Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

Posted on oktobris 2, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Valdība otrdien atbalstīja nākamā gada valsts budžetu, kurā paredzēts deficīts līdz 0,9% no iekšzemes kopprodukta. Konsolidētā budžeta ieņēmumi nākamgad prognozēti 7,004 miljardu eiro apmērā, bet izdevumi – 7,143 miljardu eiro apmērā. Balsojumā par budžeta projektu nepiedalījās Nacionālās apvienības pārstāvis tieslietu ministrs Jānis Bordāns.

No 1.oktobra cenām jābūt norādītām gan latos, gan eiro. Tas nepieciešams, lai patērētāji ātrāk pierastu pie jaunās valūtas un  sagatavotos pārejai uz eiro. Cenām latos un eiro jābūt norādītām arī kases čekos. 

Jaunākā Rīgas domes sabiedrību šķeļošā ierosme ir iecere no 1.janvāra samazināt rīdziniekiem maksu par braukšanu sabiedriskajā transportā no 50 līdz 42 santīmiem, toties pārējiem likt maksāt divreiz vairāk – 84 santīmus. Rīgas mērs Nils Ušakovs aicina Rīgā strādājošos deklarēties kā rīdziniekiem. Tiesībsargs un citu pašvaldību vadītāji jau norāda uz diskrimināciju un sabiedrības segregāciju.

Ar Satversmes preambulas projekta publikāciju žurnālā Jurista Vārds, kā arī diskusiju Saeimā un medijos sākusies Satversmes preambulas apspriešana. Viens no preambulas projekta autoriem jurists Egils Levits skaidro, ka ar preambulu iecerēts uzsvērt – brīva Latvija nav nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts, tāpēc preambulas sākumā ir atklāts vissvarīgākais, proti, kāpēc Latvija ir izveidota. Satversmes preambulas projektā tiek piedāvāts definēt Latvijas pamatlikuma kodolu.

Ar valdošās koalīcijas partneriem panāktā vienošanās demogrāfijas jautājumā paredz lielāku atbalstu apdrošinātām personām nekā neapdrošinātām. Vienošanās paredz palielināt bērna kopšanas pabalstu no Ls 100 līdz Ls 120 un noteikt, ka šā pabalsta saņemšanas laikā vecāki drīkst strādāt. Līdz bērna gada vecumam sociāli apdrošināti vecāki saņem vecāku pabalstu 70% apmērā no algas un šī pabalsta saņemšanas laikā nedrīkst strādāt. Demogrāfijas vienošanās paredz šiem vecākiem minētajā laika periodā izmaksāt arī 120 latu bērna kopšanas pabalstu. Tāpat tā paredz pagarināt vecāku pabalsta izmaksu līdz bērna pusotra gada vecumam. Plānots, ka no nākamā gada 1.septembra brīvpusdienas pienāksies arī 3.klašu skolēniem.

Saskaņas centra Saeimas frakcija kļuvusi par deputātu mazāka – Vladimirs Reskājs ir pieņēmis lēmumu izstāties gan no SC Saeimas frakcijas, gan no sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa. Tagad SC Saeimas frakcijā būs 30 deputātu. Reskājs, iespējams, savu politisko nākotni var saistīt ar Eināra Repšes biedrību Latvijas attīstībai.

Mazumtirdzniecības tirgotājs SIA Plus Punkts mainījis juridisko adresi un slēdzis vairākas tirdzniecības vietas, bet vadība paziņojusi, ka dāņu investors esot izkrāpis naudu un novedis uzņēmumu līdz bankrotam. Tas savukārt norāda, ka jau pārņemšanas brīdī uzņēmums bijis maksātnespējīgs un nevar izpildīt savas saistības piegādātājiem. 

Latvijas olimpiešu tērpi Sočos būs dzeltenā un brūnā krāsā, kas simbolizē konceptu Dzintarzeme. Latvija. Dzeltenā krāsa publiskā telpā esot vispamanāmākā, un nekur nav teikts, ka tērpiem jābūt Latvijas valsts karoga krāsās, norādījis Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) ģenerālsekretārs un Latvijas delegācijas vadītājs Sočos Žoržs Tikmers.

Krītoša zvaigzne

Posted on oktobris 2, 2013 by - Pasaulē

Pirms gadiem desmit spānis Santjago Kalatrava (62) bija viens no pasaulē visvairāk apbrīnotajiem arhitektiem. Tagad biežāk runā par viņa radīto objektu tehniskajām un finansiālajām ķibelēm. Viņam priekšā ir tiesu darbi

Spānijas Vidusjūras krasta pilsēta Valensija pēdējās desmitgades laikā piedzīvojusi apbrīnojamu uzplaukumu, un šajā laikā tā iemīlēja arī savu dzimto dēlu – arhitektu Santjago Kalatravu. Viņš tolaik bija sasniedzis savas profesionālās karjeras briedumu, un, šķiet, arī daudzās citās pasaules pilsētās arhitekta idejas bija uz izķeršanu. Valensija būvēja un būvēja – sen izkaltušas upes vietā tapa Mākslas un zinātnes pilsētiņa, 350 000 kvadrātmetru piepildot ar radikālām un elpu aizraujošām ēkām.

Tagad viss ir mainījies. Daudzi valensieši arhitektu sauc par… īstu nelieti. Vietējais politiķis Ignasio Blanko pat izveidojis mājaslapu Calatravatelaclava, ko var tulkot «Kalatrava jums izsūks pēdējās asinis». Mākslas un zinātnes pilsētiņas plānotais budžets bija 300 miljoni eiro. Kompleksā ir koncertzāle, planetārijs, opera, zinātnes muzejs, vairāki baseini un tilts. Galu galā, tas viss izmaksāja trīs reizes vairāk, nekā bija plānots. Lieki piebilst, ka pilsētai tādas naudas nebija.

Kauninošās mājaslapas autors Blanko, kas strādā provinces parlamentā, pēdējā gada laikā publicējis daudzus faktus par kompleksa finansēm. Šokējošākais no tiem – Valensija aizvien ir parādā kreditoriem 700 miljonus eiro. Tikmēr Kalatrava autora honorāros ir saņēmis aptuveni 94 miljonus eiro. «Kā tas vispār iespējams?!» sašutumu pauž deputāts un kā piemēru min vienu uzkrītošu trūkumu – operā ir 150 sēdvietu, no kurām nemaz nav iespējams redzēt visu skatuvi. Savukārt zinātnes muzejs tika uzprojektēts bez evakuācijas izejām un bez lifta cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

«Kā var tā kļūdīties?» jautā Blanko no Vienotās kreiso partijas, kas provinces parlamentā darbojas opozīcijā. Lai novērstu projektu kļūdas, nācies tērēt papildu miljonus. «Turklāt viņš prasīja jaunus honorārus par paša kļūdu novēršanu,» Kalatravu šausta politiķis.

Pieķeršanās formai

Kalatrava pieder arhitektu paaudzei, kuras viens no galvenajiem mērķiem ir pārsteigt ar neparastām formām un idejām. Pie šādiem arhitektiem var pieskaitīt Kanādā dzimušo amerikāni Frenku Gēriju (84), itāli Renco Piano (76) un britu Normanu Fosteru (78). 

Kalatravas projekti ir izkaisīti pa visu pasauli – 2001.gadā ASV tika pabeigta Milvoki Mākslas muzeja piebūve, kas atgādina milzīgu, baltu putnu ezera krastā. Pirms 2004.gada olimpiskajām spēlēm Atēnās viņš pārveidoja olimpisko parku. 2005.gadā Zviedrijas pilsētā Malmē tikai atklāts daudzdzīvokļu nams Sagrieztais torss, kas ar 54 stāviem tobrīd bija augstākais debesskrāpis Skandināvijā. Bet starp vēl topošajiem projektiem patlaban vislielāko uzmanību piesaista jauna pazemes dzelzceļa stacija, kas top 11.septembra terora aktos sagrauto Dvīņu torņu vietā Ņujorkā.

Kalatravas talanta cienītāji uzsver: viņa dizains vienlaikus ir gan smalks, gan spēcīgs. Viņi pielīdzina arhitekta būves milzīgām skulptūrām un slavē par apbrīnojami spītīgo pieķeršanos neparastām formām. Pie reizes tiek piebilsts, ka daudzu slavenu arhitektu darbiem ir augstas izmaksas, jo dizaina īstenošana ir sarežģīta. Gandrīz katram no lielajiem vārdiem ir bijis vismaz viens projekts, kura izmaksas ir izslīdējušas no kontroles, un bieži nav bijis iespējams pateikt, kas pie tā īsti vainīgs.

