Žurnāla rubrika: Svarīgi

Lietuva meklē miljardu

Posted on janvāris 30, 2012 by - Lietuvas pieredze

Budžeta deficīta un inflācijas kāpums atkal var liegt Lietuvai ieviest eiro tāpat kā pirms pieciem gadiem. Turklāt tagad draud arī eksporta panīkums ES krīzes dēļ

Palielināt pensijas un vienlaikus budžeta deficītu nav prātīgākais veids, kā reaģēt uz eirozonā briestošajām nepatikšanām, tomēr tieši to patlaban dara Lietuva. Iemesls izsakāms vienā vārdā: vēlēšanas. Pirms šoruden gaidāmajām Seima vēlēšanām politiķi nav gatavi radikāliem lēmumiem. Tas nozīmē, ka Lietuvas oficiāli deklarētais mērķis pēc diviem gadiem kļūt par eirozonas valsti var izkūpēt gaisā tāpat kā 2007.gadā, kad inflācijas līmenis par mata tiesu pārsniedza Māstrihtas kritērijus. Ne velti Valsts prezidente Daļa Grībauskaite publiski atzinusi, ka eiro ieviešana 2014.gadā nav reāla, bet Lietuvas Bankas prezidents Vits Vasiļausks paudis personīgo viedokli, ka tas ir ļoti apšaubāmi. 

Naudas medības
Galvenais dzinējspēks, kas palīdzēja Lietuvas ekonomikai izkulties no 2009.gada krīzes, bija eksporta pieaugums. Jau ilgāku laiku Lietuvas galvenais ārējais tirgus ir Eiropas Savienība, pērn tajā pārdoti aptuveni 60% no visas eksportētās produkcijas. Nav šaubu, ka ekonomiskā situācija Eiropā vislielākajā mērā ietekmēs arī Lietuvas tautsaimniecību un valsts budžetu. 

Visu rudeni skanējušās šausmu runas, ka ES ir nonākusi bezdibeņa malā, sabiedējušas arī Lietuvas Finanšu ministrijas prognozētājus, kuri nu lēš, ka 2012.gadā samazināsies pieprasījums pēc Lietuvas eksporta, bet IKP pieaugums sasniegs tikai 2,5%, lai gan agrāk tika prognozēts 4,7% pieaugums. Tālākā matemātika bija skarba – krītoties ieņēmumiem, Lietuvas valsts budžetā pietrūktu aptuveni miljards litu (200 miljoni latu), un politiķi steigšus sāka meklēt iespējas, kā šo caurumu aizbāzt. Tomēr Lietuvas valdības plāni joprojām balstās uz labāko no visiem iespējamajiem ES ekonomikas scenārijiem. Un arī ar šādu scenāriju ES un līdz ar to arī Lietuvas IKP var augt lēnāk, nekā tiek uzskatīts patlaban. Gada laikā var izrādīties, ka budžets būs jākoriģē atkal, jātaupa vēl vairāk. Pirms vēlēšanām šādu lēmumu pieņemšana ir maz ticama, tāpēc var izrādīties, ka jaunā valdība attopas – valsts tuvojas bezdibeņa malai. 

Pirmā negatīvā zīme ir strauji augošā inflācija, kas pērn sasniegusi 4,1% – vienu no augstākajiem rādītājiem ES. Inflāciju kāpina gāze un nafta, kas tiek iepirkta par dolāriem. Eiro kursam krītoties un naftas cenai pieaugot, arvien grūtāk būs samaksāt par importējamajiem resursiem un precēm. Jau tagad Lietuvas iedzīvotāji nedēļas nogalēs masveidā brauc uz Poliju lētāk iepirkties. Tas palielina spiedienu uz uzņēmējiem, kas strādā iekšējā tirgū. Savukārt Lietuvas eksportētāji meklē paņēmienus, kā no ES pārorientēties uz citiem tirgiem, galvenokārt Krieviju. Lits ir piesaistīts eiro, un tas Centrālajai bankai neļauj mainīt valūtu kursu, lai atvieglotu vietējā biznesa situāciju, tāpēc atliks tikai pasīvi noraudzīties, kas notiek valūtu tirgos. 

Notikumiem attīstoties pēc melnākajiem scenārijiem, var sabrukt visa eirozona, un tad ES valstis atgrieztos pie nacionālajām valūtām. Tāda situācija draudētu ar haosu visam ES finanšu sektoram, un Lietuva nebūtu nekāds izņēmums. Lietuvai trūkst patstāvīgas monetārās politikas iemaņu – lits visu laiku ir bijis piesaistīts kādai spēcīgai valūtai. Pat eiro sabrūkot, visticamāk, tiktu saglabāts valūtu nodrošinājuma modelis, tikai tagad jau ar citu valūtu. 

Lai gan budžeta deficīts 2012.gadam ir plānots aptuveni 3% apjomā no IKP un Lietuva 2011.gadā ir bijusi starp ES valstīm ar zemāko valsts parāda līmeni (39,9%), nākotne nemaz nav rožaina. Ja vairs nebūtu saistošu pienākumu par eiro ieviešanu, budžeta deficīts droši vien uzskries līdz debesīm, un Lietuvas politiķi lēks tajā pašā bezdibenī, kas jau aprijis Grieķiju. 

Tieši šajā gadā Lietuvai būs īpaši jāiespringst naudas medībās, jo pavasarī valstij ir jāatmaksā obligācijas viena miljarda eiro apjomā, turklāt klīst runas, ka šim mērķim jau sagādāto naudu valdība bija spiesta iztērēt Snoras bankrota dēļ. Kopumā Lietuvai 2012.gadā vajadzēs aizņemties vismaz sešus miljardus litu, un iespējams, ka procentu likmes būs sasniegušas 6-7%. 

Visdrūmākais ir tas, ka salīdzinājumā ar 2008.-2009.gada krīzi Lietuvai vairs nav iekšējo rezervju. Budžets, kas tika apcirpts šajos gados, nav pieaudzis atpakaļ. Vienīgais izņēmums ir pensijas – politiķi nolēma, ka šogad tās tomēr ir jāatjauno pirmskrīzes līmenī. Tas nozīmē vidējās pensijas kāpumu no pašreizējiem 748 litiem uz 836 (attiecīgi 153 un 171 lats). Šāda rīcība prasīs papildus 495 miljonus litu no sociālā budžeta, kura kopējie izdevumi pensijām šogad pieaugs par 7% un sasniegs 8,2 miljardus litu (1,7 miljardi latu). Bezdarbs gan ir mazliet samazinājies (decembrī tas bija 10,3% līmenī), taču lielākoties emigrācijas dēļ. 

Tāpēc šoreiz Lietuvai pilnībā vajadzēs paļauties uz to, vai atgūties izdosies visai ES. 

Līdz ar to visu skatieni ir vērsti Eiropas virzienā, kur saredzami trīs ekonomikas scenāriji: balts, pelēks un pavisam melns. 

Balts, pelēks, melns
Visgaišāko scenāriju raksturo vienošanās, pēc kurām tiecas Vācijas un Francijas līderi. 2012.gada sākumā vajadzētu saskaņot jauno ES līgumu: tajā būs noteikta stingrāka eirozonas valstu fiskālā disciplīna, tiks ieviestas automātiskas sankcijas pret valstīm, kuru budžeta deficīts pārsniegs 3% no IKP. Dalībvalstīm stingrākus budžeta veidošanas principus vajadzēs iekļaut savās nacionālajās likumdošanās vai pat konstitūcijās. Eiropas Kopienu tiesai vajadzēs uzraudzīt, vai šie principi tiek ievēroti. 

Jau 2012.gada jūlijā vajadzētu sākt darboties paplašinātajam Eiropas Stabilitātes fondam, kurš kritiskos brīžos sniegtu palīdzību eirozonas valstīm. Droši vien vairākas reizes tiks palielināti šā fonda resursi, kas tagad sasniedz 500 miljardus eiro. Tas viss saskaņā ar ES līderu apgalvojumiem ļaus nosargāt eiro, kā arī atjaunos uzticēšanos finanšu tirgiem. 

Šis scenārijs Lietuvā pārliecina vien reto. Briti tajā nepiedalīsies, un maz ticams, vai visas pašreizējās un nākamās eirozonas valstis bez sarežģījumiem apstiprinās jauno līgumu. Pat tad, ja viss notiks, paies tik dārgais laiks, bet finanšu tirgiem nav tik daudz pacietības.  

Pelēkais scenārijs atzīst, ka saglabāt eiro visās valstīs, starp kurām pastāv tik lielas atšķirības, var izrādīties neiespējami. Tāpēc var gadīties, ka Grieķiju (varbūt arī Itāliju, Spāniju, Portugāli) jau 2012.gadā izmetīs no eirozonas kā mušas no padzisušas zupas. 

Šīs valstis pieredzētu spēcīgu ekonomisko lejupslīdi, taču tādējādi tiktu atjaunots «ekonomiskais taisnīgums» – eirozonā paliktu tie, kas spēj ievērot kopējās valūtas prasības. Ar lielu avansu eirozonā uzņemtās Dienvideiropas valstis atgrieztos pelnītajā «otrajā līgā». 

Šis scenārijs izraisītu arī eiro lejupslīdi. Taču pēc šoka kļūtu skaidrs – amputācija ir palīdzējusi glābt pacienta dzīvību. Kādu laiku novājinātais eiro var veicināt eirozonas eksportu. Lietuvai tas būtu visnotaļ izdevīgi – Vācija arī tagad no visām eirozonas valstīm ir vissvarīgākais Lietuvas eksporta tirgus. Diemžēl vienkāršie patērētāji, kas pērk Krievijas gāzi vai benzīnu, vēl spēcīgāk sajustu inflācijas triecienu. Ievērojot stingru fiskālo disciplīnu, dažu gadu laikā Lietuva varētu pretendēt uz iekļūšanu jau mazākā, toties uzticamākā eirozonā. 

Taču ES līderiem var pietrūkt politiskās drosmes amputācijai, tāpēc gangrēna var pārņemt visu ES. Melnais scenārijs paredz, ka pasaules tirgu uzticēšanās eiro kristu tik strauji un spēcīgi, ka Vācijai vai Francijai šķistu izdevīgāk atgriezties pie markām un frankiem. Tuvojoties 2013.gada Vācijas vēlēšanām, sauklis «Atdodiet vācu marku!» var izskanēt pavisam nopietni. Ja Vācija atzītu eiro projekta sakāvi, neviena cita ES valsts vairs nespētu nosargāt eirozonu, un ES piedzīvotu finanšu haosu, kam sekotu domino efekts citos ES elementos. Tas, ko ES soli pa solim veidojusi 50 gadus, var sagrūt dažu gadu laikā. ES dezintegrācija atstātu ļoti negatīvu iespaidu uz visas pasaules ekonomiku, un tas izraisītu vēl dziļāku globālo krīzi nekā 2008.-2009.gadā. 

Eiropas līderi nemitīgi atkārto, ka ES ir pārāk liela, lai sabruktu. Taču vēsture ir pieredzējusi milžu bojāeju. Arī punduriem ar to jārēķinās.

Noteikti jā, bet…

Posted on janvāris 30, 2012 by - Igaunijas pieredze

Gadu pēc eiro ieviešanas Igaunijā par trešdaļu palielinājušās ārvalstu investīcijas, taču cilvēku entuziasmu saļodzījusi eirozonas krīze 

Kopš mazākā banknote Igaunijā ir pieci eiro, kļuvis daudz grūtāk atstāt dzeramnaudu frizētavā. Toties ikmēneša apkures rēķins vairs neizskatās tik draudīgs un ir viegli pārmaksāt par kafiju, jo cenas šķiet smieklīgi mazas, salīdzinot ar laikiem, kad viena eiro vietā bija 15 kronas. 

«Reizēm attopos, ka nebūtu tik daudz maksājis par kādu lietu, ja uzreiz saprastu, kāda patiesībā ir cena,» atzīst Eiropas Parlamenta deputāts un bijušais finanšu ministrs Ivari Padars, kura vadībā Igaunija izstrādāja trīs valsts budžetus, kas nodrošināja prasību izpildi un pievienošanos eirozonai pirms gada. 

No otras puses, eiro atklāj, cik nožēlojami mazi ir, piemēram, bērnu pabalsti Igaunijā. «Briselē ierēdņiem pieteikts tik mazus skaitļus (19,2 eiro) nemaz neiekļaut ienākumu atskaitēs,» saka Padars. 

Taču naudas maiņas radītais mulsums nav traucējis igauņiem nosvērti palūkoties uz ieguvumiem un zaudējumiem, ko nesis pirmais gads ar eiro. 

Importētā inflācija
Inflācija un līdzdalība eirozonas glābšanas pasākumos ir bijušas divas nepatīkamākās problēmas. To atzīst arī Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks un viens no uzticīgākajiem eiro atbalstītājiem Igaunijā Tanels Ross. «Iespējams, tirgotāji nedaudz pārsteidzās ar vēlmi atgūt peļņu,» viņš prāto. «Eiro ir pazeminājis cenu jutīgumu,» atzīst Nordea bankas galvenais ekonomists Tonu Palms. «Taču citādi pārejai no vienas valūtas uz citu nevajadzētu atstāt ne nozīmīgu, ne arī ilgstošu ietekmi uz inflāciju,» norāda ekonomists. 

