Beigu cēliens pasakai par angļu investoriem Roulendiem, kas nopirkuši vadošo Latvijas laikrakstu, bija īss. Pirmdienas, 12.jūlija, pēcpusdienā pa uzņēmuma durvīm iesoļoja delegācija un caur atvērtā plānojuma zāli, izbrīnītu acu pavadīti, devās uz administrācijas telpām
Delegācijā bija tagadējais laikraksta Diena galvenais redaktors Sergejs Ancupovs, viņa vietnieks Dzintars Zaļūksnis un interneta portāla redaktore Gunita Ogriņa, kā arī jaunais koncerna valdes priekšsēdis Uldis Salmiņš. Pārņemšanas komanda bija gatavojusies: līdzi bija sava juriste (ar ilggadējo uzņēmuma juristi līgums nekavējoties tika pārtraukts) un IT speciālisti.
Viņus sagaidīja uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Zigmārs Meija, kurš tobrīd vēl nezināja, ka jau ir atcelts no amata un attiecīgi ieraksti jau izdarīti Uzņēmumu reģistra (UR) datu bāzē. «Tu esi normāls džeks, neņem ļaunā. Tas nav saistīts ar uzņēmuma rezultātiem,» Meijam sacīja jaunais padomes priekšsēdētājs Jānis Ogsts.
Pats Ogsts šajā amatā bija nokļuvis trīs dienas iepriekš, kad it kā pēc brauciena uz Londonu pie koncerna īpašniekiem Roulendiem negaidīti atkāpās Aleksandrs Tralmaks, kādreizējais Dienas direktors, kas pirms gada pārliecināja zviedru mediju grupu Bonnier, ka vēlme pirkt smagā finanšu stāvoklī nonākušo laikrakstu balstās biznesa interesēs un nepolitiskas izcelsmes naudā, nevis aiz tās stāv vietējie oligarhi.
«Ja viņa [Tralmaka] te nav, mums nav intereses šeit būt, jo mēs paļaujamies uz šo cilvēku komandu,» vienīgās vizītes laikā uzņēmumā šoziem Dienai un Dienas Biznesam teica Džonatans Roulends. «Mums tā ir tikai investīcija, mēs negribam šo biznesu vadīt.»
Tralmaka uzņēmumā vairs nav. Vai ir Roulendi? Vai viņi vispār jebkad ir bijuši kas vairāk kā apmaksāta izkārtne citai naudai? Uz šo jautājumu simtprocentīgi droši, dokumentāri pierādāmi vēl nav iespējams atbildēt. Taču vairākas pēdējos mēnešos amatos nonākušas personas ir saistītas uz organizācijām vai uzņēmumiem, kuros krustojas Andra Šķēles (TP), Aināra Šlesera (LPP/LC) un Aivara Lemberga (ZZS) intereses.
NEVAINĪGĀ IEŅEMŠANA
Pērnā gada rudenī notika kāds ārēji garlaicīgs darījums – viens no Dienas koncerna uzņēmumiem, salvešu, sveču un citu sadzīvisku lietu tirgotājs Tirdzniecības aģentūra Diena (TAD) tika pārdots. Nekā neparasta. Krīzes laikā daudzi uzņēmumi atbrīvojās no pamatdarbībai neatbilstošiem aktīviem. Spriežot pēc a/s Diena gada pārskata, pircējs SIA Megatad, kas bija dibināts neilgi pirms darījuma, samaksāja 406 tūkstošus latu. Tā pie apvāršņa parādījās Edīte Balode, kurai pieder šis uzņēmums.
Balode ilgus gadus bija firmas Inter-Rīga valdes priekšsēdētāja. Šis ietekmīgais biroja tehnikas piedāvātājs ir uzņēmums ar būtisku nozīmi Lemberga īpašumu legalizācijā.
Inter-Rīga savulaik piederēja Vitālam Lejiņam, Lemberga draugam, pēc kura pēkšņās nāves 1997.gadā visa manta – nauda, labi nekustamie īpašumi, uzņēmumu daļas – izrādījās novēlēta nevis ģimenei, bet Ventspils mēram. Lembergs toreiz lēsa, ka mantojuma vērtība ir ap trim miljoniem latu.
1999.gadā Lembergs mantoto firmu par 1,7 miljoniem ASV dolāru pārdeva Lielbritānijā reģistrētajai Bureau Projects Ltd., kuras patiesā labuma guvēji saskaņā ar prokuratūras materiāliem ir Lembergs un viņa bērni. Šāda tipa darījumus visprecīzāk var aprakstīt kā naudas legalizēšanu, un šis oficiāli ir Lemberga pirmais nopelnītais miljons.
