Žurnāla rubrika: Kultūra

Tvaika darbināta pasaule

Posted on marts 2, 2016 by - Grāmata

Stīmpanka žanrā sacerēts scenārijs Pirmā pasaules kara sākumam

Iedomājieties, ka, cīnīdamies ar Daugavas vējiem, milzu dirižabļi cenšas netrāpīt Pēterbaznīcas zelta gailī. Iedomājieties, ka uz Mežaparku balti šņākdami skrien tvaika tramvaji, pastā un pie lifta apmeklētājiem laipni paklanās automatoniņi, kas pilnībā aizstājuši dzīves sagurušos un mazāk precīzos cilvēkus, bet Bolderāja izsvītrota ārpus pilsētas robežām – tur labāk bez lunkaiņa, kas noalgots par pavadoni, nerādīties – piekrāps, aplaupīs, nositīs. Tāda varētu izskatīties Rīgas analoģija ar Andrjus Tapina romānā Vilka stunda uzburto 1905. gada stīmpanka žanrā zīmēto Viļņu. 

Romāns 2013. gadā atzīts par Lietuvas labāko romānu, šobrīd tiek tulkots angļu, poļu un maķedoniešu valodā, nesen Indras Brūveres-Darulienes tulkojumā grāmata iznākusi latviski. Andrjus Tapins, kurš pagājušā gada nogalē Prozas lasījumos viesojās arī Rīgā, stāstīja, ka Vilka stunda ir iecerēta kā triloģija, jau uzrakstītajā otrajā daļā darbības ģeogrāfija paplašinās, bet trešajā grāmatā mums ir cerība sagaidīt iesaistāmies arī citas Viļņai netālās pilsētas. Un tas ir pirmais šā romāna valdzinājums – brīvība lietuviešu rakstnieka romānā ieraudzīt arī savu pilsētu – Londonu, Stambulu, varbūt nākamībā arī Rīgu – uzzīmētu stīmpanka alternatīvā. 

Pilsētas Andrjus Tapina uzrakstītajā stāstā ir pārliecinošāki personāži par cilvēkiem, un tas izriet no stāsta sižeta: romāns sākas ar skatu, kurā Krievija, birokrātijas un ierēdņu kabatās sabērusi par Aļaskas pārdošanu iegūto naudu, tagad spriež un mīņājas, kur ņemt jaunus resursus valstī, kad tās ekonomika jau gadsimtiem ilgi nedarbojas pēc saprāta likumiem. Bagātais Rotšilds piedāvā izpirkt no cariskās Krievijas Viļņu un Rēveli (tagadējo Jelgavu), lai pievienotu to  pilsētu Aliansei. Alianse ir kaut kas pa vidu starp tirdzniecības kapitāla dibinātās Eiropas Savienības ideju un seno mistiķu pasaules uzlabošanas plāniem. Aliansē ietilpst Prāga, kuru pārvalda slepens atdzīvinātāju ordenis, Konstantinopole, kurā mājo turki – kareivīgi un islāmticīgi. Viļņa Alianses ģeogrāfijā ir nomale, taču nokļūst romāna centrā, kad pilsētu izvēlas par pasaules politisko līderu tikšanās vietu. Vācieši tur ierodas lidojošā cietoksnī, kas ir daudz par lielu Viļņas vienīgajam lidlaukam un nespēj nolaisties. Krievi spēj uzturēt sacensības garu: militāro mērķu vārdā šķiež resursus, kamēr valstī valda posts un cilvēka dzīvība nav neko vērta. Te ir arī tikumības aizstāvji krustneši, birģermeistars, kurš sen jau zaudējis varu.

Andrjus Tapins pēc izglītības ir ekonomists, bet ikdienā maizi pelna kā žurnālists, un te laikam meklējams skaidrojums tam, cik precīzi šajās fantāzijās notverts katras nācijas dzinulis un spēks. Faktiski Tapins šajā triloģijā uzraksta alternatīvo scenāriju Pirmā pasaules kara sākumam. 

Romāna Vilka stunda uzmanību piesaista tā žanra nosaukums «stīmpanks», un tam nav nekāda sakara ar pankiem, tas ir zinātniskās fantastikas žanrs, kurā par iedvesmas avotu kalpo 19. gadsimta zinātnes sasniegumi – dažādi mehānismi, tvaika dzinēji. Alternatīvajā 1905. gada Viļņā šīs tvaika ietaises rada lielas rosības garu, patiesībā romāna noskaņa ir ļoti gaiša, jo uzbur pasauli, kurā viss atkarīgs no idejām, izgudrojumiem. Tiklīdz tu pats vai tava zeme nonāk kritiskā situācijā, tiek mobilizēta intelektuālā jauda – alķīmiķi, stratēģi vai liela nauda, kas palīdz izkļūt no ķezas, un pat politikā savā starpā spēkojošās puses ir ideālisti: cīņa notiek par kāda pasaules uzskata pārākumu. 

Vilka stunda ir iecerētās triloģijas pirmā daļa, tāpēc lasītājs 500 lappusēs tiek iepazīstināts ar milzīgu personāžu daudzumu, katram no tiem savs stāsts. Un tomēr paralēli draudošā kara sižeta līnijai romānā iezīmējas vēl kāda tēma – Tapinu nodarbina mehānisku izgudrojumu un cilvēku savstarpējās attiecības. Tie ir divi lielākie intelektuālās jaudas nesēji – kas notiktu, ja tā tiktu apvienota un sāktu kalpot kāda grupējuma interešu īstenošanai? Triloģijas pirmās daļas galvenais varonis ir Dzelzs vilks, bioniks – cilvēka un mehānisma apvienojums, būtne, kam bija jākļūst par Viļņas pilsētas sargu, bet diemžēl tika radīts kā neapturama slepkavošanas mašīna. Kā Viļņas iedzīvotāji – alķīmiķi, zinātnieki, kareivji – apvienojas cīņā pret šo monstru, un kurš beigās to aptur? Nebojāšu lasīšanas baudu  un neatklāšu. Tikai piebildīšu, ka Andrjus Tapins ir meistars saistošas intrigas savērpšanā un šajā pasakā lielajiem bērniem viss beidzas labi. 

Andrjus Tapins. Vilka stunda. Izdevniecība Jumava. Apgāda cena 19,28 €.

Kristīgās šausmas

Posted on marts 2, 2016 by - Recenzija

Preses aizkulises un skandāls baznīcā. Oskarus saņēmusī filma Uzmanības centrā – stāsts, kas nelaiž vaļā

Labi ģērbti vīri pedantiski izgludinātos kreklos un buktētās biksēs riņķo pa rakstāmgaldu pārpildītu laikraksta The Boston Globe redakciju. Viņi ātri sarunājas savā starpā, amerikāniskā izloksnē strauji mētājot vārdus. Ar šo Amerikas štata izdevumu nesaistītai publikai zālē sākumā tā šķiet gandrīz tukša skaņa. Līdz šim pārsvarā neatkarīgo darbu autora Toma Makartija filmas Uzmanības centrā (Spotlight) pirmie kadri rada iespaidu, ka kinodarbam par skatītāju ir gluži vai nospļauties. The Boston Globe žurnālistu komanda lielisku aktieru izpildījumā – Putncilvēkā spoži nospēlējušais Maikls Kītons, ikdienišķā skatā nogrimētā Holivudas blondīne Reičela Makadamsa, enigmātiskais Ļevs Šreibers, Marks Rafalo un citi – šoreiz rosās pasaulē, kas no mūsējās šķiet tālāka nekā daža laba fantastikas gabala vide. Taču Uzmanības centrā stāsts virzās uz priekšu ar metronoma tikšķiem raksturīgu, precīzu ritmu, kas no tukšas skaņas pārtop hipnotiskā pieredzē un, tuvojoties filmas finālam, spriedzes ziņā atgādina laika bumbu, kas tūdaļ ies gaisā.

Iedveš šausmas

Taču sprādzieni, pat metaforiski, nav Makartija stilā, un gaisā nekas neiet. Reālos notikumos balstītais stāsts fokusējas uz izdevuma The Boston Globe pētnieciskās žurnālistikas nodaļas Spotlight nelielo komandu, kas pēc jaunā redaktora mudinājuma tūkstošgades sākumā sāka veidot stāstu par seksuālās vardarbības gadījumiem katoļu baznīcā. «Rakt» pierādījumus un faktus baznīcas paģērētajā slepenībā ir gandrīz neiespējami. Pret bērniem pastrādātie noziegumi tiek paslaucīti zem tepiķa ar mafijai līdzīgu cītību un stindzinoši atstrādātā tehnikā. Ap šo laiku filmā top skaidra režisora izvēle uz ekrāna notiekošo atainot kā atsevišķu, izolētu vidi, jo tieši tāda Makartija redzējumā ir Bostona. Masačūsetsas štata galvaspilsētas sabiedrība filmā ir noslēgta, pret svešiniekiem atturīga, konformistiska un bijīga pret baznīcu. Savukārt žurnālistu komanda – altruistiski, misijas apziņas dzīti, taču ne idealizēti ļaudis -, veidojot publikāciju, pamatīgi satricina komfortablo pilsētas vidi, kuras deguna galā, kā izrādās, gulst lērums zemisku pāridarījumu. Jo vairāk faktu nāk gaismā, jo emocionāli sakāpinātāks kļūst filmas ritējums – režisors kopā ar aktieru komandu ir radījis spēcīgu sajūtu, ka notiek cīņa ar kādu pārcilvēcisku, neredzamu spēku. Mijot skatītājam zināmos faktus ar šķietami nevainīgiem, baznīcas melīgo fasādi simbolizējošiem kadriem, filma panāk graujošu efektu. Piemēram, bērnu koris, kas baznīcā dzied Ziemassvētku dziesmu, vēl nekad nav spējis iedvest lielākas šausmas kā šajā filmā.

