Saskaņas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs un Rīgas saraksta līderis Jānis Urbanovičs sola: ja mēs neintegrēsim krievus, krievi var integrēt latviešus
Divdesmit gadi opozīcijā nav izsmēluši ne Jāņa Urbanoviča apņēmību nonākt varā, ne arī emocijas, runājot par iemesliem, kādēļ viņa politiskais spēks jo-projām ir tālu no šādas iespējas. Sārtiem, atbilstoši balss toņkārtai liesmojošiem vaigiem Urbanovičs intervijā «uzsprāgst», tad pierimst un skaidro – kāpēc Latvijai vajag saskaņu.
Kā jūs, esot Vienotās Krievijas sadarbības partneris, pašlaik vērtējat notikumus Ukrainā?
Jums vajadzētu iepazīties ar to protokolu, patiesībā tas ir konsultāciju līgums. Formalitāte, kas mums dod iespējas palīdzēt Latvijas uzņēmējiem Krievijas apkaimēs saglabāt savu tirgu. Un tas ir labi Latvijai. Mēs izmantojam šo iespēju palīdzēt arī Latvijas tranzītam – caur to, ka mēs kompensējam vispārējo Eiropas un Krievijas pretimstāvēšanu, mēģinām saglabāt iespēju lobēt Latvijas intereses. Saprotam, ka politiskie oponenti to izmanto pret mums, bet jautajums ir – vai mums ir iespēja palīdzēt Latvijas ļaudīm, strādājot valdībā? Mums tādas iespējas nav. Bet, ņemot vērā to, cik daudz Latvijas krieviski runājošie par mums balso, tas [līgums] ļauj mums justies sadzirdētiem. Turklāt mēs gandrīz no visām Krievijas partijām kādreiz esam saņēmuši tādus piedāvājumus – šī nav pirmā partija. Ja mēs būtu valdībā, tad skaidrs, ka šādiem starppartiju līgumiem jābūt vai nu apturētiem, vai arī visas iestrādes jānodod ierēdņiem, kas nodarbojas ar Latvijas ārlietām, un viņiem būtu izvēle tās izmantot vai neizmantot.
Jūs apturētu to līgumu?
Tas ir neizbēgami – ja esi valdībā, tad ir jāstrādā pēc Ārlietu ministrijas noteikumiem.
Tomēr kā jūs vērtējat notikumus Ukrainā?
Es ļoti slikti vērtēju un domāju, ka Latvijā daudziem būs kauns, ka viņi arī ir šo notikumu kaldinātāji. Ar to, ka mēs skaidri un gaiši pasakām, kurai konflikta pusei ir taisnība, būtībā šo konfliktu padarām karstāku.
Vai Krievijas darbības būtu apzīmējamas kā agresija?
Jums tas var patikt vai nepatikt, bet mēs nebūsim tādi kā citi politiķi – mēs būsim atturīgi apsūdzēt pat tad, kad visas pazīmes liecina par to. Tas ir mūsu politiskais kredo: nebūsim pirmie, kas bruks virsū Krievijai, Ukrainai, Baltkrievijai. Mēs varam piekrist Eiropas kopējai virzībai, balsot par to (ko esam arī darījuši, balsojām par mūsu aizsardzības spēju celšanu). Bet kāpēc mēs to nedarām [neuzbrūkam Krievijai]? Ne tāpēc, ka mums patiktu viss, kas notiek Krievijā vai ko Krievija dara starptautiskajā arēnā.
Mēs darām to Latvijas krievu dēļ, jo labi saprotam – tiklīdz ir kaut kas slikts par Krieviju, tas slikti atsaucas Latvijas krievu sirdī un prātā. Pašlaik vajadzētu cīnīties par Latvijas krievu prātiem, lai viņi ir šajā kopdarbā. Bet mums [Latvijā] ir aparteīda priekšstats, ka viņi dzīvo nodalīti – ne pēc teritorijas, ne mikrorajoniem, bet caur prātu mēs dzīvojam divkopienu valstī. Manā skatījumā būtu bīstami Latvijas krieviem stāstīt, cik Krievija ir slikta.
Nav runa par stāstiem, jautājums – kāds ir jūsu kā politiķa vērtējums Krievijas darbībām Ukrainā?
Nu, kāpēc jūs nedzirdat?! Mēs pieturamies pie principa būt atturīgiem ar savām kritiskajām piezīmēm. Neprasiet no manis, kā es vērtēju! Es tālāk šajā diskusijā neeju.
Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju Eiropā un to, ka faktiski jau ir sācies karš, kāda tagad būtu Latvijai visizdevīgākā koalīcija pēc vēlēšanām?
Ne Saskaņas dēļ, bet integrējamo Latvijas iedzīvotāju lielās masas dēļ būtu jāpanāk ja ne varavīksnes valdība, tad koalīcija ar kopdarba elementu. Bez mums [Saskaņas] pašreiz es neredzu citus, kas varētu veikt šo funkciju – saliedētas nācijas veidošanu. Ja kāds man saka – tev vajag saplēst Vienotās Krievijas līgumu, nožēlot valodas referendumu, izdarīt vēl kaut ko -, tas neko nedod. Lielais mērķis ir sabiedriskā saliedētība. To var izdarīt tikai tad, ja valdībā ir partija, kas uztur siltu šo integrācijas [tēmu] – ne vārdos, bet darbos un visas valdības diskursā, un bauda cerības un uzticību no integrējamajiem. Ja kāds ir labāks un to var izdarīt, tad jādara – es uzskatīšu, ka nebūšu velti politikā bijis, ja kāds to izdarīs labāk.
Kas ir jūsu potenciālie sadarbības partneri?
Es atbildēšu – tā absolūti nav mūsu problēma. [Esam gatavi sadarboties] ar katru, kurš demonstrēs sapratni, ka šis kopdarbs ir nepieciešams Latvijai. Ar to esam gatavi runāt par savām kvalitātēm, eventuālām izmaiņām retorikā, uzvedībā. Bet kamēr tāds nav nodemonstrēts, mēs viņu treniņos nepiedalāmies. Proti, izdariet to, izdariet to! Kas tu tāds esi, [lai to mums prasītu]?
Kuri politiskie spēki, jūsuprāt, saprot to, ko sakāt?
Neviens.
Arī Sudraba un Šlesers ne?
Viņi runā dažādas lietas. Sudraba ir viens cilvēks vienā partijā, bet es nezinu, kas viņai ir aiz ādas. Gribu domāt, ka viņa ir tāda, kāda mēģina izskatīties – godīga, naiva un, piedodiet, svēta. Varbūt. Es viņu nepazīstu – esmu tikai pāris reižu runājis.
[Šlesera sarakstā] ir daudz cilvēku, kurus pazīstu ļoti sen. Dažādi. Viņi var būt jebkādi. Lai viņi visi man piedod – man liekas, ka visas tās pārmaiņas, ko viņi mēģina piedāvāt, ir cīņa par vietu tajā labiešu koalīcijā, nevis pārmaiņas, par kurām runāju es.
Var jau būt, ka esmu vienīgais, kurš par to [sabiedrības saliedētību] uztraucas, un var jau būt, ka Latvija vēl ilgus gadus var dzīvot kā tagad… Es izvērtēšu situāciju pēc vēlēšanām. Šo etapu būšu nogājis, sakot savas patiesības. Ja manas patiesības nav vajadzīgas, dzīvojiet ar savām – es būšu brīvs izvēlēties, ko darīt tālāk.
Aiziesit no politikas?
Nē, kāpēc aiziet? Es politikā esmu ideoloģijas, uzskatu dēļ. Ar tiem arī palikšu. Es saku – tas ir slikti, ka es viens par to uztraucos. Domāju, ka viņiem [valdībai] vajadzētu uztraukties. Ja man saka – labi, mēs par to uztraucamies tāpat kā tu, bet mums nav patīkami ar tevi runāt, paej malā, mēs runāsim ar kādu citu no tavējiem -, esmu gatavs uz to. Saku – O.K., bet maniem vēlētājiem vajag, lai arī tu drusku mainītos, jo viņi atceras visu, ko par «tiem krieviem» esi runājis. Ja gribi būt viņu sadzirdēts, es varu būt tavs konsultants – pateikt, kas jāmaina, lai tu pie sevis dabūtu manus vēlētājus. Es gribu, lai visi krievi balsotu dažādi, nevis par vienu partiju, bet arī tev ir jāmainās.
Tomēr ir viens politiķis, ar kuru jums vairākos jautājumos saskan viedokļi – Aivars Lembergs.
