Lupatu lelles
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Cietumnieki
Lidojošais «saldais ēdiens»
Igaunijā atklāj modernu NATO gaisa spēku bāzi
Pasažieru lidmašīnai nepieciešama nepilna stunda, bet iznīcinātājiem F-15 Eagle tikai 20 minūtes, lai sasniegtu Rīgu no NATO jaunās aviobāzes, kas pagājušajā nedēļā atklāta Igaunijā. Aptuveni 40 km attālumā no Tallinas izvietotā Emari gaisa spēku bāze ir jaunākais modernizētais militārais avioatbalsta punkts Baltijā. Līdzīga bāze ir arī Lietuvā, un pašlaik vienīgi Latvija atpaliek – pie mums sabiedroto iznīcinātājlidmašīnas nosēsties nevar, iespējama vienīgi gaisa telpas novērošana.
Migla izjauc šovu
Pēc svinīgajām runām un lentes griešanas paredzēts «saldais ēdiens» – F-15 lidojums pār jaunatklāto bāzi. Taču vienīgais, ko izdodas sajust un redzēt, ir viegla asfalta trīcēšana, kas rodas, reaktīvajai lidmašīnai pārlidojot kaut kur pāri galvām. Biezā migla neļāva redzēt lidmašīnas, par ko NATO pārstāvji vēlāk pajokos – lūk, cik ātras tās ir!
Jaunā aviobāze izvietota 958 hektāru platībā un diennakts laikā spēj uzņemt 2000 NATO karavīru, ja tiem būtu nepieciešams bāzi izmantot ārkārtas situācijā. Tās angāros iespējams izvietot vismaz 1000 tonnu militāro kravu. Šī bāze vairs nav tikai gaisa telpas novērotājas statusā, bet līdzvērtīgi sadarbojas ar NATO spēkiem.
«Igaunija tagad ir tik aizsargāta kā nekad agrāk, mēs ne tikai paši jūtamies droši, bet arī spējam piedāvāt līdzvērtīgu atbalstu sabiedrotajiem NATO,» atklāšanā sacīja Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Divos gados bāzes rekonstrukcijā ieguldīti aptuveni 52 miljoni latu, no kuriem trešā daļa finansēta no NATO līdzekļiem. Lielāko daļu būvdarbu veikuši Igaunijas uzņēmumi, un šis fakts igauņu medijos un sabiedrībā izpelnījies lielu atzinību – veidojot moderno aviobāzi, radītas darba vietas un maksāti nodokļi Igaunijas valsts kasē.
Līdzīgi kā Lietuvas Šauļu aviācijas bāzē, arī uz Emari skrejceļa tagad var nosēsties reaktīvie iznīcinātāji. Latvijā uz zemes tiem nav ko darīt. Igaunijas gaisa spēku komandieris, Valgā dzimušais Valērijs Saars žurnālam Ir atzina – ģeogrāfiski Latvija atrodas Baltijas centrā un būtu loģiski, ka centrālā aviācijas bāze atrastos mūsu valstī, taču, ņemot vērā, cik ātri iznīcinātāji spēj pārvietoties Baltijas gaisa telpā, centra nozīme zūd, tāpēc tikpat labi galvenā bāze var būt Emari.
Helikopteri patversmēs
Pirmais Emari gaisa bāzē nolaidās vācu pilots, kurš ar helikopteru Robinson R-44 ieradies mācīt igauņu jaunos pilotus. Viens no studentiem sarunā ar mani izpļāpājās, ka tiek gatavots dienestam Lielbritānijas gaisa telpā. Par to 22 gadus vecais puisis no instruktora saņēma dusmīgu pavēli klusēt – slepena informācija.
Lai gan Igaunijas un Lietuvas aviobāzes pēc funkcijām ir līdzvērtīgas, Emari izceļas ar jaunu tehnisko nodrošinājumu – skrejceļa apgaismojums, svaigi asfaltēts autosatiksmes tīkls u.c. Turklāt līdz 2015.gadam bāzes infrastruktūra tiks uzlabota vēl augstākā līmenī, izbūvējot modernas navigācijas iekārtas un administratīvās ēkas. Bijušās PSRS bumbu patversmes pārvērstas par oriģinālām un modernām helikopteru novietnēm un konferenču zālēm. Uz krievu žurnālistu jautājumiem, vai Emari bāzes uzlabošana ir saistīta ar bailēm no Krievijas agresijas, Igaunijas aizsardzības ministrs Jāks Avikso atbildēja lakoniski: «PSRS laikā Igaunijas teritorijā atradās 14 militārās aviobāzes, tagad mums ir tikai viena. Kuram tad te ir bail?»
Zviedru mājas jaunā kārtība
Zviedrijas vēlēšanu rezultāti iezīmē vēsturiskas pārmaiņas – tradicionāli sociāldemokrātu dominētā valstī pirmo reizi pārvēlēta labēja koalīcija, turklāt parlamentā negaidīti iekļuvuši ekstrēmisti ar neonacistu pagātni
Lai gan viņš mēģināja smaidīt un dimdināja, ka labējie ir piedzīvojuši vēsturiski veiksmīgas vēlēšanas, Zviedrijas premjera Frēdrika Reinfelta uzrunā pēc pirmo rezultātu paziņošanas varēja nojaust šaubas un nemieru. «Tas nebija iznākums, kuru bijām gaidījuši. Tagad ir nedrošs stāvoklis. Mēs uzsveram, ka rīkosimies atbildīgi.» Īpaša piezīme – viņš atkārtoti noraidīja iespēju sadarboties ar vēlēšanu barjeru pārvarējušajiem labējiem radikāļiem, kas sevi miermīlgi dēvē par Zviedrijas Demokātu partiju. Arī komentētāji bija šokēti un apbēdināti, ka sapnis par vairākuma valdību pēkšņi ir aprāvies.
Un tomēr šīs vēlēšanas ir vēsturiskas. Iegūstot 30% balsu, premjera Reinfelta vadītie moderāti ir sasnieguši savu labāko rezultātu Zviedrijas vēlēšanu vēsturē. Turpretī sociāldemokrāti ar 31% balsu ir piedzīvojuši viszemāko atbalstu pēdējo simt gadu laikā. Turklāt pilsoņu aktivitāte kopš iepriekšējām vēlēšanām ir pieaugusi – svētdien balsot aizgāja 82%, bet 2006.gadā piedalījās 80%.
Aicinājumi balsot skanēja no visām pusēm. Sociāldemokrātu līdere Mona Salīna jau jūlijā izteicās, ka vēlēšanas šogad būs liktenīgas: «Zviedrijai nevajag vēl lielāku ienākumu nevienlīdzību. Pēc desmit gadiem mēs atskatīsimies uz šīm vēlēšanām kā uz tām, kurās labklājības sistēma vai nu tika upurēta, vai arī attīstīta.»
Pārmaiņas notika strauji. Vēl maijā šķita, ka Zviedrijas parlamenta vēlēšanu uzvarētājs jau ir izraudzīts. Visas aptaujas prognozēja uzvaru tā sauktajai Sarkanzaļajai savienībai, kurā apvienojušies sociāldemokrāti, Kreisā partija un zaļie. Tomēr jau vasaras vidū ievērojami pieauga atbalsts pie varas esošajai labējo Aliansei, kurā apvienojušies moderāti, kristīgie demokrāti, Centra partija un liberāļi. Turklāt tikai dažas nedēļas pirms vēlēšanām sabiedriskās domas pētījumos atbalstītāju skaits pieauga Zviedrijas Demokrātiem – radikālai nacionālistiskai partijai, kura iestājas par ārkārtīgi stingru imigrācijas politiku un augustā šokēja sabiedrību ar paziņojumiem, ka Zviedriju piemeklējis jauns izvarošanas vilnis un vairākums ļaundaru esot tieši imigranti.
Tagad skaidrs, ka valdošajai labējo koalīcijai nav vairākuma. Saskaņā ar Zviedrijas konstitūciju tā var turpināt darbu, vienīgi tās likteni jebkurā brīdi var apdraudēt Zviedrijas Demokrātu partija. Kaut arī neviens no blokiem negrasās ar šo radikālo spēku sadarboties, tomēr partijas līderis Jimmijs Okesons ir pārliecināts, ka nerēķināties ar viņiem nevarēs un Zviedrijas imigrācijas politika nākamajos četros gados kļūs stingrāka.
Krīzes veiksmes stāsts
Valdošās koalīcijas veiksmes atslēga ir ekonomikas politika, kas ļāvusi noturēties pie varas, neraugoties uz krīzi un sākotnēji plaši kritizētajām sociālajām reformām, kuras sociāldemokrātu līdere Mona Selīna kādā no diskusijām pat nosauca par sātaniskām.
Moderāti savu politiku sauc par darba līniju Arbetslinjen, un tās galvenā doma ir stimulēt nodarbinātību, piemēram, samazinot nodokļu slogu strādājošajiem un reformējot sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai mazinātu bezdarbnieka statusa pievilcību.
Jau pirms četriem gadiem moderātu līderis Frēdriks Reinfelts kopā ar saviem koalīcijas partneriem nonāca pie varas, pateicoties solījumam atrisināt jauniešu bezdarba problēmu un padarīt darbu par Zviedrijas labklājības valsts augstāko vērtību. 2006.gadā bez darba bija 19,6% jauniešu, turpretim kopējais bezdarba līmenis valstī sasniedza aptuveni 6%. Toreizējā sociāldemokrātu mazākuma valdība šķita neredzam problēmas sāpīgumu, un tās līderis Jērans Pēšons aroganti, bet lakoniski atraidīja bažas par jauniešu nabadzību ar vārdiem: «Darbs būs.» Savos memuāros viņš klāsta, ka ar to bija domājis ekonomikas augšupeju, kas pati no sevis atrisinātu problēmu. Viņš acīmredzot nebija gaidījis, ka Moderātu partija tik pamatīgi mainīs savu nostāju – kopš Reinfelts kļuva par tās līderi, moderāti pārtapa no elitāras un neoliberālas partijas par sociāldemokrātiem bīstami tuvu, centrisku partiju, kura turklāt «nočiepa» kreisajiem iemīļoto «jājamzirdziņu» – nodarbinātības tēmu. Vēl vairāk – moderāti pārņēma arī sociālā taisnīguma retoriku un tagad definē sevi kā «vienīgo strādnieku partiju» Zviedrijā.
Reinfelta valdība sākotnēji tiešām pieredzēja ekonomisku augšupeju, ko bija paredzējis Pēšons. Tomēr koalīcija ātri iekļuva sašutuma vētrā, ko izraisīja dažādas Alianses reformu iniciatīvas.
Ārkārtīgi nepopulāras bija reformas, kuru mērķis 2007.gadā bija apcirpt zviedru dāsno labklājības modeli – samazināt bezdarba pabalstu, palielināt bezdarba apdrošināšanas iemaksas, mainīt veselības apdrošināšanas sistēmu. Piemēram, samazinājās bezdarbnieku pabalsti – iepriekš tas visu laiku drīkstēja sasniegt 80% no algas, bet reforma paredzēja pēc divsimt dienām to nogriezt līdz 70% un vēl pēc simt dienām līdz 65%. Šīs reformas tika kombinētas ar nodokļu atlaidēm, kas padarīja atraktīvākas mazāk atalgotās profesijas (medmāsu palīgi, apkopēji), tādējādi nostiprinot moderātu kā vidusšķiras partijas tēlu.
Milzīgus protestus piedzīvoja arī lēmums par Bruņoto spēku radioizlūkdienesta (FRA) pilnvarām lasīt e-pastus, kas «ceļo» caur ārzemju serveriem, un autortiesību nostiprināšana interneta vidē – šajos jautājumos indivīda privātās dzīves svētums tika pretstatīts drošībai un īpašumtiesību nostiprināšanai digitālajā laikmetā. It kā nepietiktu jau ar šīm problēmām, valsts drīz vien tika ierauta arī globālās ekonomiskās krīzes virpulī, un Reinfelta vadītā ES prezidentūra pieredzēja «smago piezemēšanos», kad izgāzās Kopenhāgenas sammits par klimata pārmaiņām.
Krīzi Zviedrija sāka izjust 2008.gadā, kad iekšzemes kopprodukts saruka par 0,4%. Pēc tam zviedru nacionālais lepnums koncerns Volvo paziņoja par milzīgu štatu samazināšanu, un ekonomiskā depresija kļuva par neapstrīdamu faktu. Finanšu ministrs Andešs Borjs sākotnēji tika kritizēts par vilcināšanos, izstrādājot ekonomikas stimulēšanas priekšlikumus. Kad tie 2008.gada decembrī nāca klajā, pakete izrādījās iespaidīga – 8,3 miljardi kronu ekonomikas sildīšanai 2009.gadā, 8,8 miljardi šogad un 5,8 miljardi nākamgad krietni pārsniedza ES rekomendēto līmeni.
