Žurnāla rubrika: Svarīgi

Zaļais karogs virs atkritumu urnas

Posted on maijs 14, 2014 by - Sadzīve

Latvijas iedzīvotāji arvien rūpīgāk šķiro atkritumus, taču dalīto drazu konteineru pieejamību nosaka ne tikai namu iedzīvotāju atbildība, bet arī atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu atbildības sajūta

Kristīnei Allerei, kas dzīvo vienā no Mārupes daudzdzīvokļu namiem, pēdējā gada laikā jau ierasts PET pudeles saplacināt un nolikt atsevišķā maisiņā, lai pēcāk tās izmestu dzeltenā, zvanveidīgā konteinerā, kas atrodas mājas pagalmā. Tur ir arī līdzīgs zils konteiners papīram un zaļš – stikla tarai. Un, protams, konteiners nešķirotai drazai. Vienīgais, kas Kristīni un viņas dēlu mudina plastmasu, papīrus un stiklus nodalīt no pārējiem atkritumiem, ir atbildības sajūta, vēlme samazināt draņķu kalnus izgāztuvēs un palielināt otrreizējai pārstrādei nodoto gružu daudzumu, tā samazinot apkārtējās vides piesārņojumu. 

Savukārt cits mārupietis Aivars Zivtiņš, kurš dzīvo vienā no daudzajām Mār-upes privātmājām, visus atlikumus dala trijās daļās: vienā konteinerā met nepārstrādājamos atkritumus, otrā – papīru, plastmasu, PET pudeles, skārdenes un stikla taru, bet ēdiena atliekas, kas bioloģiski pārstrādājas, nes uz komposta kaudzi dārza malā. Pirms gada atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums viņam, tāpat kā pārējiem mārupiešiem, piedāvāja divas lielas somas atkritumu šķirošanai, no kurām vienā mest stiklu, otrā – visus pārējos pārstrādājamos atkritumus. Parasto konteineru izved divas reizes mēnesī, un par to Zivtiņiem jāmaksā, turpretim somas – tikai reizi mēnesī, bet nav jāmaksā. 

Tomēr Zivtiņu trīs cilvēku ģimene tik ātri piepildīja somas, ka Aivars vienojās ar atkritumu apsaimniekotājiem, ka sašķiroto metīs nevis somās, bet vēl vienā zaļā konteinerā. Tagad viņš ir ļoti apmierināts par veidu, kā ģimene tiek vaļā no atkritumiem. «Esam zaļi domājoši,» saka Aivars.   

Saudzīga attieksme pret vidi un dabas resursu taupīšana ir visbiežāk minētie iemesli, kādēļ iedzīvotāji atbalsta atkritumu šķirošanu, secināts atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma ZAAO klientu aptaujā. Turklāt vairākums apsaimniekošanas uzņēmumu sašķirotos atkritumus izved bez maksas, dodot iespēju samazināt nešķirotu atkritumu daudzumu un līdz ar to arī izdevumus par to izvešanu. Šāgada martā tika veikts SKDS pētījums, kurā noskaidrots, ka atkritumus visbiežāk šķiro iedzīvotāji vecumā no 35 līdz 54 gadiem, lielākoties latvieši, ar augstāko izglītību, vairāk Zemgalē nekā citos novados. Pētījums arī atklāja, ka Latvijā būtu vēl vairāk sašķiroto drazu, ja vien vairāk šķirošanas konteineru atrastos dzīvesvietu tuvumā.

Organizē pašvaldība

Mārupes novads ir viens no pirmajiem Latvijā, kurā nodrošināts, ka atkritumus iespējams šķirot katrā mājā neatkarīgi no tā, dzīvo tajā desmitiem ģimeņu vai viens vienīgs cilvēks. Sašķirotie atkritumi tiek savākti gan no daudzdzīvokļu namiem, gan no vienģimenes privātmājām. Pie daudzdzīvokļu mājām ir zaļi, zili un dzelteni konteineri atsevišķi stiklam, papīram, plastmasai un nešķirotiem sadzīves atkritumiem, savukārt privātmāju iedzīvotājiem tiek izdalītas īpašas somas, kurās, gluži kā konteineros, var mest sašķirotos gružus. 

«Par līdzīgu risinājumu citur Latvijā vēl dzirdējuši neesam,» saka Mārupes novada domes pārstāve Kate Nitiņa. «Izvēloties šādu atkritumu apsaimniekošanas modeli, tika ņemts vērā novadā pieaugošais jauno ģimeņu īpatsvars. Jaunās paaudzes vidū «zaļais dzīvesveids» kļūst arvien populārāks, tāpēc, organizējot atkritumu apsaimniekošanu novadā, pašvaldībai bija svarīgi nodrošināt iedzīvotājiem iespēju šķirot atkritumus.» Būtiski, ka par šķiroto atkritumu izvešanu iedzīvotājiem nav jāmaksā, tikai par pārējiem gružiem, kuru daudzums samazinās.  

Visi Ir Nams apzinātie atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi vēsta, ka šķirotos atkritumus izved bez maksas, ja tie ir bez sadzīves atkritumu piejaukuma. Taču to, vai vispār ir šāda iespēja, nosaka pašvaldība. Pēc Atkritumu apsaimniekošanas likuma prasībām, organizēt atkritumu dalītu vākšanu ir pašvaldību pienākums. Ja atkritumu šķirošana pašvaldībā ir sākta, bet šķirošanas konteineri uzstādīti neērtā vai nepieejamā vietā, tad jālūdz sava nama apsaimniekotājam vai mājas atkritumu apsaimniekotājam šķirošanas konteinerus novietot tuvāk dzīvesvietai.

Atkritumu šķirošana ir iespējama teju visās Latvijas pašvaldībās, kurās darbojas kopumā 40 atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu, kas nodrošina šķiroto atkritumu savākšanu, liecina Latvijas Zaļā punkta informācija. Taču atkritumu šķirošanas darbs pašvaldībās tiek organizēts ļoti atšķirīgi.

Šķiro aizvien vairāk

Apzinot vairāku pašvaldību pieredzi, secināms, ka ir pilsētas, kur vairāki uzņēmumi piedāvā iespējas dalīt gružus tā, lai daļu no tiem varētu nodot otrreizējai pārstrādei. Un ir arī pilsētas, kur saimnieko viens vienīgs uzņēmums, izvietojot konteinerus pēc saviem ieskatiem. Turklāt nebūt ne visur iedzīvotāji ar atkritumu apsaimniekotājiem var vienoties par konteineru izvietošanu.  

Viens no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem, kas nodrošina atkritumu šķirošanu, ir vides apsaimniekošanas uzņēmumu grupa Eco Baltia, kas ir viens no trijiem gružu savācējiem Rīgā, bet vienīgais Mārupē, Babītē, Jūrmalā, Tukumā, Talsos, Kandavā, Jaunpilī, Rojā, Engurē un Ādažos. Atkritumu šķirošanu izvēlas 50-90% klientu, dažādās pašvaldībās pieredze ir atšķirīga, stāsta Eco Baltia preses sekretāre Zane Zusta. Dalītās vākšanas jeb šķirošanas konteineri pieejami tikai daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem. Mārupe ir pirmā un pagaidām vienīgā pašvaldība, kur šāds serviss ir arī privātmāju īpašniekiem. 

Ziemeļvidzemē – Valmierā, Cēsīs, Rūjienā, Salacgrīvā, Valkā, Limbažos un Smiltenē – atkritumu šķirošanu piedāvā uzņēmums ZAAO. Tā pārstāve Zane Leimane stāsta, ka vispirms, 2001.gadā, atkritumu šķirošana tika piedāvāta uzņēmumiem, bet no 2005.gada arī pārējiem klientiem ir iespēja šķirot pudeļu stiklu, kā arī kartonu, polietilēnu un PET pudeles. «Salīdzinot ar pirmajiem gadiem, kad vācām šķirotos atkritumus, tagad savāktais apjoms ir daudzkārt lielāks. 2001.gadā tie bija 24 000 kubikmetru, savukārt pērn tika savākti 62 600 kubikmetru pārstrādājamu gružu,» stāsta Zane Leimane. «Arī tukšot konteinerus dodamies daudz biežāk, jo arvien vairāk iedzīvotāju pievēršas atkritumu šķirošanai. Sākumā konteineri bija jātukšo reizi divās nedēļās, taču tagad ir vietas, uz kurām atkritumu savākšanas mašīnas pēc sašķirotā materiāla dodas pat trīs reizes nedēļā.»

Vidzemes pilsētās šķiroto atkritumu konteineri iedzīvotājam ir pieejami 17 šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumos un vairākos simtos EKO punktu jeb vietās, kur atrodas urnas stiklam, papīram, polietilēnam un PET pudelēm. Kopumā Ziemeļvidzemē pieejami vairāk nekā 2300 dažādu veidu konteineru atkritumu šķirošanai. Pēc Zanes Leimanes stāstītā, ja iedzīvotāji pieņem lēmumu šķirot gružus, viņi par to informē nama apsaimniekotāju, kas kopā ar ZAAO lemj par to, kādi un cik konteineri vajadzīgi un kur tie tiks nolikti. Veikaliem un kafejnīcām, bet ne privātpersonām, tiek piedāvāti arī konteineri bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem jeb tā dēvētās komposta kastes, kas pēcāk tiek nogādātas poligonā Daibe.

Virknē Kurzemes piejūras pilsētu – Jūrmalā, Tukumā, Jaunpilī, Engurē, Kandavā, Talsos, Dundagā, Rojā, Mērsragā – urnas atkritumu šķirošanai piedāvā atkritumu apsaimniekošanas sabiedrība Piejūra. Pēc tās vadītājas Indras Rassones stāstītā, lai virknē pilsētu izveidotu atkritumu šķirošanas un pārkraušanas stacijas, tika izstrādāts Eiropas Savienības Kohēzijas fonda līdzfinansēts projekts, kas paredz visās apdzīvotajās vietās izvietot dalīto atkritumu vākšanas konteinerus. Pilsētās jābūt vienai urnai uz katriem 300 iedzīvotājiem, laukos – pa urnai uz katriem 400 iedzīvotājiem. Taču to atrašanās vietu nosaka nevis iedzīvotāji, bet pašvaldība, jo projekts prasot, ka konteineriem jāatrodas uz pašvaldības zemes. Katrā no Piejūras izveidotajām 344 «stacijām» jeb drazu savākšanas laukumiem ir divu veidu konteineri, no kuriem vienā jāliek stikls, otrā – papīrs, kartons, plastmasas, metāla bundžas.

Un ir arī pilsētas, kur viens uzņēmums pa visu pilsētu izvieto tikai dažus konteinerus dalītajiem atkritumiem. Piemēram, Ludzā uzņēmumam Ludzas apsaimniekotājs ir septiņi dzeltenie konteineri, kurus pilsētā izliek «pēc iedzīvotāju pieprasījuma», Ir Nams pastāstīja Ludzas apsaimniekotāja sanitārās attīrīšanas iecirkņa vadītājs Juris Uļjanovs. Konteineros var mest PET un stikla pudeles, skārda bundžas, papīru un tetrapakas, ko Ludzas apsaimniekotāja trīs darbinieki pirms nodošanas atkritumu pārstrādes uzņēmumam sašķiro. «Vispirms mums jāiemāca cilvēkiem šķirot atkritumus vismaz divās daļās – nepārstrādājamos sadzīves atkritumos un pārstrādājamos. Neticu, ka cilvēki šķirotu, piemēram, papīru un stikla taru,» saka Juris Uļjanovs. Pēc viņa vārdiem, lai gan dzeltenie konteineri pilsētā ir vismaz sešus gadus, lai tie tiktu piepildīti, ik pa laikam jārīko akcijas ar mudinājumiem, šķirojot atkritumus, mazināt apkārtējās vides piesārņojumu. To laikā atkritumi tiek šķiroti, taču pēc katras kampaņas iedzīvotāju interese mazinās, un līdz ar to saplok arī kaudzes dzeltenajās urnās.

Jāšķiro vēl rūpīgāk

Citviet gan uzsver, ka cilvēki labprāt šķiro atkritumus. Taču, ja to dara ar lielu atbildību, ir vēlme tādu pašu atbildību redzēt arī atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu darbībā. Tādēļ vairāki cilvēki Ir Nams izteica šaubas, vai mašīnas, kas izved gružus, izved tos tikpat rūpīgi sašķirotus, kādi tie atstāti konteineros. «Esmu redzējusi, ka vienā mašīnā tiek sagāzti visi rūpīgi šķirotie atkritumi. Arī Mārupē neesmu redzējusi, ka šķirotos un nešķirotos izvestu atsevišķās mašīnās, tādēļ, neslēpšu, ir šaubas, vai patiešām vērts šķirot atkritumus,» saka Mārupes iedzīvotāja Kristīne Allere.

Zane Zuste no Eco Baltia apstiprina, ka ne pirmo reizi dzirdētas bažas par to, vai viss sašķirotais netiek sagāzts vienā atkritumu mašīnā un aizvests uz atkritumu poligonu. «Tā noteikti nav, jo sašķirotais materiāls tiek nogādāts šķirošanas uzņēmumā Eko Reverss, kur tas vēlreiz tiek pāršķirots un nogādāts tālākai pārstrādei attiecīgajiem uzņēmumiem.»

Visi atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi norāda, ka sašķirotie atkritumi vēlreiz jāpāršķiro. 10-15% no šķiroto atkritumu konteineros samestā tomēr nav izmantojami otrreizējai pārstrādei. Tipiskākā problēma – cilvēki stiklam paredzētajā konteinerā met arī keramikas pudeles. Taču māls atšķirībā no stikla neizkūst, bet gan sabirzt un rada stiklam duļķainus piemaisījumus, līdz ar to sabojājot produktu.

«Cilvēki ļoti labprāt šķiro atkritumus, bet mums ik pa laikam jāatgādina, ko var mest atkritumu konteineros un ko – ne. Mainās cilvēku motivācija – bija laiks, kad uz šķirošanu pamudināja fakts, ka par sašķiroto atkritumu izvešanu nav jāmaksā, līdz ar to samazinās pārējo drazu daudzums un skaitļi rēķinos. Bet tad samazinājās atkritumu izvešanas cenas, un mums bija jāatrod cits veids, kā cilvēkus uzrunāt,» stāsta Indra Rassone no uzņēmuma Piejūra. Tagad cena neesot būtiskākā, kas pamudina šķirot atkritumus, noteicošā esot vēlme atstāt nākamajām paaudzēm pēc iespējas tīrāku vidi.

Pie dzīvesvietas nav dzeltena vai zaļa konteinera?

Uzzini, kur nodot ne tikai papīru, plastmasu un stiklu, bet arī baterijas, elektropreces un riepas: 

http://www.zalais.lv/lv/iedzivotajiem/atkritumu-skirosanas-vietu-karte/

Kartē ir iespējams atrast atkritumu šķirošanas vietas pēc šādiem šķirojamo gružu veidiem: 
iepakojums
auto akumulatori un riepas
PET pudeles
mobilie telefoni
elektropreces
baterijas
auto eļļas un eļļas filtri

Dari labu, šķirojot atkritumus!


Informācija: ZAAO

Kā apdrošināt dzīvokli, nepārmaksājot

Posted on maijs 14, 2014 by - Apdrošināšana

Ja izvēlas vislētāko apdrošināšanas polisi vai zemāko iespējamo prēmiju, kas jāmaksā apdrošināšanas kompānijai, ir liels risks palikt zaudētājos. Ieguvēji ir tie, kas, apdrošinot dzīvokli un kopīpašumu, iedziļinās niansēs

Ja jūs esat apdrošinājis gan mājokli, gan auto, tad labi zināt, ka mājokļa apdrošināšana izmaksā trīs, četras, varbūt pat piecas reizes lētāk nekā KASKO polise. Mājokļa apdrošināšana ir viens no lētākajiem apdrošināšanas veidiem. Tomēr no visām 859 800 Latvijas mājsaimniecībām apdrošinātas ir aptuveni 200 000. Pirms trim gadiem SKDS veiktā aptaujā, apjautājot 1000 respondentu visā Latvijā, tika secināts, ka īpašumu apdrošināt izvēlas 32% privātmāju īpašnieku, savukārt dzīvokļus apdrošina tikai 17% īpašnieku. Visbiežāk minētais iemesls – bankas prasība. Kāpēc tomēr ir vērts nepažēlot un samaksāt vidēji 100 eiro gadā, lai apdrošinātu dzīvokli, tā iedzīvi un kopīpašumu?

