«Cenšos izlabot un rediģēju ne vien grāmatu, bet arī autoru. Atvērt dzejnieku ir māksla,» saka Jānis Rokpelnis, dzejnieks un jauno literātu pedagogs. Agneses Krivades nežēlastībā kritušā dzejoļa redaktors uzsver: pareizā kontekstā lietotiem lamuvārdiem ir vieta literatūrā
Es dzimpenes nesvinu, – Jānis Rokpelnis telefona klausulē izgaršo slengu. Apstiprinot to, interviju Coffee Inn Vecrīgā nozīmē tieši savas 70.jubilejas dienas vidū, 2.oktobrī. Saruna ir mazliet nervoza – dzejnieks slikti gulējis un agri cēlies, tomēr jau paspējis nofilmēties arī Latvijas televīzijas sižetam. Kafejnīcā, kura, kā noprotu, ir viņa iecienītā tikšanās vieta, pirms manis konsultējis jaunu, skaistu dzejnieci. Esot pat mēģinājis atrunāt no ērkšķainā ceļa. «Kas viņa būs? Mauka vai vecmeita. Bet kas tad dzīvē ir galvenais? Ģimene ir galvenais,» literāts, kura īgnā vientuļnieka poza maskē jūtīgu dvēseli un urķīgu, paradoksālu prātu, runā it kā pats ar sevi.
Nākamajā dienā Ikšķiles kultūras namā paredzēta viņa godināšana un jaunās grāmatas Post Factum atvēršana. Par honorāru iegādātas sen vajadzīgās brilles. Jubilārs tās noņem, lai mazā pogu telefona lodziņā saskatītu, vai atbildēt uz kārtējo zvanu. Izskatās, ka labprāt zustu kokos, nevis domātu, kur svinībām iepirkt vīnu, ko viņš pats jau daudzus gadus nelieto, vai kā uz Ikšķili nogādāt vienu otru lūgto viesi.
Prieku dzimšanas dienas rītā sagādājis pastkastītē atrasts apsveikums. «Pateicos par radošo ieguldījumu Latvijas literatūrā. Jūsu dzeju un publicistiku raksturo novatorisms, mazliet humora pilns un ironisks pasaules skatījums, ļaujot nekļūdīgi atpazīt jūsu atšķirīgo un neatkārtojamo rokrakstu. Dzejnieka gaitās jūs ir pavadījusi ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu lasītāju atzinība un mīlestība, kas ir augstākais novērtējums jūsu paveiktajam.» Apakšā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa paraksts. «Man nekad neviens no kungiem nav rakstījis tādu! Tā ir īpaša,» Rokpelnis nogludina aploksni un ieliek plecu somā.
Pats vēl ar roku rakstāt vēstules?
Dzejas rakstu ar roku, idejas arī. Vispār es rakstu guļus. Tāpat kā Rainis un Puškins.
Mans Dell dators ir smags, praktiski stacionārs. Visādu veidu prozaiskus tekstus, arī prozu es rakstu ar datoru. Tagad strādāju pie liela romāna Muzejs. 70.gadu sākumā biju zinātniskais līdzstrādnieks mākslas muzejā Valdemāra ielā. Romāna darbība norisinās tajos laikos, kad es tur strādāju, un mūsdienās arī.
Galvenie personāži ir sacerēti, bet tur ir Pauļuki un tamlīdzīgi cilvēki, kurus vēl paguvu sastapt. Ir kāda Konrāda Ubāna frāze, gleznotājs Melbārdis, kurš bija Purvīša skolnieks, kaut ko stāsta par Purvīti. Interesanta informācija! Kultūrvēsturiska, kuru neviens vairs nepierakstīs. Lūk, tā.
Kāpēc neķērāties pie dokumentāla darba?
Negribas. Memuārus es nekad nerakstītu. Atmiņas īpatnība, ko atklāju jau 20 gadu vecumā – es, kā to dara visi cilvēki, nekad spontāni nekavējos atmiņās. Man nav tā, ka vecumdienās bērnības iespaidi kļūst spilgti, kaut gan vakardienu var knapi atcerēties. Neatceros bērnību, it neko. Man tur ir kaut kas nobloķēts. Varbūt tāpēc, ka es daudz slimoju – tā ir bijusi dabiska bioloģiska blokāde?