Uzņēmumu reģistra dati rāda, ka Balode bijusi Inter-Rīga vadīja no 2001. līdz 2007.gadam. Paralēli šim amatam Balode strādājusi vēl divu citu ar oligarhu interesēm saistītu uzņēmumu padomēs.
VISIEM PA CILVĒKAM
Šīs divas kompānijas ir Jaunrīgas attīstības uzņēmums (JAU) un Rīgas centrālais terminālis (RCT) – vērienīgs Andrejsalas attīstītājs un lielākā Rīgas stividorkompānija. Abi ir zīmīgi ar amatpersonām, aiz kurām var skaidri nojaust iesaistītos politiskos personāžus, lai gan tieša ietekme vienmēr tikusi noliegta.
JAU dibināja Rīgas brīvosta un Šlesera biznesa partneri, norvēģu Varner grupa, kuru pārstāvēja ar Šleseru dažādos projektos kopā figurējošais norvēģis Stēne Turmuds Johansens. 2003.gadā JAU projektā iesaistījās arī Andra Šķēles impērijas – Ave Lat Grupas bijušais vadītājs Jānis Leimanis, bet vēlāk īpašniekos parādījās arī igauņu investīciju banka, kas figurē Ventspils lietās. Tagad JAU vada kādreizējā Ave Lat Grupas augsta līmeņa amatpersona Valters Māziņš un Olafs Vītols, kuru savulaik darbam Latvenergo valdē nominēja Šlesera vadītā LPP. Uzņēmuma padomē ir jau minētie Johansens un Leimanis, un 2007.gadā pievienojās arī padomes locekle Edīte Balode.
Investoru grupas pārstāvis, kurš bija iesaistīts sarunās par iespējamu naudas piesaisti uzņēmumam, Ir apliecināja: «Visiem trim tur bija pa savam cilvēkam. Balode ar mums tika iepazīstināta kā Ventspils daļas pārstāve.»
No 2005. līdz 2007.gadam Balode darbojās kā padomes locekle arī RCT – lielākajā ostas kravu pārkraušanas uzņēmumā (pērnā gada peļņa 5,32 miljoni latu), kuru savulaik pastarpināti iegādājās JAU, bet tagad īpašnieki ir citi. Neiedziļinoties sarežģītajā struktūrā, atkal ir vērts paskatīties uz amatpersonām – uzņēmumu vada kādreizējā Ave Lat Sargs vadošā amatpersona Erī Esta. Padomes priekšsēdētājs ir Ralfs Kļaviņš, kurš savulaik strādājis Šlesera ilgstoši kontrolētajā Latvijas Attīstības aģentūrā un pēc LPP ministra Lujāna ieteikuma iecelts Rīgas brīvostas valdē. Padomē strādā arī digitalizācijas lietā tiesājamais Jānis Svārpstons un Helmuts Kols, kuru satiksmes ministra Šlesera darbības laikā iecēla valsts uzņēmuma Latvijas dzelzcelš Cargo Loģistika valdē.
NĀKAMĀ SAITE
Edīte Balode nav vienīgā no Dienas pārmaiņās iesaistītajām personām, kam ir saites ar abiem minētajiem uzņēmumiem, kam cauri spīd oligarhu intereses. Dienas uzņēmumu jaunajam valdes loceklim Mārtiņam Dukātam ir kopējs uzņēmums ar RCT padomes priekšsēdētāju Kļaviņu. Tas ir 2004.gadā dibinātā firma Industriālās investīcijas, kur abiem un virknei citu personu pieder katram pa 10% daļu. Firma ir viens no Ventspils augsto tehnoloģiju parka dibinātājiem. Dukāts, kura cits uzņēmums ORAM OT neveiksmīgi mēģināja iegūt licenci vēja parka izveidei, teic, ka Industriālās investīcijas pašlaik ne ar ko nenodarbojas un tai piederot vienīgi zemes gabals blakus tehnoloģiju parkam. Bijusi cerība attīstīt nekustamos īpašumus, bet krīze to apturējusi.
Industriālo investīciju sākotnējo dibinātāju vidū ir arī SIA NFS. Firma ar šādu nosaukumu figurē Lemberga krimināllietā kā viens no naudas atmazgāšanas instrumentiem, kura patiesā labuma guvēji prokuratūras versijā atkal ir Lembergi. «Izklausās šausmīgi labi, bet pirmo reizi dzirdu,» telefonsarunā saka Dukāts, kurš pirms tam strādājis īslandiešiem piederošajā konsultāciju firmā Behrens Corporate Finances un specializējies uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas konsultēšanā.
