Satuvinājies ar latviešu meiteni, Hoseins Fuladamoli nolēma mācības pabeigt Banku augstskolā Rīgā. Foto — Ģirts Ozoliņš, Alise Šulca, Picture Agency
Viņi tikšanās vietai izvēlējušies trokšņainu centra restorānu, it kā gribētu pazust burzmā. Taču tas ir tikai mans priekšstats. Īstam irānim, visticamāk, Rīgas atmosfēra liksies rāma, ielas — pustukšas. Septiņu miljonu pilsētā Teherānā dzīvība valda 24 stundas diennaktī.
«Hoseins Fuladamoli. Nedaudz sarežģīti, bet vari mani saukt vienkārši par Amoli,» uzreiz angļu valodā ierosina vecākais no puišiem. «Darjušs Šeikhans,» priekšā stādās otrs. Lai es labāk saprastu, izrunā pa burtiem. «Sens valdnieka vārds no Persijas impērijas laikiem, esmu līdzīgu dzirdējis Grieķijā, Polijā, Lietuvā.»
Ieradušies Latvijā gandrīz vienlaicīgi, pirms pāris gadiem, Hoseins un Darjušs iepazinās tikai šeit. Nejauši, kādā no Rīgas nedaudzajiem cigāru bāriem. «Viņš dzirdēja, ka runāju persiešu valodā, prasīja: «Vai esi persietis?»» atceras Hoseins. «Izrādījās, ka mūsu mātes nāk no viena apvidus Irānas ziemeļos, tur cilvēki ir ar samērā gaišu ādas krāsu. Daudzi nezina, ka Irānas iedzīvotāji ir dažādu etnisko grupu maisījums. Lielākā daļa runā persiešu valodā jeb farsi, bet daļai ir savi dialekti. No reliģijām pazīstams ne tikai islāms, bet arī kristietība un jūdaisms.»