Memuāri, starp citu, ir melīgs un neobjektīvs žanrs. Būsit ievērojusi – memuāru autors parasti ir tas gudrākais un nevainojamākais cilvēks, kurš spriež vispareizāk, kuram faktiski nav trūkumu. Pat izcilāki, apdāvinātāki cilvēki apkārt viņam ir muļķi un nelieši. Vienīgi dienasgrāmatas ir interesanti lasīt, tur dažkārt kaut kas patiess pasprūk. Raiņa dienasgrāmatu, piemēram. Es gan arī dienasgrāmatas nekad neesmu rakstījis. Par slinku! Rakstu īsus dzejoļus, tādi man ir patikuši kopš sākta gala.
Politika un sociālā psiholoģija mani vienmēr ir interesējusi. Ļeņingradas Universitātē pāris kursus nostudēju psiholoģiju, bet tā bija pārāk medicīniska, tāpēc pārgāju uz filozofiju. Man ir filozofa izglītība, bet psiholoģija interesē pat vairāk.
Pieminējāt Raiņa dienasgrāmatas. Vai viņam piemita ironija un humora izjūta? Ko viņš pats būtu teicis par to, ka viņa piemineklim Esplanādē kāds uzmauc galvā spaini?
Pašironijas viņam laikam nebija. Viņš bija satīriķis, nevis humorists. Šogad Dzejas dienās esmu bijis deviņās Latvijas pilsētās. Vienā vietā, kur lasīju lekciju par Raini un Aspaziju, stāvēja pat trīs apzeltīti spaiņi. Viss bija veiksmīgi, cilvēki apguva projektiem atvēlētos līdzekļus. Daudzi – bez iekšējas nepieciešamības. Varbūt to, kas uzmauca Rainim galvā spaini, nokaitināja, ka viņam nav ticis kāds projekts? Latvijā līķus mīl, dzīvus cilvēkus nemīl. Ko tur var darīt! 18.gadsimtā bija populārs tāds žanrs «līķu runas». Tās bija bēru, izvadīšanas runas. Lūk, šis žanrs mums tagad te iet pilnā sparā.
Man liekas, Raini vajag popularizēt ārzemēs, izdot nelielas dzejoļu grāmatiņas. Esmu miljons reižu teicis rainologiem, lai viņi Kastaņolā, Lugāno izdod grāmatiņu. Jo tur par Raini ir priekšstats kā par kādu 19.gadsimta trešās šķiras tautiņas desmitās šķiras revolucionāru starp vietējiem lielajiem dzejniekiem. Kāpēc to neviens nedara, es nezinu. Tas nemaksā dārgi. Tur vajadzēja ieguldīt naudu, nevis kaut kādās atrakcijās.
Jūs gan esat viens no retajiem dzejniekiem un rakstniekiem, kam, dzīvam esot,uz jubileju būs konference – 22.oktobrī Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā.
Jā, tā ir īpaša Dieva dāvana – konference par dzīvu cilvēku. Iemesls ir vienkāršs.Māra Čaklā atraitne Ieva atrada privātsponsoru, neiesniedza nekādus projektus Valsts Kultūrkapitāla fondā. Anda Kubuliņa ir brīnišķīga organizatore un mīl mani kā dzejnieku, viņa organizē šo konferenci. Galvenais ir sarunāt lektorus, referentus.
Es piedalījos iepriekšējā Andas Kubuliņas organizētajā konferencē par Annu Dagdu, uzrakstīju referātu par ticības motīviem viņas dzejā. Tas man prasīja ilgu laiku, un tur tiešām vajadzīga liela uzstājība, lai katru lektoru pierunātu.
Mums ir maz labu organizatoru, kaut gan Rīgā ir viss kas: Literatūras institūts, Humanitāro zinātņu fakultāte, Rakstnieku savienība, Kultūras ministrija! Daudz dažādu organizāciju, kur cilvēkiem maksā algas.
Pagājušogad nenotika zinātniska konference, vispār nenotika oficiāls 70 gadu jubilejas pasākums vienīgajam dzīvajam literatūras kanonā ietvertajam latviešu dzejniekam, ģeniālajam Uldim Bērziņam. Ja mūsu kultūrpolitika pret lielākajām izcilībām balstīsies tikai uz privātpersonu iniciatīvas…!