Tūlītēja iedarbība

Ar Pulicera balvu godalgoto rakstu veidošana filmā atainota, ievērojot faktoloģiskās precizitātes. Nesenās pagātnes notikumi ir ievērpti lieliskā scenārijā, kas savā minimālismā un dialogos atgādina, piemēram, amerikāņu režisora Sidnija Lūmeta un citu klasiķu darbus, tā sauktās tiesas prāvu drāmas. Lai arī filma nenoliedzami ir izcila un atstāj spēcīgu pēcgaršu, tās vieta kinovēsturē ir diskutabla – Uzmanības centrā nedaudz trūkst konteksta. Proti, varoņi daudz runā par priesteru noziegumu ietekmi uz sabiedrību, bet tā tikpat kā netiek parādīta. Taču noteikti ir vērts pieredzēt spēcīgo, acumirklīgo emociju vilni, ko sniedz lentes meistarīgi būvētais stāsts un izcilie aktierdarbi – reti nākas redzēt tik saskanīgu zvaigžņu komandu, kāda ir šajā filmā.

ooooo

Uzmanības centrā / Spotlight. Rež. Toms Makārtijs. Kino no 26. februāra.

Vakariņas ar klaburčūsku

Posted on marts 2, 2016 by - Recenzija

Izrāde Iespējamā tikšanās – viena no asprātīgākajām sezonas komēdijām 

Patīkams jaunums mazo zāļu repertuārā – tā var teikt par iestudējumu Iespējamā tikšanās Dailes teātra Kamerzālē. Lai arī vācu autora Paula Barca lugas sižets ir diezgan paredzams, izrādē uzdzirkstī divu aktrišu saspēle, un tā ir viena no šosezon asprātīgākajām komēdijām Latvijas teātros.

Luga ir būvēta pēc simetrijas principiem (tāpēc arī paredzamība). Barcs iztēlojas nekad nenotikušu tikšanos starp izciliem, bet ļoti atšķirīgiem baroka laika komponistiem – Georgu Frīdrihu Hendeli un Johanu Sebastianu Bahu. Viens raksta virtuozi izklaidējošus darbus, otrs – garīgo mūziku; viens – bagāts un ekscentrisks, otrs – puritāniskas morāles piemērs, kas dzīvo trūcīgos apstākļos. Un tā tālāk, un tā joprojām – uzskaitījumu var brīvi papildināt, jo raksturi, intereses, vērtības, likteņi abiem ir diametrāli pretēji. Lugā savu skatījumu uz pasauli vispirms izklāsta Hendelis, tad Bahs, lai beidzot nonāktu pie atziņas, ka visas atšķirības ir nieks, galvenais ir mūzika, un jānožēlo: šāda tikšanās realitātē nenotika.

Izrādē shematiskais sižeta rāmis atdzīvojas, un nopietni rakstītais pārspriedums par mākslas dabu un talanta likteni izvēršas asprātīgā duelī starp izkāpinātiem raksturiem, kas intensitātes ziņā neatpaliek no barokāli bagātīgi iekārtotās telpas, kurā attiecības tiek izspēlētas. Iespējamā tikšanās vispirms ir baudījums maņām. Liekas, ka režisors Dmitrijs Petrenko ir īpaši interesējies par izrādes atmosfēras radīšanu, visā citā ļaujot aktieriem brīvu vaļu. Scenogrāfiju un tērpus veidojusi Anna Heinrihsone, un tie ne tikai der izrādei kā uzlieti, bet, jāsaka, pat pārsteidz. Dailes Kamerzāle, kas lielākoties izceļas ar mazbudžeta scenogrāfiskajiem risinājumiem, šoreiz iekārtota «pēc pilnas programmas» – bez teatrālas nosacītības, pat ar zināmu naturālistisku piesitienu, proti, pat ēdiena krāvumi uz galda, kas atrodas metru no skatītāju rindām (to gādājot restorāns Kolekcionārs), smaržo tā, ka nepaēstas pusdienas nāksies nožēlot.

Smaržu vilni papildina audumu faktūru dažādība, sadzīves priekšmetu bagātīgs izmantojums, iedegtas sveces un muzikālās pauzes, kad ar marimbu klātienē tiek spēlēti abu komponistu darbi. Tos izpilda Reinis Tomiņš, kas izrādē iejūtas Hendeļa palīga Šmita lomā. Režisora izvēle atskaņot dzīvu, ne ierakstītu mūziku grodi noapaļo iestudējuma silto, mājīgo atmosfēru. Patiesi – rodas sajūta par intīmām mājas viesībām, kurās esam ielūgti.

Taču omulīgās viesistabas vidū satiekas divas čūskas – Olgas Dreģes atveidotais Hendelis un Lidijas Pupures spēlētais Bahs. Abu aktrišu izpildījumā Iespējamā tikšanās no inteliģentas parunāšanās par mākslu pārtop boksa mačā, tikai sists tiek ar vārdiem un daudz nežēlīgāk. Turklāt vērotājam no malas jāsaka: tas ir ļoti asprātīgi. No Olgas Dreģes Hendeļa lomā nav iespējams atraut skatienu. Liekas, aktrise brašos triepienos izmanto savu dzīves un teātra pieredzi, bet ar tik burvīgu pašironiju, ka viņas spēles maniere, brīžam it kā pat nelaikmetīgie pārspīlējumi, pozas, balss tricināšana kļūst par varoņa, ne pašas aktrises štampiem. Kā tāds indīgs terārija iemītnieks Dreģes atveidotais Hendelis dekoratīvi izlokās, piever acis un, uz sāncensi it kā pat neskatoties, dur. Un trāpa – šķietami nevainīgie vārdi pateikti tā, ka nevar nenogalināt. Tad pauze, kurā jāizspēlē ar liekulīgu naivumu piesegta pārākuma sajūta, un atkal saspringums – iedurto dunci vēl vajag pagriezt un rētā iebārstīt drusciņu sāls. Aktrise burtiski dejo pa telpu, un šajā kustībā nemitīgi mijas uzbrukums un atkāpšanās, Hendelim mēģinot noslēpt savus ievainojumus, jo pretī jau, par spīti visām šķietamajām atšķirībām, stāv tieši tāds pats varonis. Lai arī Lidija Pupure savu Bahu izrādes pirmajā pusē mēģina padarīt baltāku, salīdzinot ar neslēpti agresīvo Hendeli, autora koncepcija tomēr ir skaidra – Bahs vēlāk runā gluži vai Hendeļa vārdiem, spilgti parādot, ka šķietami pieticīgo, vienkāršo, kluso ģēniju moka tie paši dēmoni, kas viņa ekspresīvo kolēģi. 

Izrādē dažviet jāsmejas balsī. Taču par īpašu vērtību to padara kas cits – caur spēles virāžām vizošā aktrišu pieredze. Jo, protams, ir jūtams, ka dāmas spēlē ne jau Hendeļa vai Baha, bet gan pašas savu stāstu. Par dažādām izvēlēm, dažādiem ceļiem un likteņiem. Par talantu, par novecošanu, par to, vai un cik liela nozīme ir tam, ka mākslas formas mainās. Smalki un cilvēcīgi. Izrāde paliek skatītāju prātos arī pēc tam, kad skatuves gaismas ir izdzisušas.

oooo

Iespējamā tikšanās. Nākamās izrādes 3. un 11. martā, 8., 12. un 27. aprīlī. Biļetes cena 14 €.

Kara drupas un dekorācijas

Posted on marts 2, 2016 by - Intervija

Krievijas vēsturē traģēdija atkārtojas kā traģēdija, saka žurnālists Sergejs Loiko, kurš klātienē vēroja karu Ukrainā un uzrakstījis grāmatu par Doņeckas lidostas aplenkumu

Laikraksta The Los Angeles Times korespondents Sergejs Loiko bija vienīgais ārzemju žurnālists, kas iekļuva Doņeckas lidostā, kad Ukrainas spēki 2014. gadā to aizstāvēja. Tur pavadītajās četrās dienās redzētais un pēc tam intervijās ar lidostas aizstāvjiem runātais kļuva par pamatu grāmatai Lidosta, kurā minūti pēc minūtes vēstīts par 242 dienas ilgušās kaujas pēdējām piecām dienām. 2012. gadā uzbūvētās lidostas, modernās Ukrainas simbola pārvēršana par gruvešu kaudzi autora ieskatā ne tikai parāda Krievijas bezjēdzīgā kara pret Ukrainu brutalitāti, bet arī simboliski brīdina par cilvēces gatavību iznīcināt savu civilizāciju.

