Krišjānis Zeļģis
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 4
xxx
ražas gadi ieskrāpēti gultas kastē
iztrūkst divu nepāra gadu kad agri sniga
to var atcerēties tikai vecākie no vidējiem bērniem
tāpēc klusēju
lasu un klusēju
tad atkārtoju tēvreizi
xxx
ierasti maigās un siltās koku ēnas
krēslas drošībā
trin trauslus duramos
gatavojas uzņemt
svaigus trūdus
zīle dīgstot iesprāgusi
kā teikdama
plaisas ir dzīvība
xxx
aiz rūpīgi mūrētas
sarkanas ķieģeļu sētas
aizgūtnēm rej suns
viņa nemiers aug strauji
kā nātres kas sajutušas lietu
tā balss dzeļ asi
bet patiesas briesmas man nedraud
patiesas briesmas
nemaz negribas ietvert vārdos
piespiežot vaigu pie aukstā mūra
caur žokli un iekšējo ausi
var just māju siltumu
aizslēgtu māju siltumu
pilsētā katru dienu pazūd simtiem lietu