Putna tēls Jāņa Rokpeļņa dzejā… Reminiscences uz Platonu Jāņa Rokpeļņa dzejā – interesantas tēmas. Un viena no lektorēm Iveta Ratinīka rakstot par jums disertāciju? Viņa ir tā latviešu valodas skolotāja, kas deva vidusskolēniem analizēt skandalozo Agneses Krivades dzejoli, bet jūs esat Krivades krājuma redaktors, kurā dzejolis bija iekļauts.
Tā ir nejaušība. Nevar teikt, ka tas ir īpaši spēcīgs dzejolis, turklāt, tas jau ir domāts tāds… Visi šie «dzīves pabērni», kas sēž bankās, savos veikalos un tamlīdzīgi un runā m** un b***. Nedomājiet, ka es pats tādus vārdus lietoju – varbūt vienreiz pa gadu.
Kāpēc tas tā aizkaitināja Rīgas mēru?
Doma ir vienkārša. Krievijā ieviesa нравственность likumu, ar kura palīdzību var aizliegt gandrīz vai visu. Latviski šis vārds nozīmē «tikumība», kas arī ir pilnīgi neskaidrs jēdziens. Ne velti to piedāvāja Saskaņas deputāte, un tikpat nekvalificēti latviešu deputāti to pieņēma, paši nezinot, ko dara. Rezultātā arī Latvijā tagad varēs piekasīties visam. Tikumīgs cilvēks vispār ir netikumīgs. Viņam ir defekācijas, rekur – uz ateju viņš iet (Rokpelnis norāda uz kafejnīcas apmeklētāju, kas iznāk no tualetes), netikumīgas, netiklas darbības veic: bērnu radīšanu un tamlīdzīgas neģēlības.
Pirms es ielēdzu diktofonu, citējāt lamuvārdus Puškina dzejā, dzejoli Телега жизни (Dzīves rati).
Puškinam ir pornogrāfiska poēma. Ļermontovam, Turgeņevam tāpat. Jau 30.gadu sākumā izcilais krievu literatūrzinātnieks Boriss Eihenbaums uzrakstīja rakstu par pornogrāfiju un necenzēto dzejā: «Ja necenzēti vārdi tiek vienkārši lietoti kā sinonīmi, tad tā ir pornogrāfija. Turpretī, ja šādi vārdi tiek lietoti, lai panāktu estētisku efektu, tie ir mākslinieciski attaisnoti. Tur viņš citē Телега жизни. Puškina kopotajos rakstos šā vārda priekšā lika daudzpunkti. Nerunājot par to, ka Puškinam b*** arī parastā lirikā iebāzts.
Būdams grāmatu redaktors, ņemat vērā Eihenbauma apsvērumus?
Kā citādi! Literātam ir nepieciešamas zināšanas un arī intuīcija. Var just, kur lamuvārdi tiek lietoti pašmērķīgi, ar baudu tīksminoties par kādām netīrām lietām. Neķītrām lietām.
Sterilitāte var nogalināt literatūru?
Nevienam tā nav vajadzīga. Tas atkarīgs no tā, kāda ir žanra prasība. Es visu mūžu esmu izticis bez necenzētas leksikas. Bieži ar to pārāk aizraujas. Labam skolotājam jāsaprot, kas tas ir par kontekstu. Ja raksta par deklasētiem ļaudīm, nomaļu cilvēkiem, tas b*** reizēm ir vietā.
Jūsu dzeja arī ir tikusi cenzēta, vai ne?
Es dzīves lielāko daļu nodzīvoju padomju laikos! Par manu pirmo dzejoļu krājumu un par Valda Artava satīrisko dzejoļu krājumu izdevniecības Liesma direktors dabūja stingro rājienu. Tas krājums bija nepadomisks. Nepadomju literatūra visvairāk kaitināja ceku, jo viņi nekam nevarēja pieķerties. Cilvēki vienkārši atsakās domāt «pareizajās» kategorijās! Domā normālās pasaules literatūras, filozofijas kategorijās, nevis boļševistiskajās vai antiboļševistiskajās. Tāds bija Knuts Skujenieks, kad viņš iznāca no lēģera. Viņš un Uldis Bērziņš bija mani tuvākie draugi un domubiedri. Skujenieks septiņos gados izgāja cauri politiskajai dzejai, nonāca pie dzejas kā patstāvīgas mākslas. Vairs nerakstīja politiskus tekstus, visu to Ēzopa valodu, kur daudzi lauza kaklu.