Banka prasa, apdrošina

Teju visi mājokļi, kas pirkti ar bankas aizdevuma palīdzību, ir apdrošināti. Tā kā jaunajās daudzdzīvokļu mājās, kas tapušas pēdējo desmit gadu laikā, gandrīz visi dzīvokļi pirkti, izmantojot bankas kredītus, tie visi ir apdrošināti. Bankas grib būt pārliecinātas, ka nelaimes vai postījumu gadījumā viņu klientiem būs nauda īpašuma atjaunošanai. 

Taču pirms vairāk nekā 20 gadiem celtajos daudzdzīvokļu namos retais dzīvoklis ir apdrošināts. Īpašnieki vai īrnieki visbiežāk izvēlas apdrošināšanu tikai tad, ja gadiem ilgi to ir darījuši, un viņu pieredze liecina – ir vērts pirkt apdrošināšanas polisi mājoklim. Vai arī viņu radu, draugu, paziņu pieredze liecina, ka tas atmaksājas. 

Šaubas ir saprotamas: mašīna avāriju, satiksmes negadījumu vai sīku ķibeli piedzīvo vidēji reizi trijos gados, mājoklis – reizi 10-20 gados. Vienlaikus jāņem vērā, ka, ja mājoklī vai kopīpašumā atgadās kas nelāgs, izmaksātā atlīdzība ir daudzkārt lielāka nekā autoavārijas gadījumā, tā lielākoties sedz visus zaudējumus. Galvenajam iemeslam apdrošināt mājokli vajadzētu būt nevis bankas prasībai, bet pārliecībai – ja patiesi būs nelaime, nebūs jālauza galva, kur ņemt naudu, lai atgūtu zaudēto.

Visbiežāk posta ūdens

Dzīvokļos vistipiskākā un visbiežāk piedzīvotā situācija – plīsis cauruļvads, kā dēļ applūdis gan dzīvoklis, kurā tas atradies, gan miteklis apakšējā stāvā. Apdrošinot dzīvokli, noteikti ir vērts nodrošināties pret šķidrumu un tvaiku radītu risku. Pēc apdrošināšanas kompāniju datiem, dzīvokļos visbiežāk zaudējumi rodas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu avārijās. Piemēram, Swedbank P&C Insurance aprīļa sākumā ziņoja, ka pērn mājokļiem visbiežāk zaudējumus radījušas cauruļvadu noplūdes un atmosfēras ūdeņu iekļūšana dzīvojamā telpā – tās veidoja attiecīgi 45% un 20% no visiem apdrošināšanas gadījumiem.

Otrs apdrošinātāju visbiežāk minētais iemesls – zādzība. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pērn notikuši 2196 mājokļu apzagšanas gadījumi, tātad vidēji ik dienu tiek izzagti seši dzīvokļi vai mājas.

Uguns izraisīti negadījumi ir retāk, tomēr tie ir daudzkārt postošāki un nes lielākus zaudējumus. Kā aprēķināts apdrošināšanas kompānijā Ergo, par ūdens nodarītajiem postījumiem izmaksātā atlīdzības summa visbiežāk svārstās ap 1000 eiro, taču ugunsnelaimē cietušajiem mājokļu īpašniekiem izmaksātā atlīdzības summa ir vidēji 15 reizes lielāka. Arī Swedbank P&C Insurance mājokļu apdrošināšanas atlīdzību dati rāda, ka pērn vislielākie zaudējumi mājoklim ir radušies ugunsgrēkos, vidējā apdrošināšanas atlīdzība ir bijusi 4246 eiro. Ugunsgrēki visbiežāk notiek ziemā, kad to ir pat divreiz vairāk nekā pārējos gadalaikos. BTA, analizējot datus par izmaksātajām atlīdzībām, secinājusi, ka 2013.gadā, salīdzinot ar 2012. gadu, vairāk nekā trīs reizes pieaudzis ugunsgrēku skaits tajos īpašumos, kuros nav uzstādītas ugunsdrošības signalizācijas sistēmas. 

Ceturtais riska veids, kas visbiežāk tiek minēts apdrošināšanas polisēs, ir dabas stihiju, piemēram, vētras un plūdu nodarītie postījumi. Zīmīgi, ka pērnā gada krusas radītie bojājumi ierindojas otrajā vietā pēc mājoklim radīto zaudējumu apmēra, vidējai atlīdzības summai sasniedzot 2121 eiro, ziņo Swedbank P&C Insurance. No dabas stihijām bojājumus mājoklim visbiežāk radījušas vētras un plūdi.

Reti, taču ir iespējams sadursmju risks, tādēļ ir apdrošināšanas kompānijas, kas piedāvā nodrošināties pret risku, ka transportlīdzeklis ietriecas ēkā, nodarot tai postījumus.

Zini sava īpašuma vērtību!

Lai apdrošināšanas kompānijas izmaksātā atlīdzība neradītu vilšanās sajūtu, vienojoties par apdrošināšanu, ir ļoti svarīgi pēc iespējas precīzāk noteikt īpašuma vērtību, tā nolietojumu un līdz ar to arī apdrošināšanas summu. 

«Ja cilvēks tikko uzbūvējis māju vai nopircis jaunu dzīvokli, viņš zina tā vērtību, bet, ja nopirkts dzīvoklis ne pārāk jaunā mājā, ieteiktu pakonsultēties ar apdrošinātāju pārstāvi vai nekustamo īpašumu aģentu, lai viņš iesaka apdrošinājuma summu. Ja īpašnieks nezina, cik vērtīgs ir īpašums, labāk pašam nemaz neminēt, lai apdrošināšanas summa nebūtu pārlieku zema – tas var izrādīties ļoti sāpīgi,» saka Balta īpašumu apdrošināšanas produktu vadītājs Uģis Uškāns.

Apdrošinājuma summai ir jāatbilst apdrošināmā objekta, piemēram, dzīvokļa vērtībai. Apdrošinātājs parasti iesaka minimālo apdrošināšanas summu, kas ļauj dzīvokli atjaunot līdzvērtīgā stāvoklī, kāds tas bija pirms negadījuma. Taču, ja tiek apdrošināts pilnīgi jauns dzīvoklis un tā tirgus vērtība pārsniedz summu, kas būtu nepieciešama tā atjaunošanai, būtu lietderīgi apdrošināt dzīvokli tirgus vērtībā, lai pilnīgas bojāejas gadījumā būtu iespējams nopirkt sev līdzvērtīgu mājokli, iesaka Ergo risku parakstīšanas nodaļas vadītājs Ritvars Heniņš. 

Diemžēl apdrošinātāji atzīst, ka mēdz būt gadījumi, kad mājokļa apdrošināšana var tikt atteikta. Ja ir pirmskara ēka, kurā gadu desmitiem ilgi nav veikti pilnīgi nekādi konstrukciju atjaunošanas darbi, nav mainīts jumts, logi, apkures un ūdensapgādes sistēma, ēka var tikt uzskatīta par tik nolietojušos, ka dzīvokļus tajā nav vērts apdrošināt. Apdrošinātāji to argumentē divējādi – pirmkārt, šāda ēka daudz vieglāk var ciest dabas stihijās; otrkārt, apdrošināšanas misija ir atjaunot īpašumu tā iepriekšējā stāvoklī. Senas celtnes, kas ne reizi nav atjaunotas, ir ļoti grūti atjaunot to iepriekšējā stāvoklī. 

«Taču, protams, mēs apdrošinām ēkas, kuru nolietojums ir 50% vai pat lielākā apmērā, taču tad vienojamies ar klientu, ka mēs kompensēsim ēkas atjaunošanu, bet viņam jāpiedalās šajā procesā arī ar saviem līdzekļiem,» saka Uģis Uškāns.

Manta – uzskaitīt vai ne?

Apdrošinot mājokli, ļoti svarīgi apdrošināt arī iedzīvi. Parasti uzņēmumi piedāvā apdrošināt iedzīvi, īpaši neuzskaitot mantību. Taču, ja kādas lietas vērtība pārsniedz noteiktu naudas summu, ko katrs apdrošinātājs nosaka savos noteikumos, piemēram, 2000 eiro, tad šī manta jānorāda apdrošināšanas līgumā. Pretējā gadījumā apdrošinātājs var arī atteikties kompensēt tās zaudējumu. Tas nozīmē – ja mājās ir īpaši dārgas iekārtas vai tehnoloģijas, gleznu vai antikvāru priekšmetu kolekcija, vērtīgi juvelierizstrādājumi vai velosipēds, kura cena ir vismaz pāris tūkstoši, līgumā tie noteikti jāuzskaita, katram minot tā cenu. Ir jābūt apliecinājumam par to vērtību, piemēram, iegādes dokumenti vai sertificēta vērtētāja novērtējums. 

Ja mājoklī, pēc tā īpašnieka pārliecības, nav šādu īpaši vērtīgu lietu, apdrošinātājs visbiežāk uzticas klientam. Parasti iedzīves vērtība nepārsniedzot 10-20 tūkstošus eiro, tādēļ detalizēta informācija netiek prasīta. Piemēram, ja dzīvoklī darbojies garnadzis, apdrošinātājs lūdz tā īpašnieku norādīt aiznestās mantas un to vērtību. Ja lieta pirkta nesen, cilvēks visbiežāk atceras cenu, bieži izmanto arī internetbanku, lai atrastu informāciju par pirkumam izmantoto naudas summu. 

Jāņem gan vērā, ka apdrošināšanas sabiedrības ņem vērā mantas nolietojumu. Salīdzinot to piedāvājumu, ir vērts papētīt, kādā veidā tiek ņemts vērā to nolietojums, kā tas tiek aprēķināts elektroprecēm, kā – mēbelēm. Kompensējot zaudējumus, apdrošinātāji piedāvā pircējam iegādāties līdzvērtīgu mantu vai izmaksāt atlīdzību skaidrā naudā. «Ir reizes, kad pirkt piecus gadus vecu televizoru nav īsti prātīgi, tādēļ labāk izmaksājam atlīdzību. Katra situācija tiek izvērtēta atsevišķi,» skaidro Uģis Uškāns.

Sešas nianses, kuras jāzina, apdrošinot mājokli

1. Arī īrniekam izdevīgi apdrošināt
Ir iespēja apdrošināt īpašumu, kas pieder citam, polisē norādot, ka apdrošinātā persona ir dzīvokļa īpašnieks un tātad arī atlīdzība pienākas viņam. «Es pats dzīvoju dzīvoklī, kura īpašnieks es neesmu, taču esmu apdrošinājis dzīvokli, par apdrošināto personu norādot dzīvokļa īpašnieku,» stāsta Uģis Uškāns no Balta. «Skaidrs, ka īrnieks ir atbildīgs par dzīvokli, un, ja notiek ūdens noplūde, kā daudzdzīvokļu namos notiek diezgan bieži, dzīvokļa īpašnieks uzskata, ka īrniekam jāmaksā par dzīvokļa remontu. Ja dzīvoklis ir apdrošināts, remonta izmaksas sedz apdrošinātājs. Īrnieks patiesībā tādā veidā sevi pasargā.»

Otra iespēja īrniekam ir apdrošināt tikai dzīvokļa iekšējo apdari. Bieži vien īrnieki, kurus ar mājokli saista ilgtermiņa nomas līgums, dzīvoklī veic remontu. Dzīvokļa iekšējās apdares apdrošināšana izmaksā lētāk nekā visa mājokļa apdrošināšana, un šādā gadījumā apdrošinātā persona ir īrnieks, kurš saņem arī atlīdzību. 

2. Uzmanību – zemapdrošināšana!
Zemapdrošināšana ir gadījums, ja apdrošinājuma summa par mājokli ir mazāka par tā atjaunošanas izmaksām vai faktisko vērtību, kāda tā bijusi pirms nelaimes. Tomēr daudziem klientiem zemapdrošināšana ir ļoti vilinoša, jo apdrošinājuma summa lielākoties ietekmē polises cenu. «Tomēr šāda izvēle nav ieteicama, jo, aprēķinot atlīdzību, tiks izmantota tāda pati proporcija, kāda ir starp apdrošinājuma summu un īpašuma vērtību. Ja īpašuma vērtība ir 

50 000 eiro, bet tas apdrošināts par 25 000 eiro, tad zemapdrošināšana ir 50% un arī atlīdzība tiks izmaksāta proporcionāli. Piemēram, ja nodarītie zaudējumi ir 4000 eiro apmērā, kompensēti tiks 50%, un izmaksātā atlīdzība būs 2000 eiro,» skaidro Ritvars Heniņš no Ergo.

3. Civiltiesiskā apdrošināšana mājoklim jeb OCTA dzīvoklim
Dzīvojot daudzdzīvokļu namā, ir risks nejauši nodarīt postu kādam kaimiņu dzīvoklim. Piemēram, ja vannas istabā plīst ūdens caurule, tiek nopludināta ne tikai paša dzīvokļa grīda, bet arī apakšējā dzīvokļa griesti, sienas, iespējams, bojātas elektroierīces. Civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas gadījumā nodarītos zaudējumus sedz apdrošinātājs. 

4. Var pats noteikt pašriska summu
Ja ir ļoti svarīgi samazināt apdrošināšanas prēmijas maksājumu, var noteikt lielāku pašrisku, kas ir apdrošinātā līdzdalība zaudējumu novēršanā. Parasti pašrisks ir noteikta naudas summa, piemēram, 100 eiro, bet var arī būt noteikts procentu daudzums no zaudējuma apmēra. Tomēr, pirms izlemt par pašriska apmēru, jāizvērtē savas finansiālās iespējas piedalīties zaudējumu segšanā.

5. Maza piezīme noteikumos – izņēmumi
Parakstot apdrošināšanas līgumu, bez uzmanības nevajadzētu atstāt noteikumu sadaļu «Izņēmumi», jo tajā ir uzskaitītas lietas, kas nav apdrošinātas, un apstākļi, kuros pieteiktie zaudējumi netiek atlīdzināti. 

6. Ja mainās apstākļi, jāziņo!
Apdrošināšanas līguma darbības laikā apdrošinātājs ir jāinformē par apstākļu maiņu, piemēram, par to, ka dzīvoklis netiek pastāvīgi apdzīvots vai tajā tiek plānots remonts. Neziņošana var būt par pamatu apdrošināšanas atlīdzības samazināšanai vai pat atteikumam.

Kompānijas, kas piedāvā nekustamo īpašumu apdrošināšanu

Balta
Baltikums
Baltijas apdrošināšanas nams
BTA
Compensa
Ergo
Gjensidige
If apdrošināšana
PZU
Seesam
Swedbank P&C Insurance

Jauna tendence – kopīpašuma apdrošināšana

Daudzas apdrošināšanas kompānijas piedāvā namu iedzīvotājiem apdrošināt kopīpašumu, piemēram, mājas konstruktīvos elementus jeb jumtu, mājas pamatus, ūdens notekcaurules, tādas starp dzīvokļiem esošas inženierkomunikācijas kā ūdensvads, apkure un kanalizācija. Kopīpašuma apdrošināšanas polisē parasti iekļauj arī koplietošanas telpas – kāpnes, gaiteņus, bēniņus, pagrabus, garāžas. Ir vairākas iespējas, kā apdrošināt kopīpašumu.