Grāmatas prezentācijā Latvijas Kara muzejā 27. februārī autors teica, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir zaudējis Ukrainas karu, taču ir iesējis «sātanisku naidu» starp ukraiņu un krievu tautām. Viņš uzsver – ir svarīgi, ka šo grāmatu uzrakstījis krievu cilvēks, un tā ir īpaši svarīga tieši «krievvalodīgajiem», no kuriem daudzi dzīvo Krievijas televīzijas radītajā melu pasaulē. Taču arī citi ļoti maz zina par šo karu. Loiko, kas rakstījis par to no pirmās dienas, 2013. gada 30. novembra, var pastāstīt daudz.

Jūsu grāmatā ir epizode, kurā divi karavīri, riskēdami ar dzīvību, dodas zem ienaidnieka lodēm savākt sadeguša tankista mirstīgās atliekas. 
Jā, kāju…

Un ir jūsu fotogrāfija no lidostas, kurā šie karavīri sēž pie apdeguša, kastē ievietota cilvēka miesas gabala. Kāpēc grāmatu dēvējat par romānu, ja tajā pat šādas detaļas ir jūsu paša dokumentāli fiksētas?
Tas būtu dokumentāls stāsts, ja visiem varoņiem būtu īstie vārdi un būtu uzrakstīts viss tieši tas, ko viņi darīja. Taču tad citi man teiktu – bijāt tur tikai četras dienas, par šiem uzrakstījāt, bet par mums neviens nezina. Tāpēc es rakstīju par lidostas pēdējām piecām dienām, kad es tur nebiju. Izmantoju šo cilvēku tēlus, dažus notikumus pārbīdīju laikā un telpā, taču tie visi bija reāli notikuši. Tāpēc tas ir romāns.

Reiz teicāt, ka tur redzētais bijis kā Andreja Tarkovska kino, tikai cilvēki mira pa īstam. Bet nesen atteicāties pārdot Holivudai tiesības uz ekranizāciju. Vai tāpēc, ka tur nav Tarkovska, kurš to varētu filmēt?
Nē taču! Esmu idiots, man vajadzēja piekrist, tā būtu bijusi papildu reklāma grāmatai. Bet es jums teikšu tā – viņi piedāvāja septiņarpus tūkstošus dolāru par mūža tiesībām uz četru manu rakstu personāžiem un apstākļiem šajos rakstos. Viņi taisītu scenāriju, uzņemtu kino, un tad es kopā saņemtu 157,5 tūkstošus dolāru – milzu nauda, tādu nekad mūžā neesmu redzējis! 

Taču man ir sajūta, ka viņi vispār netaisītu kino, drīzāk vienkārši par 7,5 tūkstošiem nopirktu manas tiesības, proti, iezīmētu lauciņu – katram gadījumam. Ja tiešām gribētu uzņemt filmu, tad būtu nopirkuši grāmatu un sākuši taisīt kino. Bet, nē – viņi gribēja pirkt cilvēkus, manus varoņus, no kuriem daudzi ir dzīvi. Es netirgoju cilvēkus.

Doņeckas lidostas drupām nebija militāras nozīmes, lai tās sargātu par katru cenu. Kāpēc tās aizstāvjiem tomēr bija tāda pati nelokāma apņēmība kā cilvēkiem Maidanā?
Tas bija tas pats Maidans, tikai ar ieročiem rokās. Šie cilvēki aizstāvēja tās pašas savas tiesības. Un viņi uzvarēja. Jo var uzvarēt armiju, bet tautu uzvarēt nevar.

No lidostas nācās aiziet.
Es runāju par to, kas notika pēc lidostas. Tieša agresija beidzās. Kremlis saprata – ja viņi [ukraiņi] katru nenosargājamu zemes gabaliņu Ukrainā tā aizstāvēs, tad nepietiks ne spēku, ne līdzekļu. Šī Sergeja Prokofjeva vārdā nosauktā lidosta bija ukraiņu Kosovas lauks – viņi zaudēja kauju, bet uzvarēja karā.

Vai tāpēc Kremlis apturēja savu Novorossijas projektu?
Viņiem nācās to izbeigt. Jo projekts būtu iespējams tikai tad, ja viņi izcirstu koridoru līdz Odesai, Melnajai jūrai un savienotu ar Piedņestru – tā tad būtu tā dēvētā Novorossija. Viņi nežēlīgi pārrēķinājās. Bija cerējuši, ka visur sagaidīs sievietes ar ziediem, taču viņiem vienkārši fiziski pietrūka Girkinu [tā dēvētās Doņeckas tautas republikas vadonis Igors Girkins] pārējiem apgabaliem. Kad viņi apgalvo, ka Ukrainā notiekot pilsoņu karš, pietiek pavaicāt, kāpēc tad tas nenotiek Dņepropetrovskas un Zaporožjes apgabalā? Tas taču ir turpat blakus. Kāpēc Harkovas apgabalā nav tautas sašutuma? Tāpēc, ka Kremlim vienkārši pietrūka resursu paša izdomātajam «pilsoņu karam».

Vai uzskatāt, ka Kremlī tiešām cerēja, ka krievu karavīrus sagaidīs ar ziediem? 
Šis karš ir Putina personisks darbs. Cik man zināms, visi viņa palīgi bija pret Krimas aneksiju un pret karu. Taču Putins, kā teikusi [Vācijas kanclere Angela] Merkele, dzīvo savā pasaulē. Viņam nav pasaules precīzas ainas. Tas ir cilvēks, kam nav sajēgas, kā strādāt ar datoru. Cilvēks, kuram nav aifona. Šis cilvēks, kā Staļins, «strādā ar dokumentiem». Viņam atnes lappušu kaudzīti, viņš kā Salvadors Dalī tajās izšņauc degunu un saka – bučosimies ar lāci!

Putins uzaicina pie sevis kādu no palīgiem televīzijas jautājumos un izskaidro, kas notiek pasaulē, kā viņam šķiet. Palīgs aiziet un saka televīziju cilvēkiem – vajag krucificēt puisēnu, vajag vēl to un šito, bet te vajag sievietes ar ziediem. Visu organizē un uzfilmē. Atnāk atkal šis palīgs, Putins ieslēdz televizoru, tur sit krustā puisīti, sievietes ar ziediem – nu, redziet, es taču jums teicu! Putins dzīvo noslēgtā telpā un pārtiek no saviem informatīvajiem mēsliem.

Jūs domājat, ka tas ir tik biedējoši vienkārši?
Tas ir šausmīgi. Bet arī Staļins bija tieši tāds paranoiķis. Mēdz teikt, ka traģēdija atkārtojas kā farss. Taču ir briesmīgi, ka Krievijā traģēdija atkārtojas kā traģēdija, kaut arī ar farsa elementiem. Jo visu to, ko Putins runā, kā uzvedas, kā lido ar putniem, Staļins nevarēja atļauties, jo bija īsts traģiķis. Bet Putins ir traģisks komiķis – vienlaikus gan traģisks, gan komisks.

Nupat jūs prognozējāt scenāriju, ka Putina vietā atkal nāks kāds «plīša lācītis», kas pakritizēs priekšteci, un tā tas Krievijā turpināsies. Kā jūs raksturotu to, kas aiz šīm dekorāciju cikliskajām maiņām galu galā vienmēr prasa atkal karu?
Neierobežota tirāniska vara. Krievijā visi valdnieki ir bijuši burtiski kā no [Jevgeņija] Švarca grāmatas Drakons. Viņi tur, Kremlī, var ierasties kā normāli, klusi un rāmi, varbūt pat gudri, taču tur virmo kas tāds, kas pārvērš viņus par briesmoņiem. Un arī Putins no bikla, kautrīga, savā ziņā pat asprātīga un tāda, kas prot izlikties par inteliģentu, ļoti ātri pārvērtās briesmonī. Vaina ir neierobežotajā varā. Tajā, ka Krievijā nav demokrātijas.

Putins kā Nērons stāv uz skatuves, ar apbrīnu vēro sevi, kā Nērons šķībi dzied, bet tikmēr viņam apkārt pārnēsā dekorācijas – parlamenta, televīzijas, tautas atbalsta, statistikas un ekonomikas dekorācijas. Viņš ir radījis ap sevi savu putinisko melu pasauli. Pievērsiet uzmanību – viņi reizēm pat nenoliedz, ka ir propaganda. Un ko saka? Ka Ukrainā esot vēl briesmīgāka propaganda. Tas ir viņu mīļākais meldiņš – ka visur ir slikti.