Starp citu, Imantam Ziedonim, kad Latvija atguva neatkarību, bija 57 gadi, viņš strādāja vēl vismaz 10 gadus, bet nevarēja vairs sasniegt padomju laika līmeni.
Vienā intervijā daļēji atzina iemeslus. Viņš bija kļuvis par kristieti. Es toreiz viņam jautāju – kā tu dabū pazemību? Viņš bija atbildējis uz visiem jautājumiem braši un lecīgi, kā jau Ziedonis. Un tad apjuka. «Kā tu to zini?»
Es to zinu pēc savas pieredzes. Tas neiegāja tajā intervijā, viņš teica: «Jā, tas ir ļoti grūti.» Ziedoņa tēls tomēr bieži ir tāds supermena tēls atšķirībā no Vācieša, kurš savas vājības neslēpa. Ziedonim, kā jau īstam dzejniekam, arī bija vājuma brīži, pat depresijas, bet to neielaida dzejā. Šajā ziņā viņi ir atšķirīgi.
Jūsu krājumā Post Factum var sajust laukus, Rīgu īsti ne.
Pēdējie trīs dzejoļu krājumi man ir laucinieciski. Cenšos pēc iespējas vairāk dzīvot laukos. Dzejoļus rakstu tikai tur. Jaunībā daudz iespaidu dod pilsēta – kafejnīcas, visādi mīlas romāni… Bet manos gados – lauki. Tur ir zvēri, dažādi koki, visādas stihijas. Zvaigznes… Vide ir bagātāka.
Kādreiz Dienā rakstījāt slejas, kas pat tika izdotas krājumā – impresijas par to, kas jums tajā brīdī nodarbināja prātu.
Tās bija radītas pēc mākslinieciskiem likumiem, bija tēlainas, nevis kā parasti žurnālistiska sleja. Es katru sleju rakstīju divas dienas.
Tagad ir blogu laiks, neviens domu divas dienas neslīpē. Kur nu vēl tviterī!
Man negribas vienkārši izklāstīt domu, kā tas tagad iegājies. Tviterī nerakstu īsuma dēļ. Nevar divos teikumos diskutēt ar kādu, kurš vispār «nerubī fišku». Kāds uzraksta: «Uzskatu, ka dzejai jābūt kaut kam cildenam, cēlam.» Es varētu uzrakstīt: «Tev ir gadījusies stulba literatūras skolotāja, kuru vajag izmest no darba.» Tad būtu kliegšana un brēkšana, pievienotos veseli bari. Vairākums cilvēku nesaprot dzeju. Viņi to uzskata par skaistu vārdu virknējumu. Es trīs gadus esmu vadījis dzejas meistardarbnīcas, mācījis cilvēkiem, kas ir dzeja.
Jūs esot izvilcis dienasgaismā, piemēram, dzejnieci Rutu Štelmaheri.
Jā, es viņu padsmit gadus mācīju, tagad jau rediģēju nākamo grāmatu. Andra Manfelde, Inga Ābele… Viņas prozas darbus, izņemot pēdējo romānu, esmu rediģējis. Rediģēju arī Ingmāras Balodes, Ingas Gailes, Agneses Krivades pirmās grāmatas. Pagājušogad Literatūras gada balvu par labāko darbu dabūja Uldis Bērziņš, par labāko debiju – Katrīna Rudzīte. Abas grāmatas rediģēju es. Prasti runājot, daudzus gadus esmu bijis dzejnieku audzinātājs, pedagogs.
Jūsu skarbums laikam viņiem šķitis vērtīgāks nekā uķināšanās.
Tikai tā var dzejniekam palīdzēt! Ne jau redaktors, pats dzejnieks atbild, ja viņam ir draņķīgi teksti. Cenšos izlabot un rediģēju ne vien grāmatu, bet arī cilvēku, autoru.
Atvērt dzejnieku ir māksla! Man, galu galā, ir misionāra diploms, ir neliela misionāra pieredze. Ir tehniski paņēmieni, intuitīvi, ne jau kaut kādi jezuītiski, kā cilvēku atvērt, lai redzi, kas viņā ir iekšā.
Kā ieguvāt misionāra diplomu?
Biblical Education by Extension – bija tāda starptautiska vidējā izglītība 90.gadu sākumā. Piecus semestrus nostrādāju Kristīgajā akadēmijā, mani ievēlēja par docentu. Mācīju Latvijas kultūras vēsturi un latviešu profesionālās tēlotājmākslas vēsturi, Latvijas baznīcu vēsturi.