Tomēr, intervējot daudzus citus arhitektus, akadēmiķus un celtniekus, nākas secināt, ka Kalatravas problemātisko projektu saraksts ir netipisks garš – vai nu ievērojami pārsniegts plānotais budžets, vai nu celtniecība ir pamatīgi kavējusies, vai arī strīdīgajām pusēm ir nācies tiesāties. Lielākais pārmetums spānim – saņēmis pasūtījumu, viņš kļūst vienaldzīgs pret savu klientu prasībām. Piemēram, pagājušajā mēnesī Amsterdamas pievārtē esošās Hārlemas pašvaldības padomes loceklis ieteica saviem kolēģiem sūdzēt Kalatravu tiesā par to, ka trīs tiltu būvniecība izmaksāja divreiz vairāk, bet kopš to atklāšanas 2004.gadā uzturēšanas izmaksas ir par 10 miljoniem eiro dārgākas, nekā tika solīts. Tagad pret Kalatravu jau iesniegtas prasības tiesā par gājēju tiltu Venēcijā, vīna darītavu Spānijas Basku Zemē un milzīgo Kongresu pili Ovjedo pilsētā Astūrijas provincē Spānijas ziemeļos. 

Turpat valsts ziemeļos problēmas vajā vēl divus Kalatravas projektus, kas tapuši Bilbao pilsētā – gājēju tilts un lidosta.

«Atkal un atkal redzam, ka viņš nevis meklē funkcionālus risinājumus un apmierina klientus, bet dod priekšroku oriģinalitātei,» kolēģi kritizē Bilbao Arhitektu asociācijas prezidents Hesus Kanjada Merino. «Problēma ir tā, ka Kalatrava sevi nostāda augstāk par klientu.»

Nav šaubu, ka kritika pieņemsies spēkā arī par Kalatravas projektu Ņujorkā – jaunās pazemes dzelzceļa stacijas celtniecība būtu jāpabeidz 2015.gadā, taču darbi iekavējušies par sešiem gadiem, savukārt plānotās izmaksas jau pašlaik ir dubultojušās, sasniedzot četrus miljardus dolāru. Projekta pasūtītājs – Ņujorkas un Ņūdžersijas ostas pārvalde – pašlaik nevēlas neko komentēt, atbildot ar rakstisku paziņojumu vienā teikumā: «Sākotnējās transporta centra izmaksas tika rēķinātas, balstoties uz konceptuāliem rasējumiem, un tālab tās nevar uzskatīt par reālām.» Tikmēr vairāki uzņēmēji, kas iesaistīti Pasaules Tirdzniecības centra kompleksa pārbūvē, anonīmi stāsta, ka lielas problēmas sagādājuši arī Kalatravas izstrādātie projekti: pilnīgi negaidīti pieprasīts, lai pazemes stacijas mehāniskās iekārtas, piemēram, ventilācijas ietaises, tiktu izvietotas apkārtējās ēkās – tas ir gan sarežģīti, gan laikietilpīgi, jo jāsaņem šo kaimiņu piekrišana un jāvienojas par kompensāciju.

Arvien asākas diskusijas par atstāto parādu kaudzi notiek arī arhitekta dzimtajā Valensijā. Reģiona bijušās amatpersonas norāda: savulaik cerējušas, ka Kalatravas radītā Mākslas un zinātnes pilsētiņa kļūs par jaunu tūrisma magnētu, līdzīgi kā notika ar Frenka Gērija radīto Gugenheima muzeju Bilbao. Taču pērn sācis lūzt arī viņu pacietības vadzis, kad tikai sešus gadus pēc operas ēkas atklāšanas acīmredzami sāka krokoties un plaisāt fasādes «āda». Amatpersonas norāda, ka par trūkumu likvidēšanu ir atbildīgs Kalatrava vai arī celtniecības firmas, vai varbūt abi kopā. Vispirms gan jātiek skaidrībā, kādu jaunu, tehnoloģisku risinājumu izvēlēties, lai problēmu novērstu.

Tikmēr Kalatrava, kas tagad dzīvo Ņujorkā, klusē. Viņa birojā paskaidro, ka arhitekts nekādas intervijas nesniedz. Pēc kāda laika tomēr atsūta paziņojumu Kalatravas vārdā: «Mans mērķis vienmēr ir bijis radīt kaut ko īpašu, lai izceltu konkrēto pilsētu un bagātinātu tajā dzīvojošo un strādājošo cilvēku dzīvi. Man ir bijusi tā priekšrocība strādāt ar šiem projektiem, un tos visus es esmu pabeidzis pēc augstākajiem standartiem.»

Savu darbu pēdējos mēnešos viņš centies attaisnot ar rakstiem vairākos izdevumos, norādot, ka honorārs par Valensijas celtnēm ir godīgs, jo šim projektam viņš veltījis 20 sava mūža gadus, tajā skaitā personīgi menedžējot atsevišķas projekta daļas. Īsā intervijā amerikāņu žurnālam Architectural Record Kalatrava norādīja, ka klienti kopumā ir apmierināti, ja reiz viņš turpina saņemt jaunus pasūtījumus. Piemēram, par jauniem tiltiem priecājas Dublina un Dalasa. Bet par Valensijā sacelto troksni viņš atcērt: «Tas ir komunistu politiskais manevrs.»

Lauzto kāju tilts

Var diezgan droši prognozēt, ka dažas pilsētas, kas līdz šim strādājušas ar Kalatravu, jaunus pasūtījums viņam neuzticēs. Piemēram, Bilbao, kur 1997.gadā tika atklāts Campo Volantin gājēju tilts. Tā pamatne ir veidota no stikla flīzēm, caur kurām naktī var izgaismot iespaidīgās tērauda arkas un vantis, un šo skatu nebojā parasti laternu stabi. Taču ir viena nopietna problēma – kad līst (Bilbao tas notiek bieži) vai snieg (retāk), stikla gājēju celiņš kļūst slidens. Pilsētas amatpersonas saskaitījušas, ka 15 gados nopietnas traumas guvuši 50 cilvēki, laužot kājas un gūžas. Turklāt stikla flīzes bieži plaisā un tās nepieciešams mainīt. Pirms pāris gadiem pilsēta nolēma stiklu pārklāt ar melnu gumijas paklāju. 

«Tilts zaudē savu daili,» teica Bilbao izpilddirektors Ibons Arezo. «Taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka cilvēki turpina slīdēt un krist.» Tiesa, nesen problēmas sagādāja arī paklājs – spēcīgas vētras laikā tas tika parauts gaisā, no kājām notriecot vairākus gājējus.

Dažus gadus pēc pirmās sadarbības pilsēta uzticēja Kalatravam arī jauna lidostas termināļa projektēšanu. To nodēvāja par La Paloma (Dūja), jo ēkas forma atgādina putnu, kas ceļas spārnos. Taču, kad 2000.gadā lidosta tika atklāta, izrādījās, ka tajā aizmirsts iekļaut ielidošanas zāli. Pēc iziešanas cauri muitai un robežkontrolei pasažieri drūzmējās uz ietves. Pilsētai nācās steigšus uzsliet stikla sienu, lai sliktos laika apstākļos pasargātu ceļotājus no skarbā vēja un lietus.

Jūnijā tiesa Spānijā nolēma, ka Kalatravam un viņa komandai ir jāmaksā 3,3 miljoni eiro par zaudējumiem, kas radušies Ovjedo Kongresu pils celtniecībā – vienā brīdī negaidīti sabruka daļa no topošās konstrukcijas. Savukārt par diviem miljoniem eiro Kalatravu ir iesūdzējusi vīna darītava Ysios, jo 2001.gadā uzceltajai ēkai tek jumts, tādējādi bojājot vīna ražošanai būtisko iekšējo mikroklimatu. Izmisušie Domecq nolīga citu arhitektu un inženieri problēmu novēršanai.

Uz tiesu Kalatravu un vairākus viņa inženierus velk arī Venēcijas pilsētas auditori, jo 2008.gadā uzceltais tilts Ponte della Costituzione pāri Lielajam kanālam ievērojami pārsniedza plānoto budžetu, bet tagad jau ir nepieciešami būtiski remontdarbi. Reģiona audita tiesa pieprasījusi Kalatravam atmaksāt miljonu eiro. Pirmā tiesas sēde nozīmēta novembrī. 

Grandiozās koncepcijas

Runājot par naudas pārtēriņu Valensijā, politiķis Blanko uzskata, ka galvenais faktors varētu būt Kalatravas piedāvātie dizainiskie risinājumi, kuros ir neticami maz detalizētas informācijas. «Citi arhitekti precīzi zina, pat kādus durvju rokturus viņi vēlas, kur tos nopirkt un cik tie maksā. Ar Kalatravu ir citādi. Viņa projektos trūkst precizitātes. Piemēram, citu arhitektu celtā akvārija projekta dokumentācija bija vairākas biezas mapes. Kalatrava savām ēkām parasti iesniedza pāris lapas.»

Kopumā Valensijā un tās apkaimē pēc Spānijas ekonomiskās pārkaršanas un burbuļa sprāgšanas ir sāja sajūta. Reģionālā valdība, kuru vadīja centriski labējā Tautas partija, iztērēja 180 miljonus eiro jaunas lidostas būvēšanai kaimiņpilsētā Kasteljonā, taču kopš atklāšanas 2011.gada pavasarī tā aizvien stāv tukša, jo turp nevēlas lidot neviena lidsabiedrība. Daži kritiķi to pašu saka par Kalatravas radīto Mākslas un zinātnes pilsētiņu – tas ir vēl viens vietējās varas finanšu izvirtības piemērs. Vai Valensijai patiešām bija nepieciešama sava opera? – viņi retoriski jautā.