Saskaņā ar Eurostat datiem, Igaunijā pēdējo 12 mēnešu laikā ir bijis vidēji straujākais inflācijas pieaugums eirozonā. Cenas Igaunijā 2011.gada decembrī, salīdzinot ar eiro ieviešanas priekšvakaru – 2010.gada decembri, pieaugušas par 4,1%. Tas ir nedaudz vairāk kā Latvijā, kur šajā laika posmā inflācija bija 3,9%. 

Kopumā «eiro efekts», saskaņā ar Eurostat datiem, Igaunijā nepārsniedza 0,3%. Tas ir līdzvērtīgs citu eirozonas valstu pieredzei. 

Tirgotāji tiešām ir izmantojuši patērētāju apjukumu – cenas ir kāpušas, it īpaši sīkajām precēm. Ātrās ēdināšanas restorānu ķēde McDonald’s, viens no 20 uzņēmumiem, kas apsūdzēti par to, ka pārkāpuši vienošanos necelt cenas valūtas nomaiņas ietvaros, atzina – klientu ērtību dēļ tika noapaļotas summas, lai tās beigtos ar 0 vai 5. Tomēr galu galā nevienam no Patērētāju aizsardzības pārvaldes apsūdzētajiem uzņēmumiem nav piespriests naudassods. Vienkārši bija pārāk sarežģīti noteikt, kas tieši izraisījis cenu pieaugumu. «Liela daļa inflācijas tika importēta,» uzskata ekonomists Palms. Tā bija nelaimīga sakritība, ka eiro ieviešana Igaunijā notika vienlaikus ar tik milzīgiem satricinājumiem globālajā pārtikas un enerģētikas tirgū. 

Kaut arī decembrī inflācijas temps ir pierimis un ierēdnis Ross sola, ka turpmākais process būs līdzsvarotāks, patlaban Igaunija ir novirzījusies no eirozonas inflācijas kritērijiem. Eiropas Centrālās bankas skeptiķiem, ieskaitot nesen no amata atkāpušos galveno ekonomistu Jirgenu Štarku, izrādījās taisnība – Igaunija tika pieņemta, lai atalgotu tās centienus. 

Kādi secinājumi no tā izriet Latvijai? «Esmu pārliecināts, ka nākamajā reizē, kad eirozona uzņems jaunus dalībniekus, būs daudz vairāk jautājumu,» uzskata EP deputāts Padars. Taču argumenti par labu Latvijas pievienošanai eirozonai lielā mērā būtu tie paši, kas Igaunijai, – uzlabota stabilitāte un uzticamība. 

Stute citiem
Pirmais gads ar eiro Igaunijā izrādījās arī gads, kad eirozona piedzīvoja dziļāko krīzi un nācās daudz spēku veltīt tās stiprināšanai. «Piedalīties ir mūsu pienākums un mūsu pašu interesēs,» sāpīgo tēmu lietišķi komentē Finanšu ministrijas vadības pārstāvis Ross. Viņš arī atgādina, ka Igaunija savulaik nolēma piedalīties SVF un ES palīdzības pasākumos Latvijai, bet tagad tieši tāpat notiek eirozonas stiprināšana. Vienlaikus Ross uzsver, ka «tirgiem ir muļķīgi cerēt uz triljoniem un triljoniem vērtiem ugunsmūriem». 

Tomēr iedzīvotāji ir nepārprotami satraukušies. Par to liecina patērētāju uzticības indekss, kas 2011.gada decembrī bija gandrīz tikpat zems kā 2009.gadā, kad Igaunija piedzīvoja vienu no lielākajiem tautsaimniecības kritumiem pasaulē. Taču IKP pieaugums 2011.gadā bija 8%, un tas pārsniedza jebkuras cerības un padarīja Igauniju par Eiropas visstraujāk augošo ekonomiku. 

Igaunijas sabiedrības viedoklis ir svārstījies līdztekus pārliecībai par valsts ekonomiku un tās izredzēm, stāsta tirgus pētījumu un konsultāciju kompānijas TNS Emor pētījumu eksperts Aivars Vogs. Tūlīt pēc eiro ieviešanas atbalstu vienotajai valūtai izteica gandrīz 60% iedzīvotāju. Taču, kad medijos sāka dominēt negatīvās ziņas par eirozonu, atbalsts sāka samazināties un gada otrajā pusē svārstījās ap 50%. 

Kad biznesa laikraksts Äripäev veica aptauju, vai Igaunijai vajadzētu piedalīties parādos dziļi iestigušo, bet par Igauniju krietni turīgāko eirozonas valstu glābšanā, 58% respondentu atbildēja noliedzoši. Tomēr daudzi biznesa līderi neredzēja citu izeju. «Jāsaprot, ka mums kā eirozonas dalībvalstij ir arī pienākumi, mēs nevaram tikai izmantot dalības priekšrocības,» norāda NG Capital valdes priekšsēdētājs Jiri Kāo. 

Igaunijas garantijas apjoms eirozonas pagaidu glābšanas fondā EFSF ir gandrīz divi miljardi eiro. Līdz 2010.gada beigām Igaunija bija garantējusi aizdevumus Portugālei un Īrijai 8,25 miljonu eiro apmērā. EFSF drīz tiks aizstāts ar pastāvīgu glābšanas fondu ESM, kas garantiju vietā pieprasa reālu kapitālu. Papildus tam Igaunijai jāpiedalās arī ārkārtas pasākumos, ko veic ECB, lai atbal-stītu eirozonu, ieskaitot Grieķijas, Īrijas un citu dziļi parādos iestigušu valstu obligāciju iegādāšanos. 

Būvniecības uzņēmuma Merko Ehitus direktors Tīts Robens atzīst, ka viņu tas satrauc. «Šīs saistības, ja tās stāsies spēkā, ievērojami izmainīs Igaunijas valdības finansiālo stāvokli.» Tomēr Hardo Pajula no SEB bankas viņam oponē un bažas noliedz. «Krīzes skartajām valstīm apsolītās summas ir tik milzīgas, ka neticu, ka tās jebkad tiks kādam izmaksātas. Manā uztverē šis jautājums ir drīzāk akadēmiskas dabas vingrinājums.» Vienlaikus gan Pajula atzīst, ka eiro krīze ir ietekmējusi viņa paša attieksmi un uzvedību: «Esmu pārliecināts, ka eirozonas nākotne būs inflācijas politika, tāpēc esmu attiecīgi izmainījis savus patēriņa un uzkrāšanas ieradumus.» 

Investīcijas aug par 30%
Ekonomisti uzskata, ka bažas par to, vai vienotā valūta izdzīvos, aizēno pozitīvo un attīstību veicinošo efektu, ko eiro ieviešana patiesībā ir devusi Igaunijas ekonomikai. Ja neņem vērā vienreizējo efektu, ko izraisīja Swedbank Baltijas reģiona banku pārstrukturēšana, salīdzinot ar 2010.gadu, pērn ārvalstu investīciju apjoms Igaunijas ekonomikā pieauga par 30%, norāda Enterprise Estonia valdes locekle Marija Alajē. 

Nepārprotami vērojams investīciju pieaugums no ASV, Nīderlandes, Norvēģijas un Krievijas. Reinvestētais peļņas apjoms pieauga par 50% – tas skaidri parāda, ka uzņēmumus apmierina biznesa vide Igaunijā un tie jūtas droši, lai paplašinātu savu darbību. Eiro ir tikai viens no aspektiem, norāda Alajē. Ir arī citas priekšrocības, piemēram, zemāka izmaksu bāze un interesanti attīstības projekti, it īpaši informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozarē. Tikai Statoil ir nepārprotami norādījis, ka tieši eiro ieviešana ir bijis svarīgākais iemesls uzņēmuma finanšu centra izveidošanai Igaunijā. 

«Eiro ieviešana neapšaubāmi ir padarījusi Igauniju pamanāmāku un pievilcīgāku,» piekrīt ekonomists Tonu Palms. «Taču viens gads ir pārāk īss laiks, lai izteiktu fundamentālus vērtējumus.» 

Turpretī Igaunijas akciju birža no eiro ieviešanas nav daudz ieguvusi. Tā, līdzīgi kā citas biržas, cieta no satricinājumiem globālajos finanšu tirgos. No 15 akciju uzņēmumiem, kuri tajā tiek kotēti, tikai diviem – viens no tiem ir uzņēmums Silvano, kas Latvijā ražo sieviešu veļu, – izdevās pabeigt gadu ar pozitīviem rādītājiem. 

Ārvalstu investoru atsauksmes ir dažādas. «Neesmu pārliecināts, vai pieaugošo Zviedrijas interesi mēs varam saistīt ar eiro ieviešanu Igaunijā,» norāda Zviedrijas Tirdzniecības padomes Tallinā vadītājs Janars Suts. «No mūsu pieredzes, es nevaru teikt, ka pēc eiro ieviešanas Igaunijā Latvija un Lietuva Zviedrijas uzņēmumiem būtu kļuvušas mazāk saistošas. Es drīzāk teiktu, ka eiro ieviešana Igaunijā visas trīs Baltijas valstis ir parādījusi pozitīvā gaismā un veicinājusi uzticamību tām.» 

Daudz pārliecinātāks ir Somijas-Igaunijas Tirdzniecības kameras priekšsēdētājs Heiki Makī: «Protams, eiro ir ļoti svarīgs. Kā arī fakts, ka Igaunijas ekonomika atbilst uzņemšanas kritērijiem.» Kārtot biznesa jautājumus arī kļuvis vieglāk, kopš Somijai un Igaunijai ir viena valūta. Pieaudzis arī Igaunijas prestižs. Galu galā, šajā kritiski svarīgajā laikā, kad tiek lemts par būtiskām reformām, Igaunija piedalās eirozonas sanāksmēs. Tādējādi Lielbritānijas finanšu ministram ir jākonsultējas ar savu Igaunijas kolēģi, lai uzzinātu, kas notiek, nevis otrādi. 

Līdz ar eiro ieviešanu zudis arī devalvācijas risks. Pat ja tas bija niecīgs, tomēr ir būtiski, ka tas vairs nepastāv, uzskata Makī. Īpaši vērtīgi tas ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru interese paplašināt darbību Igaunijā ir būtiski pieaugusi. 

Devalvācijas risks joprojām ir šķērslis Latvijā, kad mēs apsveram kopēju sadarbību ar ārvalstu kompānijām, norāda Merko Ehitus direktors Robens. 

«Ticiet man, kā finanšu ministrs es piedalījos sanāksmēs, kur tika spriests par Latviju pēc Parex sabrukuma – būs vai nebūs devalvācija,» stāsta Ivari Padars. «SVF uzstāja, un situācija bija ļoti nokaitēta. Mēs ar šausmām domājām, kādas sekas devalvācija Latvijā varētu atstāt uz Igaunijas ekonomiku. Arī mēs būtu spiesti devalvēt.» Tagad šīs bailes ir zudušas. Par lielu atvieglojumu tiem igauņiem, kuru mājokļu kredīti ir eiro. 

Brīnumbērnam jāatvēsinās
Eiro ieviešana, iespējams, ir Igaunijas līdz šim veiksmīgākais sabiedrisko attiecību stiprināšanas pasākums. Nekad agrāk Igaunijas ekonomika nebija saņēmusi tik daudz uzmanības tik plašā mērogā. Visi galvenie Vācijas laikraksti publicēja apjomīgus rakstus par Igauniju, stāsta Enterprise Estonia pārstāve Hamburgā Rīna Leminski. «Tas deva pozitīvu grūdienu abu valstu biznesa attiecībās.» Viņas kolēģis ASV Silīcija ielejā Andruss Virgs saka: «Cilvēki ASV ir pārliecināti, ka visās Eiropas valstīs jau ir eiro. Igaunija noteikti ir pamanīta.» 

Tomēr šajā dāsno uzslavu laikā Igaunijai vajadzētu saglabāt vēsu prātu. Šis brīnumbērns saņēma ievērojamu atbalstu no ES struktūrfondiem, un tas mazināja ekonomikas krīzes ietekmi un nepieciešamību īstenot vēl nopietnākus budžeta samazinājumus. Gandrīz katrs sestais eiro valdības budžetā ir Eiropas nauda, un tas palielina draudus kļūt pārāk atkarīgai no šāda ārēja finansējuma. Ir arī pietiekami skaidrs, ka Somija un Zviedrija, un vispārējā Eiropas Savienības brīvā darbaspēka kustība ir bijuši būtiski faktori bezdarba samazināšanā Igaunijā, kas krīzes laikā strauji pieauga. 

«Domāju, tas, ko līdz šim esam sasnieguši reformu ziņā, ir tikai sagatavošanās patiesajam darbam, kas vēl priekšā,» norāda SEB bankas galvenais ekonomists Hardo Pajula. 

Lielākā daļa no pasākumiem, ko Igaunija veica pirms pievienošanās, joprojām ir spēkā. Piemēram, izmaiņas vietējo pašvaldību finansēšanā, kas pašlaik rada spiedienu uz valdību īstenot ilgi atliktās administratīvās reformas. Taču vēl tāls ceļš ejams, lai Igaunijas ekonomika kļūtu pietiekami konkurētspējīga un elastīga un gūtu panākumus eirozonā, norāda Tonu Palms. 

Igaunija nebija izņēmums, kad reitingu aģentūra Standard&Poor’s pagājušā gada decembra sākumā visas eirozonas valstis iekļāva kredītuzraudzībā ar iespējamu pazeminājumu. Tas bija kā auksta duša. Līdz tam Igaunijā ļoti lepojās par reitingu paaugstinājumiem. 