Nu, un? Tā ir ilūzija, ka Lemberga kungs ir vienpersonisks zaļzemnieku vadonis. Es viņus pazīstu, arī ar Lembergu esmu runājis. Viņš ir ļoti stipra personība, ļoti gudrs. Ar politiku nodarbojas vairāk nekā jebkurš, kurš ir parlamentā vai valdībā. Pozitīvi slimīgi seko visam līdzi, ir ļoti atraktīvs savos izteikumos, bet viņam nav dominējoša loma zaļzemnieku mežā. Nav! Viņš ir spilgtākais, bet nav galvenais. Tāpēc, ja jautājat, vai mēs ar ZZS saistām savas cerības, tad ir jāsaprot, ko es domāju par ZZS. Manā skatījumā ZZS sevi gatavo mūžīga otrā plāna spēlētāja lomai. Ja kāds uzņemas integrācijas lomu, viņi var tam piekrist. Arī karojošais nacionālisms viņiem neradītu iekšēju problēmu, bet viņi nav tie, kas varētu uzņemties iniciatīvu. Viņi tam negatavojas.
Varbūt tomēr varat iezīmēt tos, ar kuriem varētu sadarboties?
Nē, es nevaru iezīmēt. Mēs demonstrējam izaugsmi, mēs neatkārtojam kļūdas. Mums nāk jauni cilvēki, odiozie paiet nost vai tiek pastumti. Sarūkošas ir tās mūsu spējas, jāatzīst, bet turpinām saglabāt elektorāta uzticību. Tas ir vienīgais, ko varam darīt. Viss pārējais – zīlēt, ar kuru mums būtu labi. Da vienalga! Mums ne ar vienu nebūs labi, ja Latvija būs tāda pati kā tagad. Un arī tiem, kas būs bez mums, nebūs no tā vieglāk. Šīs nepārmaiņas var novest pie vēl lielākas emigrācijas.
Īntervijā iezīmējas lielā sāpe par krieviem, bet…
(Pārtrauc.) Nē, man nav sāpe par viņiem. Man ir sāpe par Latviju. Redziet – ja neintegrēsim krievus, krievi var integrēt latviešus.
Kā?
Ja valsts varas mērogā nav integrācijas, tad tas notiek citādi. Pašreiz Latvijas ļaudis tiek dezintegrēti aizbraucot, tā ir viena dezintegrācija. Otra – [var izaugt] cita Saskaņa vai Nesaskaņa kā reakcija uz to, ka jūs [politiķi] tur atkal cīnāties par ķebļiem opozīcijā. Tas ir dzīvs organisms! Tam ir piekritēji ne tikai starp krieviem, un viņi integrēs latviešus savās dziesmugrāmatās.
Kas par to liecina?
Manas acis, ausis un citi maņu orgāni. Es taču redzu, kas pie mums partijā nāk. Pieplūdums pārsvarā ir latvieši. Mēs esam tādi kā varas skeptiķi viņu skatījumā. Viņi nāk – davaj, atriebsim sabojāto likteni.
Noliekam malā integrācijas jautājumus. Pieņemsim, ka Saskaņa būtu valdībā – kāda būtu Latvijas rīcība, piemēram, enerģētikas drošības stiprināšanā?
Ja noliekam nost integrāciju, tad nav nekādas jēgas runāt par citām drošībām. Ja sabiedrība ir iekšēji nedroša, tad tai valstij, sabiedrībai ir āmen! Pietiktu parādīties kādam ākstam un uzspridzinātu stāvokli Latvijā. Mēs te domājam – oj, mēs esam tik ziemeļnieciski, mums nekas nedraud. Uzspridzināt situāciju Latvijā, aiziet līdz ielu cīņām ir elementāri. Es par to esmu satraucies. Gribu, lai tas nenotiek! Vispirms saglabāsim māju drošu!
Kāpēc jums šķiet, ka…
(Pārtrauc.) Tāpēc, ka es ilgi dzīvoju. Daudzi domā, ka var apsaukāt krievus un viņu mīluļus, kurus viņi ievēlē par saviem cerību nesējiem – deputātiem, ignorēt viņus, pataisīt par tādiem, ar kuriem nav pat patīkami sasveicināties.
Kurš ir jūs apsaukājis?