Ļaunas mēles gan melsa, ka 2010.gada finansējums ir tik liels tāpēc, lai ar dāsnajiem solījumiem uzvarētu vēlēšanās. Par spīti kritikai, Zviedrijai, salīdzinot ar citām valstīm, ir izdevies ātrāk atgūties no krīzes, piemēram, bezdarba līmenis pamazām, bet noteikti sarūk. Šie rādītāji arī kaldināja moderātu panākumus. Kā izteicās zviedru uzņēmējs Berts Kālsons: «Finanšu ministram Borjam bija milzīga uzticamība, salīdzinot ar konkurentiem, pēc kuru domām, Zviedrijā viss bija viena vienīga nelaime, kaut uz starptautiskā fona Zviedrija atradās augšgalā.»
Toblerone pret «skumjo suni»
Līdztekus cīņām par labklājības valsts turpmāko modeli milzīga loma politiskajā izvēlē bija abu bloku līderu personībām – Frēdrikam Reinfeltam (45) un Monai Salīnai (53), kas ir viens otra pretstati. Salīna klausās Brūsa Springstīna mūziku un apgrozās kreiso intelektuāļu aprindās. Biedrojoties ar zvaigznēm, viņa ir spodrinājusi modernās politiķes tēlu, bet saņēmusi arī pārmetumus par ārišķīgumu. Savukārt Reinfelts sevi pozicionē kā parastu ģimenes tēvu, kura hobijs ir putekļu sūkšana, tāpēc izpelnās pārmetumus, ka ir pārāk «pareizs» un pelēks.
Salīna ir pirmā sieviete, kas jebkad vadījusi Zviedrijas Sociāldemokrātu partiju. Uz partijas priekšsēdētājas un valdības vadītājas amatu viņa kandidēja jau 1995.gadā, bet toreiz svītru pārvilka tabloīda reportāža, ka toreizējā vicepremjere ar valdības kredītkarti maksājusi par privātajiem iepirkumiem aptuveni 50 000 kronu (Ls 3800) apmērā. Kaut gan viņa bija atmaksājusi visus «aizņēmumus», vidusmēra zviedriem Salīnas vārds joprojām saistās ar to, ka viņa pirkusi Toblerone šokolādi par nodokļu maksātāju naudu. Svaigi sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka Salīnu atbalsta 61% no viņas partijas biedriem, bet vienā no vecākajām zviedru arodbiedrībām Landsorganisationen, kas ir Sociāldemokrātu partijas «mugurkauls», vairākums biedru dod priekšroku Reinfeltam.
Savukārt Frēdrikam Reinfeltam viņa Moderātu partijas biedru vidū atbalsts pārsniedz 80%. Vēlētāji kopumā uzskata, ka viņš ir labāks līderis. Piemēram, 51% vēlētāju uzskata, ka Reinfelts ir spējīgs «iedvest ticību labākai nākotnei», kamēr tikai 31% vēlētāju uzskata, ka Salīna ir pārāka šajā ziņā.
Televīzijas debatēs Reinfelts atstāj tik pazemīgu iespaidu, ka kreisais tabloīds Aftonbladet viņu pat salīdzināja ar «skumju suni». Rūpēs sarauktā piere, lielās, brūnās acis un žēlīgais tonis, kurā viņš rūpīgi un kā taisnodamies klāsta statistiku, viņa iztaujātājiem patiesi liek izskatīties kā agresīviem dzinējsuņiem.
Liktenīgā sociķu kļūda
Zīmīgi, ka sociāldemokrāti sāka zaudēt iepriekšējo popularitāti tieši tad, kad nāca klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, piemēram, solījumu celt nodokļus turīgākiem pilsoņiem un savrupmāju īpašniekiem, kā arī paaugstināt benzīna nodokli. Netrūka arī apšaubāmu priekšlikumu. Piemēram, Stokholmas sociāldemokrāti gribēja ieviest «sulaiņa pakalpojumus» metro (no rīta pa ceļam uz darbu ļaudis atstātu sarakstu ar iepirkumiem, lāpāmām biksēm vai gludināmiem krekliem, bet pēc darba stacijā saņemtu rezultātu). Zaļās partijas aktīvisti lika priekšā veco ļaužu mītnēs nolīgt klaunus, lai izklaidētu pensionārus. Jautāts, kā pārliecināt jaundzimušo tēvus dalīt ar mātēm bērna kopšanas atvaļinājumu, Kreisās partijas līderis Lāšs Uli ieteica ģimenēm iegādāties sūknīšus piena noslaukšanai, ja šķērslis mātes ātrākai darba atsākšanai ir bažas, ka zīdainis nesaņems vērtīgo mātes pienu. Šie priekšlikumi izraisīja izsmieklu no valdības partijām, savukārt kreisā tabloīda Aftonbladet komentētāja Katrine Kielosa atzīmēja, ka tie ir tikai loģiskas sekas kreiso nespējai piedāvāt nopietnu un pilnīgi atšķirīgu ideoloģisku vīziju, kas uzrunātu vēlētājus.
Izšķirošā balss – rasistiem?
Tomēr karstākās debates šoruden nebija par nodarbinātību, bet gan par labējo radikāļu iekļūšanu parlamentā. Sarkanzaļie apsūdzēja Aliansi, ka tā gatava sadarboties ar «rasistiem». Reinfelts jau vēlēšanu naktī atgādināja, ka tas nav iespējams, jo Zviedrijas Demokrāti, kuri, par spīti mēģinājumiem sevi pasniegt kā «normālu» partiju, vēl joprojām pulcē biedrus ar neonacistiskiem vai rasistiskiem uzskatiem. Tā vietā Reinfelts aicina uz sadarbību zaļos.
Pašlaik aptuveni 13% iedzīvotāju Zviedrijā ir imigranti. Lai arī Zviedrijas migrācijas modelis atzīts par labāko Eiropā, dažos lielpilsētu «imigrantu geto» nereti uzliesmojuši vardarbīgi nemieri, kas vairojuši Zviedrijas Demokrātu popularitāti. Šī partija uzskata, ka «masveida imigrācija» ir radījusi spriedzi un tādēļ atgriešanās pie 70.gadu imigrācijas kvotām esot neizbēgama, turklāt katrs ieceļotājs jāpakļauj veselības pārbaudēm.
Šobrīd ticamākais scenārijs ir mazākuma valdības veidošana. Tā pastāvīgi sarunātos ar opozīciju par atbalstu konkrētām rīcībpolitikām. Vēl tiek pieminēts «Dānijas scenārijs»: labējā koalīcija principā var rēķināties ar Zviedrijas Demokrātu pasīvu atbalstu, līdzīgi kā kaimiņvalsts koalīciju atbalsta Dāņu Tautas partija, kura cēlusies no populistiskas kustības pret augstiem nodokļiem. Tomēr ticamību šim scenārijam mazina fakts, ka Zviedrijas Demokrāti nav tikpat «cienījami» kā Dāņu Tautas partija, jo pulcē arī bijušos noziedzniekus un neonacistus.
Audio ieraksts tapis sadarbībā ar “Ideju Forums” un “Labiedarbi.lv
Neskati zaļo no cepures
Pēc šķietami sparīgā lēciena iepriekšējos gados šogad Latvijā ievērojami sarucis biosaimniecību skaits. Pircējus vairs neinteresē zaļa pārtika? Taupām naudu? Vai varbūt vairāk tīk krīzes laikā uzplaukušie zemnieku tirdziņi pie lieveikaliem? Tas nekas, ka par dabiskiem un zaļiem uzdodas pat tie, kuri tādi nav. Tieši pēdējais ir sadusmojis pavāru Mārtiņu Rītiņu – viņš uz laiku aiziet no Zaļā tirdziņa Berga bazārā
Sakiet, lūdzu, kāpēc neaudzējat papriku? Ekoveikalā tā maksā 2,40 lati kilogramā! – tas ir pirmais jautājums Eicēnos. Šīs biosaimniecības dārzeņi ir visos Rīgas tā dēvētajos ekoveikalos un arī interneta veikalā Dabasdobe. Saimnieki Elita un Jānis Reinhardi aicina uz siltumnīcu. «Viņa taču ir cimperlīga. Ja grib izaudzēt labu, tad tikai ar to vien jāstrādā,» Jānis norāda uz divām paprikām: viena glīti iegarena, otra sačervelējusies kamolā. Abas audzētas vienādi. «Par to murskuli jau 2,40 nevarētu prasīt. Cilvēki arī nepirks – nesmuks taču!» smej Jānis. Savējo preci viņi tikai nelielā daudzumā realizē specpasūtījumos.
Elita gan piebilst, ka nosauktā cena ir pieņemama, jo Latvijā audzētā paprika esot ļoti viegla un darba ar to daudz. Taču tā nevarot konkurēt ar ievesto, kas spoža un izskatīga par zemu cenu spīd lielveikala plauktā. Un vispār. «Lielveikali izmainījuši cilvēku uztveri un ēšanas paradumus – vairs tak nezina, kas kad aug. Zvana mums un vēlā rudenī prasa ziedkāpostus, dilles – ziemā, bet nav taču vairs sezona!» saka Jānis.
«Protams, izaudzēt var visu. Mēs audzējam to, ko visvairāk prasa,» turpina Elita. Eicēnos tās ir zināmas kultūras: burkāni, kartupeļi, pupas, bietes, ķirbji. Piemēram, brokoļi, šogad nav padevušies – vasara bijusi tik karsta, ka izziedējuši pāris nedēļās.
Kā ar ķiplokiem? «Kaprīzi. Šogad nekādi. Piemetās puve. Līdzīgi bija ar kāpostiem – nopuva līdz saknei. No ārpuses it kā smuks, bet paveru augšējo lapu un tur viss kukaiņu bomžatņiks,» Jānis noplāta rokas. Bioloģiskos dārzeņus miglot aizliegts. Glītāki izaugšot tiem, kuri apkaro kaitēkļus ar ģiptēm un mēslo augsni, kā vēlas.
Par ķiplokiem jautāju tāpēc, ka arī manos laukos šogad tie neizauga. Gribēju nopirkt ekoveikalā, bet, ieraugot cenu, aizcirtās elpa un maks – 5,60 lati kilogramā! Pārdevēja paskaidroja: ķiploki nekad nav maksājuši mazāk.
Tas tiesa, jo ķiploki Latvijas ekotirgū ir deficīts jau gadiem, tāpat kā cūkgaļa un vistas gaļa. Vairāki aptaujātie ekoveikalu saimnieki norādīja, ka trūkst arī baklažānu, paprikas, ķiploku, cūkgaļas, vistas gaļas. Šķiet, pārpilnība ir tikai zālīšu tējām un medum.
Ekoveikalu saimnieki gan norādīja uz svarīgākām problēmām nekā ķiploku trūkums: pirmkārt, Latvijā jau sen nemainās ekoproduktu klāsts – vienas un tās pašas pamatpreces. Pircējam garlaicīgi. Otrkārt, neattīstās pārstrāde – jēlas gaļas netrūkst, taču kūpinātu stilbu gan. Un izskatās, ka tuvākajā laikā diez vai kaut kas mainīsies, jo statistika liecina, ka «zaļo» saimniecību skaits samazinās – pēdējā gada laikā mīnus 662. Patlaban to ir 3556.
Tas aizēno pat optimistisko statistiku, ka Latvijā biozeme no visām lauksaimniecības platībām aizņem aptuveni 9%, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Šajā ziņā lielākais lēciens tika piedzīvots starp 2003. un 2005.gadu – no nepilniem 2% uz 7%. Tādu izrāvienu nekur citur Eurostat nereģistrēja.
Bet tagad, izskatās, ir sācies apsīkums.
Reinhardi no Eicēniem pastāsta savu versiju par to, kāpēc Latvijas ekoproduktu tirgū ir tik maz pārstrādes produktu. Pirms pāris gadiem paši sākuši audzēt graudus, un visi posmi atbilduši bioloģiskas pārstrādes prasībām: gan sēkla, gan audzēšana, gan novākšana. Problēmas radušās ar malšanu: iepriekš graudi putraimos vai grūbās pārtapuši senajās Lenču koka dzirnavās. Pirms vairāk nekā gada, kad parādījās jaunas prasības un dzirnavas vajadzēja sertificēt, Lenču saimnieks atteicās to darīt.
Savukārt bioloģiskajai malšanai sertificētajām Rīgas dzirnavnieka maltuvēm Eicēni ir par mazu – tur graudus ņem, tikai sākot no 10 tonnām. Tagad nākas pārdot putraimus bez Eiropas ekoprodukta statusu apliecinošas preču zīmes, jo tie malti nepareizās dzirnavās.