Taču tagad vairāk jādomā, kā šo pilsētiņu apdzīvot. Izrādās, ka Kalatravas izstrādātajos dārzos metāla arkas sakarst tik ļoti, ka uz tām neaug iecerētie vīteņaugi. Koncertzāles jumts tek. Operas nams reiz vētras laika applūda. Vai tad arhitekts nezināja, ka komplekss top izkaltušas upes gultnē? Ieplakā, kur spēcīgu lietavu laikā ūdens var sakrāties atkal?

Pie slavenības kritizēšanas ķēries arī vietējais arhitekts Visente Blasko, pilsētas laikrakstā analizējot, kāpēc sākušas plaisāt baltās flīzes uz operas nama metāla fasādes. (Kalatrava mēģināja atdarināt leģendāro spāni Antonio Gaudi, kuram arī patika mozaīkas). Šāds greznojums šķita jauka, taču pilnīgi absurda ideja, uzskata Blasko. Fasādes locīšanās bija paredzama. Strauji mainoties gaisa temperatūrai, flīzes un metāls attiecīgi izplešas vai saraujas, taču tas notiek ar dažādu ātrumu. «Var jau būt, ka kāds viņam pārdeva kādu īpašu līmi, taču es neko tādu tagad neredzu,» intervijā kritisks ir Blasko. «Tā ir vispārzināma lieta. Neviens nevarēja cerēt, ka tas darbosies.»

Temīdas kļūdas

Posted on oktobris 2, 2013 by - Tēma

Vienas un tās pašas Latvijas tiesu pieļautās kļūdas Eiropas Cilvēktiesību tiesa atrod spriedumā pēc sprieduma. Pēdējais skaļais piemērs – par vārda brīvības pārkāpšanu valstij jāmaksā kompensācija žurnālistei Ilzei Naglai, un šis ir jau trešais Latvijai nelabvēlīgais spriedums vārda brīvības lietās. Tiesas uzstāj, ka analizē kļūdas un mācās, taču Ir pētījums atklāj – kļūmīgie tiesneši kāpj augšup pa karjeras kāpnēm, saņem goda nosaukumus un nav pat gatavi publiski vērtēt savu darbu

Kad nomira Nadeždas Marinas civilvīrs, viņa vērsās Rīgas apgabaltiesā ar lūgumu atzīt īpašuma tiesības uz dzīvesbiedra mazdārziņu. Šī šķietami nenozīmīgā lieta Latvijas tiesu sistēmai izrādījās ciets rieksts – to skatīja apgabaltiesa, Augstākā tiesa (AT), tad atkal apgabaltiesa un AT. Tā tas turpinājās divus gadus. Visbeidzot Latvijas tiesu nogurdinātā Nadežda Marina vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Un uzvarēja. ECT atzina, ka Latvija ir pārkāpusi iedzīvotājas tiesības uz pieeju tiesai, un valstij nācās maksāt cietušajai 1000 eiro kompensāciju. Iemesls ir traģikomisks – visā šajā garajā lietas «futbolēšanā» Latvijas tiesas nebija spējušas noteikt, kāda valsts nodeva par prasības pieteikšanu mazturīgajai kundzei ir jāmaksā, līdz ar to viņas lieta pēc būtības netika izskatīta.

Ja kāds no iesaistītajiem tiesnešiem būtu jau sākotnēji iedziļinājies iesniedzējas prasībā un atzinis, ka tā ir acīmredzami nepamatota, nebūtu ne daudzo tiesas sēžu, ne sūdzības ECT, ne zaudētās naudas. Taču tā nenotika. AT lietu skatīja četras reizes, tās vērtēšanā tika iesaistīti kopumā deviņi tiesneši. Viena no lietu skatījušajām AT tiesnesēm – Aiva Zariņa – ir bijusi tiesas sastāvā ne tikai Marinas, bet vēl vienā lietā, kurā ECT ir konstatējusi tiesas pieejamības pārkāpumu. Zariņa tagad tiesā vairs nestrādā, bet pēc pensionēšanās ir iecelta par goda tiesnesi. Cits šīs lietas izskatīšanā iesaistītais tiesnesis Gunārs Aigars tagad ir AT civillietu tiesu palātas priekšsēdētājs.

Marinas mazdārziņš ir tikai viens no Latvijas tiesu kļūdu piemēriem, kas beigušies ar zaudējumu ECT. Ar savām sūdzībām Latvijas iedzīvotāji ECT var vērsties no 1997.gada vasaras, kad pie mums spēkā stājās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencija. Šajā laikā tiesu pieļauto kļūdu dēļ Latvija zaudējusi 71 lietu, un kopējā kļūdu bilance ir 215 tūkstoši latu. Tikai 13 gadījumos kompensācijas sūdzētājiem nav piespriestas – reizēm nodarījums nav bijis tik nozīmīgs, citkārt cietušais pats nav lūdzis kompensāciju vai arī pieprasījis to par vēlu.

Kļūdas var notikt jebkurā darbā, taču atkārtota kāpšana uz tā paša grābekļa jau nozīmē, ka pārkāpumi netiek efektīvi izvērtēti. Ir pētījums liecina – ir tiesneši, kuru spriedumos ECT ir konstatējusi pārkāpumus vairākkārt, taču nav redzams, ka viņu karjeru tas būtu kaut kā ietekmējis. Lai gan AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs vairākkārt uzsvēris, ka ECT spriedumi tiek analizēti un Latvijas tiesu sistēma no kļūdām mācās, šā pētījuma rezultāti rāda ko citu.

Visi klusē

Latvijas zaudētā 71 lieta attiecas uz tiesvedībām, kuras skatījuši vismaz 83 tiesneši dažādās tiesu instancēs. Precīzu tiesnešu skaitu neizdevās noskaidrot, jo tiesu sistēma nevēlējās «atrast» visas zaudētās lietas. Piemēram, Rīgas apgabaltiesa nespēja identificēt 14 lietas, kurās ECT konstatējusi tiesas kļūdu, bet AT bija septiņas šādas neatrodamas lietas. Savukārt Rīgas Ziemeļu rajona tiesa un Kurzemes apgabaltiesa nesniedza atbildi uz jautājumu par trim lietām katra.

Kā aizbildinājums «pazušanai» kalpo tas, ka nav zināms lietas numurs, vairākās lietās sakrītot apsūdzēto uzvārdi, citās iestājies noilgums vai lieta aizceļojusi uz arhīvu. Tā kā tiesu spriedumu datubāze nav pilnībā datorizēta, visu kļūdas pieļāvušo tiesnešu vārdus nevar uzzināt. Taču, ja paliekam pie neprecīzā skaitļa 83, tad puse no brāķi pieļāvušajiem tiesnešiem – 39 – joprojām nēsā mantijas. Tie ir 8% no visiem 473 Latvijas tiesnešiem.

Visvairāk kļūdu pieļāvušo tiesnešu ir Augstākajā tiesā – 38. Vairākums no viņiem gan pašlaik ir jau pensijā (26), taču darbu joprojām turpina tiesneši, kas skaita ziņā ir kļūdaino lēmumu rekordisti. Piemēram, AT senāta krimināllietu departamenta senatore Anita Nusberga ir parakstījusi 10 spriedumus, kuri nav izturējuši ECT pārbaudi. Viņas kolēģi Voldemārs Čiževskis un Artūrs Freibergs piedalījušies deviņu lietu izskatīšanā, kurās pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi. Krimināllietu departamentā ir seši senatori, un tikai viens no viņiem – priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe – nav skatījis nevienu no ECT brāķētajām lietām.

Biežākie ECT konstatētie pārkāpumi attiecas uz pārāk ilgu lietas izskatīšanu, kā arī formālu apcietinājuma piemērošanu.

Piemēram, krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs Ervīns Kušķis piedalījies četru lietu izskatīšanās, kuru iztiesāšanas termiņi pārsniedza pieļaujamās robežas. Viņš arī bija viens no trim tiesnešiem, kas piekrita Rīgas apgabaltiesas notiesājošam spriedumam, kas balstījās tikai uz vienas liecinieces liecību. ECT pēc tam atzina, ka šī lieta ne tikai par ilgu gulējusi tiesas plauktos – 6 gadi 10 mēneši Rīgas apgabaltiesā un 2 gadi 2 mēneši AT -, bet savāktie pierādījumi bijuši pārāk skopi. Līdz ar to valstij par divām slepkavībām uz 15 gadiem notiesātajam Mārim Sarānam bija jāsamaksā 8000 eiro.