Ēkas īpašnieks vai apsaimniekotājs apdrošina visu ēku, sākot ar pamatiem un beidzot ar jumtu
Viņš var arī apdrošināt ēkas konstrukcijas, inženierkomunikācijas, jumtu, ārējo apdari un iekšējo apdari koplietošanas telpās, neietverot apdrošināšanas summā telpu iekšējo apdari dzīvokļos. Tādējādi kopīpašums tiktu pasargāts, bet par dzīvokļu iekšējās apdares apdrošināšanu būtu jārūpējas katra dzīvokļa īpašniekam individuāli. Diemžēl šādi gadījumi, kad nama īpašnieks vai apsaimniekotājs uzņemas atbildību par kopīpašumu, pēc apdrošinātāju stāstītā, ir reti. 

Dzīvokļu īpašnieku kopība vai biedrība vienojas ar apdrošinātāju par kopīpašuma apdrošināšanu 
Ja kopīpašumu apdrošina dzīvokļu īpašnieku kopība, daudz mazāks ir pašrisks jeb apdrošinātās personas līdzdalība zaudējumu segšanai. Ja katram daudzdzīvokļu nama dzīvokļu iedzīvotājam ir atsevišķa apdrošināšanas polise, tad kopīpašuma bojājuma gadījumā, izmaksājot atlīdzību, apdrošinātājs katram iedzīvotājam atskaita pašriska summu. Taču, ja visiem dzīvokļu īpašniekiem vai īrniekiem ir viena polise, pašrisks tiek ieturēts tikai vienreiz. 

Dzīves pieredze gan liecina, ka dzīvokļu īpašniekiem ir ļoti grūti vienoties par izdevumiem. Pat tad, ja viņi ir vienojušies apdrošināt kopīpašumu un katrs gatavs iemaksāt noteiktu prēmijas daļu, lai nelaimes gadījumā tiktu saņemta atlīdzība, ne visi iemaksā naudu apdrošinātājam. Taču, ja apdrošinātājs nesaņem pilnu samaksu par polisi, polise nav spēkā. Tas nozīmē, ka pietiek tikai vienam no 100 iedzīvotājiem nesamaksāt savu polises daļu, lai polise tiktu atzīta par juridiski spēkā neesošu dokumentu. 

Dzīvokļa īpašnieks apdrošina kopīpašuma domājamās daļas
Tā kā nama īpašnieks ne vienmēr ir tik atbildīgs, lai to apdrošinātu, bet dzīvokļu īpašniekiem ir grūti vienoties par kopīpašuma apdrošināšanu, visbiežāk kopīpašuma apdrošināšana notiek, apdrošinot dzīvokli. Vairākumā dzīvokļu apdrošināšanas līgumu tiek piedāvāta iespēja apdrošināt dzīvokļa kopīpašuma domājamās daļas. Nav īpaši jāatrunā, kas no kopīpašuma tiek apdrošināts – bēniņi, pagrabs vai garāža. Ja gadās ķibele, piemēram, vētra sabojā jumtu vai applūst garāža un seku novēršanai nepieciešams remonts, par ko jāmaksā nama iedzīvotājiem, apdrošinātā vietā remontdarbu izmaksas sedz apdrošināšanas kompānija.

Mājokļu apdrošināšana skaitļos šāgada pirmajā ceturksnī


Dati: Latvijas Apdrošināšanas asociācija

Ko var uzzināt no valsts uzturētā pārvaldnieku reģistra?

Posted on maijs 14, 2014 by - Apsaimniekošana

 

Gribat meklēt jaunu apsaimniekotāju? Viena iespēja ir censties izmantot Ekonomikas ministrijas uzturēto Dzīvojamo māju pārvaldnieku reģistru. Maija sākumā tajā bija reģistrējušies 589 namu apsaimniekotāji – fiziskas un juridiskas personas. 

Par nelaimi, reģistrs nav veidots patērētāju vajadzībām, tāpēc tas neļauj atlasīt pārvaldniekus pēc visiem dzīvokļu īpašniekus interesējošajiem kritērijiem. 

Lai meklētu iespējamos apsaimniekotājus, lapas kreisajā slejā uzklikšķiniet «+ izvērstā meklēšana», ielieciet ķeksīti pie statusa «Aktīvs» un izvēlnē «Tiesības piedāvāt pakalpojumus» izvēlieties «jā». Ar šādiem nosacījumiem nospiežot «Meklēt», tiks atlasīti gandrīz 400 uzņēmumu. 

Par nelaimi, precīzāku atlasi apgrūtina sistēmas nepilnības. Nav noteikti standarti, pēc kuriem pārvaldītāji reģistrā iesniedz informāciju par sniegtajiem pakalpojumu veidiem. Tāpēc, ievadot šajā izvēlnē, teiksim, «pārvaldīšana», neredzēsit uzņēmumus, kuri norādījuši tikai «apsaimniekošanu».

Nedaudz labāk ir ar «pakalpojumu sniegšanas teritoriju». Ja ierakstīsit, piemēram, «Mārupe», sistēma atlasīs teju 20 pārvaldītāju. Taču to vidū nebūs apsaimniekotāji, kuri gatavi darboties arī citur valstī un kā savu teritoriju norādījuši «Latvija». Turklāt raksta gatavošanas laikā lapa «uzkārās», mēģinot meklēt pēc šī plašā kritērija. (Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša skaidro, ka mājaslapa ir lietošanā tikai dažus mēnešus, un sola prasīt tās izstrādātājiem šo kļūdu izlabot.) Šīs problēmas droši vien visvairāk traucēs rīdziniekiem, kuri, meklējot tikai pēc kritērija «Rīga», neredzēs vairākus uzņēmumus, kuri aktīvi darbojas galvaspilsētā. 

Reģistrs arī sniedz tikai ierobežotu kontaktinformāciju. Uzklikšķinot uz pārvaldnieka kārtas numura (pa kreisi no nosaukuma), var uzzināt uzņēmumu juridisko adresi, bet fiziskām personām datu aizsardzības dēļ vispār neko.

Vai ir vērts šo rīku izmantot? 

Ja nodomi mainīt apsaimniekotāju ir nopietni un ir nedaudz laika, te var apzināt visplašāko piedāvājumu klāstu. Turklāt EM ir pārbaudījusi, vai reģistrā iekļautie uzņēmumi faktiski nodarbojas ar dzīvojamo māju apsaimniekošanu un citas iesniegtās informācijas atbilstību patiesībai. Taču īsta tirgus pētīšana prasīs papildu darbu – ar Google vai citu meklētāju jāatrod šo uzņēmumu mājaslapas vai kontakttālruņi.

Ilze Oša uzskata, ka būtu vēlams papildināt reģistra informāciju un iespējas un padarīt to ērtāku iedzīvotājiem, kas meklē namu pārvaldītāju. Taču tādā gadījumā, viņasprāt, tā uzturēšana būtu jānodod kādai no namu apsaimniekotāju asociācijām.

Kā nomainīt apsaimniekotāju

Posted on maijs 14, 2014 by - Apsaimniekošana

Namu pārvaldnieki daudz nereklamējas, tāpēc iedzīvotājiem kandidāti jāmeklē pašiem

Jau nedēļu nav nomainīta izdegusī spuldze kāpņu telpā? Iedzīvotāji interesējas par iespējām siltināt savu māju, bet apsaimniekotājs negrib ar to ķēpāties? Par spīti zvaniem, jau vairākas dienas nav notīrīts sniegs pie mājas sliekšņa? Uzzini, ka draugu mājās apsaimniekošanas maksa ir krietni mazāka? 

Iespējams, pienācis laiks mainīt mājas pārvaldnieku. Bet – kā to izdarīt?

Lai gan daudzviet dzīvokļu īpašnieki vēl nav tikušies nevienu pašu reizi, lai lemtu par sava nama apsaimniekošanas jautājumiem, pieņemsim, ka tik tālu jau esat tikuši. Vairākums ir par pārvaldnieka nomaiņu. Ar ko sākt? Kur viņu meklēt? 

Draugi, kaimiņi un internets

Protams, vislabākā reklāma par labiem pārvaldniekiem ir tā, kas klejo mutvārdos – informācija no paziņām, kaimiņiem. Par mazāk aktīviem, bet tāpēc ne sliktiem pārvaldniekiem informācija neparādās, jo viņi klusi un mierīgi strādā. Taču ļoti iespējams, ka paziņu mājas apsaimniekotāji vai nu negrib, vai nespēj uzņemties atbildību arī par jūsējo. Kur meklēt tālāk?

Līdz šim nav manīts daudz namu apsaimniekotāju, kuri aktīvi reklamētu savus pakalpojumus. Daži parādās tādās sludinājumu vietnēs kā Ss.lv, citi atrodami uzņēmumu katalogos 1188.lv vai Zl.lv. Savukārt, ja grib iepazīties ar visiem reģistrētajiem, Latvijā strādājošajiem namu pārvaldniekiem, jāskatās Ekonomikas ministrijas uzturētajā Dzīvojamo māju pārvaldnieku reģistrā, kas atrodams Būvniecības informācijas sistēmas mājaslapā. 

Tiesa, ministrijas reģistrs nav ticis radīts patērētāju vajadzībām un kā informācijas avotam jauna apsaimniekotāja meklētājiem tam ir vairāki trūkumi. 

Melnais saraksts 

Esat tikuši tik tālu, ka no dažādiem avotiem savāktā informācija ļauj sastādīt iespējamo apsaimniekotāju sarakstu. Kā noskaidrot, vai kāds pārvaldnieks ir kvalitatīvs un uzticams?

Lai uzzinātu vairāk, par pārvaldnieka darba stilu var interesēties pie to māju iedzīvotājiem, kuras tas pārvalda. Var arī meklēt atsauksmes citur. 

Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas (LNĪPA) mājaslapā publicēts Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldnieku «melnais saraksts», taču tajā atrodama arī jau daudzus gadus veca informācija. Piemēram, Raimonds Munkevics tur vēl aizvien figurē kā Jūrmalas namsaimnieka vadītājs, lai gan viņš jau sen no šā amata pārcēlies uz politiķa krēslu un pēcāk apsūdzēto solu. Sarakstā «ir organizācijas un pārvaldnieki, kuri radījuši problēmas gan dzīvokļu un namu īpašniekiem, īrniekiem, komunālo pakalpojumu piegādātājiem, un tas ir mūsu asociā-cijas subjektīvais viedoklis», uzsver LNĪPA vadītājs Vitolds Peipiņš. «Neesam soģi! Konstatējam faktus, ko iegūstam arī no masu informācijas līdzekļiem, sociālajiem tīkliem, individuālām sūdzībām. Nav jābūt skaļam tiesas procesam, jo runa ir tikai par situācijām, kad bijušas problēmas. Sarakstā ir informācija arī par ļoti seniem notikumiem, un iespējams, ka kāds pārvaldnieks savu darbošanos jau ar to ir beidzis. Sarak-stā viegli tikt iekšā, bet ārā – neiespējami.»  

Var arī meklēt informāciju sociālajos tīklos, taču pozitīvu informāciju tur neatrast, jo tikai tad, kad mērs ir pilns, cilvēki izsakās publiski, bet pārsvarā tomēr anonīmi. «Tāpēc arī visa informācija sociālajos tīklos ir jāanalizē,» saka Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas priekšsēdētājs (LNPAA) Ģirts Beikmanis. 

Līgums pēc likumiem 

Kad beidzot pārvaldnieks ir atrasts un ar viņu saskaņota sadarbība, jāslēdz līgums. Par noteikumiem vienojas abas puses. Jo sīkāk šie noteikumi tiek atrunāti, jo pašiem vieglāk pēc tam būs strādāt. Līgumā tiek atrunāti gan visi pakalpojumi, gan sapulces, arī līguma laušana. 

Līgumu slēdzot, ir jānodod «mājas lieta». Tā ir pakete ar informāciju par visiem pakalpojumiem, dzīvokļu īpašniekiem, viss, lai jaunais pārvaldnieks var realizēt savus uzdevumus. «Pārvaldnieka maiņas gadījumā, pārņemot mājas lietu un nododot jaunajam pārvaldniekam, var rasties domstarpības. Stingri jāpiefiksē, par kurām lietām vienojas un par kurām rodas domstarpības. Visbiežākais strīda jautājums ir par parādiem, jo neviens negrib paņemt pārvaldījumā māju ar parādiem,» zina stāstīt Ģirts Beikmanis. Teorētiski novilkt svītru, ar kuru brīdi jaunais pārvaldnieks sāk strādāt, ir neiespējami, jo parasti pārvaldnieks piegādā rēķinu par iepriekšējo mēnesi un iedzīvotājiem ir vēl mēnesis laika, lai samaksātu. Pārejas laiks ir gandrīz divi mēneši. «Diemžēl praksē ir pārvaldnieki, kuri nenodod mājas lietas, nesniedz nekādu informāciju un neparaksta nekādus domstarpību protokolus. Tad īpašniekiem un jaunajam pārvaldniekam informācija jāvāc pašiem. Caur tiesu to varbūt var atgūt, bet tiesāšanās process var būt ļoti ilgs,» situāciju raksturo Ģirts Beikmanis. 

Zvērinātu advokātu biroja Borenius jurists Andris Vilisons iesaka īpašniekiem arī pārliecināties, vai potenciālā pārvaldnieka kvalifikācijas līmenis atbilst tām prasībām, kas noteiktas Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 13.pantā.

Pārvaldīšanas līgumā iekļaujamās minimālās ziņas noteiktas Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11.pantā, taču Andris Vilisons piekodina pārbaudīt, vai līgumā kā pārvaldnieka pienākumi ir atrunātas arī visas obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības, kas uzskaitītas likuma 6.panta otrajā daļā. Šo līguma noteikumu pārbaude ir īpaši svarīga, jo saskaņā ar minēto likumu tieši īpašnieki ir atbildīgi par šo obligāto pārvaldīšanas darbību veikšanu. Par to neizpildi paredzēta administratīvā atbildība.

Visbeidzot svarīgi ir pārskatīt arī līguma noteikumus, kas regulē maksājumu apmēru, samaksas kārtību un termiņus, kā arī sankcijas par nemaksāšanu termiņā. Šeit jāņem vērā, ka mājas pārvaldīšanas izdevumu, tajā skaitā pārvaldnieka atlīdzības apmēram ir jāatbilst dzīvojamās mājas īpašnieku lēmumā noteiktajam. Jāatceras, ka līgumā nav obligāti jānosaka līgumsods, pat ja uz to uzstāj pārvaldnieks.

Īpašniekiem, konstatējot, ka slēdzamais līgums neatbilst viņu gribai, ir jāpiedāvā pārvaldniekam savs redzējums par atsevišķu līguma punktu redakciju, lai pārvaldnieks veic attiecīgas izmaiņas. 

Īpašniekiem ir jāatceras, ka līguma satura izveidē iesaistītajām pusēm ir vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no tā, ka līguma paraugu piedāvā tieši pārvaldnieks.

Kam uzticēt apsaimniekošanu?

Posted on maijs 14, 2014 by - Apsaimniekošana

Individuāla pieeja un spēja pārliecināt – tās ir prasmes, kas patlaban visvairāk vajadzīgas tik pragmatiskās daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanas jomas dalībniekiem. Neatkarīgi no izvēlētā likumiskā modeļa ir svarīgi, lai pilnvarotais pārvaldnieks izprastu daudzpusīgos uzdevumus, mācētu tos pamatot dzīvokļu īpašniekiem un godīgi izpildītu

Padomju laikos dzīvokļus «dabūjušie» joprojām nereti neizprot, ka mājoklis jāuztur un jākopj pašiem, un katram sajust visu daudzstāvu namu par savu īpašumu – tas pagaidām ir nesasniedzams «kosmoss», teju vienprātīgi secina Ir uzrunātie nozares lietpratēji. Labākajā gadījumā saimnieks apdrošina savu dzīvokli, bet tas, kas notiek ar kāpņu telpu, pagrabu, jumtu vai liftu, viņaprāt, ir kāda cita rūpe. Kāda dāma Imantas namā pat nav ziņojusi par ūdens pilēšanu no caurules, jo tā neesot viņas.