Putina preses konferencē 2013. gada decembrī jūs uzdevāt jautājumu, vai ir kaut vai tikai hipotētiska iespēja, ka Krievija ievedīs karaspēku Ukrainā. Viņš atbildēja, ka tās esot muļķības un tā nekad nenotikšot. Bet preses konferencē gadu pirms tam uzdevāt jautājumu par cietumā nogalināto Sergeju Magņitski, un Putins muļķīgi atbildēja, ka arī ASV cietumos cilvēki mēdz nomirt. Kā jums šajās izrādēs vispār izdodas tikt pie mikrofona?
Ziniet, Putina preses konferences ilgst trīs četras stundas. Viņiem beigās vajag kaut ko «sālītu», lai parādītu dekorāciju, ka ir vārda brīvība, ka var uzdot arī īstu jautājumu. Tad viņi pūlī atrod mani, jo zina, ka šis noteikti kaut ko sūdīgu pavaicās. Saprotiet – es spēlēju lomu šajā preses konferences izrādē. Lai ļaudis domā – ja jau šis jautājums bija, tad visi pārējie arī bija godīgi. Lai izskatās, ka tā ir dzīve, nevis izrāde.

Mani aicina arī uz televīziju piedalīties diskusijās. Es vaicāju – vai būs tiešais ēters? Viņi – jā, tiešais ēters Salehardai [Sibīrijā], bet šeit mums ir laika starpība. Un es jau zinu – tur ziemeļbriežiem Loiko būs ar olām, bet šeit tās nogriezīs. Bet ar savu klātbūtni bez olām es to pasākumu it kā sankcionēju kā reālu – re, Sergejs Loiko arī atnācis, tātad tā ir patiesība.

Iecere būtu saprotama, bet kāpēc Putins uz jūsu jautājumu par Magņitski atbildēja tik acīmredzami vāji?
Ziniet, man var uzrakstīt – jūsu grāmata ir sūds. Bet pamēģiniet tādu vēstuli uzrakstīt Putinam. Viņam taču neviens neteiks, ka viņš ir nejēdzīgs. Nedos lasīt rakstu, kurā pateikts, ka viņš melo. Bet viņš pats uzskata, ka melo, un neviens viņu nav pieķēris. Vai arī, es neizslēdzu tādu iespēju, – jā, es meloju un melošu. Es slepkavoju un turpināšu slepkavot. Re, Ņemcovu nogalināja pie Sarkanā laukuma – bez mūsu ziņas tas nevarēja notikt, bet neviens man neko neizdarīs. Tāds Pēterburgas huligānu pašpuicisms.

Līdzīgi man teica Financial Times žurnālists Deivids Saters, kuru 2013. gada beigās izraidīja no Krievijas – ka Krievijas lielākā atšķirība no Rietumiem ir morālo vērtību rāmja neesamība, tāpēc tur jauks cilvēks vienā brīdī var it kā pilnīgi nesaprotami rīkoties nelietīgi. Vai viss ļaunums ir tikai Kremlī vai tomēr arī Krievijas sabiedrībā?
Kopš 1917. gada ir pagājis 100 gadu jeb četras paaudzes. Ar to pietiek, lai īstenotu negatīvas selekcijas eksperimentu, kāds notika mūsu valstī, lai arī kas būtu pie varas. Cilvēkus sēdināja, šāva, slepkavoja, sākot ar vislabākajiem. Bet palika visklusākie, visbailīgākie. Viņi radīja sev līdzīgus, un viss atkārtojās atkal. Pašlaik redzam padomju homo sapiens, kurš nav spējīgs kritiski domāt, ir apmierināts ar to, ka viņam ir, ko rīt un vilkt mugurā, un var aizbraukt uz Ēģipti.

Putina vara ir guvusi īpašus panākumus. Kādas ir atšķirības starp Padomju Savienību un Putina Krieviju? Toreiz vadītājiem vēl bija kaut kādi priekšstati par to, kā jāizskatās pozitīvam varonim – kinofilmās, literatūrā. Pat uz ārzemēm parasti brauca cilvēki, kuri izskatījās pozitīvi. Lopu bija milzumdaudz, taču tie bija kaut kur paslēpti, tiem teica – jūs esat lopi, sēdiet klusu, nelieniet ārā. Bet Putina laikos lopiem pateica – lūk, jūs esat mūsu lepnums! Paskatieties uz deputātu sejām. Paklausieties, kā viņi runā krievu valodā. Papētiet, kas viņi vispār ir. Kaut kāds pimp-ausis, kaut kāds ķirurgs uz motocikla, pilnīgi apdauzīts un bez profesijas vai jebkā ierodas uz valsts vadītāja gadskārtējo uzrunu tautai. Notiek visa, pat pareizticīgās baznīcas lopiskošana.

Vai vara to dara apzināti? Un kādēļ?
Putins rada sev komfortablu ainavu. Šajā lopiskajā pasaulē, kā saka, visi ir sūdos, bet es baltā frakā. Un lopiskums lien virsū no televizoru ekrāniem. Agrāk skatījāmies Stāstu par īstu cilvēku, par ģeologiem, kuri sazin kādēļ mirst taigā, meklēdami dimantus, bet tagad visās filmās bandīti, kuri cīnās ar mentiem, un nevar saprast, kuri ir labāki – bandīti vai menti. Vai bezgalīgie šovi, kuros cits citam rāda pakaļu. Nezinu, vai to sapratīs jūsu lasītāji, bet tas ir tāds bezgalīgs Dom 2 – televīzijas realitātes šovs, kurā mājā ielikti idioti veido attiecības. Visa Krievija kļuvusi par tādu Dom 2. Visur vulgaritāte – mūzika, grāmatas, žurnāli, pat futbols ir kļuvis vulgārs.

Es mīlu krievus. Es nemīlu Krieviju, neieredzu tās varu. Mans mīļākais rakstnieks ir Ivans Aleksejevičs Buņins. Viņš stāsta par to, kā Odesā vairākas reizes mainījās vara – te baltie, te sarkanie. Atnāk baltie – viss kļūst skaists, cilvēki baltās drēbēs, parkos spēlē orķestri, ielas tīri noslaucītas, dāmas ar sunīšiem pastaigājas. Atnāk sarkanie – ielas tukšas un piegāztas ar saulespuķu sēkliņu čaumalām.

Jūs prognozējat, ka Putinu nomainīšot kāds maigāks. Taču ir dzirdēts daudz prognožu, ka nākamais būšot vēl sliktāks. Piemēram, Čečenijas prezidents Kadirovs. Vai tas ir iespējams?
Es to pilnībā neizslēdzu. Kadirovs vinnēja karu pret Krieviju, Krievija maksā viņam kontribūciju. Kadirovs kā hans sēž Zelta ordā, palaikam viņa nukeri aizbrauc uz Maskavu, nogalina cilvēkus, ievāc nodevas. Nebrīnīšos, ja Kadirovs kļūs par nākamo prezidentu. Viņš var 24 stundās ar mazu armiju atbraukt uz Maskavu. Ko Putins – izmantos pret viņu kodolieročus? Kas ar viņiem karos?

Vai tad Putinam nav gana daudz ieroču arī bez kodolieročiem?
Visa armija taču atrodas citur – Sīrijā, Donbasā. Kadirovs ar saviem bruņotajiem spēkiem iesēžas vilcienā, atbrauc uz Maskavu un visu izdara. Bet es arī nebrīnīšos, ja Putins uzaicinās Kadirovu Adidas treniņbiksēs uz Kremli un prezentēs tautai kā savu mantinieku.

Kas liktu viņam to darīt?
Bet kas lika Ivanam Bargajam aiziet uz Aleksandrovas brīvciemu? Tāpat arī Putins pateiks – jūs visi man esat apnikuši, muļķi, lai pār jums valda citi. Pateiks televīzijā un aizbrauks uz savu Novoogarjovu. Cerēs, ka visi atrāpos pie viņa uz ceļiem, bet Kadirovs taču neatrāpos. Kadirovs sāks tiešām valdīt, un pirmais viņa upuris būs Putins.

Putinam tomēr ir svaigāki piemēri nekā Ivans Bargais – Sadamam Huseinam un Muamaram Kadafi neizdevās aiziet uz klosteri.
Nē. Tur ir cita kultūra, nav klosteru.

Bet arī putinisti apgalvo, ka Krievija esot cita, īpaša civilizācija.
Mēs to jau apspriedām – Putins ir radījis ainavu, tā ir kaut kāda marsiešu civilizācija, greizo spoguļu karaļvalsts. Putins katru vakaru uz skatuves – skūpsta putnu, taisa klizmu kādam lācim, jāj ar tīģeri, sāk kādu karu. Bet aiz viņa pārvietojas dekorācijas. Viss ir meli. No visiem vēsturiskajiem personāžiem Putinu var salīdzināt ar Nēronu. Mēs zinām, kādu galu ņēma Nērons.