Tiesneši par savām kļūdām un izdarītajiem secinājumiem runāt nevēlējās. Uzrunājām visus pašlaik strādājošos AT tiesnešus, kas līdzparakstījuši kādu no kļūmīgajiem spriedumiem, taču klātienes sarunai nepie-krita neviens. Tāpat viņi nebija gatavi personīgi sniegt rakstiskas atbildes. Tikai divi no tiesnešiem – AT civillietu departamenta senatori Zigmants Gencs un Normunds Salenieks – godīgi atzina, ka uz jautājumiem neatbildēs, jo, viņuprāt, «tiesneša statuss ierobežo iespēju iesaistīties diskusijās par tiesu lietām». Pārējie AT tiesneši nolēma patverties aiz Pētera Dzalbes atbildes «visu departamenta tiesnešu vārdā» un civillietu tiesu palātas priekšsēdētāja Gunāra Aigara rakstiskajām atbildēm.

Dzalbe atgādināja, ka «tiesa lēmumus pieņem koleģiāli, tāpēc norādīt uz kāda no senatoriem pieļautajām kļūdām būtu nepareizi». Viņš arī uzsvēra, ka 2012.gadā pusi Latvijas sūdzību ECT noraidījusi, bet attiecībā uz zaudētajām lietām pauda bažas, vai «Latvijas valdības argumenti ECT bijuši pietiekami kvalitatīvi pārstāvēti» darbinieku un finanšu trūkuma dēļ. 

Savukārt Gunārs Aigars norādīja, ka tiesneši katru lēmumu pieņem atbildīgi, tas notiek ar balsu vairākumu un ir «ar likumu aizliegts pieprasīt no tiesneša atskaiti par to, kā nolēmums pieņemts».

Nesaņēmām nevienu komentāru par lietu būtību, tomēr vēl absurdāka par AT izvairīgo atrakstīšanos bija reakcija no tiesas, kuras kontā ir otrais lielākais kļūdaino spriedumu skaits – Rīgas apgabaltiesas. Tajā ECT izbrāķētās lietas ir skatījis 31 tiesnesis, no kuriem turpina strādāt 11, bet vēl pieci ir paaugstināti amatā un tagad darbojas AT sastāvā. Neviens nesniedza atbildes uz Ir jautājumiem. Vispirms tiesa lūdza līdztekus jautājumiem nosūtīt lietu sarakstu, pēc tam saņēmām aizbildinājumus ar atvaļinājumiem, līdz beigās sekoja pilnīgs klusums.

No apgabaltiesā pašlaik strādājošajiem tiesnešiem visbiežāk kļūdaino spriedumu taisīšanā iesaistīts Boriss Geimans – četras reizes. Arī te dominē nesamērīgi ilgie izstiesāšanas termiņi. Piemēram, laupīšanā un miesas bojājumu nodarīšanā apsūdzētā Eduarda Kobzara lieta līdz spriedumam gaidīja sešus gadus, bet par garāmgājēja piekaušanu un aplaupīšanu apsūdzētais Viktors Jeronovičs savu notiesājošo spriedumu gaidīja četrus gadus – pirmos trīs pie Geimana, atlikušo laiku AT. Rīgas apgabaltiesā ir skatīta arī tā sauktā Dauguļa bandas lieta, kurā laupīšanā un slepkavībā apsūdzētie īpaši ilgi gaidīja savu spriedumu – nekādas darbības tiesā nenotika veselus sešus gadus.

Tieši Rīgā kļūdainie spriedumi pieņemti visbiežāk, jo šeit arī tiesām ir lielākā noslodze. Kurzemes apgabaltiesā par kļūdainiem atzīti tikai četri spriedumi – viens vārda brīvības lietā, viens par nepamatotu ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā un vēl divi par pārāk ilgu lietas izskatīšanu. Zemgales apgabaltiesā ir viens kļūdains lēmums – tiesnesis nav ļāvis tiesājamajam sarakstīties ar māti. Vidzemes apgabaltiesā ECT nav konstatējusi nevienu kļūdu. No zemākā līmeņa tiesām ārpus Rīgas kļūdaini lēmumi pieņemti vēl tikai piecās pilsētu tiesās – pa vienam Liepājā, Daugavpilī, Saldū un Siguldā, bet divi – Talsu rajona tiesā.

Rullē tālāk

Latvijas praksē, ko analizējusi ECT, ir līdz absurdam neticami gadījumi, kad tiesas pārkāpušas cilvēktiesības. Piemēram, tiesa nav informējusi sievieti par lietu, kurā tiek lemts par viņas izlikšanu no dzīvokļa, bet AT kasācijas instancē to atzinusi par gluži normālu praksi. Kāds 15 latu nolaupīšanā apsūdzētais nav ticis konvojēts uz AT sēdi, kurā skatīta viņa kasācijas sūdzība. Par šo kļūdu valstij nācās samaksāt laupītājam piecus tūkstošus eiro. Kāds Liepājas pensionārs, kas pazīstams kā kaislīgs strīdnieks un sūdzību iesniedzējs, par necieņu pret tiesu tika notiesāts uz trim dienām administratīvā aresta, taču tiesa liedza viņam iepazīties ar lietas materiāliem, un šis pārkāpums valstij izmaksāja 1200 eiro.

Taču ir gadījumi, kas neliecina par paviršību, bet gan par dziļākām problēmām. Tādi ir Latvijai nelabvēlīgie spriedumi vārda brīvības lietās – tie liek secināt, ka izpratne par šo jautājumu Latvijas tiesās ir vāja.

Interesanti, ka šo kļūdas pieļāvušo tiesnešu karjera nereti gājusi uz augšu. Piemēram, savulaik Zemgales priekšpilsētas tiesnese Inta Zaļā skatīja bijušā ministra Laimoņa Strujeviča sūdzību pret laikraksta Diena komentētāju Aivaru Ozoliņu, konstatējot politiķa goda aizskārumu un piespriežot sešu tūkstošu latu kompensāciju. Šo spriedumu pēc būtības negrozīja ne Rīgas apgabaltiesa, ne AT. Toties ECT atzinums bija pilnīgi pretējs – Latvijas tiesa nepamatoti sašaurinājusi vārda brīvības robežas un nav izvērtējusi ziņas un komentāra atšķirību. Šajā lietā valstij bija jāsamaksā 13 tūkstošu eiro kompenācija. Tikmēr tiesnese Zaļā pakāpusies pa karjeras kāpnēm un tagad strāda Rīgas apgabaltiesā, savukārt apgabaltiesā šo lietu skatījusī Anita Čerņavska tagad ir AT.

Turklāt abām tiesnesēm Strujeviča lieta nav vienīgā, kurā ECT konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumus. Tiesnese Zaļā skatīja jau minēto lietu, kurā, lemjot par Raisas Miholapas izlikšanu no dzīvokļa, sievieti uz tiesu nemaz neuzaicināja, savukārt Čerņavska bija viena no trim tiesnešiem, kuras spriedums strīdā par šķelšanos vecticībnieku draudzē atzīts par reliģisko brīvību pārkāpjošu, un šoreiz valstij kompensācijās nācās izmaksāt 12 tūkstošus eiro. Kopā ar Čerņavsku apgabaltiesā šo lietu skatīja arī tiesnesis Normunds Salenieks, kurš tagad kļuvis par vienu no AT senatoriem.

Par AT tiesnesi kļuvusi arī kādreizējā Rīgas apgabaltiesas tiesnese Anita Poļakova, kura piedalījusies trīs lietu izskatīšanā, kurās ECT konstatējusi tiesu kļūdas. Kā jau minēts, neviens tiesnesis komentārus nevēlējās sniegt.

Varētu šķist – pēc daudzām, turklāt līdzīgām ECT konstatētām kļūdām tiesu darbā būtu jāseko disciplinārlietām, kurās ja ne piespriež sodu, tad vismaz izvērtē notikušo. Taču Ir analīze liecina, ka, visticamāk, ne par vienu ECT konstatēto brāķi disciplinārlietas nav ierosinātas.

No daudzajiem AT tiesnešiem, kuri pieļāvuši kļūdas, disciplinārlieta izskatīta tikai pret vienu tiesnesi – Māru Katlapu. Konstatēts tīšs likumpārkāpums, izteikts rājiens. Lai gan tiesnešu disciplinārkolēģija neatklāj, kādā lietā konstatēts šis pārkāpums, tā nevar būt saistīta ar ECT spriedumu. Proti, disciplinārlieta skatīta 2007.gadā, bet ECT konstatēja kļūdu lietā, kuras izskatīšanā Katlapa piedalījās trīs gadus vēlāk – tā bija jau minētā Nadeždas Marinas mazdārziņa lieta.

Par to, kā tiesu sistēma spēj izvērtēt kolēģu rīcību, liecina arī tiesneses Mariannas Terjuhanas karjeras līkloči. ECT atzina, ka divās Terjuhanas skatītajās lietās formāli piemērots pirmstiesas apcietinājums. Drīz pēc tam šī Rīgas Centra rajona tiesnese kļuva par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi. Lai gan toreizējais AT priekšsēdētājs Andris Guļāns 2007.gadā ierosināja disciplinārlietu par rupju nolaidību (kas gan nebija saistīta ar ECT spriedumu), disciplinārsodu Terjuhanai nepiesprieda. Arī 2012.gadā pret viņu ierosināta disciplinārlieta par tīšu likumpārkāpumu, bet sods atkal netika piemērots.