Diskusijas raisās arī par to, vai gaidāmā pāreja uz saskaņotāku ekonomikas politiku eirozonā apdraud demokrātisku brīvību. Šādam viedoklim nepiekrīt parlamenta deputāts Andress Herkels: «Būtībā tā nav demokrātijas krīze, bet gan vērtību krīze, kuras pamatā ir pilnīgs fiskālās atbildības trūkums.» Līdzīgi uzskata arī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, kas nesenā komentārā rakstīja: «Mani īpaši satrauc šis čukstētāju koris, kas domā, ka finansiālā atbildība rada draudus demokrātijai.» 

Tanels Ross, kas kā augsta līmeņa finanšu ministrijas amatpersona ir cieši iesaistīts ES debatēs par eiro, saka – viņš joprojām ir noskaņots optimistiski. «Tik daudz ir mainījies tikai sešu mēnešu laikā. Budžeta noteikumi, uzlabota ekonomiskā sadarbība, pielāgošanas programmas, ECB loma eiro un finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšanā – 2010.gada sākumā nekā no tā mums nebija. Pat ne tuvu.» 

Ross ir pārliecināts, ka Eiropai ir visas iespējas gūt panākumus. Pēc ilgas nevērības reformas beidzot tiek uztvertas nopietni. Ja budžeti tiks konsolidēti un reformu rezultātā uzlabosies konkurētspēja, pastāv liela iespēja, ka nākotnē eiro klāsies labi. «Nekādā gadījumā šīs reformas nedrīkst upurēt vai aizstāt ar īstermiņa izaugsmi,» saka Ross, piebilstot, ka viņš skaidri apzinās daudzās gaidāmās grūtības. 

Un tomēr, pat ja eirozona pārdzīvo visnopietnāko krīzi tās pastāvēšanas vēsturē, EP deputāts Padars ir stingri pārliecināts, ka pievienošanās tai bija pareizs lēmums. Kaut arī viņš atceras smagās diskusijas valdībā par budžeta samazinājumiem un atzīst – cik gan viegli būtu bijis nepildīt iestāšanās kritērijus -, tomēr ir pārliecināts: «Tā bija vislabākā no visām iespējamajām izvēlēm. Tieši eiro pašlaik ir pasaulē ļoti svarīga valūta, vienalga – ir vai nav krīze.» Viņam piebalso ierēdnis Ross: «Esmu pilnībā pārliecināts, ka ES un piederība Eiropas kodolam ir labākais risinājums Igaunijas attīstībai. Nekad agrāk mēs neesam bijuši tik cieši integrēti Eiropā.» 

Arī Mainoras Biznesa skolas profesors Andress Araks, kas pirms eiro ieviešanas brīdināja par «precībām ar mirstošu līgavu», atzīst – 2011.gads bija nozīmīgs pagrieziena punkts atgūtās neatkarības 20 gados. Atskurbinošs un saldsērīgs gads. 

Daudzi cerētie ieguvumi no eiro ieviešanas vēl jāgaida. Taču viens gan ir skaidrs – eiro ir tikai nauda, maksāšanas līdzeklis bez emocionālas vērtības. Igaunijas Bankas dati liecina, ka igauņu īpašumā joprojām atrodas no apgrozības izņemtās kronas aptuveni 55 miljonu eiro vērtībā, un var tikai minēt, cik liela daļa no tām nekad netiks atdota Centrālajai bankai un paliks noglabāta mājās starp citām dārgām piemiņas lietām.

Kronas «tēvs» — par eiro

Posted on janvāris 30, 2012 by - Igaunijas pieredze

Eirokomisārs Sīms Kallass zina atbildi, kā Eiropai kļūt turīgākai 

Sīms Kallass pēc neatkarības atgūšanas vadīja Igaunijas Centrālo banku un atjaunoja nacionālo valūtu – kronu. Intervijas laikā varētu pat šķist, ka viņa acis nedaudz aizmiglojas, atceroties tos laikus. Tomēr, par spīti emocijām, kādreizējam Igaunijas valdības vadītājam un tagadējam Eiropas Savienības transporta komisāram ir skaidri argumenti par eiro: mazai valstij ir bīstami palikt vienai. 

No Briseles skatoties, kā jums šķiet – ko eiro ir devis Igaunijai?
Jūsu Igaunijas kolēģiem varbūt ir cits skatījums, viņi var atrast arī kaut ko negatīvu. Taču, ja vaicājat man, varu teikt – ja eiro neeksistētu, mums Eiropā būtu daudz lielākas problēmas. Jo tad varētu gaidīt, ka kāda valsts X, varbūt Grieķija, neizpilda pienākumus un radikāli devalvē valūtu. Sekotu domino efekts, citas valstis arī radikāli devalvētu valūtu, to skaitā tādas valstis kā Vācija, kuras daudz eksportē. Tām nebūtu citas izvēles. Taču devalvācija ir veids, kā valstis padara savus iedzīvotājus nabagākus. Turklāt jāsaka – mums nav problēmu ar eiro, ir problēmas ar valstu parādiem. Tas ir ļoti svarīgi. 

Igaunijā bija ļoti stabila valūta, kas bija piesaistīta Vācijas markai, vēlāk eiro. Tomēr nepārtraukti, aptuveni ik pēc pusotra gada, parādījās baumas, ka notiks devalvācija. Pat ja skaidroja, ka atbilstoši mūsu likumdošanai ir faktiski neiespējami devalvēt Igaunijas valūtu, tomēr radās baumas. Cilvēki skrēja uz bankām, mainīja naudu citās valūtās, par ko bankas, protams, prasīja samaksu. Kad panika beidzās, viņi atkal mainīja atpakaļ. Bankas atkal nopelnīja. Tas notika nepārtraukti. Mēs izveidojām ļoti cietu valūtu un fiksētu kursu un to saglabājām, tomēr cilvēki valūtai psiholoģiski līdz galam neuzticējās. Tagad šīs psiholoģiskās problēmas vairs nav. Liela daļa cilvēku, kurus es satieku, kā arī sabiedriskās domas aptaujās apliecina, ka atbalsts eiro vēl aizvien ir ļoti augsts. 

Par eiro kopumā – visi saprot, ka neviens nav ieinteresēts šīs sistēmas sabrukumā. Nevienam nebūs labums, ja Grieķija vai kāda cita valsts defoltētu. Tāpēc visi partneri – valdības, bankas, Eiropas Savienības institūcijas – cenšas tikt galā ar šiem parādiem. Stāvoklis, protams, ir ļoti smags. Tomēr visās lielās parādu krīzēs vienmēr ir notikusi parādu restrukturizācija. 19.gadsimta beigās tā lietas kārtoja slavenais ASV baņķieris Morgans. Kreditorus sasauc kopā un saka – parāds ir tāds, bet vai jūs piekrītat, ka es maksāju tikai 80%? vai 20%? Tad kreditoram ir jāizvēlas. Ja viņš saka, ka nepieņem šo piedāvājumu, tad – labi, nesaņemsi neko. 

Tātad jūs uzskatāt, ka Grieķijas problēmas atrisinās ar brīvprātīgu parādu restrukturizāciju?
Jūs zināt tikpat daudz, cik es. Varu tikai teikt, ka Komisija un ES valstis dara visu iespējamo, lai atrisinātu parādu krīzi un samazinātu saspīlējumu un negatīvās gaidas. Gandrīz katrā Komisijas sēdē mēs runājam par šiem jautājumiem. Tomēr atrisinājums ir lielā mērā to dalībvalstu rokās, kuras var atļauties izveidot [glābšanas fondu] ar simtiem miljardu eiro. Tas nav Eiropas institūciju rokās, nedz arī Eiropas Centrālās bankas rokās. 

Man jāatzīstas, ka, pat būdams šajā «virtuvē», es tomēr uz to visu skatos no zināmas distances. Taču es redzu, ka visu iesaistīto pušu interesēs ir saglabāt šo sistēmu. 

Turklāt pievērsiet uzmanību – eiro kurss ir ļoti stabils attiecībā pret dolāru, tas nav ļoti samazinājies. Varētu domāt, ka ar šādām problēmām kurss vienkārši kristu lejup. Tāpēc šķiet, ka ļoti daudz no presē rakstītā ir tikai minējumi. 

Jūs bijāt kronas «tēvs» – Centrālās bankas vadītājs laikā, kad to atjaunoja. Kādas bija jūsu izjūtas, kad Igaunija pārgāja uz eiro?
Jā, ir patīkami, kad uz banknotēm ir tavs paraksts. Tomēr ekonomika ir daļa no mūsu dzīves. 

Tad, kad tika pieņemts lēmums izveidot eiro, bija skaidrs, ka pienāks brīdis, kad mēs šai sistēmai pievienosimies. Protams, ir nostalģija. Tomēr es neesmu nelaimīgs, jo šajos 20 gados krona ļoti labi kalpoja Igaunijai. Es esmu priecīgs, ka vēstures grāmatās būs rakstīts, ka tā bija sekmīga daļa no mūsu tautsaimniecības atjaunošanas. 

Ko jūs teicāt cilvēkiem, kuri pauda nožēlu par atteikšanos no nacionālās valūtas?
Es vienmēr teicu, ka maza valsts viena pati ir bīstamā situācijā. Ir labāk būt daļai no kaut kā lielāka, arī monetārā ziņā, ja tas ir iespējams. Ja nav iespējams, tad neko darīt. Taču, ja ir iespējams būt daļai no lielākas sistēmas, [tad ir jāpievienojas], protams, ja tā ir loģiska sistēma. Mēs nevarētu būt daļa no, teiksim, lielākas ķīniešu sistēmas, jo mums ar viņiem nav nekādu ekonomisku saišu. Bet, tā kā tik liela daļa no mūsu tirdzniecības ir ar Eiropu, ir loģiski, ka mēs esam arī daļa no šīs monetārās sistēmas. 

Tas ir ļoti vienkārši. Ja tu esi igauņu uzņēmējs un tev ir darījumi ar Zviedriju, tad visu laiku jāņem vērā, ka zviedru kronai ir peldošs kurss. Tev ir jābūt divām grāmatvedībām, lai šim jautājumam izsekotu, tev ir papildu risks. 

ES cer pārvarēt parādu krīzi, ieviešot daudz stingrāku uzraudzību pār dalībvalstu budžetiem. Ir cilvēki, kas tajā saskata nacionālās suverenitātes ierobežojumu. Ko jūs viņiem atbildat?
Kā mēs varam novērst parādu krīzes atgriešanos? Ir jābūt preventīviem mehānismiem, kuri neļauj valdībām, it sevišķi vājām valdībām, aizņemties pārāk daudz un novirzīties no disciplinētas budžeta politikas. 

Es, protams, kā bijušais Igaunijas valdības vadītājs vēlētos [lielāku brīvību]. Budžets valdībām ir vissvarīgākais instruments, un mani darītu nervozu tas, ka budžetu kaut kā regulēs kāds cits. Tomēr, ja lietas būtība ir tādi pati, ja mērķis ir tas pats –  lai būtu budžeta līdzsvars -, tad tā nav tik liela problēma. 

Taču jau agrāk Ekonomikas un monetārās savienības noteikumi paredzēja uzraudzības sistēmu, tikai tā nedarbojās. Kāpēc šī jaunā sistēma darbosies labāk?
(Smejas.) Es nezinu. Varbūt satraukuma dēļ. Krīze patlaban ir daudz asāka. Es biju Eiropas Komisijā 2003. un 2004.gadā, kad mēs iestājāmies ES. Tas bija laiks, kad ES sāka soda procedūras pret Vāciju un Franciju, un es redzēju trauksmainās diskusijas par šo jautājumu. Beigās bija kompromiss, kura rezultātā šīs valstis apņēmās samazināt savu deficītu, bet noteikumi arī tika mainīti, lai būtu lielāka fleksibilitāte. 

Vai jums ir pārliecība, ka šoreiz šie mehānismi darbosies? Vai valdību apņemšanās tos ievērot būs pietiekami spēcīga?
Es tā ceru. 

Varbūt starpvalstu līgums, par kuru tagad notiek diskusijas, būs efektīvāks veids, kā panākt fiskālo disciplīnu?
Cerēsim, ka tas darbosies. Komisijā redzam daudzas problēmas, kuras saistītas ar šāda papildu līguma izveidi.  Taču mēs arī redzam, ka būs problēmas, ja nebūs vienošanās. 

Pieņemsim, ka eirozona izkļūst no pašreizējām problēmām. Kā Eiropa var atgriezties uz izaugsmes ceļa? Budžeta kontroles mehānismi paši no sevis neradīs izaugsmi. Patlaban šķiet, ka ES sākusies recesija, un ir cilvēki, kuri ir diezgan pesimistiski noskaņoti par Eiropas ekonomisko nākotni.
Tas ir ļoti plašs jautājums, bet es negribu būt pārāk vispārīgs. Es piesaukšu piemērus un pierādījumus no savas atbildības jomas. Eiropas transporta līdzekļu ražotāji ir ļoti moderni un ļoti konkurētspējīgi. Piemēram, kuģu būvniecība. Cilvēkiem ir iespaids, ka kuģi pārsvarā tiek būvēti Dienvidaustrumāzijā. Taču tie ir vienkāršākie kuģi. Visi sarežģītākie kuģi vēl aizvien tiek izgatavoti Eiropā. Aviācija. Eiropa ir ļoti attīstīta lidaparātu ražotāja. Arī autoražošana. Kad es 70.gados studēju, visi runāja par japāņu autoražotāju dominanci. Tomēr Eiropa nekur nav pazudusi. Toyota ir laba, tomēr tā nav devusi nāvīgu triecienu eiropiešiem. 