Labāk ar izpratni ir tur, kur iemītnieki dzīvokļus pirkuši par savu naudu, kā arī vietās, kur saimnieka attieksme ar remonta un labiekārtošanas projektiem kultivēta teju kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Spilgtākais piemērs ir Valmiera, kur pašvaldība bezprocentu kredītus pakāpeniskai namu renovācijai dzīvokļu īpašnieku biedrībām izsniegusi jau kopš 90.gadiem. Skats uz atjaunotajiem un siltumu taupošajiem pilsētas dzīvokļu namiem ir nesalīdzināms, piemēram, ar Daugavpili, kur pašvaldība gatava ar 80% līdzfinansējumu atbalstīt renovāciju, taču daudziem nav nokārtotas namu pārvaldīšanas formalitātes, lai iedzīvotāji naudu varētu saņemt, stāsta energoefektivitātes projektu zinātāja Inese Bērziņa no Ekonomikas ministrijas (EM).

Daudzdzīvokļu namu var apsaimniekot vairākos veidos, taču visi prasa, lai mājokļu īpašnieki pilnvarotu pārvaldnieku rīkoties viņu vārdā un viņiem izdevīgākajā veidā. Māju var pārvaldīt dzīvokļu īpašnieku biedrības vai kooperatīvās sabiedrības vadība, pašvaldības kapitālsabiedrība vai privātais apsaimniekotājs. Jebkuram no tiem, kā arī dzīvokļu īpašniekiem, jāievēro Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums, Dzīvokļa īpašuma likums un tiem pakārtotais normatīvo aktu kopums. Visi normatīvi pieejami EM mājaslapā internetā. 

Nozares dalībnieku pieredze rāda, ka tieši milzīgā skaidrošanas darba dēļ labāk strādā apsaimniekotāji, kas ir tuvāk dzīvokļu īpašniekiem vai nu mazākas struktūras vai profesionālākas pieejas dēļ. Inese Bērziņa secinājumu ilustrē ar piemēru – kāda nama īpašnieki kopsapulcē jau pirms pusgada vienojušies par nama pieteikšanu renovācijas atbalstam, taču lielajā apsaimniekotāja aparātā neviens vēl nav reaģējis uz pilnvarojumu sagatavot projektu. Ir noskaidroja triju dažādu apsaimniekošanas modeļu priekšrocības un trūkumus.

1. Biedrība vai dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība

Mājas ikdienas apsaimniekošanu un renovāciju pārzina dzīvokļu īpašnieku pilnvarots biedrības vai kooperatīva vadītājs, ņemot vērā pilnsapulces lēmumus.

Plusi
Laba situācijas izpratne par māju
Individuāls ikdienas kontakts ar iedzīvotājiem
Viegli kontrolējama finanšu plūsma

Mīnusi
Mazāka finanšu plūsma ierobežo remontus un labiekārtošanu
Grūtāk saņemt kredītu bankā
Nelielas kapacitātes dēļ sarežģītāk tikt galā ar parādniekiem

Piemērs. Dzīvokļu īpašnieku biedrība AB60 apsaimnieko 45 dzīvokļu namu Anniņmuižas bulvārī 60, Rīgā. Savu pieredzi Ir Nams atklāja biedrības vadītāja Anita Bērziņa. 

Lēmums māju apsaimniekot biedrībai, atsakoties no agrākās pašvaldības struktūras Kurzemes nami paspārnes, pieņemts, kad Anita uzzinājusi par iespēju iegūt Eiropas finansējumu. «Kad aizgāju par to runāt pašvaldības uzņēmumā, par mani pasmējās,» tagad pati ar smaidu atceras biedrības vadītāja, «teica – neko tur nedabūsi! Taču es dabūju. Bija jāizmanto iespēja, uzņēmos vadību, izveidojām biedrību, un sāku darboties.» Tagad nams ir atjaunots, siltināts, sakārtots, turklāt tērē par pusi mazāk siltumeneģijas nekā pirms renovācijas. Biedrība izveidota 2009.gadā, 2010.gadā sākta renovācija, 2011.gada martā mājas kontā ieskaitīta Eiropas fondu nauda.

Bērziņa atzīst – process paņēmis divus gadus no viņas dzīves, bet arī pēc visa pieredzētā darītu to pašu vēlreiz, jo bijis skaidrs, ka pašu spēkiem renovāciju nepaveikt, bet priekšā bija labais piemērs ar Valentīnas Jermakas vadībā renovētajiem diviem Imantas namiem. Anita vispirms izpētījusi normatīvos aktus, sasaukusi kopsapulces, saņēmusi pilnvarojumu vajadzīgajiem lēmumiem un darbībām. «Darījām visu, kā vajag un likumā paredzēts. Likumi un dokumenti ES finansējuma saņemšanai jālasa. Tikai tāpēc, ka cilvēki nav informēti, sanāk daudz nepatikšanu. Ir dažādi viedokļi par procesiem – ja neizlasi pirmdokumentus, nevienam nevar īsti uzticēties,» rāda Bērziņas pieredze.

Tagad Anita joprojām paralēli algotam darbam vada sava nama apsaimniekošanu, saņemot par to no biedrības atalgojumu. Viņa gan atzīst – lielam apsaimniekošanas uzņēmumam ir vieglāk ar finansēm, biedrībā grūtāk savilkt galus, ja kādam mājā ir parādi. «Nedrīkstu maksāt parādus no uzkrājuma, bet – ko darīt? Nedrīkstam arī iekrāt parādu, piemēram, par siltumu, jo tad draud apkures atslēgšana visai mājai,» likumdošanas nosacījumu paradoksu raksturo apsaimniekotāja. Ar īpašnieku akceptu izcīnīta cīņa ar Rīgas ūdeni, visiem uzstādot jaunus viena ražotāja ūdens skaitītājus. Ar tiem ūdeni nevarot zagt, un, lai gan «pilinātāji tāpat pilina», tagad šajā mājā starpība starp dzīvokļos un visā mājā uzskaitīto ūdens patēriņu esot tuvu nullei. Ieguldījums atmaksājies gada laikā. Ar bankas kredītu nebija problēmu, jo parādu summa bijusi niecīga un tikusi segta, kad pārdots parādnieka dzīvoklis. Patlaban top projekts cauruļvadu maiņai visā mājā.

Mājas iemītnieki vairs negribot atpakaļ pie lielā apsaimniekotāja, biedrība pierādījusi savu efektivitāti, kaut arī sākumā vadītājai nācies uzklausīt pat lamas un stingri piestrādāt pie neticīgo pārliecināšanas. Tomēr par nobalsoja 74%. Anita prot labi tikt galā ar daudzpusīgajiem apsaimniekotājas pienākumiem un esot gatava palīdzēt arī citiem namiem, kur neiet tik gludi. Taču pēc pāris sapulcēm, kur tantiņas nevis rēķinājušas savu izdevīgumu, bet sākušas pārmest viņai alkatību – gribot tik vairākās vietās algu saņemt, un re, cik daudz kopā savācas! -, šo domu viņa pagaidām atlikusi. Esot gana darba ar pašas mājas huligāniem – jāpārliecina, ka neizlauž nule ieliktās durvis, netur ziemā vaļā kāpņu telpas logus, nesmēķē kāpnēs… Tādi gan vairs esot tikai pāris dzīvokļos: «Kā mazi bērni!»

Par galveno plusu šim modelim Bērziņa uzskata tieši individuālo ikdienas kontaktu, par galveno mīnusu – biedrības mazākas iespējas cīnīties ar parādniekiem. Līdzīgu apsaimniekošanas modeli, ko īsteno nelieli uzņēmumi, pērkot pakalpojumus no citiem maziem remontniekiem, santehniķiem u.tml., Anita redzējusi labi darbojamies Vācijā. «Lielajiem uzņēmumiem vajadzētu strādāt labāk, lētāk un efektīvāk, bet pagaidām tas pie mums nenotiek. Apsaimniekošana vēl nav vienlaidu bizness, kur viegli piedāvāt plašu pakalpojumu, to traucē padomju mantojums ar attieksmi, ka dzīvoklis iemītniekam vienkārši pienākas, bet atbildība un rūpes par to jāuzņemas kādam citam,» vērtē biedrības vadītāja. «Dzīvokļa pircējs, kas tajā ieguldījis naudu, zina, ka īpašums jātaupa, jāpieskata un jāuztur. Taču līdz plašai saimnieka izpratnei mums vēl ceļš ejams.»

2. Privāta sabiedrība ar ierobežotu atbildību

Māju apsaimnieko dzīvokļu īpašnieku nolīgts profesionāls pakalpojumu sniedzējs uzņēmums ar kopsapulces pilnvarojumu un ievērojot tās lēmumus.

Plusi
Dzīvokļu īpašniekiem pašiem nekas nav jādara, tikai jāsamaksā par pakalpojumu
Iespēja izmantot lielāku finanšu plūsmu ieguldījumiem vai parādu segšanai
Individuāla pieeja un ātra reakcija avārijas gadījumā vai projektu īstenošanā  

Mīnusi
Risks «iekrist» ar nekompetentu vai negodīgu apsaimniekotāju
Mazāk caurskatāma rīcība ar līdzekļiem
Iespējamas manipulācijas ar komercnoslēpumu, lai neatklātu īpašnieku interesēm neatbilstīgu rīcību

Piemērs. SIA CDzP apsaimnieko 250 mājas Cēsīs, Siguldā, Līgatnē un Inčukalnā. Stāsta uzņēmuma valdes loceklis Ģirts Beikmanis, Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas vadītājs, kam ir 20 gadu pieredze šajā jomā. 

CDzP sākotnēji bija pašvaldības uzņēmums (privatizēts 2003.g.), pārņemot 180 daudzdzīvokļu māju ar visām saistībām Cēsīs. Pārējās pievienojušās jau privātajam apsaimniekotājam, pārliecinoties par renovācijas un uzturēšanas pieredzi.

«Tolaik domāju, ka normatīvie akti sakārtosies ātrāk un pārvaldīšanas vide būs skaidrāka. Taču joprojām ir daudz sarežģītu jautājumu. Tas, ka kļuvām par privātu uzņēmumu, nācis par labu gan pašiem, gan klientiem. Pašvaldības uzņēmumā visas darbības bija jāsaskaņo, bet tagad paši vērtējam situāciju, elastīgi reaģējam pret jebkuru klientu vai lūgumu. Ar parādniekiem runājam individuāli, vērtējam. Ja saprotam, ka risinājuma nebūs, cenšamies parādu nekrāt, bet uzreiz iesniegt lietu tiesā, lai nāk vietā cilvēks, kas spēj maksāt. Ja ir īslaicīgas problēmas, kopīgi sastādām samaksas grafiku, pakāpeniski parāds sarūk,» sāpīgākās problēmas risināšanu apraksta Beikmanis.

Cēsīs visi komunālie pakalpojumu un maksājumi par tiem rit ar CDzP starpniecību, un tā esot visērtāk, vienīgi Siguldā apkurei ir tiešie norēķini ar siltuma ražotāju. Visvairāk traucējot parādu piedziņas nesakārtotība likumdošanas līmenī – tā pieļaujot, ka ir cilvēki, kas nekad nesamaksās iekavēto. Tas jāsedz kādam citam – apsaimniekotājam, kaimiņiem, jānoraksta pakalpojumu sniedzējiem… «Situācija tāda nebūtu, ja citādi skatītos uz dzīvokļa īpašumu, proti, tas nebūtu atsevišķs īpašums, bet daļa no kopējā mājas īpašuma. Tad veidotos drošības fonds, un nākamajam lietotājam būtu saistoši iepriekš nesamaksātie parādi, bet tas nebūtu slogs kaimiņiem,» koncepciju skaidro apsaimniekotājs.

Pluss ir neatkarība no politiski motivētiem lēmumiem, ar ko jārēķinās pašvaldības uzņēmuma gadījumā, piemēram, pēc katrām vēlēšanām vai varas maiņas mainoties apsaimniekotāja vadībai, skaidro Beikmanis. Pašvaldības sistēmā būtu arī garāki iepirkumi, taču kredītu ieguvē Valsts kases aizmugure varētu noderēt. «Mums ir bijušas garas pārrunas ar bankām, jo aktīvi siltinājām mājas no 2003.gada vēl pirms ES fondu atvēršanas. Esam ņēmuši kredītus, un, kaut nekavējam maksājumus, bankas skatījumā to apjoms mūsu uzņēmumam ir liels, tāpēc tās reizēm nelabprāt izsniedz jaunus aizdevumus.»

Bankas savulaik nācies pārliecināt, ka jāmaksā rēķini par to meitasfirmu pārņemtajiem kredītu parādnieku dzīvokļiem, atklāj Beikmanis. Tagad ar to vairs problēmu nav, bet sākumā bankas pēc dzīvokļa iegūšanas izsolē ne vienmēr gribējušas maksāt apsaimniekotājam par uzturēšanu. Tagad normatīvajos aktos lieta ir sakārtota, un problēma paliek tikai ar iepriekšējiem parādiem, ko risina ar tiesu izpildītāju.

CDzP kā privātā tirgus dalībnieka pozīcija ir maksimāla atvērtība un gatavība reaģēt uz jebkuru situāciju, klienta vēlmi. «Mums ir katrai mājai individuāla pieeja – kā lemj dzīvokļu īpašnieki, tā darām. Jārēķinās, ka katra māja ir atšķirīga kā atsevišķa kopiena,» raksturo Beikmanis. Viņš vērtē, ka CDzP ar esošajiem resursiem vēl ir attīstības rezerves: «CDzP nav ģeogrāfiski ierobežota, varam pārvaldīt mājas arī Daugavpilī, Igaunijā vai Lietuvā, bet tad noteikti veidotu filiāli un meklētu vietējos darbiniekus.»

«Agri vai vēlu visiem dzīvokļu īpašniekiem nāksies saprast, ka kāpņu telpa un pagalms arī ir viņu īpašums, taču apziņa veidojas, kad sākam runāt par mazām lietām un pārejam pie lielākām. Ja kontakts izveidojas, var mainīt attieksmi. Cilvēki rēķina – cik ielieku un ko dabūju atpakaļ. Ja durvīm krājām pusgadu, tad tās ar kāju nespersim,» saka apsaimniekotājs.

3. Pašvaldības kapitālsabiedrība

Namu apsaimnieko uzņēmums ar pašvaldības kapitālu, ko pilnvaro dzīvokļu īpašnieki, pieņemot lēmumus par darāmajiem darbiem.

Plusi
Pašvaldība ir stabils un pastāvīgs partneris
Ir iespēja lielākiem uzlabojumiem saņemt pašvaldības atbalstu vai iemaksas pamatkapitālā
Vieglāk saņemt kredītu bankā  

Mīnusi
Apsaimniekotājs var paviršāk izturēties pret saviem pienākumiem
Ilgāks un birokrātiskāks lēmumu pieņemšanas process
Uzņēmuma darbību var apgrūtināt politiski ietekmēta vadības maiņa

Piemērs. Iecavas pašvaldības kapitālsabiedrības SIA Dzīvokļu komunālā saimniecība (DzKS) apsaimnieko 18 daudzdzīvokļu namus novada lielākajā ciemā. Tā ir trešdaļa no Iecavas dzīvokļu mājām, stāsta DzKS valdes priekšsēdētājs Jānis Feldmanis. 

«Esam stabilāki un uzticamāki partneri,» galveno priekšrocību nosauc vadītājs, «privātbizness var bankrotēt, bet mums neviens neļaus, nepazudīsim, savākuši naudu.» 