Vai arī dzejnieks patlaban, patērnieciskajā laikā, ir misionārs?
Nē, nekas tāds viņš nav. Dzeja ir elitāra māksla, saprotama šauram lokam. Nekāda misija tur nevar būt. Misija ir atbildība pret valodu. Literatūrai ir milzīga nozīme valodas izkopšanā, saglabāšanā. Visas latviešu tautas identitāte ir valoda, nekas cits.
Rakstnieks, dzejnieks ir svarīgākā persona latviešu tautai, lai gan viņš tagad ir nobāzts stipri zem vidusslāņa.
Ja jums tagad būtu jāraksta kāda laikraksta sleja, par ko jūs rakstītu?
Uzrakstītu par to pašu necenzēto leksiku. Starp citu, Playboy otrajā numurā par krievu lamuvārdiem ir mans raksts. Balstīts zinātniskos avotos. Ideja ir tāda, ka necenzētie krievu lamuvārdi ir pagāniskie buramvārdi, kurus parasti lieto Jāņos, attēlojot zemes un debesu mijiedarbību. Saulgriežus taču svin visas šī reģiona tautas, arī ukraiņi, baltkrievi un krievi.
Taču brauc trolejbusā, un tur sadzērušies cilvēki nepārtraukti lamājas ar trīsstāvīgiem vārdiem… Viņi to pat nedara, lai lamātos, tas vienkārši ir ieradums. No tā nepārtrauktā b***, n**** jūties nomākts. Kas par joku – tie ir buramvārdi…
Tiem, kas lamājas, ir tāda gadsimtiem ieviesta tieksme. Krievijā tagad grib atdzimdināt rodnoverus, dievturus. Grib atdzimdināt pirmskristīgo Krieviju. Starp citu, viens no rodnoveru līderiem ir Mihails Zadornovs, slavenais satīriķis.
Tāpēc daudz arī raksta par lamuvārdiem, cik tie ir brīnišķīgi un jauki. Ka pret tiem vajag ar cieņu izturēties.
Nav viss tik vienkārši! Starp citu, tiek uzskatīts, ka 19.gadsimta vecās krievuaristokrātijas iezīme ir tas, ka viņi runā ārkārtīgi rupji. Smalkajam Turgeņevam visu laiku patika stāstīt jēlas anekdotes. No otras puses, franči runāja vēl jēlāk. Nupat izlasīju Orvela grāmatu Posts Parīzē un Londonā. Viņš salīdzina prastu darbu, ko 30.gados pats veic Parīzē un Londonā.
Saka – atšķirība ir tāda, ka parīzieši vairāk lamājas, sievietes ir tikpat rupjas kā vīrieši. Lūk, Parīzes šiks un šarms! Dažām tautām tas ieviesies, acīmredzot tām, kurām ir bijusi aristokrātija. Franči 18.gadsimtā izkopa pornogrāfisku dzeju, bet krievu literatūra attīstījās uz franču literatūras pamata. Arī Edvarta Virzas rakstu sējumā ir pornogrāfiskā dzeja. Bez rupjiem vārdiem, stingrās formās, atsaucoties uz 18.gadsimta franču tradīciju. Visi krievu muižnieki līdz 19.gadsimtam runāja labi franciski. Līdz ar to viņi ietekmējās no Francijas. Puškins teica: «Xочу – шучу.»
Gribu – jokoju. Neviens par to neuztraucās, nekur viņu par to neizsūtīja un nerepresēja.
Gribu – jokoju, vai tai būtu jābūt dzejnieka privilēģijai?
Jā, kāpēc ne!
CV
Dzimis 1945.gada 2.oktobrī Rīgā
Dzejnieka Friča Rokpeļņa dēls
No 1975. līdz 2015.gadam iznākuši astoņi dzejas krājumi un divas izlases, proza un publicistika
Par izlasi Lirika (2000) saņēmis Baltijas asamblejas balvu
LZA goda biedrs
Dzeja tulkota krievu, angļu, franču, itāļu, lietuviešu valodā
No krievu valodas atdzejojis Inokentija Aņņenska, Aleksandra Bloka, Josifa Brodska, Marinas Cvetajevas, Nikolaja Rēriha, Semjona Haņina un citu autoru dzeju