Tātad ir potenciāls. Tomēr dažās valstīs ir jautājumi… Es gribētu būt oriģināls un neatkārtot labi zināmas patiesības, tomēr jāteic, ka atbilde ir – vairāk jāstrādā. Dažkārt man šķiet, ka smags darbs nav eiropeiska vērtība. Tomēr smagāk jāstrādā, jābūt lielākai iniciatīvai, tad Eiropa var attīstīties. 

Ir arī ļoti svarīgi, lai būtu mazāk barjeru. Tur mums vēl aizvien ir lielas iespējas. Piemēram, patentu jautājums ir milzīgs šķērslis inovācijām Eiropā. Eiropa ir veikusi milzīgus lēcienus uz priekšu, kad tā ir nojaukusi barjeras, bet tādu vēl aizvien ir ļoti daudz. Manā atbildības jomā var minēt aviāciju. Kad tika nojauktas barjeras, kad tika integrēta Eiropas aviācijas telpa, [nozares] apgrozījums pieauga četrkārtīgi. Parādījās zemu izmaksu aviokompānijas. Radās daudz papildu lidojumu, daudz papildu pakalpojumu, daudz papildu darbavietu, daudz papildu ienākumu. Tas var notikt arī citās jomās. 

Vieni uzņēmumi iegūst no barjeru nojaukšanas, citi zaudē. Latvijā ik pa laikam dzirdam runas, ka nepieciešams «nacionālais protekcionisms». Kādi ir izaicinājumi un iespējas Baltijas valstīm šādā izaugsmes scenārijā?
Labākais piemērs ir padomju aviorūpniecība. Padomju Savienība bija pilnībā, par 110% slēgts tirgus. Nebija ārējās konkurences. PSRS ražoja 350 nemilitāro lidaparātu gadā. Tiklīdz viņi atvēra savu gaisa telpu un radās nepieciešamība lidot uz citām pasaules daļām, neviens lidaparātu ražotājs Krievijā nespēja izdzīvot. Tagad viņi atkal atsāk ar starptautiskiem partneriem, galvenokārt frančiem, ražot Sukhoi Superjet kā reģionālu lidmašīnu. 

Tas ir labs piemērs. Nav iespējams pasargāt novecojušus ražotājus. [Protekcionisms] tikai pabīda tālāk brīdi, kad atklājas patiesība. Tas ir sāpīgi, tomēr, kā teica Vācijas valstsvīrs [pēckara «ekonomiskā brīnuma» pamatlicējs] Ludvigs Erhards, tautsaimniecībai ir jāiet savs ceļš, bet valstij ir jātiek galā ar sekām. 

Kādas iespējas jūs saredzat Baltijas valstīm nākamajos 10-15 gados?
Labs jautājums. Labākā atbilde – smags darbs. Mēs Baltijas valstīs daudzās jomās esam sākuši no nulles, un tā ir priekšrocība, kuru var izmantot. Arī cilvēku gatavība un domāšanas veids ir svarīgs. Latvijā un Igaunijā cilvēki bija gatavi pielāgoties sarežģītai ekonomiskai situācijai, kas ir apbrīnojami. Šķiet, ka mūsu cilvēkiem vēl aizvien ir daudz iniciatīvas un viņi ir gatavi smagi strādāt. 

Grieķijai vienotā valūta ļāva saņemt lētus kredītus un neraizēties par produktivitātes uzlabošanu. Vai jums nav bažu, ka Baltijas valstīs varētu notikt kaut kas līdzīgs?
Nē, situācija ir mainījusies. Tā savulaik bija, jo tika uzskatīts, ka visas eiro denominētās valsts obligācijas ir 100% bezriska aizdevumi. Tā vairs nav. Bankas tagad saprot, ka var būt arī zaudējumi. 

Jūs runājat par nepieciešamību nojaukt barjeras. Tomēr ir bažas, ka ciešāka eirozonas integrācija varētu paaugstināt barjeras ES iekšienē.
Es pilnīgi piekrītu Komisijas viedoklim, ka mums ir jādara viss, lai novērstu «divu ātrumu» Eiropas izveidošanos. Man šķiet, ka tas izdosies. Dānija, patlaban prezidējošā ES valsts, arī spēcīgi atbalsta šo viedokli, Lielbritānija domā tāpat. Var, protams, iedomāties, ka eirozonas valstīm var rasties kādas papildu priekšrocības, tomēr rodas arī milzīgas problēmas. Var ieviest īstermiņa risinājumus, kas rada daudz papildu jautājumu. 

Vai, jūsuprāt, Latvijas iedzīvotāji 2014.gada 1.janvārī veikalos par precēm maksās eiro?
Ja Latvija ir apņēmusies ieviest eiro, domāju, ka tas ir iespējams. Taču tas prasa spēcīgu apņemšanos un smagu darbu visos līmeņos. Nedomāju, ka tas ir neiespējami, piemēram, tāpēc, ka kādas valstis nevēlētos eirozonas paplašināšanu. Šis jautājums ir noteikts līgumā par iestāšanos ES. Ir arī skaidrs, ka jaunas dalībvalstis var tikai celt eirozonas reputāciju. 

Man šķiet, ka latvieši domā to pašu. Ja paliekat ārpusē, kas pazīst jūsu valūtu? Kas pazina igauņu valūtu? Pirms vairākām desmitgadēm par [tādu mazas valsts valūtu] varēja vēl domāt. Taču tagad ekonomika ir tik savstarpēji sasaistīta, tik globāla, tik starptautiska, ka ir labāk būt daļai no lielākas monetāras sistēmas. 

Jūs būtu priecīgs, ja Latvija pievienotos eirozonai?
Protams. Ļoti priecīgs. Es tagad jau vairākus gadus dzīvoju Briselē. Dažkārt, kad esmu Kopenhāgenas lidostā, pie sevis nodomāju – labāk neko nepirkšu, jo nesaprotu, ko šīs cenas nozīmē. Ir tiešām daudz ērtāk, ja ir viena valūta.

Paldies, nē!

Posted on janvāris 30, 2012 by - Aptauja

Latvieši prognozē eirozonas sašķelšanos, un vairākums neatbalsta eiro ieviešanu 

Ņemiet kārtīgu devu eirozonas problēmu, pievienojiet bailes no cenu kāpuma, mazliet apslakiet ar nostalģijas asarām pēc nacionālā lata, un te nu tā ir – Latvijas eiroskepse! Tikai trešdaļa latviešu un piektā daļa cittautiešu pašlaik saka «jā» Latvijas valdības oficiāli nospraustajam mērķim pēc diviem gadiem ieviest eiro. Vairākums uzskata, ka eirozona gluži vienkārši sabruks. Iedzīvotāju nostāju žurnāls Ir noskaidroja sadarbībā ar pētījumu kompāniju GfK, janvāra vidū aptaujājot tos Latvijas iedzīvotājus, kuri lieto internetu.

Vai jūs atbalstāt Latvijas mērķi 2014.gada 1.janvārī ieviest eiro?
Jā 26% (vīrieši 31%, sievietes 22%; latvieši 30%, cittautieši 18%)
Nē 57% (vīrieši 56%, sievietes 57%; latvieši 53%, cittautieši 62%)
Nezinu 18% (vīrieši 13%, sievietes 21%; latvieši 16%, cittautieši 20%)

Jūs atbildējāt, ka atbalstāt Latvijas mērķi ieviest eiro. Lūdzu, pamatojiet savu izvēli! (Iespējamas vairākas atbildes)
Ērtāki maksājumi ceļojumos 51%
Labvēlīgāki apstākļi tirdzniecībai ar eirozonas valstīm 44%
Mazāks valūtas risks 39%
Pievienošanās lielai ekonomiskajai zonai 51%
Lielāka ekonomiskā stabilitāte 32%
Zemākas procentu likmes 21%
Stiprina valsts drošību 8%

Jūs atbildējāt, ka neatbalstāt Latvijas mērķi ieviest eiro. Lūdzu, pamatojiet savu izvēli! (Iespējamas vairākas atbildes)
Ir riskanti pievienoties eirozonai, jo tā var sabrukt 60%
Paaugstināsies preču un pakalpojumu cenas 42%
Vienotā eiro politika neatbilst Latvijas mērķiem 14%
Būs jāatsakās no Latvijas nacionālās valūtas lata 20%
Pasliktināsies Latvijas ekonomiskā situācija 38%

Pašlaik Eirozona pārdzīvo krīzi un ir dažādi viedokļi par tās nākotni. Jūsuprāt, kas ar eirozonu notiks 2012.gadā?
Eirozona sadalīsies divās daļās – stiprajā un vājajā, turpinās pastāvēt tikai stiprā 45%
Eirozona saglabāsies nemainīga 25%
No eirozonas tiks izslēgtas finansiāli vājās valstis, piemēram, Grieķija 15%
Nezinu, nav atbildes 15%

Jūsuprāt, cik būtisks ir katrs no šiem pašreizējo Eirozonas problēmu cēloņiem? (Ļoti būtisks / diezgan būtisks / drīzāk nebūtisks / pilnīgi nebūtisks / nav atbildes)
Pārāk lieli valstu tēriņi un parādi 69% / 26% / 2% / 1% / 2%
Nepietiekama ekonomikas konkurētspēja 29% / 49% / 16% / 2% / 5%
Eirozonā apvienotas pārāk dažādas valstis 40% / 38% / 16% / 3% / 3%
Trūkst valstu finanšu kontroles no ES puses 37% / 39% / 13% / 5% / 6%

Eiropas Savienība palīdz krīzē nonākušajām valstīm. Vai Latvijai arī jādod līdzekļi citu ES valstu atbalstam?
Jā 27%
Nē 59%
Nezinu 14%

Cik lielā mērā Jūs piekrītat, ka ES līmenī ir jāievieš kontrole pār visu dalībvalstu  (arī Latvijas) budžetu pieņemšanu, lai ievērotu stingru finanšu disciplīnu?
Noteikti piekrītu 32%
Drīzāk piekrītu 38%
Drīzāk nepiekrītu 18%
Noteikti nepiekrītu 7%
Nezinu 5%

Dati: GfK veikta aptauja 2012.gada janvārī. Izlasē iekļauti 1054 iedzīvotāji vecumā no 18 gadiem. Metode: internetaptauja

Sliedes ir, braucam!

Posted on janvāris 30, 2012 by - Eiro ieviešana

Gan koalīcijas, gan opozīcijas politiķi vienoti atkārto mantru «eiro ieviešanas mājasdarbi jāturpina»,
tomēr jebkuru cenu par eiro visi nebūs gatavi maksāt

Kurss uz eiro ir nosprausts, un tas ir jāsaglabā. Tātad Latvijai tuvāko gadu laikā jādara viss nepieciešamais, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus un teorētiski 2014.gadā varētu pievienoties eirozonai, – gana vienoti par šādu scenāriju ir visi Saeimā pārstāvētie politiskie spēki un valsts augstākās amatpersonas. Tomēr viedokļi atšķiras par to, cik daudz Latvijai vajadzētu ieguldīt šā mērķa sasniegšanā un vai pēc pāris gadiem eirozona Latvijai šķitīs tik pievilcīga, lai tai patiešām pievienotos. 

Prezidents un premjers vienoti
Kaut arī saskaņā ar sabiedriskās domas aptauju Latvijas iestāšanos eirozonā 2014.gadā atbalsta vien 36% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, bet 51% ir pret to (dati no pērnā gada otrajā pusē veiktās TNS Latvia aptaujas), vismaz 11.Saeimā ievēlēto politisko spēku pārstāvji ir pretējās domās. Kopumā politiķu vidū ir vienprātība, ka Latvijai jāturpina fiskālās konsolidācijas pasākumi, mazinot budžeta deficītu un «stingri uzraugot inflāciju», lai Latvija 2013.gada vidū varētu izpildīt visus kritērijus, kas nepieciešami iestājai eirozonā. 

«Es neredzu tam alternatīvu, jo pievienošanās lielam vienotas valūtas tirgum ir vienīgais risinājums, kas dotu iespēju mazas valsts ekonomikai nākotnē augt,» uzsver Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņaprāt, eirozonas pašreizējās grūtības nevar būt šķērslis Latvijas nodomam iestāties eirozonā, jo reāli tas notiktu tikai pēc diviem gadiem. 

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzskata, ka «Latvijas interesēs ir 2014.gadā pievienoties spēcīgai un stabilai eirozonai, kas nesīs būtiskus ieguvumus gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, stiprinās valsts konkurētspēju un investoru uzticību Latvijai kā drošai un perspektīvai valstij, kurā ieguldīt līdzekļus un veidot jaunas darbavietas». 

Tāpat Vienotības redzamākais līderis Dombrovskis uzsver, ka arī pašai Latvijai ir svarīga loma eirozonas problēmu risināšanā. «Pirmkārt, šogad Latvijai, tāpat kā visām pārējām dalībvalstīm, jāratificē grozījumi Lisabonas līgumā, kas paredz Eiropas Stabilitātes mehānisma izveidi – tas «eirozonai ļaus glābt eirozonu». Otrkārt, Latvijai jāatbalsta ES 26 valstu līgums par fiskālās disciplīnas principu ievērošanu. Tie ir priekšnosacījumi, lai 2014.gadā eirozona būtu spēcīga un stabila – tāda, kādu to vēlamies redzēt.» 