Pašvaldības apsaimniekotājam lēmumu pieņemšana un finanšu izmantošanas modelis ir mazāk elastīgs, taču to kompensē iespēja saņemt līdzdalības maksājumu no pašvaldības budžeta konkrētiem projektiem. Šādā ceļā DzKS nomainījusi liftus deviņstāvu mājās – vēlēšanu gadā novada dome piešķīra katrai no sešām sekcijām 5000 latu līdzmaksājumu. Katram dzīvokļa īpašniekam jaunais lifts izmaksāja nedaudz virs 300 latiem. Pašvaldība lēmusi par iemaksām DzKS pamatkapitālā, kad bija vajadzīgi lielāki ieguldījumi ūdenssaimniecības projektos Iecavā un citos novada ciematos, iekustinājusi renovāciju, apmaksājot energoauditus visiem Iecavas namiem.

«Daudz ieguldām izglītošanā, stāstām iedzīvotājiem, ka dzīvoklis un māja ir viņu kopīgs īpašums. Lēnām saimnieka apziņa aug,» raksturo Feldmanis. Viņaprāt, komunālo maksājumu parādniekiem vajadzētu uzlikt līdzīgus ierobežojumus rīkoties ar dzīvokli kā sodītiem autobraucējiem, proti, «ja ir parādi, dzīvokli nevar pārdot, kamēr neesi tos samaksājis». Tagad gan darījumā tiek prasīta apsaimniekotāja uzziņa, tomēr jēgas no tā esot maz – jaunais īpašnieks solās vecos parādus pamazām dzēst, bet piespiest to darīt viņu tomēr nevar.

DzKS esot pat «principiāli» nemaksātāji, kas kopš padomju laikiem pieraduši visu saņemt «uz paplātes». Tie parādus krājuši pat 20 gadus, bet tikai tagad lietas tiek gatavotas tiesai. Vadītājs gan atzīst – vērtējot, vai parādniekam ir, ko atņemt. Ja nav, ar tiesu nemaz neķēpājas, bet, piemēram, gaida, kad nemaksātājam būs pensija – tie ir regulāri ienākumi, no kuriem kaut ko var piedzīt.

Lēni risināma ielaista problēma DzKS ir pašvaldībai piederošie dzīvokļi, no kuru īrniekiem vēl pirms dažiem gadiem neviens neprasīja ne īri, ne regulāru komunālo pakalpojumu maksas segšanu. Iedzīvotāji dažos ciematos ārpus novada centra nav apmierināti ar ūdens apgādi, taču DzKS nav izdevies vienoties par risinājumu ar urbumu privātīpašniekiem.

«Pašlaik apsaimniekojam 48 tūkstošus kvadrātmetru, bet speciālistu – namdaru, elektriķu, santehniķu – jauda DzKS ir līdz 150 tūkstošiem kvadrātmetru. Ja varētu paplašināt apsaimniekojamo platību, ekonomiskāk izmantotu resursus, samazinātos pakalpojumu maksa, administratīvie izdevumi,» attīstības perspektīvas vērtē Feldmanis. Iecavā esot dažas mājas, ko patlaban apsaimnieko biedrības, taču, netiekot galā ar parādniekiem, pārstāvji pauduši vēlmi slēgt līgumu ar DzKS. «Pāreja ir šaubīga, jo nemaksātāji par to nebalsos,» domā uzņēmuma vadītājs, «turklāt mūsu pakalpojumi nebūs lētāki kā biedrības darbs. Lai panāktu kompromisu, domāju, būs jāiesaistās pašvaldībai,» stāsta Feldmanis. Nedaudzos dzīvokļu namus tālākos ciematos – Rosmē, Zālītē – nemaz nekāro apsaimniekot, jo tur vairākumā esot iedzīvotāji, kas nav maksātāji vai vienkārši nevēlas to darīt. Ārpus novada DzKS nav gatavs sniegt pakalpojumus, vispirms jātiek galā ar pašu mājām.

DzKS sniedz visus komunālos pakalpojumus, izņemot siltumapgādi, ko iedzīvotāji saņem un norēķinās tieši ar citu pašvaldības kapitālsabiedrību Iecavas siltums. Feldmanis gan piekrīt – ja būtu viens uzņēmums, būtu ērtāk.

Visiem būs lielāka atbildība

Posted on maijs 14, 2014 by - Likumdošana

Nesen stājās spēkā svarīgas izmaiņas Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā

Grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā tika skatīti Saeimā gandrīz divus gadus. Sākotnēji Ministru kabinetā akceptētā versija bija ar diezgan ierobežotu mērķi ieviest lielāku caurskatāmību komunālo maksājumu jautājumos, taču laika gaitā likumprojektā ietverto izmaiņu areāls ievērojami paplašinājās. Par spīti reizumis uzliesmojušai pretestībai, piemēram, no tādiem komunālo pakalpojumu sniedzējiem kā Rīgas siltums vai Rīgas ūdens, likumu pagājušā gada decembrī deputāti pieņēma lielā vienprātībā.

Pie frakcijām nepiederošais deputāts Viktors Valainis, kurš bija atbildīgs par likumprojekta pieņemšanas gaitu no pirmā līdz pēdējam lasījumam, ir optimistiski noskaņots par izmaiņu pozitīvo ietekmi uz dzīvojamo māju pārvaldīšanu. Viņš prognozē, ka tās palīdzēs novērst pārvaldnieku un pakalpojumu sniedzēju ļaunprātības, veicinās iedzīvotāju iesaisti lēmumu pieņemšanā par mājas apsaimniekošanu un, pateicoties lielākai konkurencei un caurskatāmībai apsaimniekošanas tirgū, četru gadu perspektīvā rēķinus par mājas uzturēšanu samazinās par aptuveni 20%.

Kāds būs faktiskais efekts, rādīs laiks. Taču izmaiņas ir nozīmīgas, tāpēc šeit iepazīstinām ar svarīgākajiem grozījumiem Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kuri stājās spēkā šāgada 15.janvārī. Ar visu likuma tekstu var iepazīties www.likumi.lv.

Tiešie maksājumi par siltumu, ūdeni un atkritumiem

Iedzīvotājiem ir pašsaprotami, ka par patērēto elektrību jāmaksā nevis mājas apsaimniekotājam, bet tieši Latvenergo. Savukārt par citiem komunālajiem pakalpojumiem – siltumu, ūdensapgādi, atkritumu izvešanu – vairākumā gadījumu samaksu no katra dzīvokļa līdz šim iekasējis apsaimniekotājs, kurš pēc tam norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju par māju kopumā. Šīs sistēmas radītās problēmas bieži nonāk mediju uzmanības lokā. Dažkārt atsevišķu parādnieku dēļ visai mājai nepieslēdz siltumu, biežāk apsaimniekotājs šos parādus sedz, palielinot tarifus vai citus maksājumus pārējiem iedzīvotājiem. Dažos skandalozos gadījumos apsaimniekotāji par komunālajiem pakalpojumiem iekasēto naudu vienkārši iebāž savā kabatā.

Ar likuma grozījumiem cerēts šo situāciju noregulēt, radot iespēju iedzīvotājiem maksāt par pakalpojumiem tieši to piegādātājiem. Līdz šāgada 30.septembrim dzīvojamo māju pārvaldniekiem būs jānosūta dzīvokļu īpašniekiem paziņojums par pienākumu mājas kopībai pieņemt lēmumu, vai pāriet uz tiešajiem maksājumiem. Lēmums jāpieņem par visu māju kopumā – nevarēs viens dzīvoklis turpināt maksāt pārvaldniekam, bet citi kaimiņi pa taisno pakalpojumu piegādātājam.

Pārejot uz tiešiem maksājumiem, iedzīvotāji varēs nodrošināt, ka viņu maksāto naudu par siltumu, ūdeni vai atkritumiem pārvaldnieks neizmanto citiem mērķiem.

Savukārt līdz 2015.gada 30.septembrim pakalpojumu sniedzējam ir jābūt gatavam pieņemt tiešos maksājumus. 

Jāstrādā ar parādiem

Līdz šim mājā dzīvojošiem parādniekiem bieži vien neiestājās nekādas sekas par dzīvošanu uz citu rēķina, jo mājas pārvaldniekiem bija vieglāk pārādu summas kompensēt no citiem avotiem, nevis ķerties pie parādu piedzīšanas. Jaunais likums uzliek pienākumu pārvaldniekam paziņot parādniekam par parāda esamību, ikgadējā pārskatā par savu darbu informēt dzīvokļu īpašniekus par mājas kopējiem parādiem, kā arī citu īpašnieku interesēs vērsties tiesā pret parādniekiem.

Sakārtota pārvaldnieka nomaiņa

Līdz šim likumdošanā nebija noteikta skaidra kārtība, kā dzīvokļu nama īpašnieki var nomainīt apsaimniekotāju. Viktors Valainis stāsta, ka rezultātā iedzīvotājus neapmierinošais apsaimniekotājs varēja nomaiņas procesu kavēt ar vienkāršu obstrukciju, un ir bijuši pat gadījumi, kad uz vienu māju pretendē divi apsaimniekotāji, kuri attiecības kārto ar apsardzes firmu palīdzību.

Tagad likumā ierakstīta skaidra kārtība, kā nomainīt apsaimniekotāju: dzīvokļu īpašnieku kopība ar vismaz 51% balsu izlemj par nomaiņu, nosūta pārvaldītājam paziņojumu, un tā pilnvaras beidzas mēnesi pēc paziņojuma nosūtīšanas. Lietu nodošanas process papildināts ar pienākumu par strīdus jautājumiem parakstīt domstarpību protokolu, lai nevienprātība nekavētu slēgt nodošanas un pieņemšanas aktu par lietām un saistībām, par kurām nav strīda.

Kopīpašumos vieglāk pieņemt lēmumus

Bieži dzirdamas sūdzības, cik grūti ir panākt pat 51% dzīvojamās mājas iedzīvotāju piekrišanu kādam ar apsaimniekošanu saistītam jautājumam. Taču ir mājas, kurās līdz šim bija vajadzīgi visi 100%, lai pieņemtu jebkuru lēmumu. Tāda kārtība valdīja namos, kuri nav sadalīti likumdošanā regulētajā dzīvokļu īpašumā, bet kuri atrodas kopīpašumā, un dzīvokļu iemītnieki ir formāli tikai domājamo daļu īpašnieki. Atbilstoši Viktora Valaiņa sniegtajai informācijai tādu ir ļoti daudz – Latvijā nedaudz mazāk par 28 tūkstošiem māju ir sadalīti dzīvokļu īpašumos, bet gandrīz tikpat daudz – teju 25 000 – ir kopīpašumā.

Tagad arī šajās kopīpašumā esošajās mājās būs nepieciešama tikai 51% dzīvokļu īpašnieku piekrišana, lai pieņemtu lēmumus, kas attiecas uz obligāti veicamajiem pārvaldīšanas darbiem, tajā skaitā uz apsaimniekotāju nomaiņu (izņemot gadījumus, kad īpašnieki jau vienojušies par citu kārtību un tā reģistrēta zemesgrāmatā).

Jārīko aptauja

Pārvaldniekam tagad ir pienākums rīkot visu īpašnieku rakstveida aptauju, ja tiek saņemts pieprasījums no viena dzīvokļa īpašnieka par jautājumu, kas attiecas uz mājas pārvaldīšanas darbiem.

 

Kā notiks pāreja uz tiešajiem maksājumiem par komunālajiem pakalpojumiem

1. Līdz 2014.gada 31.maijam
Pakalpojumu sniedzēji nosūta savus piedāvājumus par tiešo maksājumu izmaksām dzīvojamo namu pārvaldniekiem.

2. Līdz 2014.gada 30.septembrim
Katrs pārvaldnieks nosūta dzīvokļu īpašniekiem paziņojumu ar šādu informāciju:
1) paziņojums par pienākumu mājai izlemt par turpmāko maksāšanas kārtību;
2) pakalpojuma sniedzēja piedāvājums;
3) mājas kopējais parāds par pakalpojumiem, kā arī konkrētā dzīvokļa parāds.

! Jāņem vērā, ka daudzus ar šo procesu saistītos jautājumus regulēs Ministru kabineta noteikumi, kas vēl ir tikai tapšanas stadijā.

3. Lēmumu par turpmāko maksāšanas kārtību var pieņemt dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē, vai arī aptaujā, kas līdz 2015.gada 31.janvārim obligāti jāorganizē pārvaldniekam tajās mājās, kuru īpašnieki vēl nav pārņēmuši māju no pašvaldības.

4. Līdz 2015.gada 30.martam
Mājas pārvaldnieks nosūta pakalpojumu sniedzējam informāciju par mājām, kas pāries uz tiešajiem maksājumiem.

5. Līdz 2015.gada 30.septembrim
Pakalpojumu sniedzējiem jābūt gataviem pieņemt tiešos maksājumus.

Kā iedzīvināt saimnieka sajūtu?

Posted on maijs 14, 2014 by - Apsaimniekošana

90.gadu vidū aptuveni pusmiljons dzīvokļu tika nodoti privatizācijai. Pēc 20 gadiem daudzi savu privāto dzīves telpu ir pratuši ērti un gaumīgi iekārtot, taču nav varējuši vai vēlējušies pievērst līdzvērtīgu uzmanību kāpņu telpām un pagalmiem. Daudzi uzskata, ka aiz viņu dzīvokļa sliekšņa notiekošais uz viņiem neattiecas. Taču bez efektīvas sadarbības ar pārējiem īpašniekiem arī katram atsevišķam dzīvokļa saimniekam agri vai vēlu radīsies aizvien lielākas problēmas. Šajā žurnāla sadaļā apskatām dažādus kopējā īpašuma apsaimniekošanas risinājumus

Īpašnieka grūtā nasta

Speciālisti: pašlaik nav mehānisma, kā dzīvokļu īpašniekus piespiest piedalīties mājas pārvaldīšanā.

Pastāvot pašreizējam māju pārvaldes modelim, daudzus Rīgas lielos daudzdzīvokļu namus nekad neizdosies renovēt un saglabāt – šāds viedoklis ir dzirdēts no daudziem māju apsaimniekošanā un siltināšanā iesaistītajiem speciālistiem. 

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likumu būtiskākos apsaimniekošanas jautājumus, to skaitā par māju siltināšanu un renovāciju, izlemj dzīvokļu īpašnieku kopība – tiem nepieciešams vismaz 51% dzīvokļu īpašnieku akcepts. Likumdevējam ir bijis labs nodoms – ļaut īstenot vairākuma gribu, taču realitātē panākt 51% īpašnieku vienošanos bieži ir neiespējami, un mājas pamazām iet bojā. Jo īpaši Rīgā, kur ir milzīgi nami, cilvēki cits citu nepazīst un neuzticas, bieži neinteresējas tālāk par sava dzīvokļa durvju slieksni un māju apsaimniekošanas jautājumus nepārzina. Daudzi dzīvokļi turklāt ir izīrēti, un īpašnieki dzīvo citur. 

«Tikko pabeidzu mājas kopsapulču ciklu. Kā jūs domājat, cik iedzīvotāju atnāca? Ja 60 dzīvokļu mājā atnāca 13-15 cilvēku, tas bija sasniegums. Parasti ieradās pieci, seši, septiņi. Kvoruma nav, neko nevar izdarīt,» raksturo dzīvokļu kooperatīva Bāka-2 valdes priekšsēdētājs Sergejs Sidorko. Kad jāpieņem būtisks lēmums, kooperatīva vadība mēģinot atrast mājas aktīvistus, kas piekristu ar aptaujas anketām apstaigāt visus dzīvokļus un savākt nepieciešamo balsu skaitu. «Ja es vai mani darbinieki aiziet, uzreiz ir jautājums – vai tev naudas trūkst?» atstāsta Sidorko. Viņš pukojas, ka jaunajā Dzīvokļa īpašuma likumā, kas stājās spēkā 2011.gadā, vēl ir samazinātas iespējas izmantot tehniskās ekspertīzes kā pamatu kādu darbu veikšanai. Proti, agrāk likums noteica, ka dzīvokļa īpašniekam ir pienākums segt visus izdevumus, kas nepieciešami mājas uzturēšanai. Balstoties uz būvinženiera slēdzienu, ka, piemēram, jumts ir jāremontē, apsaimniekotājs varēja likt iedzīvotājiem izlemt, kā viņi šos darbus finansēs. Jaunajā likumā ir formulējums, ka dzīvokļu īpašniekiem ir pienākums segt tos izdevumus, ko apstiprinājusi dzīvokļu īpašnieku kopība. «Ekspertam nav galvenā loma, īpašnieki var pateikt «nē». Demokrātija ir laba, bet šī sistēma nedarbojas,» saka Sidorko.

