
Silvija Plāta
Paskrējis jau gads, kopš trīs dzejoļi katrā Domuzīmes numurā pašķir lasītājam ceļu tālāk laikā, par kuru vēl nesen vaicājām — kāda būs dzīve pēc valsts gadsimta jubilejas, vai mums neaptrūksies spozmes, īstu dāvanu, skaistuma? Ja atrodam brīžus dzejas lasīšanai, ja atrodam stundas, lai nodarbotos ar šķietami neiespējamo atdzejas darbu, tad neaptrūksies visa nosauktā, un, cerams, latviešu valodā turpinās ieskanēties dažādi vērtīgi citzemju autoru darbi, savienojot gadu desmitus un simtus.
Ingmāra Balode
Silvija Plāta (Sylvia Plath, 1932—1963) uzskatāma par vienu no slavenākajām amerikāņu dzejniecēm 20. gadsimta pēckara periodā. Dzimusi Bostonā, studējusi Kembridžas Universitātē, dzīvojusi ASV un Anglijā. 1982. gadā — 19 gadus pēc Plātas nāves — dzejniecei piešķirta Pulicera prēmija. Tā kā Plātas īsā dzīve lasītājus aizrāvusi tikpat, cik viņas spožie darbi, par autores traģisko likteni — cīņu ar depresiju, pašnāvību, elektrokonvulsīvo terapiju, izjukušajām attiecībām ar dzejnieku un tulkotāju Tedu Hjūzu (Ted Hughes) — sarakstīts milzumliels apjoms literatūras. Plātu dēvē par t. s. grēksūdzes dzejas meistari, tādēļ pētnieki regulāri viņas rindas saistījuši ar konkrētiem biogrāfijas momentiem. Viņa nesaudzīgi rakstījusi par attiecībām ar vecākiem, kopdzīvi ar vīru, paštēlu un garīgo izmisumu.