Nesen BBC demonstrēja filmu par trešo pasaules karu, kas sākas, kad Latvijas austrumos Krievija atkārto Donbasa scenāriju. Vai tas jums šķiet iespējams?
Kāpēc ne? Mazās grupiņās atbrauc kaut kādi veči, organizē protesta mītiņu, ka krievus apspiež, policija viņus iztrenkā. Krievijas televīzija parāda, cik nežēlīgi policisti piekauj krievvalodīgos iedzīvotājus. Es vienkāršoju, bet, ziniet, Putinam vairs pat nevajag nekādu iestudējumu, pietiks, ja televīzija pateiks, ka jāglābj tautieši Latvijā.

Latvijas prezidents ir pateicis, ka pirmo «zaļo cilvēciņu», kurš te parādītos, uzreiz nošaus.
Viss ir pareizi. Bet Putins taču to nezina. Viņš dzīvo savas televīzijas pasaulē.

Vai tomēr nav reālāks scenārijs par konfliktu Tuvajos Austrumos?
Jā, manuprāt, tas ir visreālākais scenārijs. Sākas konfrontācija, Turcija ieved armijas vienības Sīrijā, Krievija tās bombardē, Turcija notriec Krievijas lidmašīnu, un sultāns Putins atbild «asimetriski» – pa jūsu ceļiem ripo Krievijas tanki.

Putinam taču nevajag karu līdz galīgai uzvarai, viņam karš ir kā deju kustības – karo, karo, tad apsēžas kaut kur pie sarunu galda. Viņam ļoti patīk tāda Jaltas un Potsdamas stila ceremonija, kad Obama, Čērčils, Rūzvelts, Staļins un viņš apsēžas kopā un dala pasauli. Vienīgi Čērčils un Rūzvelts jau sen viņsaulē, bet Staļins jo-projām dzīvs Putinā. Un viņš sāks karu ne jau tādēļ, lai uzvarētu, bet gan lai šie iedomātie Rūzvelts un Čērčils atkal apsēžas ar viņu pie galda. Un būs sarunas – vai tad mēs Latvijas dēļ sāksim pasaules karu? Mums tomēr ir kodolieroči, štrunts par to Latviju! Putins taču uzskata visus Eiropas politiķus labākajā gadījumā par impotentiem, par tādiem vīriešu piegulētājiem ar pīrsingiem nāsīs.

Jūs bijāt karā Čečenijā, Karabahā, Afganistānā, Irākā, Gruzijā, Tadžikistānā. Bet, ja paskatāmies, cik žurnālistu Krievijā gājuši bojā, jāvaicā – vai būt godīgam žurnālistam Krievijā nav bīstamāk kā kara korespondentam «karstajos punktos»?
Anna Poļitkovska [Novaja Gazeta žurnāliste, kuru nogalināja 2006. gadā] bija mana tuva draudzene. Ar Borisu Ņemcovu man bija ļoti labas, draudzīgas attiecības. Būt ārzemju korespondentam – ne kara korespondentam – Krievijā ir daudz drošāk, nekā būt godīgam krievu korespondentam. Jo pēc definīcijas varu runāt par Krieviju sliktu tāpēc, ka esmu ārzemju žurnālists. Bet Poļitkovskai un Ņemcovam nebija tādu tiesību, viņi skaitījās Krievijas nodevēji.

CV

Studējis Morisa Torēza Maskavas Svešvalodu institūtā, pabeidzis Maskavas Valsts Pedagoģisko universitāti
1987. gadā sācis strādāt Associated Press Maskavas birojā, pēc tam bijis televīzijas producents Anglijā
No 1991. gada – The Los Angeles Times žurnālists
Bijis kara korespondents Kalnu Karabahā, Čečenijā, Tadžikistānā, Afganistānā, Irākā, Gruzijā
2015. gadā saņēmis ASV žurnālistikas balvu Overseas Press Club Bob Considine Award par darbu Ukrainas karā un LA Times redakcijas balvu «par 2014. gada labākajām reportāžām»

Ir iesaka

Posted on februāris 24, 2016 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

27. februāris. KONCERTS. ČAINA MOZESA UN RADIO BIGBENDS KINO SPLENDID PALACE. Žilbinošā amerikāņu džeza dīva Čaina Mozesa kopā ar Radio bigbendu dziedās 20. gadsimta populārākos džeza, blūza un soulmūzikas hitus. Biļetes cena 7-25 €. Bilesuparadize.lv

26. februāris. OPERA. MAKBETS LATVIJAS NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Kas notiek ar cilvēku, kad pār viņu sāk valdīt ambīcijas un egoisms – izrādi raksturo režisors Viesturs Meikšāns. Muzikālais vadītājs Mārtiņš Ozoliņš. Titullomā baltkrievu baritons Vladislavs Suļimskis, Samsons Izjumovs vai Armands Siliņš. Lēdija Makbeta – ukraiņu dziedātāja Tatjana Melņičenko vai Julianna Bavarska. Biļetes cena 9-55 €. Bilesuparadize.lv

1. marts. KONCERTS. GRUPA HURTS ARĒNĀ RĪGA. Jaunākā albuma Surrender koncerttūrē Rīgā uzstāsies iecienītais britu sintpopa duets. Grupas vizītkarte ir atsvešināts 30. gadu ģērbšanās stils, 80. gadiem raksturīgas melodijas, padrūma noskaņa, ko paspilgtina smeldzes caurausts vokāls. Biļetes cena 39-69 €. Bilesuserviss.lv

Līdz 10. aprīlim. IZSTĀDE.CEĻOJUMS UZ NEKURIENI DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Dizainera, kinētiskās mākslas pioniera Latvijā Artūra Riņķa un starptautisku atzinību guvušās fotogrāfes Ivetas Vaivodes kopīgā izstāde ļauj paraudzīties uz dzīvi ar sapņotāju acīm, iesaistoties abu mākslinieku fantāziju spēlē, kas ir romantiski naiva, melanholiski smeldzīga un pārpasaulīgi vieda. Lnmm.lv

Kinojaunumi

Posted on februāris 24, 2016 by - Kino

 

ooooo Uzmanības centrā / Spotlight. Fascinējošs un spēcīgu pēcgaršu atstājošs klusais «trilleris» par izdevuma The Boston Globe skandalozo 2002. gada rakstu sēriju, kas atmaskoja prātam neaptveramo pedofilijas gadījumu skaitu katoļu baznīcā. Bez lieka «trokšņa», patosa vai idealizācijas šis ir cieņpilns notikumu dramatizējums, priekšplānā izvirzot nevis sešus varoņus žurnālistus, bet gan neizpušķotu, misijas apziņas dzītu cīņu pret stindzinošu konformismu. Šādās toņkārtās funkcionē arī aktieru saspēle, kurā pārliecinoši ir Marks Rafalo, Reičela Makadamsa, Maikls Kītons un citi. Kino no 26. februāra.

Japānas filmu festivāls. Lai arī Tālo Austrumu, tajā skaitā Japānas, kino pasaulē un festivālu apritē ir populārs, Latvijā šī reģiona filmas ir salīdzinoši retas. Šī kinoprogramma ir saistoša ne tikai izcelsmes dēļ, bet arī tāpēc, ka pārstāv Japānā iecienītu žanru – kulināro kino. Repertuārā – piecas filmas, kas iesniedzas gan dokumentālajā, gan spēles kino. Kinoteātrī Splendid Palace no 25. līdz 28. februārim. Ieeja bez maksas, saņemot ieejas kartes kinoteātra kasēs.

oo Neuzticība / Misconduct. Pagalam jocīgs psiholoģiskais trilleris film noir vēsmās ar izcili samudžinātu sižetu, kas iedveš tikpat lielu ticamību kā absurdākās konspirāciju teorijas. Neizskaidrojami, ko šajā pretenciozajā gabalā dara kinoleģendas sers Entonijs Hopkinss un Als Pačīno. Kino no 26. februāra.

Divu pasauļu meistars

Posted on februāris 24, 2016 by - Piemiņa

Umberto Eko (1932-2016) – rakstnieks, kas prata uz pasauli paskatīties neierasti 

Piektdien, 19. februārī, literatūras cienītāji visā pasaulē saņēma skumju vēsti – vēzis bija uzvarējis 84 gadus veco pasaulslaveno itāļu rakstnieku Umberto Eko. Semiotiķis, filozofs, literatūrkritiķis, rakstnieks – tie ir tikai daži tituli, kas piedēvēti Umberto Eko, tomēr plašākai publikai viņš pazīstams kā rakstnieks, kura romāni līdzinās intelektuāliem labirintiem, pieblīvētiem ar atsaucēm uz dažādām kultūras norisēm.

Mikimauss ir skaists

Eko darbi ir intelektuāli izaicinoši, tomēr ne snobiski – pats autors apgalvo, ka Mikimauss var būt tikpat skaists un jēdzieniski ietilpīgs kā japāņu haika, un to spilgti pierāda arī savā daiļradē. Eko grāmatās līdzās sadzīvo filozofija, semiotika, antropoloģija, popkultūra, autors nenoniecina neko no pasaulē atrodamā, ja vien tas ir saskaņā ar humānām idejām un cilvēcību.