«Džins ir izlaists no pudeles, un es nezinu, kā to dabūs atpakaļ,» arī Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš uzskata, ka mājas galvenos apsaimniekošanas jautājumus atdot izlemt tiem, kam par tiem «nav nekādas sajēgas», ir «nenopietni». «Cilvēks lemj emocionāli – kāds viņam todien garastāvoklis, kā vīrs vai sieva ar viņu todien ir runājis,» viņš saka. 

Māju apsaimniekošanā iesaistītajiem ir atšķirīgi viedokļi, kā šī problēma būtu risināma. Peipiņš uzskata, ka lielākas lemttiesības jādod apsaimniekotājam, vienlaikus to ieliekot stingros «rāmjos», t.i., reglamentējot veicamos darbus, principus, izmaksas. Rīgas Enerģētikas aģentūras direktore Maija Rubīna agrāk ir izteikusies par māju piespiedu renovāciju, ko varētu panākt, nosakot siltuma patēriņa robežu, pēc kuras pārsniegšanas būtu jāveic obligāta mājas renovācija.

Savukārt Sidorko rosina samazināt lēmuma pieņemšanai nepieciešamo iedzīvotāju skaita slieksni. Proti, ļaut apsaimniekošanā ieinteresētajiem iedzīvotājiem ar vienkāršu balsu vairākumu pieņemt jebkuru lēmumu, paralēli pastāvot stingrai dzīvokļu īpašnieku apziņošanas procedūrai. Šādā gadījumā varētu dot divu mēnešu laiku lēmuma izvērtēšanai un, ja nepieciešams, sapulcē pieņemt citu lēmumu.

Mājokļu politikas veidotāja Ekonomikas ministrija gan neredz iespējas veikt būtiskas izmaiņas. Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša saka – ministrija šos jautājumus dala divos blokos. Vieni ir māju saglabāšanai un uzturēšanai obligāti nepieciešamie darbi, un, pēc viņas domām, tajos apsaimniekotājam jau tagad ir pietiekami liela rīcības brīvība. Tāpat jau ir noteiktas minimālās māju energoefektivitātes prasības, un apsaimniekotājs bez īpašnieku lēmuma var veikt pasākumus to izpildei, piemēram, noblīvēt vai nomainīt logus. Šos obligātos darbus, kas neprasa lielus ieguldījumus, ministrija ir gatava pārskatīt. 

Taču tā neatkāpsies no prasības, ka kompleksajai renovācijai nepieciešama 51% īpašnieku piekrišana. «Neredzu citu variantu. Tie ir ļoti lieli izdevumi, un mazākums nevar uzlikt vairākumam nesamērīgi lielas izmaksas,» – tā Oša.

Pagalmu pavasaris

Posted on maijs 12, 2014 by - Dzīves vide

Trīs iedvesmojoši stāsti, kā drūmu un Dieva aizmirstu zemes pleķi pārvērst skaistā vietā, kur bērni var rotaļāties un kaimiņi – sadraudzēties

Arvien vairāk Rīgā ir sakopto daudzdzīvokļu namu pagalmu, to nevar nepamanīt. Čiekurkalnā pie Hruščova laika mājām zied tulpes un narcises, bet zem ābelēm nolikti dārza krēsli. Grīziņkalnā līdzās kādreizējā strādnieku nama pelēkajam mūrim kāds ieracis pāri zaļojošu krūmu. Imantā zem pirmā stāva balkona cīņā ar kaķiem par savu vietu zem saules iesaistījušies jauni puķu dēsti. Tā radies priekšstats, ka pagalmi zeļ un zied gluži kā lauku dārzi. Apkopojot trīs dažādas pagalmu atjaunošanas pieredzes, Ir Nams pārliecinājās, ka neatkarīgi no tā, vai pagalma labiekārtošanai vajadzīga tikai ziedu dobe vai pamatīgi labiekārtošanas darbi, vienmēr ir vismaz viens uzņēmīgs cilvēks, kas gatavs tam ziedot savu laiku un arī naudu. Taču, kad darbs ir pabeigts, tas iedvesmo daudzus citus rūpēties, lai mēs dzīvotu skaistā un sakoptā vidē.   

No piegružotas sētas līdz rotaļu laukumam

Deviņstāvu namu ieskautais pagalms ir kā skaista oāze citādi padomju standartiem atbilstošajā vidē – bērni rotaļājas baltās smilšu kastes smiltīs, skan sajūsmas pilni spiedzieni no šūpolēm, daži ar asfalta krītiņiem zīmē mazus cilvēciņus uz lielas tāfeles, bet trīs zēni mētā bumbu pie basketbola groza. Dace Strupčenko jau 14 gadus dzīvo Sergeja Eizenšteina ielā 63, bet tikai pēdējos divos gados izbauda tos brīžus, ko pavada ar grāmatu rokā mājas pagalmā, kamēr viņas dēls pa to braukā ar velosipēdu vai spēlē basketbolu ar draugiem. Lai būtu šāda iespēja, viņa savulaik pieteica sētu vienam no Rīga 2014 notikumiem – Lielās talkas pagalmu labiekārtošanas projektu konkursam. Kad tas tika izraudzīts, studenti izstrādāja rotaļu laukuma atjaunošanas projektu, un tā īstenošanai tika atvēlēti 2000 latu (2846 eiro). 

«Gadiem ilgi man bija vienalga, kas notiek pagalmā. Taču, kad pirms septiņiem gadiem man piedzima bērns un viņu aptuveni gada vecumā sāka interesēt apkārtējā vide, beidzot arī es ievēroju mūsu sētu,» stāsta Dace. Slidkalniņš bija tā sabojāts, ka bija kļuvis bērniem bīstams. Soli, šūpoles un karuselis – salauzti. Vienīgā vieta, kur izmest gružus, bija pie sola kājas piesiets metāla spainis, ko bērni bieži nejauši apgāza. «Vecā smilšu kaste kaut cik pieņemamā stāvoklī bija saglabājusies, bērni rakās pa piegružotajām smiltīm, un mēs, māmiņas, iepazināmies un sākām spriest, ka būtu jauki labiekārtot pagalmu.»

Taču izrādījās, ka pagalma īpašnieks ir nevis pašvaldība, kā domāja namu iedzīvotāji, bet kāda privātpersona, kuru neesot bijis iespējams sameklēt. Bet bez viņa atļaujas ne soliņus, ne arī citas rotaļu laukuma konstrukcijas nedrīkst zemē betonēt. Kad kaimiņi vienojās ierīkot jaunu smilšu kasti, atklājās, ka Rīgas domē (RD) uzskata – tam vajag būvprojektu. Sapratuši, ka labiekārtošanai ir pārlieku daudz birokrātisku šķēršļu, kaimiņi jau gandrīz atmeta cerības piedzīvot uzlabojumus. Taču, uzzinājusi par Lielās talkas pagalmu labiekārtošanas projektu konkursu, Strupčenko un vēl trīs ģimenes pirms četriem gadiem nosūtīja tam savas sētas pieteikumu. 

Kad 2012.gadā Dacei piezvanīja un jautāja, vai vēl ir interese sakārtot pagalmu, Strupčenko ģimene bija vienīgā no pieteikuma iesniedzējiem, kas dzīvoja S.Eizenšteina ielā. Turklāt bērns bija jau izaudzis no vecuma, kurā rotaļājas smilšu kastē. «Bet es teicu «jā!» un uzņēmos gādāt par rotaļu laukumu kaut vai tādēļ, lai būtu patīkamāk pa logu skatīties,» saka Dace. Viņai bija jāapņemas savākt vismaz 50% iedzīvotāju parakstus, kas apliecina, ka viņi piekrīt šīm pārmaiņām. «Trīs vakarus staigāju pa savas un kaimiņu mājas dzīvokļiem, zvanot pie katrām durvīm un skaidrojot ieceri,» atminas Dace. «Vecāka gadagājuma cilvēki bija neapmierināti un neparakstīja, jo bērni taisot troksni. Es iebildu, ka arī bez rotaļu laukuma pagalmā ir bērni, kas rok no smiltīm ārā cigarešu izsmēķus un stiklus. Bet tie, kuriem ir bērni, izdzirdējuši par rotaļu laukumu, bija laimīgi.» 

Tagad, kad pagalms jau gatavs, viņa ir gandarīta, ka tā labiekārtošana notikusi Lielās talkas pagalmu atdzīvināšanas projektā. Tā īstenotāji sameklējuši pagalma īpašnieku, lai iegūtu viņa atļauju pagalma labiekārtošanai. Viņi arī sarīkoja studentu darbu konkursu pagalma atjaunošanai. Kad tika izvēlēts vislabākais – Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas – studentu piedāvājums, RD tika iegūtas visas nepieciešamās atļaujas tā īstenošanai. Turklāt Latvijas valsts meži ziedoja kokus, krūmus un mulču pagalma apzaļumošanai.

Pagājušā gada 27.aprīlī, kas bija Lielās talkas diena, Sergeja Eizenšteina ielā pulcējās ap simt apkārtējo namu iedzīvotāju, lai ierīkotu rotaļu laukumu. Tika salabotas salauztās šūpoles un papildinātas ar šūpolēm mazuļiem, nokrāsots karuselis, aizbērtas ap to bērnu iemītās bedres, ierīkota un ar smiltīm piebērta jauna smilšu kaste, iebetonēts basketbola grozs, aizvākts bīstamais slidkalniņš, atbrīvojot vietu tāfelei, stādīti koki un krūmi. Lietus lija, brīžiem pat aumaļām gāza, bet Dace ievēroja, ka vienus kaimiņus nomainīja otri, un pagalmā valdīja nepārtraukta rosība. 

Tagad par pašu rokām ierīkoto pagalmu apkārtējo namu iedzīvotāji mīļuprāt parūpējas. Dace pamanīja – kad šūpolēm atskrūvējās skrūve, kāds no bērnu tētiem tās salaboja. No iestādītajām tūjām un krūmiem pazuduši tikai pāris, pārējie zaļo. Un pensionāriem, kas bija dusmīgi par rotaļu laukuma ierīkošanu, bērnu čalas, izrādās, nemaz netraucē – viņiem soliņi ir kļuvuši par vietu, kur satikties un papļāpāt. 

Mazliet romantikas pašā Rīgas centrā

Lāčplēša un Dagdas ielas krustojumā atrodas pagājušā gadsimta sākumā klasicisma stilā celts piecstāvu nams, kura sienas klāj garāmbraucošo mašīnu sanestie putekļi. Pagalmu no visām četrām pusēm ieskauj auk-sti mūri, kas atgādina Aleksandra Čaka dzejoļa rindas: «Man dzīves vieta pašos centra mūros, kur dārzs – viens puķu pods uz ķebļa istabā un vāzē pērno viršu liela sauja.» Pagaidām te ziedu patiesi nav! Taču izdangātā asfalta un dažu neiznīdējamu nezāļu vietā ir skaists bruģis un soliņi ar puķu kastēm sānos. Pāvels un Laura sola – būs arī koki un ziedi, būs mazie pagalma svētki!

Pāris Lāčplēša ielā 114 apmetās 2011.gadā, kad no radiem mantojumā saņēma vairākus dzīvokļus. Nams un tā pagalms ir 19 dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, no kuriem daži šajā mājā dzīvo kopš padomju laikiem, daži iegādājušies dzīvokļus nesen. «Kad atbraucām, te viss izskatījās briesmīgi. Gan kāpņu telpa, gan pagalms,» stāsta Laura. «Pagalmā asfalts bija tā izdrupis, ka vietumis bija lielas bedres. Sētas durvis allaž bija vaļā, tādēļ te bija daudz klaiņojošo kaķu un narkomānu. Nama iedzīvotājiem pašiem bija bail iet cauri pagalmam.»

Pāvels un Laura jau drīz pēc pārcelšanās uz dzīvokli saprata, ka vēlas sakopt ne tikai savu mājokli, bet arī pagalmu. Tā kā tas ir tik mazs, ka grūti iebraukt un izbraukt vairāk par trim, četrām mašīnām, Čorniji ar pārējiem dzīvokļu īpašniekiem vienojās – Laura un Pāvels gādā par pagalmu, labiekārtojot to, bet neviens vairs nemēģina iebakstīt auto mazajā sētā. Uz ielas mašīnas var atstāt bez maksas.

Tā kā pagalms ir kopīpašums, gādājot par to, Laurai un Pāvelam savas ieceres jāsaskaņo tikai ar pārējo dzīvokļu īpašniekiem, nekādu birokrātisku šķēršļu tā atdzimšanai nav. Abi ar pagalma uzkopšanu aizrāvušies stāsta – kaimiņi viņus atbalsta, saucot par malačiem! Bet līdz šim visus labiekārtošanas darbus vadīja un finansēja tikai un vienīgi šie divi jaunie cilvēki. 

Vispirms viņi ierīkoja vārtus, padarot pagalmu nepieejamu bezpajumtniekiem un narkomāniem. Pēc tam viņi ar algotu strādnieku palīdzību izlauza izdrupušo asfaltu, atklājot, ka metra dziļumā zem tā ir daudz simtgadīgu un ļoti labu bruģakmeņu. Tā kā ar tiem vien nepietika, lai izklātu pagalmu, Čorniji nopirka ķieģeļus. «Iespējams, tas nav praktiski, jo ķieģeļi var salūzt un izdrupt. Bet šāds pagalma klājums piestāv sienām,» par padarīto priecājas Laura.

Viņi arī nopirkuši divus koka solus, pāri pagalmam tinas krāsaina elektrisko spuldzīšu virtene, kas tumsā dod ne tikai gaismu, bet arī mazliet silta mājīguma. Tā kā Laura un Pāvels ir stingri apņēmušies izdarīt šķietami neiespējamo un gandrīz vienmēr ēnā slīgstošo pagalmu apzaļumot, viņi bija pieteikuši savu pagalmu Latvijas Ainavu arhitektu biedrības projektam Pagalmu renesanse, kurā ainavu arhitekti sniedz bezmaksas konsultācijas pagalmu labiekārtošanai. Konsultācijas viņi saņēma, tomēr Laura un Pāvels nolēma apzaļumot pēc sava prāta – šovasar plānots salikt visapkārt ap nelielo pagalmu tūjas puķupodos, iestādīt ēnmīļus augus puķu kastēs pie soliņiem, ziediem atvēlēt vecu čuguna vannu. Viens no nama iedzīvotājiem piedāvājis pagalmā ierīkot smilšu kasti, lai bērniem ir vieta rotaļām. 

«Būtu jauki, ja kaimiņi varētu pasēdēt pagalmā un bērni te varētu justies droši. Vasarā gribētu sarīkot savus pagalma svētkus vai pat kaut ko līdzīgu Dagdas ielas svētkiem,» stāsta Laura, pārliecināta, ka viņai un Pāvelam izdosies iecerētais un pagalms kļūs par brīnišķīgu vietu, kur Lāčplēša ielas 114 iedzīvotājiem, nogurušiem no pilsētas trokšņiem un putekļiem, atpūsties. 