Ar uzdevumu sakārtot Dienas uzņēmuma finanses viņu šopavasar esot uzrunājis Tralmaks. Abi mācījušies Rīgas Ekonomikas augstskolā (Dukāts kursu augstāk). Ar Kļaviņu esot bijuši kursabiedri Latvijas Universitātē. «Ņemot vērā šīs saites, kā jūs varat pierādīt, ka nepārstāvat kāda oligarha intereses?» vaicāju. «Ja es teiktu, ka nepārstāvu, vai jūs man noticētu?» atjautā Dukāts.
Saku, ka gribētos dzirdēt argumentus. «Atbilde ir «nē». Kāpēc man tas ir jāpierāda? Kāpēc man ir jāpierāda, ka es neesmu kamielis?»
KLUSAIS DUMPIS
Balodi no JAU padomes atbrīvoja šāgada aprīļa beigās – dažas dienas pirms tam, kad viņu iecēla svarīgāko Dienas koncerna uzņēmumu valdē. Grūti izskaidrot, kādēļ diedziņu raustītāji izdarīja tik rupju kļūdu, izbīdot šādu personu uzņēmumu vadībā. Kāds gan sakars ar mediju biznesu Balodei, kas nopirka Dienas salvešu un galdautu tirdzniecības uzņēmumu?
Līdz tam nebija pamata nekam vairāk par tikai sajūtām, ka aiz Dienas darījuma stāv vietējie «roulendi» – laikraksta saturs nebija sācis sliekties par labu kādam politiskam spēkam (bijusī redaktore Dace Andersone Ir apliecināja, ka redakcija strādājusi brīvi un lepojās ar publikācijām, kurās atmaskotas gan Lemberga shēmas, gan digitalizācijas afēra un Par labu Latviju! saikne ar LNT) un uzņēmuma vadošās amatpersonas bija bez uzkrītošām saitītēm uz politiķiem.
30.aprīlī notika koncerna akcionāru sapulce, kurā Tralmaks no valdes pārcēlās uz padomi. Tajā iekļāva arī Jāni Ogstu un Viktoru Troicinu. Par abiem nekas sevišķi daudz nav sakāms – pirmais strādājis vairākās bankās un ticis uzskatīts par perspektīvu brokeri, otrs ir Mercedes tirgotājas Benitas Sadauskas biznesa partneris. Ar politiskajiem spēkiem redzamu saistību nav.
Mainījās arī valdes locekļi – steigšus un aizmuguriski atbrīvoja ilggadējo finanšu direktoru, viņa vietā pagaidām ieceļot Balodi, un parādījās Dukāts. Vēlāk «aizstaidzināja» arī direktoru Gastonu Neimani, redaktori Andersoni, kas nepieņēma piedāvājumu vadīt reģionālos medijus, reklāmas vadītāju un citus biznesa cilvēkus, bet tas, pēc uzņēmuma līdzšinējās vadības teiktā, esot bijis saistīts ar uzņēmuma rezultātiem.
Vairākas nedēļas pirms personāliju maiņas Balode vēlējusies tikties ar uzņēmuma faktisko vadītāju Meiju. Viņa paziņojusi, ka būs valdes sastāvā un tai būs jauns priekšsēdētājs. Vēlākā sarunā Balode Meijam kā garāmejot izmetusi: «Pirmdien būs jauns galvenais redaktors. Tu nezināji?»
Ir noskaidroja, ka valdes priekšsēdētāja amatā bija aicināts agrākais Hipotēku un zemes bankas vadītājs, tagad bankas padomnieks Inesis Feiferis, kas tiek uzskatīts par Šķēles cilvēku. Pēc Feifera teiktā, viņu uzrunājis Tralmaks, abi devušies uz Monako tikties ar Džonatanu Roulendu. Nevienošanās iemesls esot bijis atlīdzības apjoms – Roulendi neesot gribējuši maksāt tik, cik viņš prasījis. Tralmaku viņš iepriekš neesot pazinis. «Man neradās šaubas,» viņš atbild uz jautājumu, vai viņa sarunu biedrs Roulends juniors ir īstais īpašnieks. Kad vaicāju, vai par šo sarunu runājis ar Šķēli, Feiferis saka, ka nesaprot jautājumu. «Protams, ka es viņu pazīstu un ka mēs sarunājamies, bet kāpēc lai es viņam stāstītu par šādām lietām? Es saprotu, ka jūs domājat mani atkarības nozīmē, bet tādas nav. Es esmu pats par sevi.»