Nu, tā tas Latvijas politikā ir vispārēji. Ieejiet internetā, paņemiet jebkuru stenogrammu, atradīsit. Latvijas krievs to arī dzird! Vēl vairāk – viņam to iepako un parāda [Krievijas mediji]. Viņam tas sāp, un viņš vīkšķa dūres. Daudziem latviešiem liekas, ka tas taču nekas – [pateikt], ka jūs par Putinu, nezināt, kas ir Latvijas prezidents, kādi stulbeņi! Saprotiet – mēs, latvieši, atļaujamies to, ko neatļautu citiem. Vajadzētu tomēr Bībeles gudrību ievērot – nedari otram to, ko negribi, lai viņš dara tev.
Atgriežoties pie jautājuma par Latvijas enerģētisko drošību – vai tā ir jāstiprina?
Protams! Tas ir kā āmen baznīcā. Kāpēc jūs, tāpat kā visi rinkēviči, mēģināt noticēt stāstam, ka mēs gribam sliktu Latvijai? Runājot arī par līgumu ar Vienoto Krieviju – mēs [strādājam], lai nevis viņi caur mums Latviju ietekmētu, bet lai mēs Latvijai no tās lielās govs kaut ko noslauktu.
Vai modelis, ka premjera kandidāts brauc uz Maskavu lūgties, būtu tas, ko jūs darītu valdības līmenī?
Nevis lūgties, viņš brauc runāt. Mēs esam tie, kuri var noorganizēt tādas sarunas. Ar ļoti daudziem tur neviens nerunās. Mums ir iespēja runāt, lai arī jums – jūs varat būt, kāda gribat karojoša nacionālistu plintniece, bet jūs gribat saņemt algu, gribat, lai žurnāls iznāk, lai Latvijas uzņēmēji attīstās. Mēs to gribam. Mēs neesam valdībā, bet mums ir liela autoritāte mūsu politiskā profila [dēļ]. Mēs varam ākstīties kā visi pārējie, nedomājot par Latvijas ļaužu labumu, vai arī izmantot to specifisko iespēju, kāda mums ir. Iespēja būt sadzirdētiem. Viņi ir gatavi ar mums runāt pat tagad, kad mūsu ārlietu ministrs un citi viedie labieši ir apsaukājuši viņu vadītāju.
Kā samazināt Latvijas atkarību no Krievijas energoresursiem?
Redziet, jūs piedāvājat apmēram tā – uzspridzināt gāzes atradnes. Es saku, ka visās krīzēs ir kā vecajā ķīniešu parunā: vieni saka – vajag slēpties pazemē, otri būvē vējdzirnavas. Tad taisām alternatīvās enerģijas piegādes, darām to! Bet nevajag muldēt par to gadu desmitiem. Mums to vajag neatkarīgi no tā, cik labas ir attiecības ar Krieviju. Tā ir ābeces patiesība – jābūt diversificētiem.
Budžets aizsardzībai jāpalielina?
Ja parakstījām [NATO līgumu], tad no pirmās dienas tie 2% [no IKP aizsardzībai] bija jānodrošina. Kad to esam realizējuši, es teiktu par otro lietu – ko ar šo summu darām. Mēs to esam lielā mērā izniekojuši, ļoti neracionāli izmantojuši savu aizsardzības budžetu.
Kā būtu racionāli?
Esam pirkuši sešpirkstu cimdus, iznīcinājuši kuterus. Pērkam bruņutransportierus, kuri paši nav spējīgi iedarbināties, kurus vajag stumt. Tas ir neracionāli. Racionāli – saprotot mūsu bruņoto spēku lielumu, jaunu mobilu vienību superapbruņošana, trenēšana. Varbūt mums vajadzētu arī pacīnīties, lai šeit būtu liela reģionālā slimnīca – [NATO militārais] hospitālis, kur ievainotie no tālākiem karstajiem punktiem ārstētos. Tas mūsu medicīnu celtu uz augšu. Vajadzētu meklēt [arī citas iespējas] – kaut vai Latvijas meži vai kāds uzņēmums ražotu sērkociņus paciņām, kas ir katra [karavīra] aprīkojumā. Varbūt mūsu Grindex vai citi varētu ražot kādus plāksterus – lai caur mūsu dzirnavām ietu tā naudiņa. Bet sākumā jāspēj nodemonstrēt – parakstīju līgumu, pildu!