Jāatstāj brīvas rokas
Arī Nacionālās apvienības Visu Latvijai!–Tēvzemei un brīvībai/LNNK pārstāvis, eiroparlamentārietis Roberts Zīle uzskata, ka sāktais ceļš jāturpina, lai 2013.gada vasarā Latvija atbilstu eirozonas kritērijiem. Tiesa, Nacionālā apvienība uzskata, ka Latvijai jāpatur iespēja izvēlēties, vai pievienoties eirozonai no 2014.gada 1.janvāra vai kādā citā valstij izdevīgākā brīdī. Zīle skaidro – Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā līgums paredz, ka Latvijai obligāti ir jāiestājas, tiklīdz tā izpilda visus kritērijus, tādēļ, viņaprāt, patlaban ir jāstrādā pie vienošanās dokumenta grozījumiem, kas ļautu brīvi izvēlēties brīdi, kad Latvija iestājas eirozonā. «No kursa nevajag novirzīties, mērķis – 2014.gada 1.janvāris – ir labs, izņemot, ja ar eiro ir lielas problēmas,» skaidro Zīle. Pēc viņa domām, patlaban situācijas attīstību ir grūti prognozēt, tāpēc valdībai tomēr vajadzētu nodrošināties visiem gadījumiem un pieprasīt attiecīgus grozījumus. 

Arī Zatlera Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis uzsver – sāktais kurss ir jāturpina. Taču, viņaprāt, eiro ieviešana nav pašmērķis. «Ja man vaicātu, vai mums jādara viss, lai to ieviestu, atbilde būtu «nē».» Pēc Vjačeslava Dombrovska domām, pašreizējā situācijā «izdarāmo lietu komplekts, tā cena attiecībā pret potenciālo ieguvumu no eiro ieviešanas nav tik liela». «Mums jāfokusējas uz budžeta deficīta samazināšanas mērķu sasniegšanu, tas ir izdarāms, un tas ir jāizdara.» Vaicāts, kas no eiro iestāšanās kritērijiem būtu neizpildāms, Dombrovskis norāda, ka ekonomikas attīstībai iespējami dažādi scenāriji, tāpēc var gadīties neplānoti pārsteigumi. Piemēram, ja sāktos otrs recesijas vilnis un tas būtu līdzīgs aizvadītās krīzes mērogam, tad solījumi par budžeta deficīta samazināšanu var izrādīties pārāk skaļi. «Tomēr ir starpība starp tehnokrātiskiem risinājumiem un politisko realitāti, jo var [izdarīt] tikai tik daudz, cik var izskaidrot tautai. Diemžēl,» piesardzīgs ir Dombrovskis. 

Nemaksāsim par citu izlaidību
Saeimas opozīcija par eiro ieviešanu izsakās vēl piesardzīgāk. Apvienības Saskaņas centrs un Zaļo un Zemnieku savienības deputāti jau paspējuši Saeimā kavēt nacionālās pozīcijas «Par starptautisku līgumu par pastiprinātu ekonomisko savienību» pieņemšanu. 

SC priekšsēdētājs Nils Ušakovs uzsver, ka «valstij jāuztur savas finanses tādā stāvoklī, lai mēs varētu iestāties eirozonā, taču, kas līdz 2014.gadam notiks ar pašu eirozonu, patlaban droši prognozēt nav iespējams». «Turklāt jāatceras, ka pati eiro ieviešana nevar būt pašmērķis, tas ir instruments valsts ekonomikas attīstībai.» 

Līdzīgi arī ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis retoriski vaicā – lai gan virzība uz eiro ir pareiza, «līdz tam ir tāls ceļš ejams, un vai uz to brīdi, kad tas pienāks, vispār būs eirozona?». 

Daudz kritiskāks ir formālais ZZS premjera amata kandidāts Ventspils mērs Aivars Lembergs. «Latvijai šobrīd nav izdevīgi pievienoties eirozonai. Pauze šajā jautājumā būtu jāietur līdz tam brīdim, kamēr eirozona sakārtos savu ekonomiku, tajā skaitā valstu finanses, atbilstoši Māstrihtas kritērijiem, kurus līdz šim lielākā daļa eirozonas valstu ir totāli pārkāpušas,» saka Lembergs. Viņš uzsver: «Latvijas tautai nav izdevīgi tieši vai ar galvojumu palīdzību finansēt tādu eirozonas dalībvalstu kā Grieķija, Itālija, Spānija, Portugāle ekonomisko izlaidību un uzņemto saistību klaju nepildīšanu. Latvijas tautai par to nav jāmaksā.» 

Savukārt Brigmanis, lūgts komentēt ZZS un Lemberga atšķirīgos viedokļus, paskaidroja: «Lembergs no mūsu darba ir distancējies. Viņš dzīvo, dara savu darbu, mēs – savu. Retu reizi atnāk, bet kur ir teikts, ka mums tiem lēmumiem ir jāsapas?» 

Bez vairākuma
Pilnīgi nerēķināties ar opozīcijas viedokli pašreizējā Valda Dombrovska valdība nevar, jo trīs partiju koalīcijai, ko atbalsta arī seši no Zatlera Reformu partijas atšķēlušies neatkarīgie deputāti, nav pietiekama vairākuma, lai grozītu Satversmi vai konstitucionālā likuma līmenī pieņemtu fiskālās disciplīnas normas. Tādiem lēmumiem nepieciešamas divas trešdaļas balsu, bet valdības koalīcija var rēķināties ar 56. 

Tomēr premjers Valdis Dombrovskis negrasās mainīt jau gadiem skaidro nostāju: «Latvijas interesēs ir izpildīt Māstrihtas kritērijus, ne tikai lai varētu ieviest eiro, bet galvenokārt lai sev un starptautiskajiem tirgiem apliecinātu savu spēju saglabāt piesardzīgu un atbildīgu politiku un sabalansēt savus ieņēmumus ar izdevumiem, nostiprinot pamatus stabilai attīstībai.» 

Dombrovskis norāda – 2012.gada valsts budžetā noteiktās deficīta prognozes 2,5% un inflācijas prognozes 2,4% apjomā īstenošana ļaus Latvijai pārliecinoši izpildīt nepieciešamos finanšu disciplīnas kritērijus, savukārt nākamajos gados premjers gatavs turpināt samazināt budžeta deficītu, pakāpeniski pārejot uz budžetu ar pārpalikumu. Ja tas viss izdosies un eirozona būs atradusi pārliecinošus risinājumus pašreizējām problēmām, kā arī atjaunojusi stabilitāti, tad Latvijai eiro ieviešanas laiks nebūšot jāpārskata.

Krāāā, krrrīīīīze

Posted on janvāris 30, 2012 by - Eiro ieviešana

Trekno gadu politika iestūrēja Latviju nevis eirozonā, bet grāvī. Ko māca pašu vecie zilumi? 

Pārdaugavā topošais stikla kalns atgādina, ka ceļš uz virsotni mēdz būt stāvs un slidens. Raiņa Zelta zirgā trešajam tēva dēlam trīs reizes jāsēžas seglos, pirms viņš sasniedz galotni, un katram no viņa kumeļiem ir sava vērtība. Pirmais ir kā sīknaudas varš, otrais kā veca pieclatnieka sudrabs, trešais, ar kuru beidzot uzjāj, – zelta standarts. 

Latvija jau vienu reizi teicās uzjāt eiro kalnā, taču pārēdies trekno gadu zirgs nespēja galotnei pat pietuvoties un, ausīs skanot kraukļu ķērkšanai «krāāā, krrrīīīīze, krāāā, krrrīīīīze», noripoja lejā. Tagad, apārstējis zilumus un iztaisnojis muguru, jātnieks ir gatavs atkal tiekties uz virsotni. 

2012.gads būs izšķirošs, lai noteiktu, vai Latvija spēs iestāties eirozonā 2014.gada 1.janvārī. Taču, pirms doties ceļā, ir vērts padomāt arī par pirmo, neveiksmīgo jājienu, un ko Latvija no tā var mācīties. 

Repše dod startu
Līgumā par iestāšanos ES bija noteikts, ka Latvijai, izpildot priekšnoteikumus, ir jāievieš ES kopējā valūta. 2003.gada septembra referendumā 67% no balsotājiem atbalstīja Latvijas pievienošanos ES, un drīz pēc tam Latvijas valdība sāka iezīmēt ceļu uz eiro. 

Jau 2003.gada 9.decembrī, pat pirms formālās iestāšanās ES saimē, premjera Einara Repšes valdība noteica 2005.gada 1.janvāri kā datumu, kad Latvija pievienosies Eiropas Valūtas kursa mehānismam II (ERM II). Tādējādi lats tika «atsiets» no Starptautiskā Valūtas fonda aprēķinātā valūtu groza un piesaistīts eiro, izpildot vienu no pieciem priekšnoteikumiem kopējās valūtas ieviešanai. 

Valdības lēmuma otrais punkts bija «noteikt 2007.gada 1.janvāri kā mērķa datumu, līdz kuram nodrošināt eiro ieviešanai nepieciešamo kritēriju izpildi». Atbilstoši Māstrihtas līgumam divi gadi ir minimālais laiks, kas valstij jāpavada ERM II, lai pierādītu, ka valsts tautsaimniecība spēj ilgstoši stabili noturēt savas valūtas kursu pret eiro, un Repšes valdība netaisījās aizkavēties šajā uzgaidāmajā telpā. Izpildot Māstrihtas kritērijus 2007.gada sākumā, eiro fiziski varētu ieviest 2008.gada 1.janvārī. 

No šodienas perspektīvas sevišķi zīmīgs ir lēmuma trešais punkts: «Noteikt, ka pēc iestāšanās ES valdības īstenotās valsts fiskālās politikas rezultātā valsts kopbudžeta deficīts nepārsniegs Māstrihtas konverģences kritērija noteikto apjomu.» 

Lēmuma pieņēmējs Repše jau pēc dažiem mēnešiem zaudēja amatu. Taču gan viņa gāzējs Ainārs Šlesers (kurš bija gatavs ekonomiku gāzēt līdz grīdai), gan Repšes pēcteči Indulis Emsis (kurš gulēja kā murkšķis) un Aigars Kalvītis (kurš pravietoja treknos gadus), vārdu sakot – visi, kas iestūrēja Latvijas ekonomiku bedrē -, var likt roku uz sirds un teikt: lēmuma trešo punktu mēs ievērojām. Māstrihtas kritēriji nosaka – budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP, un no 2004. līdz pat 2008.gada kraham deficīts nevienu gadu nepārsniedza pat 1%. 

Izvirzot budžeta deficītu kā galveno atskaites punktu, Repšes valdība sekoja jau 90.gadu vidū Latvijā iedibinātajai tradīcijai, kas šo rādītāju izvirzīja par galveno atskaites punktu, pēc kura vērtēt arī valdības atbildīgumu. Neviens nenoliegs, ka budžeta līdzsvars ir šāda vērtējumu sastāvdaļa, taču dzīve ir sarežģīta, un nākamie gadi sniedza skaudru mācību, ka nepārdomāta un vienkāršota attieksme var izraisīt ļoti nepatīkamas sekas. 

Inflācijas burbulis
Kad bijušā Latvijas Bankas prezidenta Repšes valdība bija kritusi, 2004.gada pavasarī pie varas nāca koalīcija, kura ne politiski, ne personīgi neloloja siltas jūtas pret Latvijas Bankas piekopto stingro monetāro politiku. 2004.gadā Latvijas Bankas pārstāvji vēl varēja teikt, ka Latvija Māstrihtas kritērijiem «praktiski atbilst jau tagad», taču ekonomikā jau bija parādījušās pirmās draudīgās pazīmes, ka varbūt viss tomēr neies tik gludi. 

Inflācija, kas pēc 90.gadu sākuma šausmām bija apslāpēta un no 1998.gada vidus līdz pat 2004.gada sākumam turējās zem 4%, sāka biedējoši augt. 2004.gada aprīlī tā pārkāpa 5% slieksni (salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu), un no tā brīža līknes aizvien virzījās augšup. Bija sācies bēdīgi slavenais nekustamo īpašumu burbulis. 

Jāatzīst, tobrīd gan neviens nespēja paredzēt, cik liels un postošs šis burbulis patiesībā būs. Ārzemju vērotāji brīdināja par tautsaimniecības pārkaršanu. Saistībā ar Latvijas iestāšanos ERM II 2005.gada maijā ES komunikē bija rakstīts: «Vienošanās par lata piedalīšanos ERM II ir balstīta uz Latvijas valsts pārstāvju stingro apņemšanos panākt ilgtspējīgu inflācijas samazinājumu. Latvija saprot, ka fiskālās nostājas stiprināšana būs ļoti svarīga šā mērķa sasniegšanai, turklāt tā arī palīdzēs panākt nozīmīgu samazinājumu kārtējo maksājumu konta deficītā.» 

2005.gada pavasara novērtējumā par Latvijas konverģences programmu EK prognozēja, ka inflācija togad būs 4,7% un nākamajā gadā 3,5%. Tas izrādījās pārāk rožains scenārijs – 2005.gadā vidējā inflācija faktiski bija 6,9%, 2006.gadā 6,6%, un pēc tam divus gadus ietiecās divciparu skaitļos. 