Kopš 2007.gada disciplinārlietas ierosinātas pavisam pret 50 tiesnešiem, jau atkal – visvairāk (13) no Rīgas apgabaltiesas. No šiem apgabaltiesas tiesnešiem seši ir pieļāvuši kļūdas arī ECT sijātās lietās, taču neoficiāla informācija liecina, ka disciplinārlietas ar ECT konstatētajiem pārkapumiem nav saistītas. No šiem sešiem tiesu sistēmā vairs nestrādā tikai viena tiesnese – Zaiga Vrubļevska, kura pirms pieciem gadiem pati iesniedza atlūgumu. Viņa tika minēta kā viena no ētikas kodeksa pārkāpējiem pēc grāmatas Tiesāšanās kā ķēķis iznākšanas, kurā publicētie telefonsarunu ieraksti liecināja par tiesnešu, advokātu un politiskās elites saitēm, spriedumu saskaņošanu un citiem likumpārkāpumiem 90.gadu nogalē.

Tikmēr ECT dzirnas turpina malt – jūlija vidū tiesa uzdeva Latvijai samaksāt 20 tūkstošu eiro kompensāciju Ilzei Naglai, jo nebija sniegti atbilstoši un pietiekami iemesli žurnālistes kratīšanai tā sauktajā NEO lietā. Augustā ECT apturēja Latvijas tiesu un valdības akceptēto Denisa Čalovska izdošanu ASV. Savu kārtu tiesā pašlaik gaida vēl 663 neizvērtēti pieteikumi no Latvijas – pie vietējās Temīdas taisnību neradušie cer, ka ECT liks valstij atbildēt par kļūdām.

Nelegāli, toties oficiāli!

Posted on oktobris 2, 2013 by - Analīze

Valsts un pašvaldības ar vērienu pērk mediju saturu – kaut gan likums aizliedz, tā ievērošanu neviens nekontrolē

Nepieņemama prakse, kas grauj valsts pārvaldes reputāciju – tik asi par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nesen noslēgtajiem līgumiem ar medijiem izteikusies Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, paskaidrojumus par šādu rīcību pieprasījis premjers. Tomēr raidījumu pirkšana medijos nav ne jauns, ne arī pārsteidzošs Saskaņas centra kadru inspirēts notikums – šīs tradīcijas jau gadiem uztur virkne ministriju un pašvaldību. Arī sabiedriskie mediji ik gadu šādos «sponsorējumos» iekasē simtiem tūkstošu latu. «Tas viss ir nelegāls, un visi to ļoti labi zina,» saka Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ainārs Dimants. Viņa vadītajai institūcijai ir jākontrolē Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma izpilde, taču neviens par šīm nelikumībām sodīts netiek.

Tūkstoši ripo

Kā liecina Ir rīcībā esošā informācija, Latvijas televīzijā (LTV) un Latvijas radio (LR) 2011. un 2012.gadā dažādas valsts un pašvaldību iestādes par nodokļu maksātāju naudu sponsorējušas desmitiem raidījumu, turklāt šāda prakse turpinās.

Pērnā gada nogalē NEPLP pieprasītā informācija atklāj, ka LR kopš 2011.gada sākuma līdz 2012.gada augustam šādā veidā saņēmis 191 tūkstoti latu (neskaitot PVN) finansējumu kopumā 25 raidījumiem, bet no Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta saņemts vēl 31 tūkstotis trīs raidījumu veidošanai.

Savukārt LTV no dažādām valsts un pašvaldību iestādēm, kapitālsabiedrībām 2012.gadā saņēmusi kopumā 153 tūkstošus latu 15 raidījumiem. Finansējumu LTV raidījumiem piešķīrusi gan premjera partijas biedra Andra Vilka vadītā Finanšu ministrija, gan Vienotības pārraudzītās Zemkopības ministrijas pārziņā esošais Lauku atbalsta dienests. Naudu šādiem raidījumiem tērējusi arī Reformu partijas pārraudzītā Ārlietu ministrija, kā arī dažādas Rīgas un Ventspils pašvaldību iestādes, kas apmaksājušas visdažādākās pārraides, sākot no pilsētas svētkiem līdz grupas Mumiy Troll koncertam. Vēl virkni LTV raidījumu finansējušas Kuldīgas, Liepājas un Daugavpils pašvaldības, taču daudz mazākā apmērā nekā galvaspilsēta un Ventspils.

Šie dati gan nesniedz pilnīgu priekšstatu par to, cik daudz un kādi raidījumi vēl tiek pirkti vai sponsorēti LTV – vienu daļu raidījumu veido neatkarīgās producentu apvienības, bet par šajā virzienā aizplūdušo naudu informācija nav apkopota. Tikai zināms, ka neatkarīgie producenti sadarbībā ar dažādām valsts iestādēm iepriekš gatavoja tādus raidījumus kā Savai zemītei, Laiks vīriem, Kopā, Vides fakti, Latvji, brauciet jūriņā un daudzus citus. 

Līdzīga situācija ir Latvijas radio, kur Ārlietu, Finanšu un Vides ministrijas, to pakļautības iestādes ir vislielākie dažādu raidījumu sponsori. Piemēram, Ārlietu ministrija pērn piešķīrusi naudu gan LR1 populārajam raidījumam Krustpunktā, gan arī ziņu raidījumu sagatavošanai no Briseles. Ziņas finansējusi arī Rīgas dome. Naudu dažādiem LR raidījumiem piešķīrusi arī Rīgas brīvosta, Latvijas valsts ceļi, Preiļu un Daugavpils pašvaldības, kā arī Latvijas Olimpiskā komiteja.

Dimants: vajag politisko gribu

NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants uzsver – šāda valsts budžeta līdzekļu izlietošana nav likumīga. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums aizliedz sponsorēt ziņu raidījumus un raidījumus par politiskajām aktualitātēm. Citus raidījumus sponsorēt var, taču sponsors nedrīkst ietekmēt raidījumu saturu un programmu. «Es pieņemu, ka Valsts kontrole varētu vaicāt – kāpēc šeit ir izlietoti valsts līdzekļi, ja saturu ietekmēt nevar? Pēc loģikas izriet, ka valsts resors nevar būt sponsors. Savukārt raidījumu pirkšana [vispār] ir absolūti nelegāla, un raidījumu veidošanu par valsts naudu likums paredz tikai sabiedriskā pasūtījuma veidā,» saka Dimants.

Viņš skaidro – situācija, kurā valsts un pašvaldību iestādes un kapitālsabiedrības sponsorē vai pērk raidījumus medijos, «ir oficiāla sistēma, bet reizē nelegāla», jo likums skaidri nosaka rāmjus, taču nav neviena, kas uzraudzītu tā izpildi. Lai gan Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir noteikts, ka NEPLP «uzrauga, lai to [elektronisko plašsaziņas līdzekļu] darbībā tiktu ievērota Satversme, šis likums un citi normatīvie akti», pēc Dimanta domām, jautājums par nelikumīgo sponsorēšanu neesot NEPLP kompetencē.

«Padomes kompetencē ir monitorēt jau rezultātu,» saka Dimants, norādot – NEPLP neesot tiesībsargājošo iestāžu funkcijas, ne arī resursu rīkoties. Pēc viņa domām, mediju pirkšanas prakse tiekot legalizēta, pieņemot valsts budžeta likumu, kas cita starpā paredz ministrijām līdzekļus šādi rīkoties. «Šeit ir vajadzīga politiskā griba un izšķiršanās,» saka Dimants. NEPLP piedāvājusi risinājumu – visu ministrijām paredzēto naudu šādiem tēriņiem pārdalīt sabiedriskajam pasūtījumam. «Mēs tad iezīmētu sabiedriskā pasūtījuma tematiku, sekotu līdzi. To naudu tad izlietotu konsolidētā un likumīgā veidā,» saka Dimants. Pašlaik sabiedriskajam pasūtījumam valsts jau piešķir vairāk nekā 13 miljonus latu gadā (tajā skaitā gan ir apjomīgās apraides izmaksas un arī iepirkumi komercmedijos).

Vaicāts, ko NEPLP ir darījusi, lai mediju sponsorēšanu no dažādām valsts un pašvaldību iestādēm pārtrauktu, Dimants skaidro – padome divreiz vērsusies Finanšu ministrijā ar šādu aicinājumu, jautājumu aktualizējuši arī premjeram. «Dombrovska kungs pieņēma zināšanai. Vilka kungs bija ļoti pozitīvs,» stāsta Dimants. Viņaprāt, ledus izkustēšanos šajā jautājumā varētu panākt tikai tad, ja izpildvarā būtu kāds atbildīgais par mediju politiku.

Konkursi turpinās

Finanšu un Ārlietu ministrijās žurnālam Ir skaidroja, ka nauda raidījumiem piešķirta no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem un valsts budžeta nauda tam neesot izmantota. ES dalībvalstīm esot pienākums nodrošināt informācijas un komunikācijas pasākumus, lai sabiedrība uzzinātu par ES fondu ieguldījumiem. FM uzsver, ka mediju publikācijas netiek apmaksātas – tiek apmaksāta tikai informatīvu materiālu izvietošana medijos.