Strūklaka īres namu pagalmā

Jau tuvojoties Alauksta ielas 13 namam no Pērnavas ielas, ir acīmredzami, ka šis nams ir atšķirīgs – uz tā ugunsmūra ir milzīgs, skaists ielu mākslinieka Kiwie grafiti zīmējums Pelēkā varavīksne. Taču pagalmā gaida vēl lielāks pārsteigums – neliela strūklaka, kas šo pirms vairāk nekā simt gadiem strādniekiem celtās mājas ārtelpu padara par vietu, kur baudīt brīnišķīgu mieru.  

Alauksta 13 nams atrodas divās sešstāvu mājās, kurām pa vidu – pagalms. 2005.gadā šo māju gandrīz avārijas stāvoklī trekno gadu eiforijā nopirka Ilmārs Millers un trīs viņa paziņas. Taču, kad sākās krīze, par saviem un no ģimenēm aizlienētiem līdzekļiem māju renovēja tikai divi no viņiem – Ilmārs un Kārlis Gabrilovičs. Namīpašnieku bizness neesot nedz ātrs, nedz viegls, taču gandarījums par padarīto esot milzīgs. To novērtējuši arī sadarbības partneri, kas ļaujot viņiem turpināt citu īres namu rekonstrukciju Grīziņkalnā. Par Alauksta ielas 13 pagalma labiekārtošanu viņi vienojās pusdienojot – Ilmārs jautāja, vai nebūtu jauki, ja starp namiem būtu strūklaka, un Kārlis teica: «Lieliska ideja!»

Ka ideja tiešām bija laba, apliecina tas, ka dzīvokļu īrnieki labprāt iznāk ārā no saviem mitekļiem, lai apsēstos uz soliņa pretī strūklakai un izdzertu tasi kafijas. «Pirms tam pagalms bija rakts un asfaltēts vairākas reizes, līdzās bija grausts, kurā dzīvoja bezpajumtnieki, kurināja ugunskurus un cepa desas. Mājas pirmajā stāvā bija īsts, nelegāls alkohola tirdzniecības punkts jeb «točka», piektajā stāvā kaut kādas zālītes tirgotava – pēc aromāta un cilvēkiem, kas piestaigāja, bija skaidrs, kas tā par vietu. Kad nopirkām māju, viens pats vakaros turp negāju,» stāsta Ilmārs. 

Atjaunojot māju, Ilmārs un Kārlis nolēma sakārtot pagalmu, lai gan neviens no dzīvokļu īrniekiem viņiem to ne lūdza, ne prasīja. «Pagalms bija tik maziņš, ka tajā varēja iebraukt sešas mašīnas, un tad namu iedzīvotāji pa logu varēja skatīties tikai uz mašīnu jumtiem. Mēs vienojāmies ar blakus zemes gabala īpašnieku nojaukt tajā graustus un to vietā ierīkot autostāvvietu mūsu nama iedzīvotājiem. Tādējādi mūsu pagalms atbrīvojās, lai kļūtu par vietu atpūtai,» stāsta Ilmārs. 

Tā kā pagalmā ir daudz ēnas, apzaļumot to būtu grūti. Tādēļ viņi nelielo pagalmu izbruģēja, izmantojot Alauksta ielā un netālajā Vārnu ielā zem asfalta atrastos bruģakmeņus, kā arī nojaukto graustu ķieģeļus. Pagalmā tika atstātas divas tur jau gadiem ilgi kuplojošās liepas un atrasta vieta rododendram. Starp kokiem nolikts koka soliņš, bet tam tieši iepretim – strūklaka. «Ierīkojot strūklaku, jārēķinās, cik daudz tās apkārtnē ir lapu koku. Jo biežāk strūklakā sakrīt lapas, jo biežāk tā jākopj. Labi, ja īpašnieka vai nama apsaimniekotāja rīcībā ir santehniķis, kurš rūpējas par strūklaku, sūkni, filtriem, apgaismojumu,» secinājis Ilmārs. Pagalma pusē pie kāpņu telpas logiem izliktas puķu kastes, ir arī pāris puķu podu pagalmā, kur zied sezonas ziedi. «Sākumā bija doma izlikt puķu kastes ielas pusē pie īrnieku logiem, taču, pavērojot citus daudzdzīvokļu namus, secināju, ka ne visi savas puķes kopj vienādi labi. Līdz ar to nams neizskatās tik skaisti, kā sākotnēji iecerēts. Nolēmām, ka puķes novietosim pie kāpņu telpas logiem, lai varētu paši lemt, kādas puķes stādīt, kad tās nomainīt, cik bieži aplaistīt.»  

Sakoptā vide veiksmīgāk par jebkuru reklāmas kampaņu vai soda naudām mainījusi iedzīvotāju attieksmi pret to – nav vairs gružu kāpņu telpās, neviens nemet izsmēķus pagalmā. Lai gan pagalms no ielas nav redzams, Grīziņkalnā tas esot labi zināms – nākuši gan Vārnu ielas, gan citu namu īpašnieki konsultēties par to, kā atjaunot namu un pagalmu tā, lai tas nezaudētu šarmu. Ne reizi nav salauzti vārti, bojāta fasāde vai pagalms. Tikai šad tad vasaras dienās rajona bērni mēdz pārlīst pāri sētai, lai paplunčātos baseinā.

Siltina, lai nesabruktu

Posted on maijs 12, 2014 by - Nekustamo īpašumu tirgus

Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvam Bāka-2 ir izdevies Rīgas mēroga rekords – pilnībā renovēt trešdaļu apsaimniekoto māju. Kooperatīva vadītājs Sergejs Sidorko ir pārliecināts, ka tas ir vienīgais padomju daudzdzīvokļu namu saglabāšanas veids

Purvciemā, mazliet atstatus no tuvējās satiksmes artērijas Lielvārdes ielas, klusi paslēpies renovētu daudzdzīvokļu māju puduris. Ja ne ielai piegulošās apjomīgās Go Planet izklaides centra ēkas, daudzi noteikti to būtu ievērojuši – uz mikrorajona nobružātā padomju laiku apbūves fona tas izceļas ar savu gaišumu un sakoptību. 

«Tāpēc, ka tas ir kooperatīvs,» māju galvenais pārvaldnieks, kooperatīva Bāka-2 šefs Sergejs Sidorko šādi atbild uz jautājumu, kāpēc viņiem ir izdevies tas, ar ko Rīga faktiski netiek galā – nosiltināt un atjaunot savas daudzdzīvokļu mājas. No 27 kooperatīva apsaimniekotajām mājām pilnībā renovēta šogad būs trešdaļa. 

Vēl viena atbilde, ko Sidorko tieši nepasaka, ir saprātīga kooperatīva vadība, kas darīja to, kas būtu jādara ikvienam pārvaldniekam – par mājām rūpējas ik dienu un nepārtraukti. Arī tajās kooperatīva mājās, kas nav pilnībā renovētas, «visās bez izņēmuma», kā saka Sidorko, ir remontēti jumti, siltinātas gala sienas, atjaunoti karstā un aukstā ūdens stāvvadi un guļvadi. Divās no tām papildus modernizēta apkures sistēma ar iespēju regulēt un uzskaitīt siltuma patēriņu dzīvokļos.

Vieglāk pieņemt lēmumus

Bāka-2 ir vēsturiski kopš padomju laikiem saglabājies dzīvokļu kooperatīvs. 90.gadu otrajā pusē, izanalizējot māju izdevumu struktūru, tika konstatēts, ka to uzturēšanas vajadzībām aiziet tikai kādi 20% līdzekļu, pārējais – pakalpojumu sniedzējiem. «Mēs izstāstījām [iedzīvotājiem] problēmu, piedāvājām savu tehnisko risinājumu. Sākām ar to, ka uzstādījām karstā ūdens skaitītājus, modernizējām siltummezglus tā, lai var saprast, kāds ir reālais patēriņš, ne aprēķinātais, un ko darīt tālāk. Vispirms bija redzams, ka karstā ūdens [sistēma] ir sliktā stāvoklī un ļoti dārga pat tiem laikiem. Piedāvājām cilvēkiem četrus gadus maksāt pa trim santīmiem par kvadrātmetru speciāli ūdensvadu sistēmas atjaunošanai. Četros gados visām mājām simtprocentīgi nomainījām ūdensvadus,» stāsta Sidorko.

Otra lieta, ko Bāka-2 izdarījusi – 1999.gadā, paveroties pirmajai iespējai pilotprojektā no Hipotēku bankas saņemt kredītu, to uzreiz izmantojusi un divos gados visām mājām nosiltinājusi gala sienas. 

Kā norāda Sidorko, tolaik šādu lēmumu pieņemšanai kooperatīvos bijusi labvēlīga likumu bāze. Proti, māju pārvalde notikusi caur iedzīvotāju izvēlētiem pārstāvjiem – vienas kāpņu telpas dzīvokļu īpašnieki izraudzījušies savu pilnvaroto personu, kas lēma par nepieciešamajiem apsaimniekošanas darbiem. «Kādi četri cilvēki pārstāvēja visu māju. Uz 1800 [kooperatīva apsaimniekotajiem] dzīvokļiem mums bija kādi 90 pilnvarotie. Ar šādu nelielu cilvēku skaitu, kuriem bija savas mājas atbalsts, bija vieglāk strādāt,» raksturo Sidorko.

Pēc viņa vārdiem, pirmie māju uzlabošanas darbi devuši trīs labas lietas. Pirmkārt, uzticību – iedzīvotāji redzēja, ka viņu iemaksātā nauda tiešām aiziet konkrētajam mērķim. Otrkārt, viņi sajuta dzīves vides uzlabojumu – gala dzīvokļos kļuva siltāk, visi pastāvīgi saņēma karsto ūdeni, rēķini bija saprotami. Treškārt, cilvēki saprata, ka kredīts ir nevis kaut kas bīstams, bet rīks viņu vajadzību apmierināšanai.

Pirmās siltina bez atbalsta

Kad izmainīja likumus un noteica, ka lēmumi par mājas apsaimniekošanas darbiem jāpieņem dzīvokļu īpašnieku kopsapulcei, pārvalde kļuvusi smagāka. Tomēr Bāka-2 mājās pamats jau bija ielikts, un 2005. un 2006.gadā, kad valstī vēl nebija īpašu siltināšanas atbalsta programmu, Lielvārdes ielā par kredītlīdzekļiem tika renovētas trīs 12 stāvu mājas. Pilna renovācija nozīmē, ka šajos namos ir modernizēta apkures sistēma, nosiltinātas ārējās sienas, bēniņi un cokols, koptelpās nomainītas durvis un logi, sakārtoti vējtveri. «Tajā laikā šīs mājas siltināšanas cena bija 75 tūkstoši latu,» Sidorko norāda uz ēku, kurā ir arī kooperatīva pārvaldītāju biroja telpas. «Pagājušajā gadā tādas pašas mājas nosiltināšana maksāja aptuveni 150-180 tūkstošus latu. Tas nozīmē, ka ES [energoefektivitātes uzlabošanas atbalsta programma] kompensē tikai cenu paaugstinājumu.»

2009.gadā, kad šī programma sākās un daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem radās iespēja pusi siltināšanas izmaksu segt no ES fondiem, Bāka-2 savās mājās organizējusi «masveida kampaņu» – rīkojusi iedzīvotāju sapulces un aicinājusi lemt par renovāciju. Pieteikušās astoņas mājas, no kurām ES līdzfinansētie projekti īstenoti sešās. Divas mājas atkritušas. «Lielākā daļa cilvēku jo-projām ir par, bet daži aktīvisti, kas nezināmu iemeslu dēļ ir pret, to panākuši. Cik saprotu, viņi ir hiperaktīvi, staigā pie tantiņām un stāsta briesmas. Prātīgiem cilvēkiem tā bļaušana apnika, viņi stāv malā un gaida, kas notiks,» Rīgas daudzdzīvokļu namiem tipiska aina nav sveša arī Bāka-2 mājās. 

Renovācija būtu nepieciešama arī citās kooperatīva mājās, taču to iedzīvotāji nav spējuši vienoties. Sidorko uzskata, ka pašreizējā likumdošana, kas būtisku apsaimniekošanas lēmumu pieņemšanai prasa vismaz 51% dzīvokļu īpašnieku atbalstu, nenodrošina adekvātu apsaimniekošanu. Uz sapulcēm nāk maz cilvēku, un atnākušajiem katram ir sava interese. «Kā jūs domājat, kādi jautājumi būs aktuāli demokrātiskā sapulcē 12 stāvu ēkā? 12.stāvs bļaus, ka tek jumts, pārējiem tas vienalga. Pirmais stāvs bļaus, ka viņiem ir auksti tur, kur pagrabs, bet 10.stāvam viss būs labi. Kāds būs [sapulces] lēmums? Šodien apsaimniekotājiem jācīnās tieši ar šo situāciju.» Vienlaikus atšķirībā no autotransporta, kuram valsts noteikusi obligātus tehniskos kritērijus un ikgadēju apskati, dzīvojamajam fondam nav «stingru prasību, ka tam jābūt kārtībā», paralēles velk Sidorko.

Renovācija paglābs mājas

Kad lūdzu Sidorko aprakstīt iedzīvotāju ieguvumus pēc renovācijas, viņš tā vietā izvēlas «noraksturot to, kas būs bez renovācijas». Padomju laika masveida dzīvojamās mājas lielākoties celtas no 1968. līdz 1987.gadam ar paredzamo ekspluatācijas laiku 125 gadi, taču, lai tik ilgi kalpotu, tajās regulāri bija jāveic noteikti atjaunošanas darbi. «Piemēram, katru piekto gadu bez jebkādas demokrātijas bija paredzēta simtprocentīga šuvju hermetizācija. Katru trešo gadu jumta segumam jāatjauno saules aizsardzība, 20 gados jāmaina ūdensvadi. Tas bija visur rakstīts.» Realitātē tas nav darīts. Šuvju savlaicīga hermetizācija nav veikta, paneļi ir bojāti, un eksperti tehniskajos slēdzienos parasti atzīst, ka ārsienas jau ir nolietojušās par 55-65%. «Es uz siltināšanu galvenokārt skatos kā uz procesu, ar kuru mēs šīs ēkas konservējam. Tad tās ir pasargātas un ir iespēja, ka nokalpos 125 gadus, kas bija paredzēti,» saka Sidorko. 

Līdzīgi realitātei neatbilstošas ir apkures sistēmas. Sidorko kā piemēru min padomju laika «ribiņu» radiatorus, kuru normālai funkcionēšanai siltumnesēja temperatūrai jābūt ne mazākai par 60 grādiem. Pēc siltummezglu modernizācijas Latvijas apstākļos apkures sezonā pietiek ar 50 grādu siltumnesēja temperatūru, līdz ar to radiatori efektīvi nestrādā. Jo siltāk ārā, jo aukstāk dzīvoklī, un otrādi. Turklāt, ja vienā dzīvoklī ir saglabājušies šādi radiatori, otrā – nomainīti, veidojas «disbalanss», visos dzīvokļos nav iespējams nodrošināt samērojamu temperatūru. «Tie radiatori ir jānomaina,» saka Sidorko.

Lai arī renovācija dzīvokļu īpašniekiem nozīmē papildu izdevumus, Sidorko norāda, ka viņu izvēle faktiski ir skarba – vai nu atrast aptuveni 100 eiro uz kvadrātmetru un māju renovēt tagad, vai arī, ja to neizdarīs, pēc 10-15 gadiem viņiem vajadzēs meklēt jaunu mājokli, kas maksās 1000-1500 eiro kvadrātmetrā. «Turklāt jāņem vērā, ka šis process būs kā sprādziens. Mājas sacēla aptuveni desmit gados, tām kritiskais brīdis būs kādu 5-10 gadu laikā – kur nebūs veikti nepieciešamie saglabāšanas pasākumi, tās sabruks vienā laikā,» saka Sidorko.

Kooperatīva valdes priekšsēdētājs apgalvo, ka Bāka-2 mājās ikmēneša rēķini iedzīvotājiem pēc renovācijas nav būtiski auguši. «Mēs salīdzinājām mājas gada apgrozījumu pirms un pēc renovācijas. Sadārdzinājums sanāca aptuveni 4-5 lati uz dzīvokli mēnesī. Nedomāju, ka tas ir daudz. Turklāt tiem, kas agrāk dzīvoja 16-18 grādu temperatūrā, tagad dzīvokļos ir 20-22 grādi.»

