
Vai jums neizskatās, ka amerikāņi pēdējā laikā ir kļuvuši neiecietīgāki pret Krieviju? Atbalsta Parīzes deklarāciju, nupat aizturēja divus ēnu flotes tankkuģus.
Ja skatāmies Ukrainas virzienā no Amerikas, tas ir, iespējams, tāds gājiens Putinam. Ka mēs varam sankcijas, nu, sāksim ar šiem kuģiem un tālāk paskatīsimies, ko Krievija darīs. Varbūt nedēļu, divas, varbūt mēnesi Tramps gaidīs. Bet, kā jau teicu, Putinam tie daži ēnu flotes tankkuģi šobrīd nav nekas.
Bet es te skatītos varbūt vairāk uz Ķīnu. Aprīlī ir plānota Trampa un Sji tikšanās. Sji pieder retzemju metālu eksports. Tramps tagad ir paņēmis naftu un ekonomiku. Ukrainu varam atmest, tas ir daudz dziļāk jāskatās, ne jau tikai par dažiem Putina naftas kuģiem te ir runa, ir par globālo naftas tirgu.
Varbūt tas nav īpaši nopietni, taču monarhists un nacionālists Igors Girkins no cietuma prognozē, ka šogad Krievija zaudēšot Piedņestru – Ukraina kopā ar Rumāniju to ieņemšot. Vai šādai prognozei ir kāds pamats?
Nu, Girkins daudz ko runā, protams. Viņš, kā to latviski pateikt, ir vīlies visā, jo ir tomēr pārliecināts krievu imperiālists. Un šobrīd Krievijā cietumos sēž tie īstie krievu patrioti. Lai gan man nepatīk tas termins, bet tie īstie krievu patrioti sēž cietumos.
Imperiālisti – nacionālisti?
Jā, imperiālisti – nacionālisti sēž cietumos. Tā ir realitāte.
Par Piedņestu runājot, es savulaik biju bruņojuma kontroles misijā Moldovā. Moldāvi ir nojaukuši visus nocietinājumus, un tur ir brīva kustība uz Piedņestru. Jo tur daudzi no Piedņestras strādā Moldovā, tā kustība notiek. Moldovai ir nodoms, ka laika gaitā Piedņestra pati saplūdīs kopā ar Moldovu, ka to nevajadzēs ņemt.
Bet tur ir viens jautājums – milzīgā munīcijas noliktava, kas atrodas tikai divus līdz trīs kilometrus no Ukrainas robežas. Ir skaidrs, ka, tiklīdz krieviem tur sāksies kaut kādas aktivitātes, ļoti iespējams, ka Ukrainai tas nebūs pieņemami. Protams, ka Ukraina to pati nedarīs, darīs tikai ar sabiedroto atļauju un pēc Moldovas lūguma, lai pārņemtu šo munīcijas noliktavu.
Tātad ietu iekšā Piedņestras teritorijā?
Tas būtu tikai ar Rietumu lēmumu, ka tā varētu darīt. Paši uz savu galvu viņi to nedarīs. Bet viņi ir kādu laiku atpakaļ teikuši – ja Moldova lūgs, mēs esam gatavi rīkoties.
Daži eksperti prognozē, ka šis gads būšot tā vai citādi izšķirīgs Ukrainas liktenim. Vai būs?
Nu, par izšķirīgumu mēs, man liekas, katru gadu dzirdam kopš 2022. gada – ka nākamais būs izšķirošs Ukrainai. Tā tas ir bijis katru gadu.
Es negribu neko prognozēt. Es šobrīd redzu, ka Krievija turpinās šajā gadā pielietot maksimālā spiediena stratēģiju. Vismaz līdz pavasarim. Nu, es tā parasti – pusgadu.
Tātad, kas ir galvenie virzieni? Tās ir gaisa ofensīvas, turpināsies triecieni Ukrainas dziļumā, lai izsistu laukā visu energoinfrastruktūru. Un turpināsies sauszemes operācijas. Un tās būs trijos virzienos. Sumi, Harkiva, lai, kā Putins teica, būtu buferzona. Un, protams, kauja par Donbasu turpināsies, jo Putinam vajag šīs divas pilsētas – Slovjansku un Kramatorsku, un ukraiņi nevar tās vienkārši atstāt. Un trešais būs, protams, Zaporižjas virziens, lai pienāktu maksimāli tuvāk šai milzīgajai Ukrainas apgabala pilsētai.