LTV vadītājs Ivars Belte Ir uzsvēra, ka sponsorēšanas gadījumi LTV neatstājot nekādu ietekmi uz raidījumu saturu. Kā piemēru viņš min Dziesmusvētkus, Eirovīziju. «Varam apgalvot, ka mums ir līgumi reklāmas jomā ar valsts iestādēm un kapitālsabiedrībām, ir arī līgumi par sponsorēšanu, bet nav līgumu par satura izveidi. Turklāt mēs rūpējamies par to, lai neatkarīgie producenti, kas strādā ar valsts iestādēm, ievērotu neatkarīgas žurnālistikas principus,» pauda Belte. Kopš jaunā LTV valde pilda savus pienākumus, esot centušies darīt visu, lai nepieļautu likuma un ētikas normu pārkāpumus. Piemēram, esot izskausta pašvaldību vadītāju parādīšanās televeikalā pirms vēlēšanām. «Komentējot to, vai sponsorēšanas prakse ir atbalstāma, varu apgalvot, ka tā ir normāla prakse, ja tā nekādā veidā neietekmē saturu,» saka Belte.

Arī LR vadītājs Jānis Siksnis uzsver, ka sponsori neietekmē LR saturu. Viņš atgādina – šie sadarbības līgumi krīzes laikā ļāvuši radio izdzīvot. «Tagad cenšamies iet pretējā virzienā, samazinot šos apjomus,» saka Siksnis. Šāgada budžetā arī izdevies atrast naudu, lai nodrošinātu vienīgo sabiedriskā medija korespondentu Briselē, tāpat jau pērn nolemts atteikties no Rīgas ziņām, taču kopumā sadarbības līgumu rezultātā LR šogad joprojām plāno piepelnīt aptuveni 220 tūkstošus latu. Viņš atzīst, ka šie līgumi nekas «ļoti labs nav», taču pagaidām radio citādi galus nevarot savilk. Siksnis piekrīt Dimantam – valsts iestādēm šim mērķim atvēlētā nauda būtu jāpārdala sabiedriskajam pasūtījumam, par tā tālāku sadali tad rūpētos NEPLP. 

Tikmēr valsts iestādes atklāti turpina rīkot iepirkumus sižetu gatavošanai un pārraidīšanai Latvijas televīzijā – šādu iepirkumu nule noslēgusi Kultūras ministrija, liecina ieraksts Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā. Turpat atrodama virkne Ventspils, Jūrmalas, Ikšķiles, Jēkabpils un citu pašvaldību iepirkumu dažādiem mediju pakalpojumiem.

Kas atbildēs par galvojumu LM?

Posted on oktobris 2, 2013 by - Analīze

Valsts kontrole brīdina par vēl citiem neapdomīgi izsniegtiem valsts galvojumiem

Tas, ka valsts ir kļuvusi par Liepājas metalurga (LM) samezgloto problēmu ķīlnieku un ir bijusi spiesta uzņēmuma vietā samaksāt nepilnu 52 miljonu latu kredītu, nav neveiksmīga nejaušība. Pārbaudot valsts galvojuma izsniegšanu LM, Valsts kontrole (VK) revīzijā nule atklājusi, ka amatpersonas minēto galvojumu ir vēlējušās izsniegt par katru cenu, ignorējot iespējamos riskus un dažkārt pat pārkāpjot normatīvos aktus. 

Valsts galvojumu LM 2009.gada decembra beigās parakstīja toreizējais finanšu ministrs Einars Repše, balstoties uz Valsts kases sagatavotajiem dokumentiem. Pirms tam galvojuma piešķiršanu bija akceptējusi iepriekšējā – Ivara Godmaņa – valdība un Saeima, to iekļaujot 2009.gada valsts budžeta likumā. 

Lauvastiesu pārmetumu VK velta Valsts kasei un Finanšu ministrijai, kas tos noraida un uzsver politiķu atbildību, kas par galvojumu bija jau nobalsojuši bez jebkādas izvērtēšanas. VK revīzijā nav detalizēti analizējusi valdības un Saeimas lēmuma pamatotību, tikai norāda uz «neizsekojamo LM galvojuma procesa iekļaušanu 2009.gada budžeta likumā».

VK arī uzskata, ka valsts galvojumu piešķiršanas un uzraudzības sistēma kopumā ir neefektīva, un vērš uzmanību, ka pēdējā pusotra gada laikā ir būtiski pieaudzis augsta riska galvojumu īpatsvars – no 43% līdz 69%. Visticamāk, no valsts budžeta būs jāsedz kredīti vēl aptuveni 138 miljonu latu apmērā. VK atzinumā kā īpaši riskanti minēti aizdevumi Latvijas pienam un vairāku pašvaldību olimpiskajiem centriem.

Ko neizdarīja kase un ministrs?

Kontrolieri uzskata, ka Valsts kase un Finanšu ministrija LM galvojuma piešķiršanas procesā neizdarīja virkni lietu, kas «radīja priekšnosacījumus» nesaimnieciskai 52 miljonu latu izmantošanai, tāpēc aicina izvērtēt abu institūciju amatpersonu atbildību. 

Piemēram, Valsts kase, kuras uzdevums ir izvērtēt kredītrisku, nesniedza nepārprotami negatīvu atzinumu, lai arī normatīvie akti tādu iespēju paredz, tikai ziņojumā finanšu ministram vērsa uzmanību, ka negatīva scenārija gadījumā LM darbība var būt apdraudēta. Pirms galvojuma izsniegšanas, kad LM finanšu situācija bija pasliktinājusies un kredītdevējs UniCredit mainīja finansējuma struktūru (par miljonu samazināja kredīta summu, palielināja lētāko ilgtermiņa daļu un palielināja procentu likmes), Valsts kase neprasīja LM pielāgot finansēšanas modeli un neprasīja papildu nodrošinājumu, piemēram, akcionāru personiskās garantijas. Turklāt, kad UniCredit mainīja kredīta nosacījumus, aizdevēja atrašanai bija jārīko jauns konkurss, kas netika darīts.

No VK atzinuma izriet, ka šos trūkumus lielā mērā izraisīja steiga – Eiropas Komisija savu piekrišanu galvojumam bija devusi decembra vidū, un Latvijas amatpersonas darīja visu, lai galvojumu izsniegtu 2009.gadā.

VK pārmet finanšu ministram Repšem, ka viņš parakstījis apstiprinājumu par galvojumu spēkā stāšanos, nesagaidot rakstisku Eiropas Komisijas akceptu grozītajai finansējuma struktūrai, kā to paredzēja galvojuma un aizdevumu līgumi. Šādu rakstisku akceptu ministrija nav varējusi uzrādīt arī tagad, tāpēc VK uzskata, ka ministrs ir «radījis galvojumu līgumu leģitimitātes risku».

Arī galvojuma uzraudzības procesā VK saskata nepilnības. Par neadekvātu tā uzskata aizdevumu riska noteikšanas metodoloģiju, saskaņā ar kuru LM kredīta atmaksas iespējamības pakāpi Valsts kase no 75% uz 25% samazināja tikai dienu pirms pirmā kredīta maksājuma veikšanas LM vietā. Galvojumu saņēmēji un bankas Valsts kasei iesniedz apjomīgus dokumentu blāķus, ko vajadzētu izmantot risku analīzei, taču tie «vairumā gadījumu paliek Valsts kases lietvedībā un arhīvos» un netiek izmantoti rīcības pielāgošanai. 

Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš VK pārmetumiem nepiekrīt un norāda, ka Valsts kasei nebija pamata rakstīt galvojuma atteikumu. To var darīt tikai tad, ja kredītam nav nodrošinājuma vai ir paaugstināts aizdevuma atmaksas risks. LM gadījumā nodrošinājums bija, bet «projekta riski automātiski nenozīmē paaugstinātu aizdevuma atmaksas risku».

Valsts kase atšķirīgi interpretē UniCredit finanšu piedāvājuma maiņu – pēc tās domām, jaunais piedāvājums atvieglojis LM finanšu plūsmas un samazinājis gan bankas, gan valsts risku. Savukārt procentu maksājumus, kas kļuvuši lielāki, valsts negalvo. Līdz ar to Valsts kasei drīzāk būtu bijis jāprasa samazināt, nevis palielināt nodrošinājumu. Ekonomikas milzīgās lejupslīdes dēļ vienīgie, kas Latvijai tobrīd piešķīra aizdevumus, bija SVF un EK, līdz ar to konkursu rīkot bijis bezjēdzīgi. UniCredit kā kreditors parādījies tikai tāpēc, ka LM iekārtu piegādātājs bijis tā klients. (VK gan norāda – nav pierādījumu, ka «UniCredit piedāvājums bija vienīgais finanšu tirgū pieejamais».)

Savukārt, komentējot steigu, Āboliņš norāda: tā kā galvojums bija paredzēts 2009.gada likumā, Valsts kases pienākums bija līdz gada beigām izdarīt visu, lai «finanšu ministrs var pieņemt lēmumu šajā gadā». «Jā, bija jāstrādā operatīvi, daži birokrātiskās ķēdes posmi varbūt tika samazināti.»