Renovācijas izmaksas lielā mērā kompensē lētāka apkure. Rīgas Enerģētikas aģentūra ir salīdzinājusi siltuma patēriņu Bāka-2 apsaimniekotajā mājā Lielvārdes ielā 115, kurai pagājusī ziema bija pirmā, kad tā izjuta siltināšanas efektu. Salīdzinot 2013. un 2014.gada janvāri (abos mēnešos bija līdzīga āra gaisa temperatūra – mazliet zemāka par mīnus pieciem grādiem), siltumenerģijas patēriņš pēc renovācijas bijis par 36% mazāks. 

«Šajā ziemā bija ļoti silti, mēs gandrīz neieslēdzām apkuri – tikai tā, lai gaisu padzenā,» stāsta viena no šā nama iemītniecēm Valentīna Grahlovska un demonstrē uz radiatoriem uzstādītos siltuma skaitītājus un regulatorus, kas pašiem ļauj kontrolēt siltuma patēriņu. Par renovāciju viņa tagad maksā 28 eiro mēnesī (ko tātad nevar uzskatīt par tīru rēķina pieaugumu, jo samazinājusies maksa par siltumu). «Es esmu ļoti apmierināta. Mūsu māja pirms tam bija briesmīga – šajā rajonā to cēla pēdējo, no pārpalikumiem.» Citi mājā satiktie iedzīvotāji, kas kurn par celtnieku nevīžīgi izdarītajiem un vēl nepabeigtajiem darbiem, gan liecina, ka renovācija līdzi nes ne tikai patīkamu pieredzi, bet arī sarežģījumus un nepieciešamību uzstāt uz darbu kvalitāti.

Sidorko novērojis, ka pēc renovēšanas cilvēki parasti nelauza galvu, cik viņi ietaupījuši vai cik piemaksā. «Viņiem mainās domāšana – viņi redz, ka mājas ir skaistas, sakoptas, dzīvot kļūst ērtāk. Rēķinu izmaiņu viņi redz, bet nesāk nopietni apspriest jautājumu, cik ietaupījuši. Un vēl paradoksāla lieta – tie, kas bija pret, pēc renovācijas staigā un stāsta, cik labi, ka mēs pieņēmām tādu lēmumu.»

Renovācijas rezultāti Lielvārdes ielā 115, Rīgā


Dati: Rīgas Enerģētikas aģentūra

Izgājām brīvajos ūdeņos

Posted on maijs 12, 2014 by - Apsaimniekošana

Pašiem apsaimniekot savu māju ir lētāk un elastīgāk, ir pārliecināti Vangažu ielas 30 iedzīvotāji – vieni no nedaudzajiem Rīgā, kas daudzdzīvokļu namu apsaimnieko paši

Vangažu iela 30 ir parasts padomju laika daudzdzīvokļu nams. Tolaik tas skaitījās čehu specprojekts, 12 stāvi, ķieģeļu apdare – Juglā līdzīgu māju ir daudz. Taču apkārtnē šī ir vienīgā, kuru apsaimnieko paši nama iedzīvotāji. 

Doma apsaimniekošanu ņemt savās rokās pirms gadiem pieciem radās diviem mājas iedzīvotājiem – Jurijam Iļjinam un Aināram Baumanim. Viņi šajā mājā bija dzīvojuši kopš tās uzcelšanas 1973.gadā, te uzauguši, pagalmā kopā «kazakus razboiņikus» spēlējuši. Sākotnēji kaimiņi viņus «gandrīz piespiedu kārtā» ievēlēja mājas komitejā – jau agrāk pastāvējušā organizācijā, ko iedzīvotāji izlēma atjaunot, nebūdami mierā ar toreizējo pašvaldības apsaimniekotāju Juglas nami. «20 gadus mājā praktiski nekas netika darīts, stāvoklis tikai pasliktinājās,» raksturo Ainārs Baumanis. Sākumā mājas komiteja ar namu pārvaldnieku mēģinājusi vienoties par uzlabojumiem, bet «pretimnākšanas nebija». «Dzīvokļu īpašnieki sapulcēs sūdzējās, stāstīja, ka tas nepatīk un tas nepatīk. Mums arī nepatika – maksāt par to, ko netaisa,» stāsta Jurijs Iļjins. Tā abi nonākuši pie secinājuma, ka «sadarbība ar Juglas namiem šādā formā nesanāk un jāņem tas viss pašiem rokās». 

Jurijam ir savs kravu pārvadājumu bizness, Ainārs profesionālajā dzīvē «nodarbojas ar datoriem», par māju pārvaldīšanu abiem zināšanu nebija. Informāciju meklējuši internetā, konsultējušies Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijā, kuras vadītājs Vitolds Peipiņš «populārā valodā» izstāstījis, kā māju pārņemt un kas būtu labākā apsaimniekošanas forma. Nolēmuši veidot biedrību, kura tad pārņemtu pārvaldes un apsaimniekošanas tiesības no pašvaldības. Otrs variants bijis slēgt pilnvarojuma līgumu ar kādu personu par mājas pārvaldi un apsaimniekošanu, bet asociācija devusi padomu, ka biedrība būs efektīvāka.  

Vispirms dzīvokļu īpašniekiem bija jādod piekrišana mājas apsaimniekošanas formas maiņai, un abi aktīvisti ar veidlapu rokās apstaigāja visus dzīvokļus, aicinot uz kopsapulci šā jautājuma izlemšanai un vācot parakstus, ka visi par to ir informēti – kā likumā prasīts. Uz pirmo sapulci no 59 dzīvokļu īpašniekiem sanākuši ap 40, un gandrīz visi, izņemot vienu, kurš atturējās, aizklātā balsošanā atbalstīja mājas pārņemšanu. Likumā prasītais «jā» no vismaz 51% īpašnieku bija saņemts.

Nākamais solis bija biedrības Nams Vangažu 30 dibināšana. Kad arī tajā iestājās vairāk nekā puse dzīvokļu īpašnieku, tika rakstīts pieprasījums pašvaldībai nodot mājas pārvaldes tiesības biedrības rokās. Saņēmuši attiecīgu Nila Ušakova rīkojumu, 2010.gada 1.novembrī, kā formulē Ainārs, «izgājām brīvajos ūdeņos – sākām paši saimniekot».

Sākums smags

Jurijs un Ainārs, kas tika ievēlēti biedrības valdē, neliekuļo, ka pirmais gads bija smags. Māja tika pārņemta tieši apkures sezonas sākumā, ar visiem pakalpojumu sniedzējiem (Rīgas ūdeni, Rīgas siltumu, atkritumu apsaimniekotājiem, Latvenergo) bija jāslēdz līgumi, naudas jaunajiem apsaimniekotājiem nebija, bet rēķini par saņemtajiem pakalpojumiem apsaimniekotājam jāsedz, pirms par tiem samaksājuši iedzīvotāji. Par laimi, ar Rīgas siltumu izdevies vienoties, ka par siltumu norēķinās pa daļām. 

«Mums uzreiz vajadzēja grāmatvedi, rēķinus izrakstīt. Labi, ka bija pazīstams cilvēks, kas bija ar mieru palīdzēt,» atceras Jurijs. «Naktīs gulēt neļāva» arī mājas tehniskais stāvoklis – ūdensvadi bija avārijas stāvoklī, tie vairākkārt plīsa, izraisot lokāla mēroga plūdus. «Pirmo gadu dzīvojām kā uz pulvera mucas – ka tik kas nepārplīst,» raksturo Jurijs. 

Ar laiku no Juglas namiem izdevies atgūt nepilnu 5000 latu mājas uzkrājumu. «Kļuva vieglāk, jo izveidojās bufera kapitāls,» stāsta Ainārs. Apsaimniekošanas maksa mainīta netika (jaunajā naudā – 51 cents par kvadrātmetru). Lai arī to varēja samazināt, izlemts krāt naudu remontiem. No pirmo gadu uzkrājumiem mājā nomainīti avārijas stāvoklī esošie ūdensvadi, aizstikloti balkoni koplietošanas telpās, kas ļauj ekonomēt siltumu, izremontēts vestibils, kurš vēl pirms dažiem gadiem bijis tāds, ka ciemiņi «ar bailēm gāja iekšā». «Dzīvokļus nevarēja pārdot – ienākot kāpņu telpā, pircēji pat negāja tālāk dzīvokli skatīties,» saka Jurijs. Kopš mājas pārņemšanas veikta arī virkne citu sīku uzlabojumu. 

Tagad dzīvokļu īpašnieki ik mēnesi piemaksā 10 eiro, lai sakrātu naudu visu ūdens stāvvadu nomaiņai. No lielākiem darbiem plānā arī ūdens skaitītāju elektroniskā bezvadu nolasīšanas sistēma, lai izvairītos no pašreizējās situācijas, kad nesakrīt dzīvokļu un mājas kopējā skaitītāja mērījumi. 

Kā daudzām daudzdzīvokļu mājām, arī šai ir parādu problēma. Vecie parādi gan palikuši Juglas namos līdz ar iedzīvotāju saistībām pret to, tomēr nemaksātāji ir arī tagad. Pret diviem iesniegtas prasības tiesā, un vēl viena tiek gatavota. Tajā skaitā tiesvedība sākta pret pašvaldību, kurai mājā pieder dzīvoklis, ko tā izlēmusi neprivatizēt un paturēt sociāliem mērķiem. «Tas mums ir kā akmens kaklā,» nopūšas Jurijs. Par šo dzīvokli ne tikai vēsturiski iekrājies parāds, bet arī neizdodas ar pašvaldību noslēgt apsaimniekošanas līgumu. «Bijām aizbraukuši uz pašvaldību. Viņi pakasa pakausi – nē, tādu [līgumu] neslēgsim. Slēgsim pilnvarojuma līgumu, kas uzkrauj visas viņu īpašnieka problēmas uz mūsu pleciem. Mēs sakām – jūs tāds pats dzīvokļa īpašnieks kā visi pārējie. Viņi – pēc likuma jums it kā ir taisnība, bet mums nav prakses slēgt tādus līgumus,» atstāsta Ainārs.

Pats sev saimnieks

«Tu pats sev esi saimnieks,» šādi viņš formulē iedzīvotāju galveno ieguvumu no mājas apsaimniekošanas pārņemšanas. Paši kontrolē naudas plūsmas, līdzekļus iegulda tur, kur uzskata par vajadzīgu, nav jāuztraucas, ka «nauda aizies ne tur». 

Vangažu 30 apsaimniekotāji arī pārliecinājušies, ka darbus var izdarīt lētāk, nekā tas mēdza būt Juglas namos, un min vairākus kuriozus piemērus. Kāda durvju roktura nomaiņa Juglas namu tāmē bijusi ierakstīta kā astoņu stundu darbs, loga nomaiņa pie ieejas kaimiņu mājā izmaksājusi summu, par kādu «mēs visai mājai to varētu izdarīt».

Turklāt lēmumi par veicamajiem darbiem tiek pieņemti ātri, un atkal salīdzinājums tiek vilkts ar Juglas namiem. Kad savulaik namu pārvaldei prasījuši līdz apkures sezonas sākumam karstā ūdens vadiem pagrabā atjaunot siltumizolāciju, viņiem paskaidrots, ka tas nenotiks tik ātri, jo materiāls jāiegādājas iepirkuma procedūrā. «Ar Juglas namiem bija kā peldēt pa eļļu – tik biezi, grūti tas nāca. Tagad, ja mums caurulēm vajag izolāciju, apskatāmies, cik daudz un kādu, aizejam nopirkt, nosiltinām, viss kārtībā,» saka Ainārs. 

Biedrībai ir līgums ar firmu Latenergoprojekts, kas pilda avārijas dienesta funkcijas un apkalpo mājas siltummezglu, apkures sistēmu, elektrības, ūdensvadu un kanalizācijas sistēmu. Vienkāršākus darbus mēdz paveikt paši mājas iedzīvotāji, piemēram, smilšu kasti un šūpoles bērniem pagalmā sameistaroja pašu rokām. «Ja mēs protam, kāpēc neizdarīt,» komentē Jurijs.

Mājas iedzīvotāji algo grāmatvedi, sētnieku, apkopēju, atlīdzība tiek maksāta arī biedrības valdes priekšsēdētājam, kura pienākumus pilda Jurijs. Viņš lēš, ka mājas apsaimniekošanas jautājumi mēnesī paņem nepilnas divas nedēļas viņa laika. Kad Latvijas likumdevējs izlēma, ka par 3000 kvadrātmetriem lielāku dzīvojamo māju var apsaimniekot tikai pārvaldnieks ar sertifikātu, Jurijs pusgadu gāja uz kursiem un šo sertifikātu ieguva.

Smagākais – izskaidrot

Grūtāka par visām naudas un tehniskajām problēmām ir sadarbība ar mājas iedzīvotājiem, atzīst apsaimniekotāji. Sākot ar to, ka cilvēki nepārzina mājas tehniskas apsaimniekošanas lietas un nesaprot, kāpēc kaut kas jādara, un beidzot ar attieksmi. «Bija iegājies karot ar namu pārvaldi, izsist kaut ko. Tagad nav namu pārvaldes, bet vēlme ar kādu karot dažiem palikusi,» apraksta Ainārs. «Protams, arī kūtrums. No padomju laikiem iegājies, ka mans dzīvoklis ir mana pils līdz slieksnim. Cilvēkiem nav sapratnes, ka koplietošanas [telpas] arī ir tavs īpašums, lai arī konkrētu apgabalu nevar izdalīt.» Biedrībā aktīvi ir aptuveni 35 dzīvokļu īpašnieki, kas piedalās sapulcēs. Mājas pārvaldīšanas lietās faktiski nepiedalās tie īpašnieki, kas te nedzīvo un dzīvokļus izīrējuši. 

Tieši pasivitātes dēļ Rīgā dzīvokļu īpašnieki aptuveni divas trešdaļas daudzdzīvokļu namu pēc privatizācijas nav pārņēmuši savā valdījumā, kā to paredzēja privatizācijas likums. 

Vienmēr arī būs cilvēki, kuriem kaut kas nepatīk tāpat vien, secinājuši mājas pārvaldnieki. Vangažu 30 pārdzīvots kādas firmas mēģinājums viņus pārņemt, ko organizējis viens no dzīvokļu īpašniekiem. Laimīgā kārtā šoreiz palīdzējusi tā pati nezināšana – firmas pārstāvis uzaicināts nevis uz dzīvokļu īpašnieku kopsapulci, kas ir mājas augstākais lēmējorgāns, bet uz biedrības sapulci, kuru tās biedri izlēmuši noturēt slēgtu un tādējādi pārņemšanu novērsuši. 

Zinot, ko tas nozīmē – vai Jurijs un Ainārs vēlreiz piekristu organizēt iedzīvotājus, lai pārņemtu māju savā pārvaldē un apsaimniekošanā? «Varbūt sāktu uz citiem pamatiem, citādi. Kad mēs sākām, viss vairāk balstījās uz entuziasmu, tomēr te ir arī izdevumi. Visus biedrības veidošanas izdevumus sedzām no savas kabatas, vēl nezinot, vai tiešām izdosies,» atceras Ainārs. (Vēlāk no biedru naudām tie atmaksāti.) «Ja sāktu, būtu jānodarbojas tikai ar to apsaimniekošanu. Cilvēkam pilnībā sevi jāatdod šim darbam,» spriež Jurijs. Tādā gadījumā varētu apsaimniekot ne tikai savu, bet arī kaimiņu mājas (tādi piedāvājumi ir bijuši), ekonomējot uz mēroga rēķina.

Kārtība, kādā mājas tiek nodotas dzīvokļu īpašniekiem