Izrādījās, ka EK komunikē minētā Latvijas valsts pārstāvju apņemšanās «panākt ilgtspējīgu inflācijas samazinājumu» nemaz tik stingra nebija. Varbūt glābiņš vēl būtu iespējams, ja visas par ekonomiku atbildīgās valsts amatpersonas būtu strādājušas saskaņoti, lai pasargātu Latviju no milzīgajām naudas straumēm, kuras caur skandināvu bankām gāzās tautsaimniecībā. Taču notika tieši otrādi: valdība un centrālā banka šajā laikā strādāja diametrāli pretējos virzienos. Atbilstoši plānam Latvijas Banka turējās pie fiksētā valūtas kursa, savukārt valdības oficiālā ideoloģija bija mainījusies. Tagad tā gāzēja grīdā un ignorēja inflāciju, ļaujot valstij pašai «izslimot šo slimību», kā premjers Kalvītis teica 2005.gada janvārī. 

Dabiski, ka tāda politiskā kursa sekotājam arī eiro ieviešana nelikās svarīga. Lai gan valdība 2006.gada februārī apstiprināja Nacionālo eiro ieviešanas plānu, saglabājot 2008.gadu kā ieviešanas brīdi, jau tad Latvijas Banka šādu iespēju apšaubīja, bet 2006.gada beigās pat 2010.gads tai vairs nešķita sasniedzams mērķis. Kalvītis par to sevišķi neskuma, un arī pats tikai dažus mēnešus pēc plāna apstiprināšanas sāka runāt par eiro ieviešanas atlikšanu uz miglā tītu nākotni. 

Apsteigsim Antiņu?
Līdzīgi kā notika ar Grieķiju un Portugāli pēc iestāšanās eirozonā, tikai daudz īsākā laika posmā, fiksētais lata kurss kombinācijā ar lētiem kredītiem un bezatbildīgu budžeta politiku smagi iedragāja Latvijas konkurētspēju un noveda pie kraha. Nav skaidrs, vai kaut jebkas būtu Latviju pilnīgi pasargājis no pārkaršanas, tomēr šo parādību varēja vismaz amortizēt. Igaunijā tautsaimniecības temperatūra celās gandrīz tikpat strauji kā Latvijā, taču tur valdība sekoja ekonomiskajai loģikai un veidoja budžetu ar pārpalikumu, kas igauņus izglāba brīdī, kad nāca neizbēgamā atdzišana. 

Jādomā, tautsaimniecības zvaigznāji tuvākajā nākotnē vairs nenostāsies tik ļaunā kombinācijā. Tomēr trekno gadu pieredzes dziļākā mācība ir tā, ka eiro ieviešana ir kas daudz vairāk nekā viena dizaina banknošu nomaiņa pret citām. Gan ceļš uz eirozonu, gan dalība tajā ir saistīta ar ekonomiskām likumsakarībām, kuru ignorēšana tiek smagi sodīta. 2004.gada septembrī Kalvīša partijas biedrs Gundars Bērziņš, kurš tobrīd bija Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītājs, par to pavīpsnāja: «Domāju, ka LB pārspīlē inflācijas draudus un valdības atbildību… LB vadās pēc gudrām grāmatām, taču Latvijai šīs patiesības nevar piemērot viens pret vienu, varbūt pēc gadiem par Latvijas un citu augošu valstu piemēriem ekonomikas grāmatās rakstīs jaunus likumus.» 

Ir pagājuši gadi, un par Latviju tiešām raksta grāmatas. Jo ekonomikas likumi izrādījās vēl bargāki, nekā varēja gaidīt. Arī nākotnē Latvijas līdzdalība eiro būs veiksmīga tikai tad, ja spēsim ne tikai nosargāt atbildīgu budžeta politiku, bet arī mērķtiecīgi strādāt pie produktivitātes un līdz ar to konkurētspējas stiprināšanas. 

Tagad Latvija otro reizi dodas augšā kalnā. Varbūt izdosies apsteigt Raiņa Antiņu, un jau otrais mēģinājums būs veiksmes zeltīts. Taču tādā gadījumā, tāpat kā pasaku lugā, virsotnes sasniegšana būs nevis laimīgās beigas, bet gan jaunu izaicinājumu sākums.

Ceļš uz eiro

Posted on janvāris 30, 2012 by - Eiro ieviešana

Latvija ir izvirzījusi mērķi 2014.gada 1.janvārī ieviest eiro, taču tas prasa vairāku kritēriju izpildi. Izšķirošs būs šis – 2012. – gads, pēc kura Eiropas Komisija vērtēs, vai Latvijas tautsaimniecība izpilda priekšnoteikumus dalībai eirozonā. Ja Komisija dos zaļo gaismu, sāksies konkrēti darbi, lai nodrošinātu pāreju uz jauno maksāšanas līdzekli


1. Jāizpilda priekšnoteikumi jeb Māstrihtas kritēriji

Lats jāpiesaista eiro. Izdarīts
Lats ir piesaistīts eiro jau kopš 2005.gada 1.janvāra pēc kursa 1 EUR = 0,702804 LVL, bet no 2005.gada 2.maija Latvija ir pievienojusies «eiro priekštelpai» jeb Valūtas kursa mehānismam II. Tā ietvaros valūtas kurss nedrīkst svārstīties vairāk kā ±15%, taču Latvija vienpusēji apņēmusies nepārsniegt ±1%. Lai ieviestu eiro, vismaz divus gadus iepriekš jādarbojas šajā mehānismā.

Saprātīgi parādi. Gandrīz droši
Valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP. 2012.gadā Latvijas valdības kopējais parāds tiek prognozēts ap 45% no IKP, tātad ievērojami zem Māstrihtas līgumā noteiktā atskaites punkta.

Kontrolēts deficīts. Izredzes labas
Valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP. 2012.gada budžets Latvijā plānots ar 2,5% deficītu, turklāt balstās uz konservatīviem pieņēmumiem. Pat ar mēreni negatīvu ekonomiskās izaugsmes scenāriju Latvijai vajadzētu spēt izpildīt šo priekšnoteikumu.

Finanšu tirgu uzticēšanās. Izredzes labas
Ilgtermiņa aizdevumu (parasti valdības 10 gadu obligāciju) procentu likmes nedrīkst vairāk kā par diviem procentpunktiem pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju. Kā informē Latvijas Banka, patlaban Latvija šo kritēriju izpilda.

Zema inflācija. Riskantākais rādītājs
Inflācija nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt triju labāko ES valstu vidējo rādītāju. Ņemot vērā lēno ekonomisko izaugsmi, inflācijas kritērijs 2012.gadā Latvijai varētu būt visgrūtāk izpildāms. Pēdējais oficiāli aprēķinātais rādītājs – par 2010.gadu – ir tikai 1%, jo vairākās ES valstīs tolaik bija pat deflācija. Togad Latvijā inflācija bija tuvu nullei, taču 2011.gadā uzlēca līdz 3,9% (Eurostat dati). Gandrīz visi analītiķi Latvijai 2012.gadā prognozē inflāciju nedaudz zem 2,5%. Tas varētu atbilst kritērijiem, bet varētu arī neatbilst. 

2. Ja 2012.gadā tiek izpildīti kritēriji

2013.gada sākumā Latvijas valdība lūdz Eiropas Komisiju un Eiropas Centrālo banku novērtēt valsts gatavību eiro ieviešanai.

2013.gada aprīlī EK un ECB sagatavo konverģences ziņojumu. Jāsagatavo arī lēmums izbeigt «pārmērīgā deficīta procedūru», kura tika sākta, kad Latvijas budžeta deficīts pārsniedza 3% no IKP.

2013.gada jūnijā ECOFIN (ES Ekonomisko un finanšu jautājumu padome) politiskā līmenī rekomendē aicināt uzņemt eirozonā Latviju, ja tā izpilda Māstrihtas kritērijus un konverģences ziņojums ir pozitīvs.

2013.gada jūnijā ES dalībvalstu valdību vadītāji pieņem politisku lēmumu aicināt Latviju pievienoties eirozonai.

2013.gada jūlijā ECOFIN pieņem gala lēmumu un aicina Latviju pievienoties eirozonai ar noteiktu valūtas kursu, kurš iestāšanās brīdī var būt atšķirīgs no iepriekš fiksētā. Slovākijai iestājoties piesaistes kurss tikai mainīts uz augšu, savukārt Igaunija iestājās ar iepriekš noteikto kursu. Latvijas Banka uzskata, ka pašreizējais kurss jāsaglabā, bet tas nebūs tikai Latvijas lēmums.

3. Ja uzaicinājums saņemts, sākas eiro ieviešana



2013.gada 1.oktobrī veikalos cenas jānorāda latos un eiro.

2014.gada 1.janvārī tiek ieviests eiro, skaidrā naudā vēl mēnesi var norēķināties gan latos, gan eiro. Visa nauda banku kontos tiek konvertēta automātiski un bez maksas.

2014.gada 1.jūlijā beidzas termiņš, kad bez maksas var samainīt latu banknotes un monētas uz eiro kredītiestādēs, Latvijas pasta nodaļās, savukārt Latvijas Bankā bez maksas turpinās mainīt latus pret eiro bez laika ierobežojuma.

2014.gada 31.decembrī beidzas cenu atspoguļošana veikalos latos un eiro, turpmāk tās jānorāda tikai eiro.

Der zināt
Valstij eiro ieviešana izmaksās aptuveni 8,7 miljonus latu.

Valsts nekompensēs fizisku personu un uzņēmumu izdevumus, kas saistīti ar pāreju uz eiro.

Saistībā ar pāreju uz eiro Latvijā būtu jāgroza ap 100 likumu.

Jau 2004.gadā nolemts, ka uz Latvijas lielākā nomināla eiro monētām būs tautumeita, bet mazākā nomināla monētām – ģerbonis. Banknotes visā eirozonā ir vienādas.

Jāsagaida Eiropas Savienotās Valstis

Posted on janvāris 30, 2012 by - Argumenti PRET eiro

Uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs ir pārliecināts, ka Latvija pēc iestāšanās ES bankrotēs, tāpat kā visas citas nabadzīgās valstis. Šādu nākotni viņš paredz arī Igaunijai


Jūs esat teicis, ka Latvijai nav jāievieš eiro 2014.gadā. Kāpēc?
Vispirms gribu pateikt, ka esmu liels ES atbalstītājs. Bet – gluži kā attiecībās ar sievu, es viņu mīlu, bet tas nenozīmē, ka mums visos jautājumos sakrīt viedokļi. 

ES traģēdija patlaban – ir izveidota vienota valūta, bet nav vienotas valsts. Vislabāk šo problēmu var saprast, salīdzinot Eiropu ar ASV. ASV ir valstu apvienība, kurā katra valsts lemj par savu budžetu, bet tās ir apvienotas federālā valstī, kuras galvaspilsēta Vašingtona izlemj gan lielo naudas, gan budžeta politiku. Vašingtona apvieno 17% no iekšzemes kopprodukta (IKP), ko tā iekasē nodokļos un pēc tam pārdala dalībštatiem. Tas rada iespēju stabilizēt ekonomiku, ja kādā štatā rodas grūtības, pieņemsim, tas treknos gados izveidojis ekonomisko burbuli. Štats automātiski saņem palielinātas subsīdijas – dāvinājumi no Vašingtonas palielinās par 50 centiem par katru zaudēto dolāru. Tas ļauj ASV izveidot ekonomisko sistēmu, kurā katrā atsevišķā dalībvalstī izlīdzinās ekonomiskais cikls. 

Vai jūs iesakāt Latvijai pagaidīt, kamēr taps Eiropas Savienotās Valstis, un tad ieviest eiro?
Jā, jo Eiropas problēma ir tas, ka mēs budžetā apvienojam nedaudz virs 1% no IKP. Līdz ar to Briselei, lai kā tā vēlētos, nav mehānismu, kā palīdzēt grūtībās nonākušām valstīm. Tā var vienīgi izsniegt garantijas papildu aizdevumiem. Bet papildu aizdevumi ir pēdējais, kas vajadzīgs valstij, kas nonākusi grūtībās tāpēc, ka iepriekš pārāk daudz aizņēmusies. Tai nevajag kredītus, bet dāvinājumus. ASV nodrošina dāvinājumus, kuri daļēji dzēš iepriekšējos kredītus, līdz ar to atvieglo štata finansiālo stāvokli, atjauno uzņēmējdarbību. 

Ja iestājaties tādā naudas savienībā, kurā nav metožu, kā palielināt ekonomiku krīzes laikā, jūs nonākat apburtajā lokā. Visas valstis, kas nabadzīgas iestājās eirozonā, tagad ir bankrotējušas, pilnīgi visas. 

Nav bankrotējušas.
Neviena nav spējīga pārdot savas parādzīmes patstāvīgi. Praktiskajā dzīvē tās ir bankrotējušas. Un tas ir tāpēc, ka ir cenu līmeņa nesaderība ar darba ražīgumu. 

Naudas daudzums ekonomikā var pieaugt divos veidos. Viens ir kārtīgs veids, kad ekonomikā veidojas ražošana, paaugstinās darba ražīgums, seko bagātības pieaugums, valsts eksportē visur preces, viss ir brīnišķīgi. 

Vai arī tas var notikt nekārtīgā veidā, kad bankas aizņemas ļoti daudz naudas, izdala cilvēkiem, un viņi vienkārši tērē. Visi it kā ir bagātāki, cenas kāpj, bet darba ražīguma patiesībā nav. Kā Latvijā treknajos gados vai Grieķijā, vai Spānijā. Ja šāds finanšu burbulis beidzas, tad valstij ir divas iespējas – vai nu norakstīt iepriekšējo gadu parādus, vai paaugstināt savu darba ražīgumu līdz līmenim, kas atbilst jaunajam cenu līmenim. 