EKOVISTA KĀ MAITA
Līdzīgā situācijā nonāca pirmā ekovistu audzētāja Mērija Vilūna Dobeles puses Laukgaļos. Viņai pietrūka 580 latu, lai sertificētu vistu kautuvi. «Ārpus kautuves man vista ir ekovista, kad ienesu kautuvē, tā pārvēršas par maitu,» saka Mērija. Viņa no ekoprodukta sertifikāta savā saimniecībā atteikusies. «Mani pieveica birokrātija. Noguru.»
Pieņemt tādu lēmumu viņu pamudināja vairāki iemesli: pirmkārt, Pārtikas un veterinārais dienests konstatēja pārkāpumus barības iegādes izsekojamībā – Vilūna bija uzrādījusi, ka vistām iepirkta biobarība, taču pārbaudītāji nevarēja sadzīt galus pārdevējam, kas apliecinātu faktu par tādu darījumu. Otrkārt, tika atklāts bioolai neatbilstošs sastāvs. Mērija apgalvo, ka vainojami tie, kuri kļūdījās un neatpazina bioolu iepakojumu un aizsūtīja tās uz parasto olu pārbaudi. Pārtikas un veterinārais dienests pēcāk par to atvainojās un izplatīja atsaukumu. Treškārt, kad tika konstatēts, ka uz konkrētajām platībām viņas saimniecībā ir pārāk augsts vistu blīvums, «liekās» nācās nokaut.
Uz jautājumu, vai Mērija nebija domājusi par ekovistu kūpināšanu vai citu veidu pārstrādi, kundze atbild: «Vēl kādu pārbaudi? Nē, paldies.»
Mērijai klientu nav kļuvis mazāk. Viņa turpina sadarbību ar pavāru Mārtiņu Rītiņu, kurš uzskata, ka kundze strādā godprātīgi – pats vairākkārt par to pārliecinājies nejaušās ciemošanās reizēs. Pateicoties Rītiņam, Laukgaļu olas ik dienu realizē airBaltic biznesa klases ēdienos. «Ir tikai viens mīnuss – cālēnus, kas izaug par dējējvistām, Mērija iepērk no vistu fabrikas Ķekava. Ar ko baro Ķekavas vistas – mēs taču visi zinām. Es ieteiktu Mērijai meklēt labas dējēju sugas ārpus Latvijas,» – tā Rītiņš.
Tiesa, Latvija tāpēc bez sertificētām ekoolām nepaliek, ar putnkopību nodarbojas sešas biosaimniecības. Cēsu novadā vien ir divi ekodējēju audzētāji: Kalna Mieriņi un Strautmaļi, kuru olas nopērkamas Rīgas ekoveikalos. Straumaļos pat ir ekogailis ar skanīgu vārdu – Šķībdziedis.
Arī Eicēnu saimnieki ne reizi vien apsvēruši atteikšanos no ekoprodukta sertifikāta. «Tas gan nenozīmē, ka mēs mainītu savu zaļo domāšanu un strādātu citādi,» precizē Elita. Dažbrīd šķietot, ka nav vērts «plosīties», jo citi zemnieki un pārpircēji bez jebkādiem papīriem dažādos tirdziņos un pilsētu pagalmos ietirgo vairāk nekā Eicēni ekoveikalos ar pavadzīmēm.
Tam piekrīt arī Mārtiņš Rītiņš, restorāna Vincents pavārs un kustības slow food aktīvists. «Kopš parādījušies «zemnieku», «zaļie» un «dabīgie» tirdziņi, ekoprodukta statuss ir krities – par dabīgu tagad dēvē arī kūpinājumu, kas nav redzējis malku. «Bio» ir smuks vārds, ko patlaban pieraksta tam, kam ar to nav sakara.» Arī Berga bazāra tirdziņš, vēloties piedāvāt dažādību un cenšoties pielāgoties situācijai, kļuvis raibs un vairs simtprocentīgi neiztur slow food filozofiju. «Kad tirdziņā bija ap trīsdesmit saimnieku, es spēju pie katra aizbraukt. Tagad, kad ir ap sešdesmit, fiziski izbraukāt un apskatīt katru saimniecību nav iespējams. Esmu noguris. Vairs nevaru likt galvu ķīlā par visiem, tāpēc uz laiku atkāpjos no dalības arī ar savu stendu.»
Zemnieki gan tikmēr norāda, ka kļūstot par vienkāršu saimniecību, būtu par pāris pārbaudēm mazāk un nevajadzētu ik gadu maksāt vismaz 100 latu par sertificēšanu. (Summa atkarīga no saimniecības lieluma.)
Gan Mērija Vilūna, gan Jānis Reinhards nenoliedz, ka vajag prasības, lai produkts iegūtu ekomarķējumu, tomēr dokumentācijas esot pārāk daudz. «Lai jau ir normas, taču to uzraudzītāji neiztur kritiku – ar vāju izpratni, kas ir lauki. Pirmais – sodīt, nevis domāt, kā palīdzēt,» Mērija ir skarba.
Jānis tam piekrīt daļēji – inspektori ievērojot Eiropas uzliktās normas, atšķiroties izpildījums. Pirms vairākiem gadiem, kad Eicēnos pāris cūku audzējuši pašu uzturam, Jānis sapratis, ka dzīvnieku labturības prasības ir pārspīlētas un no lopiem atteikušies. Jāni pamatīgi uzjautrinājusi kādas PVD inspektores zināšanas. Viņš atstāsta anekdotisko dialogu.
Inspektore: «Ar ko barojat cūkas? Kāda ir ēdienkarte?»
Jānis: «Visu, kas virtuvē pašiem paliek pāri.»
Inspektore: «Vajag sabalansētu pārtiku. Un, kas tur – vai, kāda jums liela sivēnmāte!»
Jānis: «Nē, tas ir kuilis.»
Inspektore: «Vai kuilis ir kastrēts?»
Jānis: «Tad to nesauktu par kuili, bet vepri.»
Laiks iepazīt «ļaunos» kontrolētājus. Līdz 2004.gadam to bija krietni mazāk un uzraudzība bija lokāla. Tā teikt, biosaimniecības tiešām dzīvoja zaļi. Pēc Latvijas iestāšanās ES sertificēšana notiek atbilstoši Eiropas regulām. Pašlaik ir divas sertifikācijas institūcijas: biedrība Vides kvalitāte Salaspilī un SIA Sertifikācijas un testēšanas centrs Priekuļos. Saimnieki paši var izvēlēties, ar kuru sadarboties, jo tas ir maksas pakalpojums. Abus kontrolētājus uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests – vairākkārt gadā auditē un pārbauda, cik pamatoti biosaimniecības izvērtētas. PVD arī paši veic pārraudzību 5% saimniecību nejaušā izvēlē un pārbauda, piemēram, vai izslaukums var būt tik augsts, ja papīros redzams, ka govis barojas tikai ar ganību zāli?
Kad Sertifikācijas un testēšanas centra galvenā eksperte Santa Rīdere stāsta, ka pārbaudēs netiek lietoti mērinstrumetni un vienīgais «ierocis» ir A4 lapas, es sākotnēji neticu. Kur laboratorija, kur testējat nitrātus un pesticīdus? Sertificēta laboratorija esot Rīgā, un aizdomīgi dārzeņi vai augi turp tiekot vesti un testēti reti: gadā vidēji 5-7 paraugi. Analīzes ir dārgas – nitrātu tests maksā ap Ls 40, smago metālu-vairākus simtus. Ja inspektori kļūdījušies, ekspertīzes izdevumi jāsedz pašam Sertifikācijas un testēšanas centram. «Lielākoties produktu atbilstību izvērtējam, saimniecību apskatot. Gadu gaitā acs ir uztrenēta. Tas ir līdzīgi kā ar cilvēkiem – vienkārši redzi un jūti, kāds viņš ir.»
Inspektori standartizētās veidlapās atzīmē, vai prasība atbilst, vai arī neatbilst noteiktajai. Piemēram, vai saimnieka izstrādātais kūtsmēslu izkliedēšanas plāns, kurā aprakstīta kūtsmēslu uzglabāšanas un izlietošanas sistēma, atbilst realitātei. Tas nemaz nav smieklīgi, jo slāpekļa saturam augsnes barošanā ir nozīmīga loma. Smieklīgi nav arī tas, ka jāsaskaita govju «plāceņi» un jārēķina, cik slāpekļa tie dod laukam.
«Papīru ir ļoti daudz. Biosaimniecības ir milzīga, sarežģīta sistēma, un ar panākumiem var strādāt gudri agronomi. Saimnieki ir noguruši. Noveco, saslimst. Viņi teic, ka nevajag naudu, bet mieru un brīvību,» nopūšas eksperte Santa Rīdere. Parasti apgrozījums esot mazs, bet pati saimniekošana – dārga un neizdevīga: jāiepērk biosēklas, bioloģiskā lopbarība. «Lopi aug lēnām, nevis uzblīst tik ātri kā tie, kurus baro ar sazin ko. Dārzeņiem ir īss realizācijas laiks.»
Ir vēl divas iesaistītās iestādes: Valsts augu aizsardzības dienests, kas atbild par bioloģisko sēklu uzskaiti, kvalitāti un pavairošanu, savukārt Lauku atbalsta dienests – par ES platību maksājumiem. Piena, medus un gaļas ražotājiem ir vēl atsevišķas prasības, un viņi paši savus produktus ved uz pārbaudēm laboratorijās.
DABISKĀ ATLASE
Dodos arī pie ierēdņiem Rīgā – PVD augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītāja Māra Eiklona un Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta biotehnoloģijas un kvalitātes nodaļas ekspertes Gintas Dzerkales. Abi uzskata, ka kontroles bardzība ir stereotips par ierēdņiem. «Eiropas regulas ir tieši piemērojamie akti, kur atkāpes nav. Nedomāju, ka prasības ir neizpildāmas,» vērtē Dzerkale.
«Saimniekam jāmāk gudri strīdēties un jāpierāda taisnība,» komentē Eiklons.
Tieši uzņēmības trūkumu abi min kā biosaimniecību sarukuma galveno iemeslu. Izdzīvošot tie, kuri māk saimniekot. Savulaik par biosaimniekiem daudzi kļuvuši tāpēc, ka padzirdējuši, ka ir iespēja tikt pie subsīdijām. Beidzot no šī sloga var atbrīvoties. Iepriekšējos gados subsīdijas biosaimniekiem maksāja par to, ka lauki appļauti, apstrādāti un izmantoti, bet jaunie MK noteikumi, kas stājās spēkā 2009.gada martā, paredz, ka šāgada beigās subsīdijas dabūs tikai tie, kuri spēs savu produkciju realizēt. Piemēram, augļkopim gadā no hektāra jāievāc tik daudz, lai uzrādītu 800 latu ieņēmumus.
«Šos piecus gadus, kad maksāja subsīdijas, to pielietojumu nevajadzēja uzrādīt, tāpēc dažs tās nobraukāja ekskursijās un tagad atsakās no ekosertifikāta. Jaunās prasības paredz naudas plūsmu uzrādīt,» situāciju komentē Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs. Viņš norāda, ka asociācija izcīnījusi, lai obligātais ieņēmumu apjoms no hektāra gadā ir mazāks, nekā sākotnēji prasīja ES. «Gribas jau, lai arī astoņu hektāru saimniecība ar augļkokiem izdzīvotu, taču konkurence ir smaga. Saprotu, ka pārsimt latu atbalsts gadā viņiem neatmaksājas.»
Taču varbūt tieši šīs pārmaiņas paglābs no tādiem kurioziem, kādu nesen piedzīvoja Stabu ielas ekoveikalā Rīgā. Kāda holandiete gribējusi iepirkt 20 tonnas biokartupeļu, taču nācies atteikt – izrādās, tik daudz pie mums neviens neaudzē. Divdesmit tonnu? Vai tas būtu daudz? «Vietā jautājums: kā tad tā – Eiropa maksā tik daudz subsīdiju par biozemi, bet ko tad uz tās darāt? Sāciet taču ražot!» – tā Norkārklis.
Tātad patlaban notiek dabiskā atlase. Pavisam vājie atbirst, tie, kas kaut mazliet spēcīgāki, – aug lielāki. Skumji, ka neizdzīvo arī lielas idejas. Maksātnespējas process sākts Zaubes ekokautuvei. Tās izveidotāja Aelita Runce uz tālruņa zvaniem vairs neatbild. Tā bija pirmā bioloģiskā liellopu audzētava un kooperatīvs, pašiem arī sava kautuve. Norkārklis uzskata, ka uzņēmumam tika piešķirtas pārāk lielas susbsīdijas, kas pārsniegušas ieņēmumus. Viņš norāda, ka Rīgā ir tikai viens sertificēts ekoveikals – Gaļas meistars A.Čaka ielā. Pārējos tiek tirgota gan ekopārtika, gan parastā, piemēram, fabrikā ražota smiltsērkšķu marmelāde, vien mānīgi dabiskā kartona iepakojumā. Pircēji uzķeras.