Repše agrāk Ir teica, ka galvojumu parakstījis, jo Valsts kases atzinumu uzskatījis par pozitīvu un tas bija saņēmis plašu politisko atbalstu. 

Finanšu ministrs Andris Vilks, atbildot uz jautājumu, vai izvērtēs amatpersonu atbildību, norāda: ministrijā ir izveidota dienesta komisija, kas pārbaudīs no 2009.gada līdz 2013.gada septembrim privātajiem uzņēmumiem izsniegtos galvojumus un to uzraudzību.

Paļāvās uz vienu auditoru

Pēc VK domām, ir liela iespējamība, ka valsts galvojumu ir izsniegusi, balstoties uz patiesībai neatbilstošu informāciju. Proti, visus atzinumus par LM – gan par ikgadējiem gada pārskatiem, gan par uzņēmuma modernizācijas biznesa plānu, gan par galvojuma līgumiem un ķīlas novērtējumu – sniedza viens auditors, proti, BDO. Turklāt šā auditora valdes priekšsēdētājs Andris Deniņš vienlaikus bija LM padomes loceklis. Zvērinātu revidentu asociācija jau atzinusi, ka šajā situācijā ir pārkāptas likuma un ētikas normas, kas nosaka – revidents var veikt revīzijas tikai tad, ja nav apdraudēta tā neatkarība.

VK vērš uzmanību, ka BDO, izvērtējot LM biznesa plānu, atzina, ka «projekts ir īstenojams arī pie dažādām nelabvēlīgām ārējo faktoru izmaiņām, kas liecina par projekta stabilitāti vidējā un ilgtermiņa periodā», un ka «ne esošajā situācijā, ne arī nākotnē nav identificējami draudi uzņēmuma maksātspējai un finanšu stabilitātei». Vēlāk, vērtējot aktualizēto biznesa plānu, BDO gan prognozēja LM zaudējumus, taču joprojām uzstāja, ka projektu var īstenot arī «pie dažādām nelabvēlīgām ārējo faktoru izmaiņām».

BDO žurnālam Ir detalizēti VK atzinumu nekomentēja, tikai norādīja, ka LM «finanšu pārskati sniedza patiesu un skaidru priekšstatu par uzņēmuma finanšu stāvokli atzinumu sniegšanas brīdī», bet atzinums par biznesa plānu sniegts saskaņā ar prasībām, kādas ir MK noteikumos par galvojumu izsniegšanu. BDO arī norāda, ka LM pamatlīdzekļi vērtēti, pieņemot, ka uzņēmums darbojas atbilstoši biznesa plānam, un nav noteikta to vērtība, ja uzņēmumu likvidē. Vilks sola izvērtēt VK ierosinājumu prasīt BDO kompensāciju par valstij nodarītajiem zaudējumiem.

Viedokļi

Elita Krūmiņa, valsts kontroliere

Ja valsts amatpersonu rīcība būtu bijusi efektīva un atbilstu tiesību aktiem, būtu ievērojami mazāks risks, ka valstij jāatmaksā kredīts Liepājas metalurga vietā. 

Galvojumu iekļaušana likumā paredz iespēju šo galvojumu piešķirt, bet tas nav pienākums. Likums par budžetu un finanšu vadību paredz, ka pēc projekta izvērtēšanas finanšu ministrs lemj par galvojuma izsniegšanu. Savukārt izvērtēšanu finanšu ministrs ir deleģējis Valsts kasei. Tādējādi valsts pārvaldes amatpersonu atbildība bija sagatavot lēmumu un samērīgu un valsts intereses aizstāvošu galvojuma līgumu, savukārt  finanšu ministra atbildība – lemt par galvojuma izsniegšanu.

Kaspars Āboliņš, Valsts kases pārvaldnieks

Jebkurš valsts galvojums ir uzskatāms par valsts atbalstu ar kādu politisku, piemēram, sociālekonomisku mērķi. Līdz ar to ir divi aspekti, kas jāvērtē – ieguvumi no šī atbalsta sniegšanas (LM gadījumā – eksporta veicināšana, nodarbinātība Liepājā) un riski. Valsts kase vērtēja riskus, bet Ekonomikas ministrija – ieguvumus, un tālāk jau finanšu ministrs pieņem lēmumu par galvojuma sniegšanu. Galvojumus nesniedz tikai tad, ja nav nodrošinājuma vai ir paaugstināts aizdevuma atmaksas risks. Šie divi gadījumi tiešā veidā netika konstatēti.

Sociāli stulbus neņemam

Posted on oktobris 2, 2013 by - Pusdienās

Radījis vienu no Ungārijas lepnumiem – interaktīvu prezentāciju rīku Prezi -, Adams Somlai-Fišers (37) atklāj tehnoloģisko start-up veiksmes atslēgu

Katrā valstī jānogaršo kaut kas tieši tai raksturīgs, spriež populārā tiešsaistes prezentāciju rīka Prezi dibinātājs Adams Somlai-Fišers (Adam Somlai-Fischer), malkojot rīta kafiju koprades vietā TechHub. Līdz lidmašīnai stunda, īstām brokastīm laika nav, toties rīts jau izvērties produktīvs. Aiz muguras Adamam tāfele ar ideju skricelējumiem.

Prezi kopš 2009.gada ir viens no Ungārijas lepnumiem. «Vēlējāmies pierādīt, ka varam sākt lielu un globālu kompāniju no jebkuras pasaules vietas,» saka Adams. Izdevās! Šis tiešsaistes rīks sākās ar ideju mainīt veidu, kā cilvēki komunicē un prezentē konceptus. Atšķirībā no tradicionālajām prezentāciju programmām, piemēram, Power Point, šis rīks ļauj idejas izteikt metaforās, rādot gan to kopskatu, gan detaļas. «Mums sākumā tā bija vienkārši interesanta doma. Tad pēkšņi sākām saskatīt, ka tas der arī citiem, un sapratām, ka start-up ir laba forma, lai to patiešām izveidotu,» atceras Adams.

Prezi lieto aptuveni 25 miljoni lietotāju. Ik mēnesi tiem piepulcējas vēl pusotrs miljons «jauniņo». Ungārijā dzimušais uzņēmums iekarojis arī augsta līmeņa runasvīru sirdis – to izmanto daudzi runātāji populārajā TED ideju konferencē, Pasaules ekonomikas forumā, kā arī izglītības iestādēs. Pašlaik Prezi par start-up jeb jaunu uzņēmumu ļauj saukt vien brīvā un «pašenerģizējošā» kultūra. Faktiski Eiropas mērogos tas ir liels uzņēmums, kurā kompānijas vīziju īsteno vairāk nekā 160 cilvēku. Prezi mājo gan izcelsmes pilsētā Budapeštā, gan Sanfrancisko.

«Brīdī, kad dibinājām start-up, mēs nezinājām, kas tas ir,» saka Adams. «Kad kāds ieraudzīja mūsu prototipu un teica, ka vēlas investēt, meklējām Vikipēdijā, lai uzzinātu, ko tas nozīmē.» Šī ir uzņēmējdarbības kultūra, kurā laba, potenciāla ideja tiek zīmēta globālos mērogos jau no pašiem pirmsākumiem. Parasti agrīnās stadijās investori brīdī, kad vienīgais uzņēmuma kapitāls ir sviedri un entuziasms, iegulda salīdzinoši nelielus līdzekļus un iegūst nozīmīgas uzņēmuma daļas, bet «čaļi ar ideju» var ķerties pie savas idejas īstenošanas. Prezi gāja citu ceļu. 

Kad kļuva skaidrs, ka ideja ir tiešām laba, Adams kopā ar līdzdibinātāju Pīteru Halači (Peter Halacsy) izveidoja konsultāciju firmu un sāka pārdot pašdarinātas prezentācijas citu pēc citas. Adams, būdams arhitekts, kas līdz šim ikdienā radījis dažādas interaktīvas mākslas instalācijas, pats apguva programmēšanu. Klienti bija lieli un maksāja daudz. Nevienu brīdi Prezi nestrādaja ar zaudējumiem, un naudas pietika, lai Pīters ar Adamu varētu virzīties no viena projekta uz nākamo, līdz beidzot padarītu Prezi rīku publiski pieejamu visiem.

«Negaidi un nesūdzies! Esi tikai tu un tava ideja. Atrodi veidu, kā to realizēt!» galveno padomu potenciālajiem start-up radītājiem sniedz Adams. «Mūsdienās ir vienkāršāk piesaistīt līdzekļus, bet es nedomāju, ka tā vienmēr ir labākā ideja. Tad tev ir vairāk cilvēku, kas stāsta, kas jādara. Dažkārt tas ir labi, bet citreiz tu viņus izvēlies tikai naudas dēļ – viņi nezina, ko tu dari, kas ir tavs tirgus, īsti nesaprot tavu produktu un vīziju.»