Iestāšanās eirozonā ir sarežģīta tāpēc, ka jūs dabūjat milzīgas finanšu plūsmas. Tā ir eirozonas jēga, finanses plūst no vienas valsts uz otru bez ierobežojumiem. Bet trūkums ir tāds, ka daļa no šīm finansēm viegli var ieplūst neproduktīvos sektoros, piemēram, nekustamā īpašuma pirkšanā Krievijas pilsoņiem. Latvijai tas nodrošina naudas ieplūdi, bet nekādā veidā neuzlabo darba ražīgumu. Līdz ar to paaugstina kopējo cenu līmeni, ražotāji kļūst konkurētnespējīgi. Tas, ko ekonomisti sauc par reālo valūtas kursu, kļūst pārāk augsts. Lūk, mums ir problēma Grieķijā, Itālijā, Spānijā, Portugālē, Īrijā – finanšu plūsmas radīja pārāk augstus cenu līmeņus, tie radīja konkurētnespējīgu ražošanu. Valstīm nav iespējas nedz eksportēt un ar iegūto naudu nomaksāt iepriekšējo gadu parādus, nedz tām ir iespēja stimulēt ekonomiku. Tās ir iesprūdušas. 

Latvijā notika tas pats, kaut nebijām eirozonā.
Protams. Bet eirozonā vispār nav nekādas izejas. Latvijā vienmēr ir izeja, kuru mēs neizmantojām, – daļēji norakstīt parādus, respektīvi, devalvēt naudas vērtību. Uzskatu, ka Latvijas naudas sistēma ir fundamentāli nepareiza un radīja gan burbuli, gan krīzi. Bet eiro nav ne par gramu labāks. 

Ja netiek izveidotas Eiropas Savienotās Valstis, tad Latvijai nav jāievieš eiro?
Jā. 

Iestājoties ES, mēs jau esam to apņēmušies, mums pašlaik nav izvēles, ir pienākums ieviest eiro.
Jā, bet kad? Domāju, tad, kad ir Eiropas Savienotās Valstis. Kamēr nav, varam pagaidīt, šo taktiku principā izvēlējušās visas valstis, kuras patlaban nav eirozonā, izņemot Latviju. Tās neatsakās no līguma, bet izvēlas nogaidīt. 

Kāpēc Latvija nevar būt eirozonā un piedalīties pārvaldes mehānisma uzlabošanā?
Var būt. Bet būsim reāli – to nosaka Vācija. Un, esot iekšā, jūs esat bankrotējuši, tāpat kā ir bankrotējusi Spānija, Portugāle, Īrija, Grieķija. 

Kāpēc Latvija bankrotētu, iestājoties eirozonā?
Tāpēc, ka tā ir nabadzīga perifērija. 

Tas nav arguments.
Ir. Nav neviena nabadzīga perifērijas valsts, kura eirozonā būtu pabijusi pietiekami ilgu laiku un nebūtu bankrotējusi. 

Vai tās ir «bankrotējušas» tāpēc, ka ir nabadzīgas, vai tāpēc, ka to fiskālā politika bija nepareiza?
Nu, padomāsim! Grieķija, Spānija, Portugāle kopš Otrā pasaules kara līdz šim ne reizi nebija bankrotējušas. Tagad tās ir iestājušās eirozonā un bankrotējušas. Es te saskatu saistību. Tā izriet no iepriekšējiem apsvērumiem par to, ka finanšu plūsmas, kas plūst uz šīm valstīm, rada ilgtnespējīgu ekonomikas situāciju. Jūs esat eirozonā, un jums ir vienādas procentu likmes visās valstīs neatkarīgi no tā, kādā cikla stadijā tās atrodas. Ir ārkārtīgi grūti apstādināt finanšu plūsmas, bet tās izveido šos burbuļus. 

Jūs devāt mājienu, ka šīs valstis varētu būt bankrotējušas tāpēc, ka fiskāli slikti uzvedās, veidoja budžetu ar deficītu. Tā nav taisnība. 

Tām bija milzīgi parādi.
Bet kāpēc šīm valstīm ir milzīgi parādi? Pirmkārt, pat tādi parādu apjomi, kādi pašlaik ir Spānijai, Portugālei, pat Itālijai, nav nekas neparasts. Tie ir apjomi, kurus šīs valstis ir spējušas brīvi samaksāt. Kad beidzās Otrais pasaules karš, Anglijas kopējais parāds bija 250% no IKP. Anglija to viegli nomaksāja, jo, esot ārpus cietas valūtas zonas, ir vairāk mehānismu, kā to var izdarīt. To pašu izdarīja visas pārējās valstis, parādu kopējie līmeņi nav neparasti augsti. 

Problēma ir tajā, ka šīs valstis ir fundamentāli konkurētnespējīgas. Visos treknajos gados, kad Spānijā ieplūda nauda no Vācijas un citām Ziemeļeiropas valstīm, Spānija turēja budžeta pārpalikumu. Īrija turēja budžeta pārpalikumu. Jūs nevarat tām pārmest bezatbildīgu budžeta politiku. Problēma ir finanšu plūsmas. 

Eirozonas valstu parādi eiro pastāvēšanas laikā tomēr pieauga.
Svarīgi atcerēties, ka eirozona kopumā ir kapitāla eksportētāja, arī visus treknos gadus tā kreditēja ārvalstis vairāk, nekās tās kreditēja Eiropu. Vai mums nevajag aizdomāties, kas ir nepareizi ES, kas tai liek audzēt valstu parādu apjomu pat laikā, kad ekonomikai iet labi? 

Vai jūs prognozējat, ka arī Igaunijas neizbēgamais liktenis ir bankrots?
Agrāk vai vēlāk – jā, jo arī Igaunija ir tehnoloģiski mazattīstīta valsts, neraugoties uz pāris veiksmes stāstiem, piemēram, Skype. Es neredzu, kā tā varētu nepiedzīvot pārējo Eiropas perifērijas valstu likteni, jo nedomāju, ka Igaunija ir īpaši izcilāka kā Portugāle, Spānija vai Īrija. 

Latvijas Banka saka – mēs ietaupīsim simtus miljonus latu procentos vien par aizņēmumiem parāda apkalpošanai, turklāt pēc Igaunijas pievienošanās eirozonai investīcijas koncentrējas tās virzienā. Jūs tos neuzskatāt par vērā ņemamiem argumentiem?
Man tie šķiet pilnībā nepareizi. Eirozonas valstīs vairs nav zemākas procentu likmes. 

Un Igaunijas piemērs?
Procentu likmes pēc iestāšanās vienmēr ir zemākas. Tas ir sākotnējais bums. 

Turklāt, ja iestājamies eirozonā, mēs nevaram regulēt procentu likmes. Latvijas problēma treknajos gados bija milzīgi kredīti, kas gāzās iekšā ar zemajām eiro procentu likmēm, cilvēkiem liekot mānīgi domāt, ka šī ir atbilstoša procentu likme. Tā nebija. Ja mums būtu bijušas augstas procentu likmes, mēs būtu nobremzējuši nenormālo kredītu burbuli, kas katru gadu auga par 50-60% un uzspridzināja Latviju. Eiro likmes nekad nav pareizas. Tās ir pareizas varbūt Vācijas ekonomikai, bet ne Latvijai. 

Par investīcijām – ir jāizšķir divu tipu investīcijas. Investīcijas finanšu sektorā un investīcijas ražošanā. Investīciju finanšu sektorā mums ir bijis gana, esam nofinansēti gadiem 10 uz priekšu. Mūs interesē investīcijas reālajā sektorā, bet tās nav ļoti atkarīgas no monetārās sistēmas. Ražošanas uzņēmumu finanšu direktoriem centrālais jautājums nav, kāda ir procentu likme vietējā bankā. Ja esat ražošanas uzņēmums, it īpaši, ja eksportējat, jūs varat kreditēties jebkur. Turklāt jūsu peļņas un zaudējumu aprēķinā procentu likme, ko maksā par kredītiem, ir neliela daļa. 

Ražotājus interesē preču pašizmaksa. Latvijas gadījumā, domāju, ir taisnīgi vērtējumi, kas nākuši no Bruegel domnīcas Briselē, ka lata kurss ir pārvērtēts par aptuveni 30%. Nu, labi, būsim devīgi pret LB – 20%. Tātad mūsu preču pašizmaksa ir pārāk dārga par 20%. Uzņēmums zaudē 20% no pašizmaksas, kas ir nesalīdzināmi vairāk, nekā pārmaksātu paaugstinātās procentu likmēs. Investori vienkārši nebūvēs šeit nekādas rūpnīcas. Rūpnīcas tiek būvētas Polijā, Zviedrijā, pat nelaimīgajā Baltkrievijā. 

Jūs esat uzņēmējs, un uzņēmēji kā priekšrocību uzsver valūtas maiņas izdevumu samazināšanos. Jums tas nav svarīgi?
Valūtas maiņas izdevumi samazinās, toties palielinās risks, ka uz visiem laikiem pieaug produkcijas pašizmaksa. Ko es izvēlos? Labāk valūtas maiņas risku, nevis ka manas produkcijas pašizmaksa pieaugs virs manu spēju līmeņa.

Būt tuvu Eiropas kodolam

Posted on janvāris 30, 2012 by - Argumenti PAR eiro

Latvijas Bankas ekonomists Gundars Dāvidsons patlaban ir Ziemeļvalstu un Baltijas valstu grupas izpilddirektora padomnieks Starptautiskajā Valūtas fondā. Viņš ir pārliecināts – novērtējot to, kā esam pratuši pilnīgi patstāvīgi saimniekot «treknajos gados», tirgi Latvijai vairāk uzticēsies eirozonas ietvaros nekā ārpus tās


Eirozona pašlaik ir krīzē, un tās nākotnes aprises nav skaidras. Kāpēc Latvijai šādos apstākļos būtu jāsaglabā mērķis 2014.gadā ieviest eiro?
Uzskatu, ka tieši finanšu krīze parādīja, ka mazām valūtām ir ļoti grūti. Tas ir iemesls, kāpēc Islande pašlaik runā par pievienošanos Eiropas Savienībai. Mums katra likviditātes krīze uzreiz pārvēršas maksātspējas krīzē un banku krīzē, jo nav pieejama eiro likviditāte. Latvijas ekonomika ir ļoti maza, tāpēc latos denominētu aktīvu tirgus, par kuriem būtu interese pasaules un Latvijas investoru acīs, ir niecīgs. Aizņemšanās eiro šeit vienmēr būs aktuāla gan valstij, gan uzņēmumiem. 

Neesot eirozonā, mums krīžu gadījumos nav nekādu iespēju piekļūt finansējumam eiro, bet vecie eiro parādi ir jāatdod. Piemēram, ja šodien kāds Volstrītā izdomā, ka Latvija arī ir riska zonā kaut vai Ungārijas vai Grieķijas problēmu dēļ, nākamajā dienā mums ir uzņēmumu un banku maksātne-spējas, un Latvijas valsts dodas uz Starptautisko Valūtas fondu (SVF). Esot ārpus eirozonas, jārēķinās, ka šādas krīzes būs bieži, un nodokļu maksātājiem tās izmaksās dārgi. Arī Parex krīze, visticamāk, izmaksātu mazāk, ja mēs būtu eirozonā. Piemēram, Spānija un Itālija šogad janvārī varēja veiksmīgi pārfinansēties par likmēm, kuras bija gandrīz divreiz zemākas nekā pagājušā gada decembrī, jo Eiropas Centrālā banka (ECB) gada beigās izlēma «iepumpēt» eiro likviditāti banku sistēmā. 

Ir arī citi [argumenti], ko Latvijas Banka min. Riska prēmija eiro neapšaubāmi būs zemāka. Investori pašlaik, skatoties uz mums, neredz drošību, jo mūsu vēsture to īsti neparāda. Paliekot ārpusē, mums, visticamāk, būs jāmaksā augstākas procentu likmes par saviem aizņēmumiem, un arī uzņēmumiem būs grūtāk piesaistīt investīcijas, jo tiks prasīta lielāka atdeve. 22.decembrī [līdz ar starptautiskā aizdevuma programmas slēgšanu] svinējām tā saukto Latvijas finanšu neatkarības atgūšanu, bet daudzi nezina, ka Latvija īstenībā dažādās SVF programmās ir bijusi 14 no saviem 20 neatkarības gadiem. Vienīgie īstie neatkarības gadi bija no 2003. līdz 2008.gada decembrim. Tad mēs aptuveni parādījām, kā savu valsti vadām paši. 

Eirozonas pašreizējie notikumi liek uzdot jautājumu, vai patstāvīgām valstīm ar tik atšķirīgu ekonomiku vispār var būt vienota valūta. Vai eiro līdzšinējā koncepcija vispār nav sabrukusi?
Nē. Piemēram, grieķi nebūt netaisās izstāties no eirozonas, kaut gan daudzi to iesaka. Ģeopolitiski atrašanās tuvu Eiropas kodolam ir ļoti svarīga, arī mums. Ieguvumi atsver mīnusus, piemēram, faktu, ka ekonomikas ir dažādas. Vienota valūta neapšaubāmi ir izaicinājums, pat Amerikā, kur katram štatam atšķirīga ekonomika. Bet tas jāpieņem kā fakts un jāpielāgojas, jāmeklē citi ceļi, kā saglabāt konkurētspēju, nevis valūtas kurss. 