Par šādu intelektuālu eklektiku Eko bieži ir ticis kritizēts akadēmiskajās aprindās. Tomēr pats nekādas pretrunas savā darbībā nesaskatīja un reiz ir teicis, ka uzskata sevi par nopietnu profesoru, kurš brīvdienās raksta romānus. Lasot daudzslāņainos Eko darbus, itin nemaz nešķiet, ka tie būtu tapuši vieglprātīgas brīvdienu darbošanās rezultātā, tieši otrādi – savos romānos viņš nenodala literatūru no akadēmiskās dzīves, tāpēc Umberto Eko nereti dēvē par divu pasauļu meistaru.

Laikā, kad ļaudis it kā vairs nelasot grāmatas, var rasties jautājums, kā tāda mēroga popularitāti ir ieguvusi šī sarežģītā lasāmviela. Eko romāni pieprasa pamatīgu iedziļināšanos un teksta atšķetināšanu. Viņš jutās aizvainots par šādiem prātojumiem un puspajokam atbildējis, ka rakstniekam uzdot šādu jautājumu ir tas pats, kas sievietei prasīt, kāpēc viņa vispār patīk vīriešiem.

Tas gan nenozīmē, ka autors neapzinājās savu literāro ietekmi – kādā no intervijām Umberto Eko atzinis, ka savos darbos cenšas «mainīt» lasītāju, piebilstot, ka autoram nav jādomā par to, ko gan lasītājs varētu no grāmatas sagaidīt, bet gan jārada kaut kas, ko lasītājs nav spējis paredzēt.

Lai izdzīvotu, ir jāstāsta

Eko rakstīšanu uzskatīja par nogurdinošu, par spīti savam ironiskajam izteikumam par «brīvdienu darbu». Pēc tam, kad 2010. gadā iznāca viņa Prāgas kapsēta, Eko žurnālistiem pastāstīja, ka vismaz divus gadus pēc katra romāna iznākšanas viņš dzīvo ar pārliecību, ka rakstīšanu pametīs. Katrs literārs darbs esot kā bērns – par to ir neatlaidīgi jārūpējas, bet vēlāk romāns rakstnieku pamet un dzīvo pats savu dzīvi.

Savas dzīves laikā Umberto Eko ir izdevis septiņus romānus (seši no tiem tulkoti arī latviski) un vairāk nekā 40 akadēmisku un populārzinātnisku grāmatu, bet pavisam drīz Eko cienītāji saņems autora pēdējo grāmatu – eseju kolekciju, kas veidota no Itālijas avīzē L’Espresso publicētajām rakstnieka slejām. Šo grāmatu bija plānots izdot maijā, tomēr pēc autora nāves tās publicēšana krietni pasteidzināta.

Draugi un kolēģi Umberto Eko raksturo kā erudītu, humoru mīlošu cilvēku, kas līdz pat vēlai naktij labprāt diskutējis ar saviem studentiem par semiotiku un filozofiju. Pasaule noteikti būtu daudz zaudējusi, ja savulaik jaunais Umberto Eko būtu pakļāvies tēva gribai un devies studēt tieslietas. Tomēr viņš palika pie sava un iestājās Turīnas Universitātē, lai mācītos viduslaiku filozofiju un literatūru. Vēlāk Umberto Eko kļuva par Boloņas Universitātes profesoru, bet pasaules mēroga slavu ieguva pēc sava pirmā romāna Rozes vārds izdošanas 1980. gadā. Vēsturiskais detektīvromāns tulkots 43 valodās, un tā tirāža ir mērāma miljonos, pēc romāna motīviem tapusi arī filma ar Šonu Koneriju galvenajā lomā.

Umberto Eko ir atstājis iespaidīgu intelektuālo mantojumu, tomēr līdz ar viņa nāvi cilvēce ir zaudējusi izcilu domātāju, kas prata pasauli aplūkot no neierastiem skatpunktiem. Citējot pašu rakstnieku: «Lai izdzīvotu, ir jāstāsta stāsti.» Savās grāmatās Umberto Eko joprojām ir dzīvs, un viņa intelekts un humora izjūta spēs aizraut lasītājus vēl daudzus gadus.

Skaisti min dubļus

Posted on februāris 24, 2016 by - Recenzija

Latviešu spēlfilma Es esmu šeit – jauna režisora laimīgais sākums

Atzīšos, režisora Renāra Vimbas filmas stāstam piederīgāka šķiet nosaukuma angliskā versija Mellow Mud, kas tiešā latviskojumā skan griezīgi neveikli – «maigie dubļi». Taču dubļi vai, precīzāk, zeme jaunā režisora darbā nav tikai tukšs epitets starptautiskai daiļskanībai. 

Filmas galvenie varoņi – septiņpadsmit gadus vecā Raja (Elīna Vaska) un viņas jaunākais brālis Robis (Andžejs Jānis Lilientāls) – dzīvo no pasaules gandrīz izolētā Latgales lauku sētā, uz kuru caur bieziem, melniem dubļiem ved neizbraucama parodija par ceļu. Elīnas Vaskas varone šos mājupceļa dubļus min vairākkārt – iespējams, kā pretmets apkārtējiem, kuri grasās doties vieglākas dzīves meklējumos vai, kā abu tīņu māte, jau ir aizbraukuši. Taču nepārprotiet – kvēlu nacionālpatriotisma jūtu raisīšana nav šī skandināviski atturīgā vēstījuma mērķis. 

Lai arī zeme (augsne) ir režisora bieži izmantots simbols, tas drīzāk iemieso galvenās varones turēšanos pie savām «saknēm» jeb vietas, kas viņas atmiņā iemieso drošāku laiku, kad meitenei nenācās pieņemt lēmumus, kādi pa kaulam nebūtu pat pieaugušajam. Kā skopi vēsta sižets, dubļainā ceļa galā mājas un līdzās esošo Rajas dievināto ābeļdārzu krietni laimīgākā bērnībā ir iegādājies abu padsmitnieku mirušais tēvs. Tagad tur saimnieko saltā vecmāte izteiksmīgā Valmieras Drāmas teātra aktrises Rutas Birgeres atveidojumā. Viņas varonei, izskatās, kremt gan Latgales dubļainās āres, gan neizprotamā, dumpīgā padsmitniece Raja. Taču režisors savā scenārijā pret Birgeres varoni ir līdz traģikomismam skarbs – pēc kāda nelaimīga atgadījuma «omīte» tiek apglabāta ābeļdārzā, ko pati tik bezkaislīgi centās pārdot.

Bez žēlabām

Filmā, protams, ir jūtama spēcīga aizbraukušās paaudzes atblāzma un ekonomiskās migrācijas proble-mātiskie «blakusefekti», taču tie nav filmas galvenie akcenti, bet gan papildu instruments Rajas stāstā. Patīkami redzēt, ka Vimba ir izvēlējies paiet pussolīti tālāk par sociālu drāmu, tās vietā veidojot emocionālu pieaugšanas stāstu, kura centrā ir koša, harismātiska galvenā varone. Un Elīna Vaska šo varoni nospēlē godam – tas, ka no pāris tūkstošiem pretendentu šai lomai tika izvēlēta viņa, nepārprotami ir filmas veiksme; jāpiekrīt režisora intervijā teiktajam, ka Vaska lomā «ienesusi ko savu». 

Viņas atveidotā Raja nav nekāda «nabadzīte», kas lūst pie pirmās likteņa piespēlētās rūpju situācijas, un līdzpārdzīvojums viņas varonei nav manipulatīvi panākts žēlums, bet gan zināmas spriedzes pavadīta, cilvēciska empātija. Pusaudžu vecuma dumpinieciski sakāpināto reakciju par notiekošo, tāpat kā jaunatklāto pirmo mīlestību viņa izspēlē ar klusu spēku.

Jauneklīgi

Arī režisora paveiktais ir raksturojams kā spējīgs un labi formulēts jauna autora darbs, kurā, protams, netrūkst arī pa kādam negludumam vai naivākam ielaidumam. Taču filma ir jutīgs jauna cilvēka rakstura portretējums, izstāstīts skandināviskā, gaumīgā minimālismā, kura vērienu pastiprina Ērika Ešenvalda komponētā oriģinālmūzika. 

Lai arī filmas auditorija sniedzas ārpus tajā atainoto padsmitnieku vecuma grupas, Es esmu šeit piederību komplicētajam «jauniešu kino» žanram nevajadzētu novērtēt par zemu, it īpaši nacionālā kino kontekstā. Tieši šim žanram ir potenciāls piesaistīt gados jaunākās kinoskatītāju paaudzes uzmanību un beidzot apgāzt novecojušo, stereotipos balstīto un aplamo priekšstatu par latviešu kino kā kaut ko otršķirīgu. 

Savu viedokli par filmu jau izteikuši septiņi berlīnieši vecumā no 16 līdz 18 gadiem – Berlīnes kinofestivāla Generation 14plus programmas žūrija, tieši šo darbu izvēloties par galvenās balvas – Kristāla lāča – laureātu. Nu ar apmeklējumu laiks «balsot» pašmāju skatītājiem.