Pieņemts uzskatīt, ka tikai 10% no jaunradītajiem uzņēmumiem mūsdienās ir dzīvotspējīgi, turklāt retajam entuziastam izdodas radīt veiksmīgu kompāniju ar pirmo reizi. Adamam kopā ar Prezi līdzdibinātājiem Halači un trešo līdzdibinātāju Pīteru Ārvaiju (Peter Arvai) tas izdevās. «Mēs neveidojām start-up tāpēc, ka vēlējāmies braukt ar lielu, melnu mašīnu. Mēs to izdarījām, jo vēlējāmies mainīt veidu, kā cilvēki komunicē,» skaidro Adams.

Vēl viena uzņēmuma veiksmes atslēga ir cilvēki. «Tu vienmēr gribēsi piesaistīt cilvēkus, kas tic tavai vīzijai,» uzskata Adams. «Cilvēks var būt lielisks, bet, ja viņš netic, tad tavai kompānijai nesniegs labus rezultātus.» 

Darbs bieži vien notiek nelielās komandās, lai kopā sasniegtu kādu mērķi. «Sanāk kā «stārtaps» «stārtapā»,» komentē Adams. Novērots, ka pēc trim, četriem gadiem darbinieki «izaug», pamet uzņēmumu un nodibina paši savu. «Arī tā ir daļa no Prezi misijas.»

Ieguvumi, ko darbiniekiem sniedz Prezi, ir dažādi – elastīgs darba laiks, daļas uzņēmumā. Tomēr par darbinieku lielāko ieguvumu Adams uzskata iespēju mācīties un iedvesmoties no gudriem un radošiem kolēģiem. Meklējot jaunus kadrus, nākas sastapties arī ar iedomīgiem tipiem. «Mēs viņus nealgojam. Nepietiek būt ļoti gudram. Ja tu esi sociāli stulbs, jo nespēsi saprasties ar citiem kolēģiem, tu nebūsi Prezi,» saka Adams.

Darbinieku daļas uzņēmumā ir pašsaprotama lieta ASV, ko Prezi nolēmis ieviest arī Eiropā. «Ja cilvēkiem pieder sava kompānijas daļa, rodas iespēja to izveidot patiesi labu un padarīt cilvēku bagātu,» skaidro Adams.

Darbinieki nemitīgi ceļo no viena biroja uz otru, pārņemot abu kontinentu uzņēmējdarbības kultūras labākās prakses. Te nepastāv «jauniņo un veco» hierarhija. «Pat ja tu esi jauns, tikko pabeidzis koledžu un nāc uz Prezi, radi kodu, kas ietekmē «ciparu», tu esi gudrāks nekā tie vecie,» skaidro Adams.

«Ja cilvēkam patīk veidot savu dzīvi pašam, radīt lietas sev un saviem draugiem, varbūt tur sanāk start-up. Savukārt, ja tu esi cilvēks, kas vēlas izveidot start-up ar nolūku nopelnīt daudz naudas, tad atceries – ir miljoniem tādu kā tu,» spriež Adams. Viņaprāt, veiksmīgs ir tas, kam ir daudz ideju un drosme piedzīvot neveiksmi, tās īstenojot.

Ēdienkarte

Kafija ar pienu

Ir jautā

Posted on oktobris 2, 2013 by - Viedoklis

Ja būtu jāpastāsta, kas bija Latvijas Tautas fronte, ko tu teiktu?

Ksenija Koļesņikova (21), studente:

Tautas fronte ir tie Latvijas iedzīvotāji, kuri bija pietiekami drošsirdīgi, lai 80.gados sāktu atbrīvoties no padomju varas. Pārsteidzošā kārtā, tādu bija ļoti daudz. Viss sākas ar Helsinki-86 un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa – tolaik kaut kas neiedomājams!

Paulis Brūvers (36), dzimis Vācijā, pārvācās uz Latviju pirms diviem gadiem:

Tautas fronte bija organizācija, kas cīnījās par Latvijas neatkarības izveidošanu vēl pirms barikādēm. Tur darbojās tādi cilvēki kā Dainis Īvāns, Ivars Godmanis un citi.

Lauma Abramoviča (21), studente:

Par to laiku man vecmamma stāstīja, ka kopā ar vectēvu vērojusi Latvijas karoga uzvilkšanu Rīgas pils tornī. To krastmalā sanākušie gaidījuši pacilātā noskaņojumā. Acīs bijušas asaras. Visi kopā dziedājuši Latvijas himnu, un ir bijusi sajūta, ka Latvija ir brīva.

Nākotnes zelts

Posted on oktobris 2, 2013 by - Viedoklis

Kas noticis ar Latviju pēdējos gados – vai mūsu sabiedrība krīzē zaudējusi daļu sava sociālā kapitāla?

Pirms vairākiem gadiem visas pasaules uzmanības centrā bija lielākais zinātniskais instruments – lielais hadronu paātrinātājs. 27 kilometrus garš gredzens dziļi zem zemes. 20 gadi darba un daudzi miljardi eiro. Šķietami racionalitātes laikmetam neizprotami kapitāla ieguldījumi, lai pētītu norises, kuras ikdienas dzīvē neko nemaina. Kādēļ? Atbilde – apjausma, ka ne tikai redzamas un aptaustāmas lietas virza pasauli un procesus tajā.

Šī analoģija noder, lai sāktu runāt par citu šķietami ne tik uzskatāmu lietu – sociālo kapitālu. Tas nav tik viegli saredzams kā finanšu kapitāls vai cilvēkresursi, tomēr satur kopā ekonomiskās sistēmas un sabiedrības. Profesors Ians Falks sociālo kapitālu tēlaini salīdzina ar labās gribas cementu, ar ko būvēt sabiedrības viendabīgumu. Sadarbība, uzticēšanās un kopējās vērtības ir tas kapitāls, kas atdzīvina mūsu cilvēciskās vērtības, prasmes, pieredzi un zināšanas. Ar sociālo kapitālu definējam, kas mēs esam, ko darām un kāpēc mēs to darām. Manuprāt, sociālo kapitālu var izteikt formulā: vērtības + izglītība + brīva informācijas pieejamība + uzticība + personību sadarbība. Šī ir mana ideja Latvijai, par ko daudz esmu domājusi saistībā ar neseno ideju forumu. Vērtības mūsos ieaudzina vecāki, izglītību iegūstam paši, informāciju nodrošina neskaitāmi avoti, bet uzticība un personību sadarbība ir lietas, kas rodas zināmā prāta briedumā. Tam bieži vien nav nekāda sakara ar vecumu – vienkārši kādā brīdī nonāc pie apjausmas, ka citādi nevar. Jo vairs nevari neredzēt, nedzirdēt, nejust un nerīkoties. Tajā brīdī sāc meklēt līdzīgi domājošos, kļūsti atvērtāks un arī atbildīgāks pret sabiedrību kopumā. 

Šādi rīkojoties, cilvēki nevis zaudē savu individualitāti, bet rod spēku, veidojot neredzamo tīklu, kas ļauj visiem kopā justies drošākiem, stiprākiem un nereti arī spert drosmīgākus soļus. Gluži kā kalnos kāpjot, kad zini – vienā sasaistē ar tevi ir cilvēki, uz kuriem vari paļauties. Sociālais kapitāls ir tāda neformāla «prāta banka», kurā prasmīgi noguldītās vērtības, laistas apgrozībā, nemitīgi audzē savu nozīmi. Izpratne par to ikdienā ļauj pamatot darbiniekiem nepieciešamību dalīties zināšanās, kolēģus uztverot kā vienas komandas biedrus, nevis konkurentus. Izpratne par sociālo kapitālu palīdz arī lēmumu pieņemšanā vadītājiem, mudinot vairāk uzticēties saviem darbiniekiem, deleģēt uzdevumus un motivēt tos kopējiem sasniegumiem.

Kas noticis ar Latviju pēdējos gados? Vai mūsu sabiedrība krīzē zaudējusi daļu sava sociālā kapitāla un tikai pamazām sāk to atgūt? Pirmā spontānā atbilde būtu: «Diemžēl, jā.» Taču, brīdi padomājot, kļūst skaidrs – šī ir iracionāla kategorija. Jā, naudas mums joprojām ir tik, cik ir, taču ne jau apgrozījums vai ienākumi nosaka to, ko varam dot. Drīzāk tā ir attieksme, vēlme palīdzēt, sapratne, dalīšanās ar tām vērtībām, kas noteikti ir katram – ja nav naudas, ir laiks, ja nav laika, ir zināšanas. Un tā rodas tīkls, kurā kopīgi savijas jaunība ar pieredzi, piesardzība ar ambīcijām. Ja sabiedrība, uzņēmums un valsts atzīs sociālo kapitālu par savu vērtīgāko resursu, tas pierādīs tās briedumu, harmoniju un mērķtiecīgo virzību uz priekšu. Būt konkurētspējīgai ilgtermiņā.

Atgriežoties pie fizikas – galu galā, pašlaik tik ikdienišķa lieta kā elektrība vēl pirms dažiem gadsimtiem bija mistika. Arī sociālais kapitāls kā racionāls lielums arvien redzamāk sāk ieņemt vietu ekonomikas un sabiedrības procesu izpratnē. Un tam ir nākotne.