Kamēr biosaimniecībās skaita govju plāceņus un cenšas sabalansēt cūku ēdienkarti, Latvija pati ir viens liels ekoprodukts, tikai nesertificēts – katram taču ir kāds radinieks, pie kura aizbraukt uz kartupeļu talku un atgriezties pilsētā ar tik piekrautu bagāžnieku, ka teju vai strīķē asfaltu. Latvijā nav sertificētas cūku kautuves, toties katrā otrajā lauku sētā ir pa rūdītam cūku bēru organizētājam. Nevajag pirkt koši sarkanu gaļu «zaļajos» tirdziņos. Nevajag pirkt dārzeņus tikai tāpēc, ka tie izskatās dabīgi, jo aplipuši zemēm – runā, ka Latvijā ir meistari, kuri poļu kartupeļus apvārta smiltīs un pārdod kā Latvijā audzētos.
«Es tirgū neticu nevienai sieviņai baltā aubē, kura stāsta, ka produkti audzēti Latvijā,» skarbi noskalda Mārtiņš Rītiņš.
Atpazīstamības zīmes un to cena
Latvijas ekoprodukts ir lokāla preču zīme, ar kuru marķē sertificētus un Latvijā audzētus vai ražotus bioloģiskos produktus. Latvijas Bioloģiskās lauksamniecības asociācijas biedriem tās lietošana maksā 10 latu gadā (minimālā biedru nauda – 20 latu, pārstrādes uzņēmumiem – 100 latu). Tiem, kuri nav asociācijā, par preču zīmi gadā jāmaksā 100 latu.
Ekolapa ir oficiālā ES preču zīme, ko iegūst biosaimniecības, ja ievēro Eiropas regulas. Ar šo preču zīmi produktu var eksportēt, jo to atpazīst Eiropā. Zīmi iegūst komplektā ar sertifikātu, ko izsniedz uz vienu gadu. Tā atjaunošana (ikgadējās pārbaudes) izmaksā vidēji 98 latus, ja saimniecības platība ir līdz 20 hektāriem. Virs 20 ha par katru nākamo hektāru jāmaksā Ls 4,90.
Audio ieraksts tapis sadarbībā ar “Ideju Forums” un “Labiedarbi.lv
Neskati zaļo no cepures
Pēc šķietami sparīgā lēciena iepriekšējos gados šogad Latvijā ievērojami sarucis biosaimniecību skaits. Pircējus vairs neinteresē zaļa pārtika? Taupām naudu? Vai varbūt vairāk tīk krīzes laikā uzplaukušie zemnieku tirdziņi pie lieveikaliem? Tas nekas, ka par dabiskiem un zaļiem uzdodas pat tie, kuri tādi nav. Tieši pēdējais ir sadusmojis pavāru Mārtiņu Rītiņu – viņš uz laiku aiziet no Zaļā tirdziņa Berga bazārā
Sakiet, lūdzu, kāpēc neaudzējat papriku? Ekoveikalā tā maksā 2,40 lati kilogramā! – tas ir pirmais jautājums Eicēnos. Šīs biosaimniecības dārzeņi ir visos Rīgas tā dēvētajos ekoveikalos un arī interneta veikalā Dabasdobe. Saimnieki Elita un Jānis Reinhardi aicina uz siltumnīcu. «Viņa taču ir cimperlīga. Ja grib izaudzēt labu, tad tikai ar to vien jāstrādā,» Jānis norāda uz divām paprikām: viena glīti iegarena, otra sačervelējusies kamolā. Abas audzētas vienādi. «Par to murskuli jau 2,40 nevarētu prasīt. Cilvēki arī nepirks – nesmuks taču!» smej Jānis. Savējo preci viņi tikai nelielā daudzumā realizē specpasūtījumos.
Elita gan piebilst, ka nosauktā cena ir pieņemama, jo Latvijā audzētā paprika esot ļoti viegla un darba ar to daudz. Taču tā nevarot konkurēt ar ievesto, kas spoža un izskatīga par zemu cenu spīd lielveikala plauktā. Un vispār. «Lielveikali izmainījuši cilvēku uztveri un ēšanas paradumus – vairs tak nezina, kas kad aug. Zvana mums un vēlā rudenī prasa ziedkāpostus, dilles – ziemā, bet nav taču vairs sezona!» saka Jānis.
«Protams, izaudzēt var visu. Mēs audzējam to, ko visvairāk prasa,» turpina Elita. Eicēnos tās ir zināmas kultūras: burkāni, kartupeļi, pupas, bietes, ķirbji. Piemēram, brokoļi, šogad nav padevušies – vasara bijusi tik karsta, ka izziedējuši pāris nedēļās.
Kā ar ķiplokiem? «Kaprīzi. Šogad nekādi. Piemetās puve. Līdzīgi bija ar kāpostiem – nopuva līdz saknei. No ārpuses it kā smuks, bet paveru augšējo lapu un tur viss kukaiņu bomžatņiks,» Jānis noplāta rokas. Bioloģiskos dārzeņus miglot aizliegts. Glītāki izaugšot tiem, kuri apkaro kaitēkļus ar ģiptēm un mēslo augsni, kā vēlas.
Par ķiplokiem jautāju tāpēc, ka arī manos laukos šogad tie neizauga. Gribēju nopirkt ekoveikalā, bet, ieraugot cenu, aizcirtās elpa un maks – 5,60 lati kilogramā! Pārdevēja paskaidroja: ķiploki nekad nav maksājuši mazāk.
Tas tiesa, jo ķiploki Latvijas ekotirgū ir deficīts jau gadiem, tāpat kā cūkgaļa un vistas gaļa. Vairāki aptaujātie ekoveikalu saimnieki norādīja, ka trūkst arī baklažānu, paprikas, ķiploku, cūkgaļas, vistas gaļas. Šķiet, pārpilnība ir tikai zālīšu tējām un medum.
Ekoveikalu saimnieki gan norādīja uz svarīgākām problēmām nekā ķiploku trūkums: pirmkārt, Latvijā jau sen nemainās ekoproduktu klāsts – vienas un tās pašas pamatpreces. Pircējam garlaicīgi. Otrkārt, neattīstās pārstrāde – jēlas gaļas netrūkst, taču kūpinātu stilbu gan. Un izskatās, ka tuvākajā laikā diez vai kaut kas mainīsies, jo statistika liecina, ka «zaļo» saimniecību skaits samazinās – pēdējā gada laikā mīnus 662. Patlaban to ir 3556.
Tas aizēno pat optimistisko statistiku, ka Latvijā biozeme no visām lauksaimniecības platībām aizņem aptuveni 9%, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Šajā ziņā lielākais lēciens tika piedzīvots starp 2003. un 2005.gadu – no nepilniem 2% uz 7%. Tādu izrāvienu nekur citur Eurostat nereģistrēja.
Bet tagad, izskatās, ir sācies apsīkums.
Reinhardi no Eicēniem pastāsta savu versiju par to, kāpēc Latvijas ekoproduktu tirgū ir tik maz pārstrādes produktu. Pirms pāris gadiem paši sākuši audzēt graudus, un visi posmi atbilduši bioloģiskas pārstrādes prasībām: gan sēkla, gan audzēšana, gan novākšana. Problēmas radušās ar malšanu: iepriekš graudi putraimos vai grūbās pārtapuši senajās Lenču koka dzirnavās. Pirms vairāk nekā gada, kad parādījās jaunas prasības un dzirnavas vajadzēja sertificēt, Lenču saimnieks atteicās to darīt.
Savukārt bioloģiskajai malšanai sertificētajām Rīgas dzirnavnieka maltuvēm Eicēni ir par mazu – tur graudus ņem, tikai sākot no 10 tonnām. Tagad nākas pārdot putraimus bez Eiropas ekoprodukta statusu apliecinošas preču zīmes, jo tie malti nepareizās dzirnavās.
EKOVISTA KĀ MAITA
Līdzīgā situācijā nonāca pirmā ekovistu audzētāja Mērija Vilūna Dobeles puses Laukgaļos. Viņai pietrūka 580 latu, lai sertificētu vistu kautuvi. «Ārpus kautuves man vista ir ekovista, kad ienesu kautuvē, tā pārvēršas par maitu,» saka Mērija. Viņa no ekoprodukta sertifikāta savā saimniecībā atteikusies. «Mani pieveica birokrātija. Noguru.»
Pieņemt tādu lēmumu viņu pamudināja vairāki iemesli: pirmkārt, Pārtikas un veterinārais dienests konstatēja pārkāpumus barības iegādes izsekojamībā – Vilūna bija uzrādījusi, ka vistām iepirkta biobarība, taču pārbaudītāji nevarēja sadzīt galus pārdevējam, kas apliecinātu faktu par tādu darījumu. Otrkārt, tika atklāts bioolai neatbilstošs sastāvs. Mērija apgalvo, ka vainojami tie, kuri kļūdījās un neatpazina bioolu iepakojumu un aizsūtīja tās uz parasto olu pārbaudi. Pārtikas un veterinārais dienests pēcāk par to atvainojās un izplatīja atsaukumu. Treškārt, kad tika konstatēts, ka uz konkrētajām platībām viņas saimniecībā ir pārāk augsts vistu blīvums, «liekās» nācās nokaut.
Uz jautājumu, vai Mērija nebija domājusi par ekovistu kūpināšanu vai citu veidu pārstrādi, kundze atbild: «Vēl kādu pārbaudi? Nē, paldies.»
Mērijai klientu nav kļuvis mazāk. Viņa turpina sadarbību ar pavāru Mārtiņu Rītiņu, kurš uzskata, ka kundze strādā godprātīgi – pats vairākkārt par to pārliecinājies nejaušās ciemošanās reizēs. Pateicoties Rītiņam, Laukgaļu olas ik dienu realizē airBaltic biznesa klases ēdienos. «Ir tikai viens mīnuss – cālēnus, kas izaug par dējējvistām, Mērija iepērk no vistu fabrikas Ķekava. Ar ko baro Ķekavas vistas – mēs taču visi zinām. Es ieteiktu Mērijai meklēt labas dējēju sugas ārpus Latvijas,» – tā Rītiņš.
Tiesa, Latvija tāpēc bez sertificētām ekoolām nepaliek, ar putnkopību nodarbojas sešas biosaimniecības. Cēsu novadā vien ir divi ekodējēju audzētāji: Kalna Mieriņi un Strautmaļi, kuru olas nopērkamas Rīgas ekoveikalos. Straumaļos pat ir ekogailis ar skanīgu vārdu – Šķībdziedis.
Arī Eicēnu saimnieki ne reizi vien apsvēruši atteikšanos no ekoprodukta sertifikāta. «Tas gan nenozīmē, ka mēs mainītu savu zaļo domāšanu un strādātu citādi,» precizē Elita. Dažbrīd šķietot, ka nav vērts «plosīties», jo citi zemnieki un pārpircēji bez jebkādiem papīriem dažādos tirdziņos un pilsētu pagalmos ietirgo vairāk nekā Eicēni ekoveikalos ar pavadzīmēm.
Tam piekrīt arī Mārtiņš Rītiņš, restorāna Vincents pavārs un kustības slow food aktīvists. «Kopš parādījušies «zemnieku», «zaļie» un «dabīgie» tirdziņi, ekoprodukta statuss ir krities – par dabīgu tagad dēvē arī kūpinājumu, kas nav redzējis malku. «Bio» ir smuks vārds, ko patlaban pieraksta tam, kam ar to nav sakara.» Arī Berga bazāra tirdziņš, vēloties piedāvāt dažādību un cenšoties pielāgoties situācijai, kļuvis raibs un vairs simtprocentīgi neiztur slow food filozofiju. «Kad tirdziņā bija ap trīsdesmit saimnieku, es spēju pie katra aizbraukt. Tagad, kad ir ap sešdesmit, fiziski izbraukāt un apskatīt katru saimniecību nav iespējams. Esmu noguris. Vairs nevaru likt galvu ķīlā par visiem, tāpēc uz laiku atkāpjos no dalības arī ar savu stendu.»
Zemnieki gan tikmēr norāda, ka kļūstot par vienkāršu saimniecību, būtu par pāris pārbaudēm mazāk un nevajadzētu ik gadu maksāt vismaz 100 latu par sertificēšanu. (Summa atkarīga no saimniecības lieluma.)