Budanovs brīdina, ka Krievija uzbrukšot NATO 1927. gadā. Vai Krievijai tad būtu resursi to darīt, vai arī tā ir ukraiņu sabiedrisko attiecību kampaņa, lai mobilizētu Rietumus?
Gan, gan. Ir jāsaprot, ka šobrīd galvenais Eiropas priekšpostenis ir Ukraina ar saviem karavīriem, kuri mūs aizstāv. Ir skaidrs, ka krieviem būtu ļoti grūti sākt vēl vienu pilna mēroga operāciju, teiksim, Baltijas virzienā. Jo citur jau krieviem īsti nav, kur uz rietumiem iet – tikai Baltijas valstu, Somijas un Polijas teritorija.
Lai radītu krīzi, nevajag, kā saka, iebrukt ar tankiem iekšā. Pietiek, ja, kā redzējām, ir droni, dažādas prokrievisko spēku aktivitātes. Ja sāksies šūpošana, tad taisni tādā veidā. Mēs redzam, ka arī Ukrainā ieiet šīs grupas iekšā, un šeit tas pats varētu būt – pāriet pāri robežai kaut kur dedzināt, spridzināt, droni pierobežā var atbalstīt. Tas var būt dažādi. Šāda veida hibrīdkara operācijas krievi, jāsaka, ļoti labi māk organizēt un veidot, piemēru ir daudz.
Tāda veida draudi noteikti ir vislielākie. Bet, lai veiktu plaša mēroga uzbrukumu, ir jāpārdzen karaspēks, jāveido apgādes bāzes. To visu uzreiz varēs redzēt. Bet šāda veida mazie darbiņi, visādas diversijas, terorakti, droni – to Krievija var kaut vai šodien darīt, ja pieņem tādu lēmumu.
Bet vai Ziemeļatlantijas līguma 5. pants līdz gada beigām joprojām būs spēkā un mēs varēsim ar to rēķināties?
Nu, šobrīd daudz par to runā – 5. pants, 5. pants! Manā ieskatā tas būtu jākonkretizē. Jo šobrīd ir tā – uzbrukums vienai NATO valstij ir uzbrukums visai NATO. Bet portugāļi mums atsūtīs, piemēram, četras banānu kastes – mēs sniedzam palīdzību! Te ir jābūt skaidri, konkrēti, kādas darbības tiktu veiktas, ja Krievija sāktu šāda veida agresiju.
Redzam, ka ir šie Putina konservi, kas izmētāti pa Eiropas valstīm – Slovākija prokrieviska, Ungārija arī, tagad arī Čehija. Tātad tas viss var atstāt ietekmi uz lēmumu pieņemšanu. Tātad ir jābūt konkrētai darbībai – kas, ko, kur, kad, kāpēc. Ja mēs atbildēsim uz šiem pieciem “k”, tad viss būs kārtībā.
Nu jau ne tikai Orbāns vai Fico ir problēma. Vai, jūsuprāt, Tramps mēģinās okupēt Grenlandi?
Manuprāt, Tramps šodien pateica, ka dod priekšroku Grenlandei, nevis NATO. Tas rada tādu NATO vājumu manā ieskatā. Es negribu teikt, ka NATO nav efektīva, NATO arī šobrīd mācās, izdara secinājumus.
Ir skaidrs, ka visus šos gadus NATO ir bijusi spēcīga uz papīra, un tikai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, nu, sākot ar 2023. gadu, sāka tikt pieņemti lēmumi, lai to stiprinātu. Bet ir ļoti grūti savākt to, kas ir izgāzts un ilgus gadus nav darīts. Un tikai tagad mēs mēģinām, mēģinām, mēģinām... Bet vajag konkrēti definēt, kādas būs darbības. Es negribu teikt, ka NATO ir vāja šobrīd, domāju, ka tiek pieņemti pareizie lēmumi, lai varētu, ja būs nepieciešams, reaģēt uz Krievijas draudiem.