Vēl par bruņotajiem spēkiem – es kā pusaudža tēvs aicinu pie kaut kādas formas [jauniešu mācībām atgriezties]. Nesaku, ka noteikti jāveido obligātais iesaukums, bet kaut vai uz vienu vasaru, uz pāris mēnešiem, kaut vai zemessargos, bet vispārēju [apmācību vajag]. Tas ir svarīgi – nevis pieradināt pie ieročiem, bet vīriešu audzināšanai. Es redzu šo vispārējo kompjūteru atkarību. Kā pusaudža tēvs es gribētu, lai viņš ar vienaudžiem vasaru nodzīvotu nometnē, varbūt pat gadu. Bet visiem! Starp citu, arī integrācijai tas līdzētu. Tā ir tāda vīrišķības skola. Mums vajadzētu sev audzināt dzimtenes, ģimenes aizstāvjus.
Skatoties uz Saskaņu pēdējos gados, vispretrunīgāk vērtētais lēmums bija Ušakova paraksts par otru valsts valodu. No šodienas skatpunkta, vai Saskaņa rīkotos citādi?
Tas ir neizdzēšams fakts, epizode, kas ar mums būs mūžīgi. Oponentiem vienmēr ir iespēja to atgādināt, un tas mūsu tālākai politiskajai darbībai ir traucējošs faktors. Es varu tikai atgādināt – mēs bijām pilni emociju ne tikai tāpēc, ka bijām atgrūsti no strādāšanas kopā [valdībā], bet vispirms par [veidu], kā tas notika. Tas sāpīgi atsaucās uz mūsu vēlētājiem – tas bija šokējošs, monolīts rūgtums. Solvita Āboltiņa izteicās, ka Latvijas krieviem pārstāvniecība varā ir iespējama tikai Krievijā. To sadzirdēja, un pret šādām cūcībām bija nepieciešams reaģēt. Jā, mēs esam dzīvi cilvēki, ir bijuši brīži, kad mums emocijas iet pāri malām. Bet, ja esam [citu acīs tikai] savu kļūdu mantinieki un tāpēc ar mums nav jēgas pat mēģināt atrast kopsaucēju, tad… varat arī neiet uz vēlēšanām. Būs tā, kā tagad – būs nekā.
Ko darītu Saskaņas iespējamie ministri?
Andrejs Elksniņš, iekšlietas
Papildu finansējuma piesaiste policistu, robežsargu algām. Nacionālās drošības akadēmijas izveide. Specdienestu reforma, centralizējot to funkcijas un iestādes.
Andrejs Klementjevs, labklājība
Veiktu reālu pensiju indeksāciju, paaugstinātu pensiju neapliekamo minimumu līdz 320 eiro mēnesī, atceltu 2012.gadā ieviesto ierobežojumu saņemt pensiju piemaksu par darba stāžu līdz 1996.gadam.
Sergejs Dolgopolovs, pašvaldību lietas
Sekmētu pašvaldību pieeju Eiropas fondu līdzekļiem, izstrādātu jaunu Pašvaldību likumu. Ministrijai nav jātraucē pašvaldībām strādāt.
Ņikita Ņikiforovs, izglītība
Nodrošinātu ikgadēju finansējuma pieaugumu valsts budžetā izglītības un zinātnes nozarei par 10%. Ieviestu pedagogu samaksas modeli, balstoties uz 40 darba stundām nedēļā ar 21 kontaktstundu.
Sergejs Potapkins, ekonomika
Banku Citadele atstātu nacionālā kapitāla kontrolē, valsts uzņēmumiem izpērkot tās akcijas par savām dividendēm. Izveidotu Inovāciju fondu, Energoefektivitātes fondu, Zemes iegādes fondu, kā arī Demogrāfijas un reemigrācijas fondu kā valsts atbalsta instrumentus.
Valērijs Agešins, tieslietas
Veicinātu godīgu konkurenci un pašregulāciju brīvo juridisko profesiju pārstāvju vidū. Sekmētu juridiskās izglītības attīstību un profesionālo standartu celšanu, tiesnešu un prokuroru kvalifikācijas paaugstināšanu ekonomiskajos jautājumos.
Ivars Zariņš, satiksme
Atjaunotu Valsts autoceļu fondu, nodrošinātu jaunu pasažieru vilcienu iepirkumu uz izdevīgākiem nosacījumiem nekā Igaunijā. Nodrošinātu, lai Latvija kļūst par visizdevīgāko tranzīta koridoru starp Austrumiem un Rietumiem, paralēli paaugstinot tranzīta pievienoto vērtību, konteinerkravu piesaisti.