Gan Mērija Vilūna, gan Jānis Reinhards nenoliedz, ka vajag prasības, lai produkts iegūtu ekomarķējumu, tomēr dokumentācijas esot pārāk daudz. «Lai jau ir normas, taču to uzraudzītāji neiztur kritiku – ar vāju izpratni, kas ir lauki. Pirmais – sodīt, nevis domāt, kā palīdzēt,» Mērija ir skarba.
Jānis tam piekrīt daļēji – inspektori ievērojot Eiropas uzliktās normas, atšķiroties izpildījums. Pirms vairākiem gadiem, kad Eicēnos pāris cūku audzējuši pašu uzturam, Jānis sapratis, ka dzīvnieku labturības prasības ir pārspīlētas un no lopiem atteikušies. Jāni pamatīgi uzjautrinājusi kādas PVD inspektores zināšanas. Viņš atstāsta anekdotisko dialogu.
Inspektore: «Ar ko barojat cūkas? Kāda ir ēdienkarte?»
Jānis: «Visu, kas virtuvē pašiem paliek pāri.»
Inspektore: «Vajag sabalansētu pārtiku. Un, kas tur – vai, kāda jums liela sivēnmāte!»
Jānis: «Nē, tas ir kuilis.»
Inspektore: «Vai kuilis ir kastrēts?»
Jānis: «Tad to nesauktu par kuili, bet vepri.»
Laiks iepazīt «ļaunos» kontrolētājus. Līdz 2004.gadam to bija krietni mazāk un uzraudzība bija lokāla. Tā teikt, biosaimniecības tiešām dzīvoja zaļi. Pēc Latvijas iestāšanās ES sertificēšana notiek atbilstoši Eiropas regulām. Pašlaik ir divas sertifikācijas institūcijas: biedrība Vides kvalitāte Salaspilī un SIA Sertifikācijas un testēšanas centrs Priekuļos. Saimnieki paši var izvēlēties, ar kuru sadarboties, jo tas ir maksas pakalpojums. Abus kontrolētājus uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests – vairākkārt gadā auditē un pārbauda, cik pamatoti biosaimniecības izvērtētas. PVD arī paši veic pārraudzību 5% saimniecību nejaušā izvēlē un pārbauda, piemēram, vai izslaukums var būt tik augsts, ja papīros redzams, ka govis barojas tikai ar ganību zāli?
Kad Sertifikācijas un testēšanas centra galvenā eksperte Santa Rīdere stāsta, ka pārbaudēs netiek lietoti mērinstrumetni un vienīgais «ierocis» ir A4 lapas, es sākotnēji neticu. Kur laboratorija, kur testējat nitrātus un pesticīdus? Sertificēta laboratorija esot Rīgā, un aizdomīgi dārzeņi vai augi turp tiekot vesti un testēti reti: gadā vidēji 5-7 paraugi. Analīzes ir dārgas – nitrātu tests maksā ap Ls 40, smago metālu-vairākus simtus. Ja inspektori kļūdījušies, ekspertīzes izdevumi jāsedz pašam Sertifikācijas un testēšanas centram. «Lielākoties produktu atbilstību izvērtējam, saimniecību apskatot. Gadu gaitā acs ir uztrenēta. Tas ir līdzīgi kā ar cilvēkiem – vienkārši redzi un jūti, kāds viņš ir.»
Inspektori standartizētās veidlapās atzīmē, vai prasība atbilst, vai arī neatbilst noteiktajai. Piemēram, vai saimnieka izstrādātais kūtsmēslu izkliedēšanas plāns, kurā aprakstīta kūtsmēslu uzglabāšanas un izlietošanas sistēma, atbilst realitātei. Tas nemaz nav smieklīgi, jo slāpekļa saturam augsnes barošanā ir nozīmīga loma. Smieklīgi nav arī tas, ka jāsaskaita govju «plāceņi» un jārēķina, cik slāpekļa tie dod laukam.
«Papīru ir ļoti daudz. Biosaimniecības ir milzīga, sarežģīta sistēma, un ar panākumiem var strādāt gudri agronomi. Saimnieki ir noguruši. Noveco, saslimst. Viņi teic, ka nevajag naudu, bet mieru un brīvību,» nopūšas eksperte Santa Rīdere. Parasti apgrozījums esot mazs, bet pati saimniekošana – dārga un neizdevīga: jāiepērk biosēklas, bioloģiskā lopbarība. «Lopi aug lēnām, nevis uzblīst tik ātri kā tie, kurus baro ar sazin ko. Dārzeņiem ir īss realizācijas laiks.»
Ir vēl divas iesaistītās iestādes: Valsts augu aizsardzības dienests, kas atbild par bioloģisko sēklu uzskaiti, kvalitāti un pavairošanu, savukārt Lauku atbalsta dienests – par ES platību maksājumiem. Piena, medus un gaļas ražotājiem ir vēl atsevišķas prasības, un viņi paši savus produktus ved uz pārbaudēm laboratorijās.
DABISKĀ ATLASE
Dodos arī pie ierēdņiem Rīgā – PVD augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītāja Māra Eiklona un Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta biotehnoloģijas un kvalitātes nodaļas ekspertes Gintas Dzerkales. Abi uzskata, ka kontroles bardzība ir stereotips par ierēdņiem. «Eiropas regulas ir tieši piemērojamie akti, kur atkāpes nav. Nedomāju, ka prasības ir neizpildāmas,» vērtē Dzerkale.
«Saimniekam jāmāk gudri strīdēties un jāpierāda taisnība,» komentē Eiklons.
Tieši uzņēmības trūkumu abi min kā biosaimniecību sarukuma galveno iemeslu. Izdzīvošot tie, kuri māk saimniekot. Savulaik par biosaimniekiem daudzi kļuvuši tāpēc, ka padzirdējuši, ka ir iespēja tikt pie subsīdijām. Beidzot no šī sloga var atbrīvoties. Iepriekšējos gados subsīdijas biosaimniekiem maksāja par to, ka lauki appļauti, apstrādāti un izmantoti, bet jaunie MK noteikumi, kas stājās spēkā 2009.gada martā, paredz, ka šāgada beigās subsīdijas dabūs tikai tie, kuri spēs savu produkciju realizēt. Piemēram, augļkopim gadā no hektāra jāievāc tik daudz, lai uzrādītu 800 latu ieņēmumus.
«Šos piecus gadus, kad maksāja subsīdijas, to pielietojumu nevajadzēja uzrādīt, tāpēc dažs tās nobraukāja ekskursijās un tagad atsakās no ekosertifikāta. Jaunās prasības paredz naudas plūsmu uzrādīt,» situāciju komentē Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs. Viņš norāda, ka asociācija izcīnījusi, lai obligātais ieņēmumu apjoms no hektāra gadā ir mazāks, nekā sākotnēji prasīja ES. «Gribas jau, lai arī astoņu hektāru saimniecība ar augļkokiem izdzīvotu, taču konkurence ir smaga. Saprotu, ka pārsimt latu atbalsts gadā viņiem neatmaksājas.»
Taču varbūt tieši šīs pārmaiņas paglābs no tādiem kurioziem, kādu nesen piedzīvoja Stabu ielas ekoveikalā Rīgā. Kāda holandiete gribējusi iepirkt 20 tonnas biokartupeļu, taču nācies atteikt – izrādās, tik daudz pie mums neviens neaudzē. Divdesmit tonnu? Vai tas būtu daudz? «Vietā jautājums: kā tad tā – Eiropa maksā tik daudz subsīdiju par biozemi, bet ko tad uz tās darāt? Sāciet taču ražot!» – tā Norkārklis.
Tātad patlaban notiek dabiskā atlase. Pavisam vājie atbirst, tie, kas kaut mazliet spēcīgāki, – aug lielāki. Skumji, ka neizdzīvo arī lielas idejas. Maksātnespējas process sākts Zaubes ekokautuvei. Tās izveidotāja Aelita Runce uz tālruņa zvaniem vairs neatbild. Tā bija pirmā bioloģiskā liellopu audzētava un kooperatīvs, pašiem arī sava kautuve. Norkārklis uzskata, ka uzņēmumam tika piešķirtas pārāk lielas susbsīdijas, kas pārsniegušas ieņēmumus. Viņš norāda, ka Rīgā ir tikai viens sertificēts ekoveikals – Gaļas meistars A.Čaka ielā. Pārējos tiek tirgota gan ekopārtika, gan parastā, piemēram, fabrikā ražota smiltsērkšķu marmelāde, vien mānīgi dabiskā kartona iepakojumā. Pircēji uzķeras.
Kamēr biosaimniecībās skaita govju plāceņus un cenšas sabalansēt cūku ēdienkarti, Latvija pati ir viens liels ekoprodukts, tikai nesertificēts – katram taču ir kāds radinieks, pie kura aizbraukt uz kartupeļu talku un atgriezties pilsētā ar tik piekrautu bagāžnieku, ka teju vai strīķē asfaltu. Latvijā nav sertificētas cūku kautuves, toties katrā otrajā lauku sētā ir pa rūdītam cūku bēru organizētājam. Nevajag pirkt koši sarkanu gaļu «zaļajos» tirdziņos. Nevajag pirkt dārzeņus tikai tāpēc, ka tie izskatās dabīgi, jo aplipuši zemēm – runā, ka Latvijā ir meistari, kuri poļu kartupeļus apvārta smiltīs un pārdod kā Latvijā audzētos.
«Es tirgū neticu nevienai sieviņai baltā aubē, kura stāsta, ka produkti audzēti Latvijā,» skarbi noskalda Mārtiņš Rītiņš.
Atpazīstamības zīmes un to cena
Latvijas ekoprodukts ir lokāla preču zīme, ar kuru marķē sertificētus un Latvijā audzētus vai ražotus bioloģiskos produktus. Latvijas Bioloģiskās lauksamniecības asociācijas biedriem tās lietošana maksā 10 latu gadā (minimālā biedru nauda – 20 latu, pārstrādes uzņēmumiem – 100 latu). Tiem, kuri nav asociācijā, par preču zīmi gadā jāmaksā 100 latu.
Ekolapa ir oficiālā ES preču zīme, ko iegūst biosaimniecības, ja ievēro Eiropas regulas. Ar šo preču zīmi produktu var eksportēt, jo to atpazīst Eiropā. Zīmi iegūst komplektā ar sertifikātu, ko izsniedz uz vienu gadu. Tā atjaunošana (ikgadējās pārbaudes) izmaksā vidēji 98 latus, ja saimniecības platība ir līdz 20 hektāriem. Virs 20 ha par katru nākamo hektāru jāmaksā Ls 4,90.
Audio ieraksts tapis sadarbībā ar "Ideju Forums" un "Labiedarbi.lv
Ušakova padarītais
VĒLĒTĀJS. Diāna Ostroumova, psiholoģe, patlaban bezdarbniece. Drīzumā pārcelsies uz Lielbritāniju
Skatīties ziņas ir nomācoši – nogriež, samazina. Vērot politiskos procesus nerodas ne mazākās vēlmes, – saka Diāna. Latviešu valodu viņa pārvalda labi – strādājusi par psiholoģi un policijā. Ar valodas jautājumu, Diānasprāt, politiķi priekšvēlēšanu kampaņās manipulē nevietā. Tas notiekot katrās vēlēšanās, tāpēc jau apnicis. Satiksmes ministra Kaspara Gerharda nerunāšanu krieviski TV5 raidījumā Diāna dēvē par balsu vākšanu. «Izdevās. Tika pamanīts. Iepriekš tādu Gerhardu nezināju. Viņš raidījumā izskatījās muļķīgi. Jo vairāk valodu zini, jo labāk izskaties.» Piemēram, krievu partiju priekšvēlēšanu bukleti gan esot abās valodās. «Mēs visi dzīvojam Latvijā, jābeidz dalīt krievos un latviešos.»
Diāna smej, ka no politikas neko nesaprotot, taču nav bijis divu domu, ka vēlēt jāiet. Uz to vēl pamudinājusi kāda skrejlapa pastkastē, kas vēstījusi – ja nebalsosi, tavā vietā to izdarīs cits. Iepriekšējās vēlēšanās Diāna balsoja par «bitēm» jeb apvienību Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. «Šogad balsošu par Saskaņu.» Diāna atklāj, ka vienubrīd domājusi balsot par Šleseru no partiju apvienības Par labu Latviju! Kad par to ieminējusies mammai, viņa paskaidrojusi, kāpēc par PLL nebalsotu – Šķēles dēļ. Pietiekot zagt.