Balodes iecelšanas plānu izjauca redakcijas darbinieku protests. Redakcija prasīja izskaidrojumu un protestā savāca vairāk nekā 100 parakstu no visām struktūrvienībām. Šim spiedienam nespēja turēties pretī arī Tralmaks.
Četras dienas vēlāk darbiniekiem paziņoja, ka padome Balodi nolēmusi neapstiprināt un viņas vietā valdē iecels viens no redaktoriem – Dienas žurnālu vadītāju Ingu Gorbunovu. Izmaiņas nebija paspēts ierakstīt UR, tāpēc publiski Balodes vārds nekur neizskanēja. Balodes viedokli neuzzinājām, jo pēc rakstisku jautājumu saņemšanas pieprasīja atsūtīt arī rakstu, lai nolemtu, vai vēlas komentēt. Tā mēs nepraktizējam. Līdz raksta nodošanai atbildes nesagaidījām.
SAGATAVOŠANĀS PĀRŅEMŠANAI
Jauno Dienas koncerna biznesa vadītāju kopējā iezīme ir tā, ka viņiem nav bijis nekāda sakara ar medijiem. Jaunieceltais valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš iepriekš strādājis Valsts ieņēmumu dienestā un ilgāku laiku Latvijas krājbankā, kur uzkalpojies no kredītu menedžera līdz pārvaldes vadītājam, vēlāk izveidojis konsultāciju uzņēmumu Ezermalas konsultācijas un vairākus enerģētikas uzņēmumus, par kuriem nozares speciālistiem nav nekā sakāma. Uz jautājumiem par to, kas lūdza pieņemt jaunos redaktorus un vai viņam ir tiesības tos atcelt, Salmiņš neatbildēja. No sarunas aizņemtības dēļ atteicās un atsūtīja vienīgi savu CV.
Jaunajam redakcionālajam tandēmam – Ancupovam un Zaļūksnim – sakars ar medijiem ir. Abi bijuši klāt Dienas pirmsākumos. «Labais krievs» Sergejs Ancupovs, kurš, būdams padomju virsnieka dēls, aktīvi iestājās par neatkarīgu valsti, ir bijis izdevuma krievu versijas redaktors un galvenā redaktora vietnieks. Komentētāja Dzintara Zaļūkšņa ceļi ar Dienu šķīrās pēc tam, kad viņš privatizācijā nevarēja iegūt tik daudz daļu, cik vēlējās. Pēc tam abi strādājuši arī citos medijos, bet pēdējos gados gaitas saistītas ar sabiedriskajām attiecībām.
Zaļūksnis desmit gadus strādajis Rīgas domē. Sāka kā Aleksandra Tralmaka tēva, toreizējā izpilddirektora Māra Tralmaka preses sekretārs (Māris Tralmaks atteicās atbildēt, vai viņš dēlam ieteicis Zaļūksni). Izdevniecības galvenajai redaktorei Ingai Gorbunovai Tralmaks uzstājīgi prasījis Zaļūksni iekārtot darbā jau vairākus mēnešus, līdz viņa piekritusi uz pārbaudes laiku viņu pieņemt topošā žurnāla Playboy komandā.
Ancupovs bijis gan Latvijas ceļa vadītāja Valda Birkava preses sekretārs, gan toreizējā izglītības ministra Jura Radzeviča (LPP/LC) padomnieks, bet pēdējā laikā zināms kā Nacionālo resursu institūta (NRI) vadītājs, kura padomē ir ar Šķēli saistītais Mārcis Bendiks, Par labu Latviju! manifestu parakstījušais Aivars Borovkovs un Birkavs.
Bendiks no sarunas atteicās, bet Borovkovs ar Birkavu apliecināja, ka institūts faktiski esot Ancupovs viens pats un viņi neko nezinot par finansēm, jo strādā bez atlīdzības (nodibinājums nav iesniedzis gada pārskatu, bet redakcijas darbiniekiem Ancupovs atzinis, ka starp naudas devējiem ir Skonto uzņēmumi). Borovkovs teic, ka institūts radies, lai celtu gaismā pozitīvos Latvijas cilvēkus un darbus, ko mediji bieži nepamanot. Birkavs norāda, ka pats neesot protekcionists, bet institūtu uztverot kā ideju kustību, kurai vajadzētu legālā veidā atrast iespēju ES tirgū aizsargāt vietējos uzņēmējus tāpat, kā to dara citas ES valstis.
«Vēlos uzsvērt vienu Sergeja īpašību – viņš par cilvēkiem izsakās pozitīvi un ar cieņu izturas pret tiem, ko varētu saukt par oponentiem,» uzsver Borovkovs. «Droši vien skan naivi, bet es ceru, ka līdz ar viņu Dienā būs mazāk negatīvisma.»