Ko gribēja Žanna?

Posted on februāris 24, 2016 by - Recenzija

Dailes teātra mūzikls Žanna d’Arka – kā no pamatskolas vēstures kursa 

Komponista Kārļa Lāča, teksta autora Jāņa Elsberga, libretistu Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera mūzikls Žanna d’Arka nav ne spožs teātra notikums, ne arī sagādā milzīgu vilšanos. Gluži kā parasta salonkomēdija komercteātrī. Pie tā vainīga ne tikai režija, bet arī librets un mūzikas materiāls. Jāpasaka skaidri – Žanna ir slikta izrāde, kuras pamatā ir vājš literārais materiāls. Lai gan pa vidu ierastajām Dailes teātra muzikālo izrāžu klišejām (un dažām jaunām nejēdzībām) gadās arī pa dzīvam un pat spožam mirklim.

Neesmu mūzikas speciāliste, tāpēc par komponista darbu izrādē neizteikšos, taču pat īpaši ne-trenētai ausij jāsecina, ka tas nav Lāča veiksmīgākais darbs. Žanna d’Arka rada iespaidu par lupatu deķi, kurā kopā sadiegts viss, kas bijis pa rokai – no baroka līdz bossa nova, obligāto marseljēzu neizlaižot, jo runa taču par Franciju. Bet galvenais – tas maz atbilst mūzikla žanra prasībām.

Mamajas un Džilindžera radītais librets pārsteidz ar konflikta un problēmu trūkumu, paliekot vēstures faktu ilustrācijas līmenī. Lauku meitene dzird balsis, tās liek viņai uzņemties vadīt Francijas armiju un panākt troņmantnieka kronēšanu. Pēc pastīvēšanās ar vecākiem un galmu viņa savu misiju arī veic, bet tad tiek sagūstīta, sabiedroto nodota un sadedzināta uz sārta kā ragana. To zinām no pamatskolas vēstures kursa. 

Mūzikla uzdevums, dabiski, nav analizēt viduslaiku dinastiju politiskās problēmas. Toties tam kaut metaforas līmenī jārada sava leģenda, jāatdzīvina vēsture, padarot to aktuālu šodien. Bez sakarīga stāsta, kurā varoņi kaut ko domā, grib, par kaut ko cīnās arī iekšēji, ne tikai ārēji, tas diez vai iespējams. Turklāt Žannas d’Arkas stāstā ir daudz laikmetīgā. Ko nozīmē ticēt? Kādas ir talantīga cilvēka attiecības ar pasauli? Kā rodas un brūk savienības, kurās līdzgaitnieki pēc mērķa sasniegšanas tālāko ceļu redz atšķirīgu? Ko nozīmē sievietei mēģināt ielauzties vīriešu pasaulē? Daļa no šīm tēmām šķiet ieskanamies Elsberga dziesmu tekstu motīvos, bet izrādē netiek risinātas.

Džilindžers ir gan Žannas d’Arkas libreta autors, gan režisors, tāpēc šķiet godīgi atbildību par izrādes totālo mērķtiecības trūkumu prasīt no viņa. Rodas iespaids, ka šis vēsturiskais materiāls viņu īsti nav interesējis, un inscenējums to skaidri atspoguļo. Dailes lielo skatuvi noformējis Mārtiņš Vilkārsis, kas Žannas Franciju saskatījis kā plašas atvērtas telpas (meitenes bērnība) pakāpenisku, aizvien agresīvāku iespiešanu monolītu sienu gūstā. Bīdāmās sienas izgaismo videomākslinieka Arta Dzērves projekcijas. Lai arī kliedzienā izkropļotās franču tautas sejas ir klišejisks paņēmiens, citviet projekcijas ir vienīgais inscenējuma elements, kas mēģina uzdot jautājumu – kas īsti ir tās balsis, ko Žanna dzird? (Pat Jēzus, kā zinām no Svētajiem Rakstiem, pazina šaubas, un ir tomēr svarīgi, kad un kāpēc Žanna izlemj, ka dzird eņģeļus, nevis, piemēram, dēmonus vai sava vājprāta kliedzienu.) 

Vilkārša telpu piepilda horeogrāfes Ingas Krasovskas inscenētas masu grupas – kareivji, galminieki -, kam jāatveido dažādu veidu orģijas. Diemžēl izskatās diezgan vulgāri, bet arī nepārsteidz, jo šādas orģiju ainas Džilindžera iestudējumos redzamas bieži.

Aktieru ziņā izrāde ir neviendabīga. Masās nodarbināti arī daži no labākajiem Dailes aktieriem, un jāteic, ka brīžam var skaidri pamanīt, cik pazemoti viņi jūtas, – aktieri šķobās, gorās, bola acis un visādi citādi izrāda, ka pelnījuši (kā jau arī ir!) darīt kaut ko nopietnāku. Solisti spēlē labi, bet it kā katrs par sevi – bez dzīvu attiecību nodibināšanas ar partneriem. Piemēram, Ērikas Eglijas (Aragonas Jolanda) un Ginta Grā-veļa (bīskaps Kašons) darbošanos ir patīkami skatīties un klausīties, taču, ko īsti grib viņu atveidotie tēli, saprast neizdodas. 

Izcils ir Artūrs Skrastiņš Šarla VII lomā, bet – kā vērtība pati par sevi. Groteskā, asā parodija par ģļēvo, liekulīgo, paranojas un lielummānijas mocīto troņmantnieku, ir asprātīga, lai arī izrādē nav pamatojuma, kāpēc karalim būtu jābūt tādam morālam kroplim. Patīkami izceļas arī Lauris Dzelzītis un Aija Dzērve Žannas vecāku lomās, un Intars Rešetins, kurš Žannas mīļotā lomu izpilda ar tādu svinīgu nopietnību, ka plakanais tēls atdzīvojas un viņa attiecības ar meiteni vismaz vienā ainā ienes izrādē cilvēcisku siltumu. 

Taču vislielākais brīnums ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa Žannas lomā (otru lomas atveidotāju Ievu Segliņu diemžēl neesmu redzējusi). Tas ir talantīgas aktrises varoņdarbs – atdzīvināt tik dekoratīvu lomu, dažbrīd piešķilt arī enerģiju partneriem un radīt, lai arī īslaicīgu, bet sajūtu, ka šī neveiksmīgā izrāde grib kaut ko vēstīt. Nav jau daudz – Žannas apjukums, milzīgs nogurums un kaut kāda nolemtība, kas dzen viņu uz priekšu. Bet tas ir cilvēciski un konkrēti. Par to arī iestudējuma vērtējumā par pusotru zvaigznīti vairāk.

ooo

Žanna D’arka. Nākamās izrādes 26., 27. un 28. februārī. 5-25 eiro.

Nedzīvot mītā

Posted on februāris 24, 2016 by - Intervija

Rīgas Stradiņa universitātes starpkultūru komunikācijas profesors Deniss Hanovs par aukstā kara temperatūru Eiropā un par bailēm, ar kurām ir jāstrādā

Iespējams, diskusijas par dzimtes jautājumu Latvijā iegūtu pavisam citu vērienu, ja aizspriedumu vietā notiktu iedziļināšanās. Šādu mēģinājumu piedāvā jaunais starpdisciplinārais pētījums Dzimtes konstruēšana III. Tā autori tematizējuši dzimtes jautājumu saistībā ar Mocarta operām, Latgales sieviešu dzeju, Oksfordas kustību un citiem interesantiem atradumiem Eiropas sabiedrības dzīlēs. Viens no viņiem, Deniss Hanovs, raksta par Mocarta operu Dons Žuans ar tās komplicēto tēlu donu Annu priekšplānā. 

Ejot uz interviju, šķita svarīgi paplašināt dzimtes tēmas apvāršņus, par kuriem Latvijā maz publiski diskutē, bet Hanovs sarunā pārkāpa ne tikai neērtā dzimtes jautājuma robežas, bet arī vēsturiski neērtās latviešu un krievu attiecību robežas, paverot jaunu izpratni, kā kopīgi tikt galā ar aizspriedumiem un traumām.

Sarunu par dzimtes jautājumu varētu sākt ar Homēru vai Platonu, taču nupat aktualizējušās diskusijas par Stambulas konvenciju. Tā vēršas pret vardarbību ģimenē, vardarbību pret sievietēm, un Latvija ir viena no retajām ES valstīm, kas to nav ratificējusi, tādēļ seno grieķu dzimtes jautājuma analīzes vietā sāksim ar šodienu – ko nozīmē Latvijas «nē» Stambulas konvencijai?
Šis ir ļoti svarīgs jautājums. 20. gadsimta otrajā pusē cilvēktiesības kļuva par masu kultūru, bet tagad piedzīvojam iepriekš iegūtās brīvības sašaurināšanu. Eiropā demokrātijas telpa patlaban piedzīvo krīzi, jo aizvien mazāk cilvēku ir ieinteresēti demokrātiju nest sevī. Tai ir nepieciešami nesēji, kā jebkurai ideoloģijai. Demokrātija ir ideoloģija, kas iekļauj visus atšķirīgos, ļaujot katram sasniegt dzīves kvalitāti. To pašu, ko pirms vairākiem gadsimtiem ierakstīja ASV Konstitūcijā, bet vēlāk Cilvēktiesību deklarācijā – par indivīda pilnveidošanās tiesībām, laimi. Laimes kategorija nozīmē arī to, ka cilvēks neatkarīgi no ticības, dzimuma, seksuālās orientācijas, izglītības, materiālā stāvokļa var atrast sabiedrībā sev telpu un brīvi iekļauties.