«Nepatīk, ka politiķi ir uzbarojušies,» Diāna saka, ka politikā vēlas redzēt jaunus, sportiskus cilvēkus. «Man vienalga, kāda partija pie varas, lai tikai strādā.» Diāna novērtē politiķus, kuri dara, piemēram, tandēmu Šlesers un Ušakovs. Kopš pašvaldību vēlēšanām Rīga esot kļuvusi sakoptāka, pilna ar tūristiem. «Dēla bērnudārzā beidzot ir jauni logi un rotaļu laukumi.» Uz iebildi, ka SC līdz šim ar darbiem nav izcēlušies un Ušakovs šajās vēlēšanās nekandidē, Diāna atbild, ka, cerams, viņa partijas biedri būs līdzvērtīgi un padarīs daudz. «Nostrādāja arī reklāma – ja tajās nebūtu Ušakova, varbūt arī nebūtu tik pārliecināta.» Vēlēšanu biļetenā viņa konkrētiem cilvēkiem krustus neliks, arī ārā nesvītros.
Diāna atbalsta SC nostādni – nedejot Starptautiskajam Valūtas fondam, bet, apgriežot līdzekļus, vairāk domāt par Latvijas iedzīvotājiem. Uz norādi, ka viegli tā teikt, kad paši nav ne pirksta pielikuši, lai aizņēmumu sarūpētu, Diāna tam piekrīt. Turklāt saskaņietis Jānis Urbanovičs diez ko daudz ar SVF nesarunātu, jo angļu valodu nepārvalda – viņš tiekas ar krievu varenajiem. «Tas nav slikti. Mums jāveido labas attiecības ar Krieviju un Ameriku. Tie ir lieli lāči, ar kuriem jārēķinās. Cik ilgi latvieši domās, ka krievi grib viņus okupēt? Ar to tiekam biedēti divdesmit gadus, taču tas nav noticis.»
Diāna šogad balsos Londonā, jo izvēlējusies pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā. «Te taču nav darba. Visu algu samaksāt bērna auklei?» Diānas vīrs strādā fabrikā Šefīldā – savulaik pieņēmis saldētavā cīsiņus, tagad komplektē kravas uz veikaliem. «Kādu laiku noteikti neatgriezīšos. Pagaidīšu, kad situācija uzlabosies.»
Laime, par ko sapņo
INTERVIJA. Saeimas mūžīgais opozicionārs Saskaņas centrs ir nobriedis lielo vēlētāju atbalstu beidzot pārvērst valdības portfeļos, tādēļ piegludina ikvienu radikālāku tēzi, kas kaitētu ceļā uz varu. Un tomēr premjerministra kandidāts Jānis Urbanovičs vēlreiz piesola Biškeku – sociālo sprādzienu, ja politiķu meli pēc vēlēšanām liks cilvēkiem vilties
Jūs esat iezīmējis, ka Latvijā jāveido «trešā republika». Cik var saprast, tas nozīmē nepilsoņu statusa likvidēšanu, otras valsts valodas ieviešanu. Vai tā ir?
Domāju, ka esmu atnācis pie gudriem cilvēkiem, bet jūs uzdodat dzeltenās preses jautājumu. Runāt juridiskā vai fiziskā plāksnē par «trešo republiku» nevar. Tā ir alegorija par dzīves lietu kārtību, bet vienas valsts konstitucionālās kontinuitātes robežās. Pirmā republika – no 1918.gada līdz karam. Otrā ir divdesmit gadu jautrās privatizācijas un valsts nozagšanas, kura noslēdzās ar karam līdzīgu krīzi. Vieni dzīvo ar nostalģiju par to pirmo republiku, piemēram, viena daļa Vienotības, TB/LNNK, Visu Latvijai! Otrā nostalģija ir bagātiem ļaudīm, kas prihvatizēja sabiedrības mantu. Arī tas nav iespējams, jo zagt vairs nav tik daudz. Acīmredzot jāmeklē trešā formula, kā labāk dzīvot un veidot stabilāku sabiedrības eksistenci. Tas arī viss.
Vai tās būtu vienkārši psiholoģiskas pārmaiņas? Jūs tomēr piedāvājāt ļoti konkrētas lietas, piemēram, ministri būtu bezpartejiski.
Nelaime ir tajā, kā pie mums tiek veidotas valdības, tas ir pārvērties par ministriju feodalizāciju. Satversmē rakstīts – prezidents nominē premjeru un premjers aicina ministrus. Tā līdz šim nav bijis nekad. Premjers vienmēr tiek pie partiju sūtītiem ministriem, un viņiem neko nevar padarīt. Citās valstīs veiksmes stāsti ir tad, kad ir koalīcijas premjers. Savukārt, kad viņš staigā un kaulējas ar partiju bosiem par kāda valstij nepieciešama darba darīšanu, tad ir tā kā tagad – valsts gadu stāv kā piesieta.
Intervijā Telegraf jūs sakāt – ja likvidēsim nepilsoņu statusu, varēsim virzīties uz priekšu.
Mana dziļākā pārliecība – kamēr ir kaut viens nepilsonis Latvijā, tā ir liela skāde pirmām kārtām visam pārējam pilsoņu kopumam. Tāpēc valstij ir jādemonstrē tieksme integrēt šo nepilsoni, jārada vēlme kļūt par pilsoni. Tas nozīmē – es noliedzu nulles variantu.
Un kā radīt šo vēlmi?
Visgrūtākais būtu pārstāt viņus atgrūst, saukt par svešiniekiem, ienaidniekiem, piekto kolonnu.
Vai valdības to ir darījušas pēdējos gados?
Visas ir atgrūdušas, visas.
Vienīgais veids, kā neatgrūst, ir jums nonākt valdībā?
Nē. Vienkārši varai jādemonstrē ieinteresētība sākt nopietnu ceļu no divkopienu uz integrētas sabiedrības stāvokli.
Vai tā būtu tikai runāšana, vai vajadzētu izmaiņas likumdošanā?
Likumdošana pašreiz ir pietiekama, lai naturalizācijas process virzītos. Grūtāk ir ar sajūtu, kas ir krājusies divdesmit gadu – vilšanās, pāridarījuma kultivēšana abās pusēs. Ja valsts, sabiedrības elite ticami demonstrēs vēlmi integrēt indivīdu…
Kā demonstrēs?
Vai, dieniņās! Nu, pirmais – iedomājieties – pat Dombrovskis sveic visus Latvijas iedzīvotājus visos svētkos, tajā skaitā 18.novembrī.
Krievu valodā?
Nē! Latviešu valodā, bet sveic visus Latvijas iedzīvotājus. Visus! Nav teksti un zemteksti par to, ka, lūk, mēs esam sašķelti un ir labā un cietusī sabiedrības daļa, proti, latvieši, un ir okupācija un okupanti, un tie ļaunie, piektā kolonna, vispār tie riebīgie, mūsu laimes traucēklis. Vot, ja to vienreiz apturētu un dotu pretī saticību, saskaņu, tad notiktu ļoti interesanti, brīnišķīgi procesi, un būtu tā laime, par kuru visi sapņo.
Tad parādiet, lūdzu, kā jūs uzrunātu nepilsoņus tā, ka viņi uzreiz mestos stāvēt rindā pēc Latvijas pilsonības.
To nevarat izdarīt ne jūs, ne es, to var izdarīt Dombrovskis. Šodien Dombrovskis, vakar Godmanis, aizvakar Emsis.
Un rīt?
Rīt – kāds, kurš uzņemsies atbildību par visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Labi, parunāsim, kas to rīt varētu darīt. Jūsu bijušais partijas biedrs Jānis Jurkāns nesen teica, ka jūs neesat SC īstais premjerministra kandidāts.
Es nekomentēju Jurkāna izteikumus.
Piemēram, Rīgā uz plakātiem esat jūs un Ušakova kungs.
Viņš ir boss. Apvienības līderis nevar sēdēt ierakumos brīdī, kad laukā notiek tik nopietnas, interesantas lietas.
Vai jūsu kampaņu taisa Jurģis Liepnieks?
Absolūti ne. Es apbrīnoju, ka mums tiek pierakstītas pārāk lielas gudrības. Kad redz, ka mēs kaut ko diezgan veiksmīgi darām, tad – vai nu mums ir kādi institūti noslēpti pagrabos, vai lieli politologi, kas to pateikuši priekšā. Absolūti visu darām paši.
Tātad jūs esat SC premjera kandidāts, un, ja SC aicina vadīt valdību, tad aicina jūs?
Jā.
Valsts kontroliere Inguna Sudraba nevarētu būt jūsu kandidāte šim amatam?
Nu, es nekad neesmu viņu uzrunājis.
Bet kas notiks, ja vēlēšanās saņemsit visvairāk balsu un tomēr SC netiks aicināts veidot valdību?
Tad būs kā tagad.
Būsit opozīcijā?
Jā, mēs esam pacietīgi. Sagaidīsim vēlēšanu rezultātus, tie būs ļoti interesanti, daudziem pārsteidzoši. Jo vēlēšanas notiek pa apgabaliem – tur mačojas reāli cilvēki. Bet galvenais – visur ir apvienības. Tur ir grupas, intereses un tā tālāk. Tas būs visiem – Vienotībai, Visu Latvijai!-TB/LNNK, arī Par labu Latviju! noteikti. Cik kurš flangs, vai Šķēles, vai Šlesera, iegūs, no tā būs atkarīga arī viņu taktika.
Bet jūs iesit valdībā tikai tad, ja SC būs premjerministra amats?
Es sevi trenēju jau ilgāku laiku, domāju par to, kādi ir darbi un gatavojos būt labs premjerministrs. Bet – beigsies vēlēšanas, saskaitīsim visus cāļus.
Un tomēr – vai SC būtu gatavs strādāt valdībā, kurā premjerministrs ir no citas partijas? Jā vai nē?
Es nekad nesaku nē.
Esat gan teicis – ja nepieņems jūsu nosacījumus par «trešo republiku» un ja nebūs ar partijām nesaistītu profesionāļu Ministru kabineta, jūs tādā valdībā neiesit.
Jā, taisnība. Pirmais etaps – jāvienojas par darbiem. Otrs – par darbības veidu. Trešais – kas nāk strādāt. Jābūt pašiem labākajiem. Ir partijā, nav partijā – tas nekas. Un premjeram jābūt tādam, kurš spēj saganīt šos profesionāļus un spēj pārredzēt visu laukumu.
Tomēr gribētu skaidru atbildi – vai SC būtu gatavs atbalstīt valdību, kuras premjerministrs ir no citas partijas?
Jā. Es domāju, ka jā. Jebkura partija, kura teiktu citādi, būtu infantila. Bet tas nenozīmē, ka es noņemu savu kandidatūru. Tas ir izslēgts! Es cīnīšos līdz pēdējam, bet pēc tam – skatīsimies, kā būs dabā.
Zatlera kungs ir izvirzījis kritērijus premjerministra kandidātiem. Pirmkārt, vai var savākt vairākumu, otrais – ka turpinās līdzšinējo ārpolitisko kursu, un trešais – ka ir skaidrs redzējums attiecībās ar starptautiskajiem aizdevējiem.
Atbilstu visiem kritērijiem vislabākajā veidā.
Vai SC oktobrī balsos par misijas turpināšanu Afganistānā?
Mums ir tik labas attiecības ar NATO vēstniekiem, viņi ļoti labi saprot mūsu politiku šajā jautājumā.
Ko nozīmē – saprot? Jūs vienmēr balsojat pret.
Mēs arī tagad balsosim pret.
Bet tas nebūs pašreizējā politiskā kursa turpinājums. Vēstnieki jūs neaicinās veidot valdību, to darīs prezidents.
Prezidents – viņš ir šajā ziņā tik brīvs, cik to ļauj viņa statuss, stāvoklis. Mēs bijām pret kareivju sūtīšanu uz Afganistānu un būsim konsekventi. To mums ļauj opozicionāru statuss. Kas attiecas par NATO, es uzskatu, ka Latvijai NATO ir jābūt – tik ilgi, cik ir NATO.
Bet jūsu apvienībā ir arī Sociālistiskā partija…
Tas ir konsolidēts viedoklis, ko tagad saku.
Tad Rubiks piekrīt, ka mums jābūt NATO?
Viņš nesaka, ka vajag izstāties.
Bet vai mums jābūt NATO? Kas mūs apdraud?
Jautājums ļoti labs. Redz, te ir tāda lieta, ka tu iestājies ar vienām cerībām, bet, kad tu izstājies, tas jau ir politisks žests. Faktiski, ejot ārā no NATO, tas ir pirmais solis iet no ES, no Rietumu kluba. Izstājoties no NATO, ir jādomā uzreiz, kur stāties. Es neredzu nekādu vajadzību un iespēju to pat apsvērt.
Jūs domājat, ka SC var nobalsot pret misijas turpināšanu un tajā pašā laikā atbilst prezidenta kritērijiem?
Oktobrī mēs būsim opozīcijā.