Pārskatot mediju arhīvus, par NRI atrodamas vienīgi dažas ziņas – par protestiem pret plāniem iepirkt importa vilcienus un par konferenci, kuras retorika atbilst Par labu Latviju! uzskatiem: gan attiecībā uz nepieciešamību veikt lata devalvāciju, gan neatkarību no starptautiskajiem aizdevējiem, gan Parex, kura sāgu Ancupovs kā piemēru mediju neitralitātes trūkumam pieminēja videointervijā Diena.lv. Šajā intervijā viņš uzstājīgi vairījās no jautājuma, kā nonācis amatā Dienā un sauca žurnālistes par «meitenēm». Uz līdzīgu tincināšanu Latvijas radio ēterā Ancupovs paziņoja, ka šis jautājums viņu neinteresē un viņš gaida nākamo.
Patiesībā Ancupovs neuzradās pirms nedēļas, šo kandidātu Dienas redaktora krēslam Tralmaks virzīja jau ilgāku laiku. Viņa birojā finanšu konsultāciju firmā Catella, kur notika visas svešām acīm nevēlamās tikšanās, Tralmaks iepazīstinājis Ancupovu gan ar Zigmāru Meiju, gan Ingu Gorbunovu. Ancupovs izklāstījis konstruktīvas idejas par avīzes mīnusiem un runājis par darāmo, bet pārējo nostāja bijusi: ej un pārliecini redakcijas vadošos darbiniekus par šādu vīziju, ja viņi piekrīt, mums nav pretenziju.
«Šis variants netika atzīts par pieņemamu. Viņi bija līguma parakstīšanas priekšvakarā,» saka Meija. «Man nopietnas bažas parādījās brīdī, kad Ancupovs Sašam [Tralmakam] uzdeva jautājumu: kā tur palika ar mūsu meiteni?» Meija to uztvēris kā jautājumu par Edīti Balodi.
Izmantojot savas pilnvaras un saprotot redaktora nomaiņas objektīvo nepieciešamību, Meija jūnijā par Dienas galveno redaktoru iecēla žurnālistu un redaktoru Gunti Bojāru. Miers ilga trīs nedēļas.
JAUNIE PRINCIPI
12.jūlijā Ancupovs ar vietnieku Zaļūksni redakcijas vadībā ienāca jau citā veidā. Abpusēji konfrontējošā darbinieku sapulcē viņš nolasīja jaunos principus jeb politisko platformu, tā liekot saprast, ka Diena līdz šim strādājusi citādi, piemēram, avīze nedrīkstot būt propagandas ierocis, Dienas žurnālistiem jāatver prāti visiem viedokļiem, pārējo trīs varu kritikai jābūt tolerantai, katram pienākas 100 dienas sevis pierādīšanai (Bojāram tās netika dotas).
Jau darbinieku sapulcē izskanējis, ka atsevišķi raksti ir angažēti. Uz sašutušo darbinieku jautājumiem konkrēti nav atbildēts, izņemot to, ka Zaļūksnis veikšot analīzi. Ilgi nebija jāgaida: SestDienas līdzstrādniekam Zaļūksnis paziņojis, ka angažēts ir bijis gan raksts par nenotikušo interviju ar KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi, gan lietussargu revolūcijā vīlušos bijušo Delnas vadītāju Robertu Putni.
Šonedēļ parādījās satraucošākas ziņas. Ilggadējā pētnieciskā žurnāliste Baiba Rulle, kas pēc īpašnieku maiņas sāka darboties ārštatā, šajā pirmdienā piedāvājusi Zaļūksnim idejas pirmsvēlēšanu rakstiem, bet redaktors paziņojis: Rulle ir persona non grata, kas Dienā publicēties nevarēs. «Kāds augstāks esot nospiedis tādas pogas, viņš esot melns un maziņš un noalgots konkrētam darbam,» saka Rulle. Pogu spiedējus Zaļūksnis neesot nosaucis, bet no sarunas konteksta žurnālistei radies iespaids, ka runa ir par Šlesera, Šķēles un Lemberga interesēm. Zaļūksnis to kategoriski noliedz, apgalvojot, ka Rulle «patvaļīgi interpretē» un «stipri pārfrāzē» viņa teikto un esot uzvedusies neadekvāti, piemēram, «prasot par manu senu saistību ar Lembergu, lai gan nekādas saistības nav». Viņš neesot sacījis, ka nepublicēs viņas rakstus vai ka dots tāds rīkojums – skatīšoties katru konkrēto, jo «iepriekšējās daiļrades kvalitāte ir ļoti dažāda». Konkretizēt ar piemēriem Zaļūksnis nevēlējās.
