Anda Ozoliņa: «Brīvdienu mājā jābūt terasēm uz visām debespusēm, lai varētu izbaudīt katru vasaras mirkli.» Foto — Madara Gritāne
Interjera dizaineres un arhitektes Andas Ozoliņas brīvdienu māja Tūjā ir sajūtu osta — tie, kas tajā pietauvojušies, vairs nevēlas doties prom
Kad agrā pirmspusdienā ar kafijas krūzēm rokās izejam uz saules pielietās terases, uz galda jau gaida smaržīgas, apaļas kanēļmaizītes un melleņu bļoda. Mājas saimniece Anda Ozoliņa aicina cienāties — vēl pirms pāris stundām vietējā Tūjas veikala smalkmaizītes bijušas karstas, pavisam svaigi ceptas.
Ir pilnīgs miers, mūsu sarunā ik pa laikam iejaucas tikai kāds aizgulējies gailis ar dziesmu tālumā. Ziedu vietā uz galda stikla traukos izkārtotas smilgas. Tieši tās pirms desmit gadiem Andu šajā vietā uzrunājušas un lielā mērā noteikušas pašas projektētās brīvdienu mājas veidolu. «Tā pļava ar savu brūno sirmumu... Gribēju māju tajā iesēdināt. Lai tā nelec laukā, bet smuki ieaug smilgās,» stāsta Anda, mazliet vīlusies, ka šis skats mums iet secen, jo vienreiz gadā divmetrīgās zāles nopļauj, un nu tas noticis tieši pirms nedēļas. «Jūs nokavējāt!» viņa smaida. Mājas būvniecība aizņēmusi tikai kādus piecus mēnešus. «Ātri,» atzīst Anda, «redzot, kā cilvēki mokās ar būvniecību, mums viss gāja vienā dziesmā. Bet esmu pamanījusi arī to, ka nozīme ir attieksmei, ar kādu ej pie celtniekiem. Ja ej ar «viss ir slikti», tad visu laiku arī kaut kas ķeras un nesanāk.»