Ā, tātad novembrī jūs varētu mainīt viedokli par Afganistānu?
Nedomāju, ka mums būs grūti vienoties ar partneriem NATO vai ES jautājumā.
Kā jūs domājat panākt deficīta samazinājumu 2011.gada budžetā?
(Nopūšas.) Es ceru, ka pirmajās dienās pēc vēlēšanām Valdis Dombrovskis tomēr izdarīs mājas darbu un atnesīs savu redzējumu.
Jums nav sava redzējuma?
Es respektēju to, ko ir izdarījis Dombrovskis šāgada laikā. Viņš ir demonstrējis mieru, iemeditējis visu sabiedrību pozitīvajās gaidās. Bet viņam ir jāatnes savs mantojums. Savu redzējumu es gribētu likt priekšā pēc tam.
Jūs varat būt lielākā frakcija, pretendējat uz premjera amatu, jums esot kandidāti visām ministrijām, bet vēl nav piedāvājuma, kā samazināt 2011.gada budžeta deficītu?
Vislielākā problēma 2011.gada budžetā ir tā pati, kas visos gados – absolūti netransparenta izdevumu daļa. Jebkurai valdībai, kas tagad nāks, būs jāstrādā ar to budžetu, kuru būs uzrakstījis Einars Repše un Valdis Dombrovskis, jo laika nebūs.
Galvenais, kas tagad jādara – izanalizējam 2010.gada budžeta izdevumu daļu. Tad varētu iedarbināt nozaru auditu. Tikai pēc tam var pateikt – kultūrai 5%, medicīnai 25% utt. Tad – izrādās, ka vēl trūkst, un mums vajag turēties pie programmas, par kuru esam vienojušies ar aizdevējiem, tad proporcionāli pa nozarēm velkam izdevumus uz leju. Tad nebūs kā tagad – amorāli, nesaprotami.
No teiktā izriet, ka piekrītat pašreizējai SVF programmai, ka nākamgad budžeta deficīts ir jāsamazina līdz 6,5% no IKP.
Kad būs izanalizēti izdevumi, būs vismaz argumenti, lai runātu ar SVF.
Budžeta rāmja procenti ir piesaistīti pie apņemšanās 2014.gadā ieviest eiro. Līdz 2014.gadam vēl ir daudz laika, un budžeta parametru turēšana varētu būt par smagu. Mēs turam ne tikai sevi, bet arī eiro kursu, visas Eiropas kursu. Nesaku, ka vajag atsiet [latu no eiro], bet mēs varētu dabūt lielāku solidaritāti Eiropas naudas izmantošanā un arī SVF aizdotās naudas tēriņu nosacījumos.
Cerat, ka nākamgad varēs tomēr panāk lielāku budžeta deficītu?
Tas neko nedotu. Ja mēs ar Rimšēviča kungu sarunātu devalvāciju, tad 10 vai 15% koridora atvēršana radītu nosacīti 5-6% palielinājumu budžetā. Taču tad tā atspere ietu atpakaļ un vēl ātrāk iedotu pa pakausi inflācijas veidā. Visi soļi ir kārtīgi jāizrunā. Katrs atsevišķi nedos neko, tas kaitēs. Tāpēc pati lielākā problēma ir tikt skaidrībā ar sevi.
Taču ja igauņiem ir eiro un mums vēl vismaz trīs gadus nebūs, vajadzētu domāt, kā izmantot šo privilēģiju vai skādi. Ja mums ir sava nauda, mēs varētu ar Latvijas Banku atrast sadarbības modeli.
Tātad esat par valūtas koridora pavēršanu?
Es to katrā ziņā nenoraidu.
SC programmā rakstīts: «Tirdzniecību ar Krieviju mēs padarīsim par Latvijas jaunās ekonomikas stabilas izaugsmes pamatu.» Vai Krievija mūs glābs no krīzes?
Krievija neglābs, tāpat kā neviena cita valsts. Taču Krievijas tirgus ir mazāk piesātināts nekā ES tirgus. Pie puslīdz saprotamām, nenaidīgām attiecībām elišu un valdību starpā mēs tur varam iegūt tempu.
Jums nav padomā darīt to pašu, ko Ukrainas prezidents Janukovičs, kurš par lielu naudu Krievijai atdeva Sevastopoles kara flotes bāzi un aizņēmās divus miljardus no Krievijas valsts bankas, lai samazinātu spiedienu uz budžetu?
Neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem Latvijā nav iespējama finanšu ekspansija ne no vienas valsts. No tādas, kura ir ārpus ES, ne tik. Taču daudzās nozarēs drošības un biznesa attīstībai ideāls ekonomisks modelis būtu «trešdaļa, trešdaļa, trešdaļa». Trešdaļa ir pašu kapitāls, tas ir mācējis piesaistīt Rietumu trešdaļu un iemānījis arī vienu trešdaļu no Austrumiem.
Kas ir jūsu prezidenta kandidāts?
Neesam par to strīdējušies. Es varētu piekrist, ka Zatlera kungs turpina strādāt. Ne tāpēc, ka mēģinātu viņam izpatikt. Es baidos no pārāk radikālām pārmaiņām. Ļoti iespējams, ka varētu būt arī citi. No otras puses, man nav tiesību runāt par kādu citu, jo Endziņa kungs joprojām nav mums atteicis, viņš ir mūsu prezidenta kandidāts.
Dombrovskis ir izvēlējies «zināmā ļaunuma» prioritāti. Viņš nav sajūsmā par savu koalīciju, bet gribētu, lai tā saglabājās, jo tas ir «zināmais ļaunums». Ja runājam par Zatlera kungu, tad tas ir zināmais, kuru arī par ļaunumu šodien vairs nevar nosaukt.
Vai jums ir kādas sarkanas līnijas nākamās valdības veidošanas procesā?
Mūsu sarkanās līnijas velk citi. Ja TB/LNNK ir apvilkusi mums sarkanu līniju, mēs no savas puses arī tādu apvelkam. Man personīgi nebūtu problēmu runāt, vēl jo vairāk tāpēc, ka Visu Latvijai! ideoloģija ir pasionāra – ticu, ka viņi tā domā. Ar viņiem būtu vieglāk. Daudz nepatīkamāk ir runāt ar politiķiem, kuriem ideoloģija ir tikai šķitums.
Šlesers nesen teica, ka SC ir pārāk krievisks. Jums sabojājušās attiecības?
Viņš jau vairākas reizes teicis tādas lietas, kurām vajadzētu mani kaitināt. Ko varu teikt? Paraudāšu kādu laiku un strādāšu tālāk.
Tagad grib atņemt jums Rīgas mēra amatu.
Acīmredzot konsultanti vai pats izdomājis, ka labākais, ko varētu tagad darīt, ir kaitināt mani un SC. Varbūt tā ir laba saspēle ar Dombrovski, kura balstās naidā pret SC.
Citi atkal saka, ka Vienotība tieši ar jums grib veidot koalīciju. Vai tā ir?
Par to neesmu runājis. Bet, protams, strādājot Saeimā, runājam par ļoti daudzām lietām. Esmu runājis ar visām Vienotības partijiskajām sastāvdaļām. Tas nenozīmē, ka mēs kaut ko gatavojam.
Cik vietas jūs dabūsit Saeimā?
Amplitūda var būt plaša, grozīties ap 30.
Ja paliksit opozīcijā, būs Biškeka?
Ja politiķi turpinās ignorēt sabiedrības vajadzības, tad neceriet, ka visi aizbrauks uz Angliju vai Īriju. Daudzi nevarēs aizbraukt, un nevajag paļauties, ka viņi būs tik mierīgi. Viņi var iziet ielās, un ir iespējams sociālais sprādziens, kāds notika Biškekā. Cilvēki, kas nezina ģeogrāfiju, piedēvē, ka Biškekā bija etniskie nemieri. Nē, tur bija sociālais sprādziens kā reakcija uz ļoti koruptīvu varu. Mēs neesam labākā situācijā. Ja pēc vēlēšanām apstiprināsies bažas, ka politiķi turpina izlikties, ka strādā, ja atkal būs melojuši un melos uz priekšu, vilšanās dzīs cilvēkus uz sabiedriskiem nedarbiem.
DOSJĒ. Kas jāzina par Saskaņas centru?
1. 9.Saeimā.
Ieguva 14,4% balsu un 17 vietas. Vēlāk partijai pievienojās deputāts Nikolajs Kabanovs no PCTVL.
2. Pie varas
SC nekad nav bijis pārstāvēts Latvijas valdībā, taču ir bijis sekmīgs pašvaldību vēlēšanās. Vislielākie panākumi bija pērn vēlēšanās Rīgā, pēc kurām SC izveidoja koalīciju ar Aināra Šlesera vadīto LPP/LC un par mēru kļuva Nils Ušakovs. Savukārt Eiropas Parlamentā no SC saraksta 2009.gadā tika ievēlēts Alfreds Rubiks un Aleksandrs Mirskis.
3. Finanses
Starp lielākajiem SC finansētājiem ir Parex bankas bijušie īpašnieki un viņiem pietuvinātas personas, kā arī Ventspils mēra Aivara Lemberga opozicionārs Oļegs Stepanovs un viņam pietuvināti cilvēki.
Skandāli
Jūrmalgeita. Kad 2007.gadā sākās lietas izskatīšana par 2005.gadā notikušo kukuļdošanas mēģinājumu nolūkā ievēlēt Jūrmalas mēra amatā Juri Hlevicki (LPP/LC), pazuda divi šajā lietā apsūdzētie – partijas Jaunais centrs (viena no SC veidotājpartijām) biedrs Leonīds Lasmanis (attēlā) un uzņēmējs Germans Milušs. Abi joprojām atrodas starptautiskā meklēšanā. Hlevickis un vēl viens JC biedrs Gvido Harijs Volbrugs ir notiesāti.
Balsu pirkšana. SC pārstāvji atkārtoti nonāk tiesībsargātāju aprūpē par vēlētāju balsu pirkšanu. Saeimas priekšsēdētāja biedra Andreja Klementjeva brālis Jurijs notiesāts par vēlētāju balsu pirkšanu 9.Saeimas vēlēšanās Jelgavas rajonā. Tiesa turpina skatīt lietu par balsu pirkšanu Viļānu novada domes vēlēšanās pērn, kurā sākta kriminālvajāšana pret SC deputātu Artūru Ornicānu.
Atbrauca Urbanovičs. 2007.gadā LTV raidījumā De facto uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš, atbildot uz jautājumu, kā Lembergs bremzēja Rīgas ostas attīstību, apgalvoja: «atbrauca Urbanovičs Jānis no Ventspils, atveda 30 000, iedeva vienam neatkarīgam deputātam un diviem saskaņiešiem, pat zinu, kam iedeva, kas nobalsoja pret».
VVF bažas. 2007.gadā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā radio sacīja, ka viņai ir konfidenciāla informācija par to, ka SC ir saņēmis finansējumu no tādiem avotiem, kas rada bažas par šīs partijas lojalitāti Latvijai. SC asi reaģēja, solot tiesāties, taču to nedarīja.
Maizīša neapstiprināšana. Gan pirms, gan pēc Saeimas balsojuma par Jāņa Maizīša apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā SC frakcija publiski atbalstīja kandidatūru. Tomēr, visticamāk, vairāki SC deputāti varētu būt balsojuši pret.
Kredītiestāžu likuma grozījumi. 2010.gada aprīlī SC Saeimā iesniedza grozījumus Kredītiestāžu likumā, kuri nodrošinātu, ka Parex bankas «slikto» daļu nevarētu pasludināt par maksātnespējīgu un bankas bijušajiem akcionāriem būtu garantēta procentu izmaksa par ieguldījumu. Dažas dienas pēc grozījumu iesniegšanas SC saņēma ziedojumus no Parex bankas bijušajam akcionāram Valērijam Karginam pietuvinātām personām. Saeima pieņēma grozījumus pirmajā lasījumā steidzamības kārtībā, tomēr Budžeta komisija nolēma tālākai izskatīšanai nevirzīt.
4. 10.Saeima
Sarakstu pirmie numuri ir Jānis Urbanovičs Rīgā, Ivans Klementjevs Vidzemē, Valērijs Agešins Kurzemē, Jānis Tutins Latgalē, Vitālijs Orlovs Zemgalē.
5. Sarkanās līnijas
SC premjerministra kandidāts Urbanovičs apgalvo, ka apvienība esot gatava runāt par valdības veidošanu ar visiem, kuri būs ievēlēti Saeimā. Viņš sniedz pretrunīgu viedokli par to, vai partija iesaistīsies valdošajā koalīcijā, ja saņems lielāko balsu skaitu vēlēšanās, tomēr neiegūs tiesības veidot Ministru kabinetu.