Šajā žurnālā ir Spiegel raksts, kurš eirozonai iezīmē divas iespējas – tajā paliek vai nu spēcīgās salīdzināmās ekonomikas, vai arī tiek izveidota savienība, kurā spēcīgās valstis maksā par vājajām. Kuru no šiem scenārijiem jūs prognozējat?
Grūti kaut ko prognozēt. Uzskatu, ka līdz nākamajai paplašināšanai eirozona paliks tādā sastāvā kā tagad, taču stiprās valstis maksās vairāk par nabadzīgajām, lai gan netiešā veidā. Vienlaikus fiskālā politika un kontrole būs daudz centralizētāka, līdz ar to riski stiprajām valstīs nebūs tik lieli kā tad, ja visu atstātu, kā ir patlaban. Domāju, ka Eiropa izies no krīzes daudz stiprāka, ar spēcīgākām institūcijām un, varētu teikt, federālāka. 

Kas jums liek tā domāt? Līdzšinējie soļi bijuši neizlēmīgi un nepārliecinoši.
Tam es nepiekrītu. Daudz kas labs ir izlemts. Piemēram, vienošanās par Eiropas Stabilitātes mehānisma izveidi un automātiskām sankcijām pret fiskāli nedisciplinētām valstīm. Arī Eiropas Centrālās bankas decembra lēmums par likviditātes «iepumpēšanu» sistēmā bija nozīmīgs solis, kas ļauj justies drošāk par eirozonas nākotni. Cits jautājums – vai tas ir pārliecinājis tirgus? Vienkāršoti izsakoties, tirgi gaida, ka Vācija garantēs visu. Taču īstenībā daudz kas ir izdarīts. 

Ekonomists Jānis Ošlejs uzskata, ka pašlaik krīzē nonākušās valstis vieno tas, ka tām ir nesabalansēts kārtējo maksājumu konts, nevis ka tām visām būtu lieli parādi vai budžeta deficīts. Viņa secinājums – lielās finanšu masas, kas neizbēgami ieplūda nabadzīgākajās valstīs, cēla cenas un padarīja ekonomikas konkurētnespējīgas, tāpēc tām nākas bankrotēt. Tas pats būšot ar Latviju. Ko jūs par to sakāt?
Nepiekrītu, protams. Pirmkārt, Latvijā pašlaik nav nesabalansēts kārtējo maksājumu konts. Kārtējo maksājumu konts jau piemērojas politikai, precīzāk – politika var to ietekmēt. Latvijā eksports sekmīgi attīstās, un neredzu, no kā šādu secinājumu var izdarīt. 

Protams, mums nākotnē jāskatās, lai kārtējo maksājumu kontu neielaistu lielos mīnusos. Bet iemesls, kāpēc mums [procentu] likmes tagad ir zemākas nekā Itālijai, ir nevis kārtējo maksājumu konts, bet parāda līmenis. 

Citu valstu pieredze rāda, ka kārtējo maksājumu konta deficīts nav nolemtība: ir iespējams novirzīt kapitāla plūsmas vēlamā virzienā. Somijā vai Dānijā kārtējo maksājumu konts 2004.-2007.gadā nenonāca mīnusos. Kad citur bija burbulis, tām kontā bija pārpalikumi, un iekšējais patēriņš auga vāji. Tā nav nejaušība, bet valsts politikas rezultāts, kura neļauj «ātrai naudai» viegli ienākt tādos sektoros kā nekustamais īpašums. Piemēram, augsts nekustamā īpašuma nodoklis, kuru var daļēji atgūt atpakaļ ar ienākuma nodokļa atlaidi, demotivē ārvalstnieku spekulatīvā kapitāla vēlmi ieguldīt nekustamajā īpašumā, jo turēt tukšas mājas ir dārgi. 

Pašlaik eirozonā procentu likmes vairs nav zemākas kā valstīs ārpus tās. Kas jums liek domāt, ka situācija 2014.gadā būs mums labvēlīga un, ieviešot eiro, dabūsim zemākus procentus?
Nesaku, ka eirozonā ir zemākas procentu likmes. Procentu likmes būtu zemākas konkrēti mums, jo, no investoru viedokļa skatoties, tiek noņemta viena papildu neskaidrība. Mēs īsti nevienam neesam pierādījuši, ka spējam savu valsti normāli vadīt. Igauņi ir pierādījuši, mēs neesam. Mēs esam bijuši dažādā SVF pārraudzībā un sešos gados, kuros bija pilnīga brīvība, izveidojām pamatīgu burbuli. Tāpēc, no investoru viedokļa skatoties, ir diezgan liela iespēja, ka mēs varam aiziet pa ceļu, kādu iet Baltkrievija vai Ungārija. To risku viņi ņem vērā, un tas kaut ko maksā procentu likmes ziņā. 

Es šo argumentu saprastu, ja mēs stātos stabilā, spēcīgā eirozonā. Pašlaik tā nav. Kāpēc pievienošanās neskaidrai un nedrošai savienībai tiks novērtēta par labu mums un atnesīs zemākas procentu likmes?
Eiro ieviešanas datums mums ir 2014.gads. Eirozonai izšķirošs būs šis gads un varbūt nākamais. Pēc tam būs vairāk vai mazāk skaidrība. Pat ja notiek neiespējamais un milzīga katastrofa, Eiropas kodols paliks, un Vācija aizvien būs viena no konkurētspējīgākajām ekonomikām. Tas attiecas arī uz citām eirozonas kodola valstīm – Franciju, Nīderlandi. Tās būs, kur bija, un ražos to pašu, ko pirms tam. Nedomāju, ka pašlaik ir vērts satraukties par to, par ko tirgi ir satraukušies. Mums vēl ir laiks. 

Kādus vēl ekonomiskos ieguvumus varat nosaukt Latvijas iedzīvotājiem, pievienojoties eirozonai?
Tīri ģeopolitiski ir ļoti svarīgi būt tuvu Eiropas kodolam, lai kāds tas būtu. Latvijā ne vienmēr novērtē to, ka starptautiskas institūcijas pamatā ir mazu valstu interesēs. Mēs neko daudz pasaulē nevaram izvēlēties – vai nu pieņemam politiku, kādu to veido lielās valstis, vai labākajā gadījumā sēžam pie viena galda ar tām. Labi, mūsu ietekme pie šī galda ir maza, bet vismaz lielāka par nulli nekā alternatīvajā gadījumā. Tāpēc uzskatu, ka pēc iespējas lielāka integrācija Eiropā ir mūsu interesēs. It sevišķi, ja ASV aizvien vairāk vismaz iekšienē runā par izolacionismu. Es par to uztrauktos. 

Ko jūs atbildētu tiem, kas saka – paliekot ārpusē, mēs saglabātu iespēju pieregulēt savu ekonomiku kaut vai ar valūtas kursu, kas dažos gadījumos var noderēt?
Ja mēs būtu liela valsts kā Polija vai Brazīlija, tad varētu par to domāt. Mums ieguvumi ir tik apšaubāmi un mazi, ka neatsver to risku, kas pastāv mazām valstīm, menedžējot savu valūtas kursu. Protams, tehniski to ir iespējams izdarīt, bet atkal mums visu laiku jārēķinās, kā mūs uztver. Ja vien latvieši nesāks baismīgi krāt, mums vienmēr vajadzēs ārējas investīcijas. Kā mēs būsim pievilcīgāki par Igauniju? Tas man nav skaidrs, ja mēs kārtējo reizi mēģināsim iet savu ceļu.

Glābšanas riņķi

Posted on janvāris 30, 2012 by - Eirozonas stabilizēšana

Eirozonas stabilizēšanai ir izmēģināts teju viss, ko var iedomāties, taču tirgi turpina viļņoties 

Jau gandrīz divus gadus dzīvojam ar eirozonas parādu krīzi, kura pasaules uzmanības centrā nonāca tieši ap laiku, kad jau šķita – Lehman Brothers bankrota izraisītā finanšu krīze sāk atvadīties. Ziņas par Grieķijas viltoto statistiku un nepanesami lielo valsts parādu iekārtojās virsrakstos 2010.gada sākumā, un kopš tā brīža gandrīz ne diena nepaiet bez kārtējā satraucošā pavērsiena Eiropas Savienības kopējās valūtas bēdīgajā sāgā. 

Sākumā ES valstu vadītājiem un Eiropas Komisijai likās, ka pietiks ar Grieķijas glābšanas programmu, kura tika apstiprināta 2010.gada martā. Tomēr tirgos austošā apziņa, ka dalība eirozonā nenozīmē valsts defolta riska izzušanu, lika obligāciju pircējiem sākt nežēlīgi pārvērtēt arī citu valstu maksātspēju. Gada laikā palīdzības programmās nonāca arī Īrija un Portugāle, bet spiedienu izjuta (un vēl aizvien turpina izjust) Itālija un Spānija. 

ES vadītāji šajos divos gados dažādos sastāvos ir tikušies vairāk nekā desmit reižu gan kārtējos, gan ārkārtas sammitos, katru reizi solot izstrādāt risinājumu, kurš beidzot pieliks punktu krīzei. Par nelaimi, ik reizi pēc sākotnējas atvieglotas nopūtas drīz vien tirgos atgriežas satraukums, bet nestabilitāte turpina progresēt. Risinājumi kļūst jo dienas, jo dārgāki, tomēr šķiet, ka vienmēr pietrūkst naudas un izlēmības, lai apstādinātu lejupslīdes paātrinājumu. 

Taču šajos divos gados krīzes bangās mests liels skaits glābšanas riņķu, bez kuriem stāvoklis noteikti būtu vēl sliktāks. Kādi ir galvenie peldlīdzekļi, kuri palīdz eiro turēties virs ūdens?

Starptautiskie aizdevumi
Vairāk nekā 30 gadus nevienai Rietumeiropas valstij nebija nācies vērsties pie Starptautiskā Valūtas fonda pēc palīdzības, bet no 2010.gada marta līdz 2011.gada maijam to bija spiestas darīt veselas trīs eirozonas valstis. SVF un Eiropas Savienība tagad aizdevuši simtiem miljardu un kopā uzrauga Grieķijas, Īrijas un Portugāles budžetus.
Grieķija – 110 miljardi eiro (80 miljardi no ES, 30 miljardi no SVF) Programma apstiprināta 2010.gada martā.
Grieķija – 130 miljardi eiro (viss no ES), privātiem kreditoriem jānoraksta 50% aizdevuma. Apstiprināts 2011.gada oktobrī.
Īrija 85 miljardi eiro (45,5 miljardi no ES, 22 miljardi no SVF, 17,5 miljardi no Īrijas rezerves fondiem) Programma apstiprināta 2010.gada novembrī.
Portugāle –  78 miljardi eiro (52 miljardi no ES, 26 miljardi no SVF) Programma apstiprināta 2011.gada maijā.

Eiropas Centrālā banka
ES līgumi aizliedz bankai tieši finansēt valstu parādus, un banka to arī atteikusies darīt, par spīti daudzu politiķu un komentētāju mudinājumiem. Tomēr naudas summas, kuras ECB iepludinājusi banku sistēmā, ir iespaidīgas. Lielā mērā šīs naudas dēļ eirozonas banku sistēma vēl turas virs ūdens.
Valsts vērtspapīri par 217 miljardiem eiro* Valsts obligāciju pirkšana otrreizējā tirgū, lai stabilizētu cenu. Kopš 2010.gada maija.
Bankām  – 489 miljardi eiro. Trīsgadīgi aizdevumi par 1% gadā. 2011.gada decembrī.

Glābšanas fonds
Krīze lika saprast, ka ES nav izstrādāts mehānisms grūtībās nonākušo valstu glābšanai. 2010.gada maijā ES valstu vadītāji vienojās par pagaidu glābšanas fonda – Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta jeb EFSF – izveidošanu, kurš aizņemas naudu tirgos eirozonas valstu atbalstam un kuru aizņēmumus garantē eirozonas valstis. Fonda kopējā kapacitāte varētu sasniegt vienu triljonu eiro. Taču, kādas būs tā spējas piesaistīt naudu, vēl aizvien nav skaidrs.
EFSF – 1 triljons eiro. Eirozonas valstu glābšanas fonds. Izveidots 2010.gada maijā, līdz šim tā apjoms ticis palielināts vairākas reizes.
Eiropas Stabilitātes mehānisms. Pastāvīgs fonds, kuram 2012.gada otrajā pusē būtu jāpārņem EFSF funkcijas. Visām dalībvalstīm jāapstiprina ES līgumu papildināšana.

Finanšu disciplīna
Lai atjaunotu tirgu uzticēšanos, gan Eiropas Komisija, gan eirozonas valstu valdības ir ķērušās pie fiskālās disciplīnas atjaunošanas. Komisijai tagad dotas papildu tiesības uzraudzīt valstu budžetus un parāda līmeni, kā arī ierosināt finanšu sodus par disciplīnas neievērošanu. Savukārt visas ES valstis (izņemot Lielbritāniju) 2011.gada decembrī apņēmās izstrādāt līgumu, kurš uzliktu valstīm pienākumu konstitūcijā vai līdzvērtīgā likumā ierakstīt prasību ievērot budžeta disciplīnu.
«Sešpaka» (Sixpack). Eiropas Komisijai pastiprinātas tiesības uzraudzīt dalībvalstu budžetus un parāda līmeni. Stājās spēkā 2011.gada decembrī.
Starpvalstu līgums. ES valstis apņemas nacionālajā likumdošanā nostiprināt pienākumu ievērot budžeta disciplīnu. Ierosināts 2011.gada decembrī, notiek sarunas par tā konkrēto saturu.