Izdevniecības galvenais redaktors Bojārs apliecina, ka saruna bijusi tuvāka Rulles versijai, «bet ne gluži tik tiešā tekstā un ne gluži tādiem vārdiem». «Netiešā līmenī – jā». Jēdziens «non grata» parādījies Bojāra jautājumā Zaļūksnim, vai Rulle varēs turpināt strādāt, jo tas viņam neesot skaidrs. Zaļūksnis atbildējis, ka nav tas cilvēks, kas to izlems. No Bojāra teiktā noprotams, ka jaunajiem redaktoriem Rulle šķiet viens no «angažētajiem» cilvēkiem. Bojārs viņu uzskatot par labu žurnālisti, taču esot redzams, ka ar jaunajiem redaktoriem neveidojas konstruktīvs, bet gan emocionāls dialogs. No viņa teiktā arī noprotams, ka Bojārs Rulli ir gatavs upurēt, jo «mans galvenais mērķis ir tāds, lai šis laikraksts pastāv un iznāk, un te nenotiek revolūcija nr.2».
Mediju speciālistu komentāri par pārmaiņām bijuši skarbi. Informācijas un komunikācijas zinātņu doktors Sergejs Kruks paziņoja, ka Diena kļūst par Šķēles un Šlesera apvienības Par Labu Latviju! izdevumu un laikraksts pirkts tieši vēlēšanu dēļ, par ko liecinot gan abu jauno redaktoru agrākā darbība, gan avīzes saturiskās pārmaiņas, apejot problēmas, par kurām «vecā Diena» būtu asi rakstījusi.
Viņam piekrīt arī Rīgas Stradiņa universitātes žurnālistikas programmu vadītaja Anda Rožukalne, sakot, ka pašlaik nepietiek faktu par sasaisti ar konkrētu partiju, bet tas izriet no jaunās vadības retorikas, kas 1:1 atgādina Par labu Latviju! «Ancupovs vārds vārdā atkārto politiskā mārketinga veidotāju sacerētas frāzes par mediju un žurnālistu politisko angažētību, Sarmītes Ēlertes politiskās darbības sagatavošanu ar Dienas palīdzību,» saka Rožukalne. «Frāzes diskreditētu jebkuru neatkarīgu žurnālistu un mediju, padarot viņus sabiedrības acīs neuzticamus, atņemot medijiem spēku un ietekmi,» turpina Rožukalne.
Mierīgāka ir LU komunikāciju studiju programmas vadītāja Inta Brikše, kas saredzot vienīgi haotisku biznesu, nevis politiku. «Dienas novājināšanas ideja nav racionāla, jo tā jau ir vāja. Priekš kam vēl naudu tērēt?» viņa saka. «Vēlēšanu gaisotnē vajadzētu satraukties nevis par Dienu, bet LNT.»
PIEDER BEZ PĀRSTĀVĪBAS
Un ko Roulendi? Tralmaka nosauktie Dienas koncerna īpašnieki – nekustamajos īpašumos un interneta burbuļa laikā miljonus nopelnījusī britu ģimene kopš uzņēmuma saimnieku maiņas pērn jūlijā ir ieradušies Rīgā vienreiz – šogad februārī. Tēvs, dēls un konsultants ieradās ar privāto lidmašīnu, šaurā lokā pavakariņoja ar dažām redaktorēm un biznesa cilvēkiem, parunāja par dzīvi un sportu, ne biznesu, un nākamajā dienā uz īsu brīdi ieradās Mūkusalas ielā. Satikās ar «atslēgas cilvēkiem», noklausījās finanšu datu prezentāciju, iedzēra kafiju un apskatīja citu savu īpašumu – tipogrāfiju. «Teica, ka viss ir labi un viņi nopelnīšot daudz naudas. Par investīcijām vai nākotni – neko,» atstāsta informēts avots. Iepriekš neizziņotā vizīte bija tik sasteigta, ka ekspresintervijai divām žurnālistēm netika dots sagatavošanās laiks. Pāris stundās viņi bija jau prom.
Ir izdevies noskaidrot, ka gada laikā jaunie īpašnieki uzņēmumā, kas izdod Dienu un Dienas Biznesu, nav investējuši neko. Zaudējumi pēdējos divos gados sasnieguši 3,67 miljonus latu. Vienīgā ienākusī ārējā nauda ir aprakstītais darījums ar Balodes uzņēmumu un īpašnieku aizdevums, kas atdots līdz ar abonēšanas kampaņas naudas ienākšanu.