6. Izredzes
SC stabili atrodas sabiedriskās domas līderos ar 17-20% un var iegūt vismaz 30 vietas Saeimā.
Vēsture nav beigusies
MĒRĶI. Kādi ir galvenie drošības riski un ārpolitikas uzdevumi nākamajos četros gados?
Spriežot pēc vairākuma partiju vēlēšanu programmām, pat pasaules ekonomiskā krīze nav satricinājusi politiķu «vēstures beigu» sajūtu pēc pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Dažiem tā vēl vairojusi apņēmību būt «saimniekiem savā zemē», kas līdz šim visspilgtāk izpaudusies kā saimniekošana pretēji ekonomikas likumsakarībām un kā patērētāju attieksme pret ārējo un drošības politiku.
To partiju priekšvēlēšanu programmās, kurām ir izredzes iekļūt Saeimā un piedalīties valdības veidošanā, krīzes iespaids redzams kā solījumi izmantot ārpolitiku pirmām kārtām ekonomisku interešu īstenošanai, palaikam pat pretēji valsts drošības interesēm.
Šajās vēlēšanās dominē diskusijas par diviem galvenajiem krīzes pārvarēšanas scenārijiem – vai nu turpināt starptautiskā aizdevuma programmu ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu, vai no tās atteikties, ja neizdotos diktēt noteikumus aizdevējiem. Šī faktiski ir izvēle arī starp valsts ārpolitisko orientāciju uz Rietumiem vai Austrumiem. Šī izvēle noteiks arī iespējas izpildīt svarīgākos ārpolitiskos uzdevumus.
KAS JĀSASNIEDZ?
Eiro un ekonomika
Viens no uzdevumiem ir ļoti konkrēts, un pēc tā varēs vērtēt, cik sekmīga būs bijusi Latvija un tās ārpolitika nākamajos četros gados, – tā ir pievienošanās eiro 2014.gadā. Tomēr savā priekšvēlēšanu programmā to piemin vienīgi apvienība Vienotība, tāpat kā apņemšanos turpināt sadarbību ar starptautiskajiem aizdevējiem. Toties apvienība Par labu Latviju! ir vienīgā, kuras programmā ierakstīts mērķis «atbrīvoties no faktiskās «fiskālās okupācijas»» jeb sadarbības ar EK un SVF. Citu partiju programmās nav minēta attieksme ne pret aizdevumu, ne eiro ieviešanu.
Ekonomiskās intereses kā ārpolitikas prioritāte uzsvērtas Vienotības un PLL programmā. Arī SC vēlas «aizstāvēt Latvijas uzņēmēju un zemnieku intereses ES», kā arī «attīstīt konstruktīvu sadarbību ar Krieviju, Baltkrieviju un citām NVS valstīm». ZZS ārpolitiskais piedāvājums ir šaurāks: «Atbalstīt Latvijas uzņēmumu integrāciju starptautiskajā militārās ražošanas un tehnoloģiju tirgū.» Vienīgi VL-TB/LNNK nepiemin ekonomisko interešu aizstāvēšanu kā ārpolitikas uzdevumu, taču sola – «cīnīsimies par Latvijas attālināšanos no Krievijas ietekmes zonas». Kaut gan PLL un SC politiķi piesauc labas attiecības ar Krieviju kā pamatu Latvijas labklājībai, tomēr programmā tas nav skaidri pateikts.
ES prezidentūra un budžets
2015.gada pirmajā pusē Latvija būs ES prezidējošā valsts. ES ir sākusi budžeta reformu, karstākās debates gaidāmas par budžeta kopapjomu un sadalījumu, par kohēzijas politiku pēc 2013.gada un par kopējo lauksaimniecības politiku. Nākamā gada pirmajā pusē EK sniegs konkrētus priekšlikumus par budžeta plānošanas mehānismu un apmēru laika posmam no 2014. līdz 2020.gadam. Vienošanās par ES jauno budžetu varētu tikt panākta līdz 2012.gada beigām.
Taču nevienas partijas vēlēšanu programmā Latvijas prezidentūra nav pat pieminēta, tāpat kā mērķi, kuri Latvijai būtu jāpanāk sarunās par ES budžetu. Vai visās ir variācijas par nepieciešamību panākt taisnīgāku atbalsta maksājumu sistēmu Latvijas lauksaimniekiem. Papildus tam Vienotība uzsver ES fondu efektīvāku apguvi un taisnīgāku dalīšanu, taču tikai deklaratīvi uzskaita virzienus, kuros mēģināšot ietekmēt ES politiku, turklāt sola vēl tikai «noteikt Latvijas vidēja un ilgtermiņa intereses katrā no ES darbības jomām». Citas partijas šīs tēmas pat nepiemin.
NATO un drošība
Novembrī NATO savā galotņu sanāksmē Lisabonā pieņems jauno stratēģisko koncepciju, bet jau oktobrī Saeimai būs jālemj par mandāta pagarināšanu Latvijas bruņotajiem spēkiem dalībai NATO misijā Afganistānā. Abi šie Latvijas ilgtermiņa drošības interesēm svarīgie jautājumi ir minēti tikai Vienotības programmā. Misiju Afganistānā piemin arī ZZS – solīdama «tuvākajā laikā izvest Latvijas karavīrus no Afganistānas», taču publiskās diskusijās līderi skaidro, ka tas nozīmējot aicinājumu sākt diskusiju.
Vienotība nepārprotami paziņo, ka «turpmākajos gados vissvarīgāk būs turpināt dalību starptautiskās drošības atbalsta spēkos Afganistānā». Tā sola aktīvi iesaistīties NATO jaunās stratēģijas izstrādē un īstenošanā. Uzsvērta nepieciešamība līdzās partnerībai ar ASV attīstīt arī Baltijas valstu un Ziemeļvalstu ciešāku sadarbību drošības jautājumos, aktivizēt aizsardzības sadarbību ar Poliju, kā arī «veicināt NATO dialogu ar sadarbības partneriem, jo sevišķi Ukrainu un Gruziju».
Citu partiju programmās drošības jautājumi pieminēti garāmejot. VL-TB/LNNK vēlēšanu programmā tiem veltīts viens teikums par aizsardzības stiprināšanu, zemessardzes lomas atjaunošanu un «NATO militāro klātbūtni valstī». ZZS sola «izstrādāt valsts militāro stratēģiju, kas noteiktu Latvijas aizsardzības politiku, kuras pamatā ir kolektīvās aizsardzības principi». PLL viens no ārpolitikas virzieniem ir «aktīva darbība un sniegto iespēju izmantošana no mūsu dalības ES, NATO», un tas ir vienīgais NATO pieminējums. SC vispār nepiemin NATO.
EKSPERTU VIEDOKĻI
Toms Baumanis, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētājs:
Latvija līdz ar citām valstīm ieiet varas globālās pārdales laikmetā. Tāpēc sadarbības programmas izpilde ar EK un SVF ir pirmā ārpolitikas prioritāte. Otra ir veidot labklājības valsti, tādēļ konkurētspējas celšana ir kritiski svarīga. Jāmazina atkarība no Krievijas enerģijas, jānodrošina vienota gāzes tirgus izveide ES, jārealizē kopēji ekonomiskie projekti ne vien ar Baltijas valstīm, bet arī ar Vāciju, Poliju un Skandināviju. Taču Latvijas spējas realizēt jebkādu politiku ir atkarīgas no drošības, ko garantē dalība NATO un īpašas attiecības ar ASV. Tāpēc svarīga prioritāte ir misija Afganistānā, kā arī aizsardzības budžeta saglabāšana, Baltijas krīzes plānu sagatavošana, kā arī sadarbība visos līmeņos ar ASV.
Edijs Bošs, starptautisko attiecību doktorants Kembridžas Universitātē:
Pārskatāmā nākotnē ASV ārpolitiskās aktivitātes postpadomju telpā mazināsies. Taču tas – un Krievijas manevra iespēju pieaugums – būs lielāka problēma tiem, kuri atšķirībā no Baltijas valstīm nepasteidzās apzīmogot savu aiziešanu no PSRS ar iestāšanos ES vai NATO. Ir pagājis Klintona un Buša laikmets, kurā Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionu īpaši lutināja ASV uzmanības apliecinājumi, bet tas nenozīmē, ka alianse ar ASV jāpamet novārtā. Mehānisms būs regulāri jāeļļo un jāpieregulē, bet nav jācenšas remontēt to, kas nav sabojājies. Pat ja NATO tālāka paplašināšanās bijušās PSRS telpā nenotiks, nav šaubu, ka ASV izturēsies atbildīgi pret sabiedrotajiem. Īpaši, ja mēs paši būsim atbildīgi attiecībā pret NATO eksistenciālo galvassāpi – nebeidzamo operāciju Afganistānā.
Žaneta Ozoliņa, LU profesore:
Ir ļoti liela plaisa starp lielajiem uzdevumiem, kuri Latvijai būs jāpaveic ārpolitikā nākamajos četros gados, un vairāk nekā pieticīgo atspoguļojumu partiju programmās. Prioritārie uzdevumi Latvijai kā ES dalībvalstij ir, pirmkārt, skaidra pozīcija attiecībā uz ES finanšu perspektīvu. Otrkārt, pozīcija par kopējās lauksaimniecības politikas reformu. Treškārt, nostāja par Eiropas stratēģisko dokumentu Eiropa 2020, kas ir politiskais uzstādījums nākamajai finanšu perspektīvai. Ceturtkārt, Latvijas gatavošanās ES prezidentūrai. Piektkārt, Latvijas līdzdalība ES kopējā ārpolitikā un ārējā dienestā.
Nils Muižnieks, Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors:
Nav nošķirama ārpolitika Austrumos no integrācijas ES un NATO, jo, tikai «noenkurojoties» šajās struktūrās, varēsim īstenot Latvijas interesēm atbilstošu politiku ar Krieviju. Tas nozīmē, ka Latvijai jāturpina dalība NATO operācijās ārpus Eiropas, jāatjauno finansējums aizsardzībai pēc krīzes un jāizvairās no soļiem, kas var mazināt NATO partneru uzticību. Jāiestājas eirozonā un jāvelta resursi gaidāmajai Latvijas prezidentūrai ES. Attiecībās ar Krieviju galvenais ir mazināt atkarību no gāzes un elektrības importa. Sadarbībā ar Somiju, Igauniju un Lietuvu jāpanāk arī raits kravu preču tranzīts. Nepieciešams institucionalizēt regulāru politisku dialogu par visu jautājumu spektru, arī sāpīgo vēsturi. Attiecībās ar Austrumu kaimiņvalstīm prioritāte nākamajos gados ir atvērt vēstniecību Moldovā un atjaunot finansējumu attīstības sadarbībai.
Līdz vēlēšanām 9 dienas
Politiķu plāni, ekspertu un vēlētāju viedokļi Ir Vēlēšanu sadaļā
MĒRĶI. Kas būs jālemj jaunajai Saeimai, lai Latvija attīstītos?
INTERVIJA. Līderi, kuru saraksti aptaujās pārvar 5% barjeru
DOSJĒ. Darbi, skandāli un solījumi, kas jāatceras pirms vēlēšanām
VĒLĒTĀJS. Balsotāju argumenti, kuri nosaka politisko izvēli
JĀBALSO! Ciemalda Lūkina – kāpēc es piedalīšos vēlēšanās?
Ja mēs neinteresējamies ne par ko, ja dzīvojam kā ar maisu galvā, tad nav ko zūdīties, nav ko gaidīt, ka mums kaut ko pienesīs uz paplātes, – tā uzskata pensionēta ārste Ciemalda Lūkina, kas aktīvi aicina cilvēkus doties vēlēt un domāt, par ko balso. Lai arī pašlaik 77 gadus vecajai kundzei esot daudz darāmā dažādās sabiedriskās aktivitātēs, turklāt ir arī deviņi mazbērni, viņa gatava ņemt rokā tālruņu katalogu un apzvanīt svešus cilvēkus, aicinot viņus doties vēlēt. «Kādam taču kaut kas ir jādara! Ar to domāšanu mums iet diezgan slikti… Piedodiet, bet – kur auni, tur ir arī cirpēji,» nosaka aktīvā kundze. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka katra vēlētāja balss var izšķirt valsts likteni, bet līdzšinējās neveiksmēs ar Saeimas sastāva izvēli varam vainot tikai paši sevi. «Mēs neesam bijuši pietiekami organizēti, mums trūkst nacionālās pašapziņas. Bet – ko maza nācija iesāks, ja tai nebūs nacionālās pašapziņas?! Mums ir, ar ko lepoties, esam dziedātāju un zemnieku tauta!» emocionāli uzsver Lūkina, aicinot 2.oktobrī nevienu vēlētāju nepalikt mājās.
