Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 5
*
nārai kuģniecības muzeja vitrīnā
dienas paiet gaidot
skatiens tāls un stiklains
krūteža mirdz lakā
viņa veras uz kuģiem
ieslodzītiem pudelēs
gliemežvākiem
tīkliem
viņa cītīgi vēro gleznu
uz pretējās sienas
nu jau
rāmā pieņemšanā
caur dūņām
atceras mājas
viļņu šalkas
kā sen zaudēta
mīļotā smieklus
ik dienu nāk jūrnieks
un vada ekskursiju
darba dienās četros
sestdienās
divpadsmitos un četros
viņa šalkas
piepilda telpu
viena viņa jūtas
tikai svētdienās
un visos svētkos
draudzenes
franču maiznīcā
saskrieties pelēkā rītā
uz neveiklām brokastīm
kurās smīkņāt par
boifrendiem
smīkņāt par laika neesamību
kas kļūst arvien neesošāks
par to kā uz eksotiskām vietām
jādodas obligāti
kamēr vēl jaunas
bet sākumā bakalaurs
un sākumā tiesības
pie reizes varbūt jāatsakās
no glutēna
un jāsāk iet uz sporta zāli
par to ka vīrieši ir muļķi
bet mēs neatpaliekam
tas ir tik ironiski
piemēram cik izmisīgi
var raudāt
meitene kad ir piekususi
vai kad puisis vienu reizi
negrib seksu