Roulendus – vismaz formāli – neinteresē arī pārstāvība uzņēmuma vadībā. Cilvēks, kuru Tralmaks vēl šonedēļ nosauca par angļu pārstāvi un kurš bija viens no Dienas pārpirkšanas darījuma kārtotājiem igaunis Kalle Norbergs, uzņēmuma padomē vairs nav kopš maija vidus.
Gatavojot rakstu, vēlējos intervēt arī agrāko Roulendu uzticības personu Aleksandru Tralmaku, piedāvājot gan tikties, gan nosūtīt precīzus jautājumus. Viņš atsūtīja īsziņu: «Esmu atkāpies no a/s Diena padomes priekšsēdētāja un Nedela S.A valdes locekļa amata [Luksemburgā reģistrētā, sākumā diviem Panamas ārzonas uzņēmumiem piederošā firma, caur kuru Tralmaks nopirka Dienas koncernu]. Man ir juridiskas saistības pret Rowland family capital un a/s Diena, kas neļauj sniegt publiskus paziņojumus plašsaziņas līdzekļos, kontaktēties ar esošajiem vai bijušajiem akciju sabiedrības darbiniekiem, komentēt finanšu rādītājus vai bijušās/esošās uzņēmuma vadības darbības.» Arī Roulendiem nosūtītie Ir jautājumi joprojām gaida atbildes.
Dienas problēmas, protams, nesākās ar brīdi, kad zviedru Bonnier pērn pārdeva avīzi, un būtu pelnījušas atsevišķu stāstu, kurā sava atbildība ir gan ilggadējai redaktorei Sarmītei Ēlertei, gan biznesa vadītājam Arvilam Ašeradenam, kas tagad iegājuši politikā un startē Vienotības sarakstā.
Kāds gribēs teikt, ka viss aprakstītais ir sakritības, neko nepierāda un ir utu meklēšana svešā kažokā. Cits – ka nav svarīgi, kam pieder mediji, ja vien tie piegādā vispusīgu informāciju un skatījumu. Taču tieši tā Latvijā vairs nav. Vēlēšanas oktobrī mēs gaidām situācijā, kur sabiedriskie mediji ir apzināti novājināti, bet gandrīz visi svarīgākie privātie saistīti ar vietējiem «trim roulendiem». Jautājums paliek vienīgi – kādās proporcijās? Atšķirībā no citām pasakām teikai par Roulendu Dienu pašlaik ir grūti ieraudzīt laimīgas beigas.
Kam pieder mediji?
Latvijas mediju tirgus ir šaurs, politizēts un nereti patiesos labuma guvējus slēpjošs. Runājot par «labumiem», tā gan bieži nav peļņa – sevišķi pēc reklāmas tirgus dramatiskā krituma, bet gan iespēja veidot publisko viedokli, jo sabiedrība uzticas medijiem vairāk nekā politiskajai varai. Piemēram, 2009.gadā 46% iedzīvotāju SKDS aptaujā atzina, ka masu informācijas līdzekļos atspoguļotā informācija vairāk vai mazāk ir objektīva.
Televīzijas
Televīziju tirgū par pirmo vietu cīnās TV3 (12,4% skatīšanās laika daļas jūnijā, pēc TNS datiem) un LNT (11,7%).
TV3 pieder zviedru mediju grupai MTG un uzstāj uz politisku neitralitāti. Ietekmīgā TV3 programmā iekļautā raidījuma Nekā personīga producentu grupa pieder žurnālistiem.
LNT īpašnieks kādu laiku bija austrāliešu mediju magnāts Rūperts Mērdoks, bet kopš šāgada marta tā pieder telekompānijas radītājam un ģenerāldirektoram Andrejam Ēķim. Viņš aktīvi iesaistījies apvienībā Par Labu Latviju!
Trešais populārākais TV kanāls Latvijā ir PBK (9,8%), kas faktiski uzskatāms par Krievijas valsts galvenā televīzijas kanāla satelītu.
Sabiedriskās televīzijas kanālu reitingi ir vēl zemāki, LTV1 – 9,6% un LTV7 – 6,8%.
Radio
Populārākās radiostacijas ir valstij piederošais sabiedriskais radio – otrais un pirmais kanāls. Tam seko Radio SWH, kas pirms diviem gadiem nonāca īru Communicorp Group Ltd īpašumā.
Starp populārākajiem ir arī Radio Skonto, kurā 25% joprojām pieder Skonto grupas izveidotājam Guntim Indriksonam, bet 75% – ar Skonto grupu un radio darbu saistītiem ļaudīm piederošajam uzņēmumam RS Media.
Radio Star FM pieder zviedru MTG (kā TV3).
Žurnāli
Populārākie preses izdevumi ir sieviešu un tenku žurnāli (pirmajā desmitniekā iekļaujas arī lielākie rīta laikraksti Latvijas Avīze un Diena).
Lielākā izdevniecība Santa pieder diviem šīs žurnālu grupas radītājiem: Santai Dansbergai-Ančai un Ivaram Zariņam.
Rīgas Viļņu īpašnieks ir Baltkom Pulss Plus, bet valdes priekšsēdētāja ir Baltkom impērijas veidotāja Pētera Šmidres dzīvesbiedre Aija Simsone.
Latviešu laikraksti
Pretēji situācijai žurnālu izdevniecībās pašlaik nevienam no dienas laikrakstiem Latvijā nav īpašnieku struktūra, par kuras atbilstību realitātei nebūtu jāšaubās.
Latvijas Avīzes izdevējs ir a/s Lauku Avīze, un kā akciju sabiedrībai tai nav pienākuma publiskajos reģistros informēt par akcionāru izmaiņām. Lursoft datu bāzē pieejami 2001.gada dati, saskaņā ar kuriem izdevniecība pieder Viesturam Serdānam. Taču jau pirms vairākiem gadiem presē izskanēja informācija, ka laikraksta izdevējs ir nonācis a/s Ventbunkers īpašumā un to kontrolē tā sauktie Lemberga oponenti – Oļegs Stepanovs un Olafs Berķis. Turpinoties Ventspils tranzītbiznesa konfliktējošo grupu cīņai, vēl šogad notika izmaiņas izdevniecības vadībā un tostarp vienu no padomes locekļiem – Ventbunkers valdes locekli Alvi Hāzi policija aizturēja aizdomās par naudas izspiešanu.
Trešais ikdienas laikraksts – Neatkarīgā Rīta Avīze gan neierindojas populārāko preses izdevumu topā, taču tā īpašnieki gadiem strādā, spītējot prāviem zaudējumiem. Izdevēja SIA Mediju Nams kontrolpakete līdz 2009.gadam piederēja a/s Ventspils nafta, bet šāgada janvārī par īpašniekiem kļuva SIA MN Mediji, kas pieder ilggadīgiem izdevniecības darbiniekiem Armandam Pučem, Lilitai Seimuškānei un Uldim Dreiblatam. Neoficiāli izdevniecības pārdošana tika saistīta ar Ventspils tranzītbiznesa grupējumu savstarpējo cīņu un Lemberga vēlmi parūpēties, lai izdevniecība nenonāk viņa oponentu rokās.
Krievu laikraksti
Lielākās izdevniecības ir Fenster (izdod Vesti Segodņa) un Petit (izdod Čas). Fenster pieder Andrejam Kozlovam, bet Petit – Aleksejam Šeiņinam. Abi uzņēmēji ir saistīti ar partijām. Šeiņins ir Par Labu Latviju! valdē, Kozlovs iepriekšējās vēlēšanās pats kandidēja uz Saeimu PCTVL sarakstā.
Viens no lasītākajiem preses izdevumiem ir MK Lavia, kuras izdevējs Print media pieder Baltijas mediju aliansei, kuras īpašnieki ir Krievijas pilsonis Aleksejs Pļasunovs un Latvijas pilsonis Oļegs Solodovs.
Laikraksti Bizness&Baltia un Telegraf, lai arī neiekļūst lasītāko laikrakstu topā, uzskatāmi par ietekmīgiem viedokļa veidotājiem krievvalodīgajā sabiedrības daļā. Abu laikrakstu izdevējfirmas pieder ārzonā reģistrētiem uzņēmumiem.
Telegraf īpašnieku padomē ir pazīstamais ekspolitiķis Jānis Jurkāns. Neoficiāli šis laikraksts tiek saistīts ar Ventspils mēra oponentu interesēm.
Internets
Interneta mediju tirgū ziņu portālu līderi ir nemainīgi jau vairākus gadus. Delfi pieder interneta mediju kompānijai a/s Delfi, kas līdzīgus portālus uztur visās trijās Baltijas valstīs un 2007.gadā nonāca Igaunijas mediju koncerna Ekspress Grupp sastāvā.
TVNET pieder Britu Virdžīnu salās reģistrētajai Kingfisher Universal un cieši sadarbojas ar LNT.
1997.gadā izveidotais Apollo ietilpst Lattelecom produktu portfelī.