Līdzšinējie priekšstati bieži vien sabrūk, kad sākam uzdot jautājumu – kāpēc? Kad ar saviem studentiem runāju par rasismu, pieminu Ammas Asantes filmu Belle. Tajā ir runa par 18. gadsimta britu sieviešu kustību. Viņas sāka runāt par to, ka vergu tirdzniecība pazemo apgaismoto eiropieti. Filmā ir stāsts par jaunu meiteni, kura nākusi no britu kolonijas zemēm, uzaugusi baltādaino ģimenē, ieguvusi labu izglītību, bet izskatās citādi, jo viņas ādas krāsa ir tumša. Kad ģimenei nāk viesi, vectēvs saka: tu taču saproti, ka nevari būt kopā ar mums, kad dzersim tēju. Pēc tam varēsi parādīt viesiem, cik labi tu spēlē klavieres.

Selektīvā līdzdalība un līdztiesība?
Jā, taču pēkšņi filmā atskan jautājums – kāpēc? Vectēvs ir izcils jurists, talantīgs cilvēks, bet uz šo meitenes jautājumu nespēj atbildēt.

Līdzīga veida jautājumus sāka uzdot dažādas sabiedrības grupas pagājušā gadsimta 60., 70. gados. Taču kopš aukstā kara beigām mums vairs nav lielo naratīvu, kurus šis karš lielā mērā Eiropas sabiedrībā uzturēja. Mums Latvijā aizvien ir rezervēta attieksme pret tādiem jautājumiem kā solidaritāte nodokļu politikā. To uzskata par kaut ko vecu, kas ož pēc boļševikiem. Solidaritāte un protests nav dārgu veikalu logu izsišana, bet tas, ka mums jāuzdod jautājums – kāpēc ir tik krasa nevienlīdzība? Kā to izlīdzināt? Mums kā sabiedrībai vajadzētu nosūtīt rēķinu politiķiem 25 gadu garumā: kur ir investīciju politika? Kur ir darbaspēka politika? Vai esam ilgtspējīga sabiedrība? Kāpēc slēpjam no sevis iztukšotos reģionus?

Tas ir apdraudoši, jūsuprāt?
Eiropā atgriežas aukstā kara temperatūra. Šeit saskatu vislielākos riskus, ka padomija var atgriezties mūsos, varam būt šī vīrusa nesēji. Ar 4. maiju nekas nav beidzies, bet gan sācies. Mums vajag dziļas domāšanas pārmaiņas.

Atgriežoties pie jautājuma par dzimti un cilvēktiesībām – saskatu vairākas problēmas. 90. gados, kad Eiropa izbaudīja citādo, mēs to negribējām. Mums vajadzēja izbaudīt pašiem sevi, ko bijām zaudējuši Otrajā pasaules karā. Tāda ir vēstures loģika. Atjaunotajā Latvijas valstī cilvēki grib būt latvieši. Daudzi – tādi kā no 30. gadiem. Latvijā, piemēram, nav tulkots ne Zigmunds Baumans, ne Aleida  Asmane – autori, kuri runā par vēsturisko atmiņu. Mums toties ir [civilizāciju sadursmes teorijas autors Semjuels] Hantingtons cietajos vākos.

Tūkstošgades mijā notika lūzums. Austrumeiropa nebija gatava pieņemt citādo, jo izdzīvoja savu atgūto pagātni, savukārt Rietumeiropā sākās konservatīvais pagrieziens. Ir milzīgi daudz ātri iegūstamu argumentu. Varbūt atceraties Kārļa Vērdiņa dzejoli Parīze? Viņš raksta no «kādas tantes» viedokļa – kas tik nenotiek tai Parīzē! Eiropā ir šāda kritiskā masa, uz kā konservatīvie var būvēt savu politiku. Pēc teroraktiem savienojās bailes ar demagoģiju.

Kāpēc tas tā izvērsās, jūsuprāt?
Paskatieties kaut vai vēlēšanas – aizvien mazāka līdzdalība. Kas mūs Latvijā vienoja, kad balsot aizgāja 71% balsstiesīgo? Valodas referendums. Bailes, ka tuvojas katastrofa.

Mums jāsaprot, ka demokrātija pastāv tikai tik tālu un ir tik plaša, cik ir tās nesēju. Daudzi nesaprot, ka arī tad, ja labējie radikāļi nāks pie varas, imigrantus nevarēs iepakot un sūtīt prom. Nepamodīsimies kā reklāmā – ar bageti, franču sieru un baltādainiem frančiem nacionālajos kostīmos. Tā ir ilūzija, par ko var nākties ļoti dārgi maksāt.

Taču es negribu nicināt cilvēku bailes. Ja kādam ir bail no citas ādas krāsas cilvēka, es neteikšu: fui, muļķis! Nekādā gadījumā! Bet ar bailēm ir jāstrādā. Citu risinājumu mūsdienu globālajā pasaulē nav. Ir viena premisa, ar kuru strādāt: nevaram atgriezties vēstures posmā, kas pagājis. Nevienā. Nevar šodien ignorēt ne Lutera idejas, ne Franču apgaismību, ne 20. gadsimta cilvēktiesību idejas. Mēs nekad vairs nevarēsim sēdēt 20. gadsimta 30. gadu Ķuzes kafejnīciņā, dzert šokolādi, dzirdēt fokstrotu fonā un pēcāk doties uz pludmali. Nē, pludmalē mums ir bagāto cilvēku villas, kuriem visai maz rūp, kas Latvijā notiek, ir tukši lauki, maz ražošanas un ļoti vajag jaunās paaudzes mūsu pensiju fondam. Ļoti utilitāri!

Trūkst atvērtības citādajam?
Ir politiskie spēki, kuri uzkundzējas mūsu bailēm un stiprina mitoloģiju. Gan kreisie, gan labējie. Kreiso vispār nav – Saskaņas centrs, tas ir vienkārši smieklīgi. Turklāt viņu valoda ir ļoti līdzīga pretējā spārna – nacionāli konservatīvajai – valodai. Viņi perfekti sadarbojas Rīgas domē, Saeimā. Par tikumības grozījumiem Izglītības likumā, piemēram, runāja kopā. Tikai elektorāta valoda atšķiras, saturs ļoti līdzīgs.

Otrs mīts ir tāds: minoritāšu tiesības ir manu tiesību atņemšana. «Kāpēc viņiem vēl kaut ko vajag?» Tāpēc ka, cilvēktiesību telpai izplešoties uz visiem, ir arvien mazāk risku, ka nemarginalizēs mani pašu. Man gribētos, lai Latvijā ir vairāk drosmes pateikt «nē». Kad bija tā viduslaiku cienīgā tikumības panta pieņemšana, man būtu gribējies, lai vidusskolēni, studenti ir ielās. Kā Parīzē vai Berlīnē, kur viņi ir ielās tādos gadījumos.

Kur ir studentu drosme?
Es prasīju saviem studentiem: iesit ielās? Nē, neesot jēgas. Vīnē, kur es kā vieslektors reizēm pasniedzu gan skandināvistikas, gan slāvistikas fakultātē, visa studiju ēka ir aplipināta ar uzrakstiem: «Sargāsim sīriešu sieviešu tiesības!» Pie mums cilvēkiem ir dziļi nospļauties uz mūsu pašu sievietēm, kuras cieš no vardarbības! Cik daudz sieviešu ir spiestas ciest ģimenēs, jo nav, kur bēgt?

Visu jau var norakstīt uz 700 gadiem verdzības, bet – kāpēc necīnāmies? Jā, padomju gadi nodarīja lielu ļaunumu, bailes ir iesūkušās ādā. Bet tas smagais darbs ir jāizdara! Vai esam eiropieši vai tikai baiļu masa, kas dzīvo pirmskara Latvijas mītā?

Taisām latvietību tā, kā skandināvi to dara, – ar stipru kultūras dinamiku, pieņemot citādo. Tā ir iespēja arī savu kultūru izplatīt, radīt par to interesi un cieņu. Taču tad radikāli jāmaina politiskā ainava. Tagad pie varas ir vai nu cilvēki, kas bijuši funkcionāri padomju laikā – neesam spējuši no viņiem atbrīvoties, vai jaunie censoņi, kuri izmanto mitoloģizēto priekšstatu par latvietību. Tas ir vieglākais, kā vākt balsis. Liela daļa mūsu vēlētāju atrodas narkotiskā stāvoklī, visu laiku saņem ideoloģisku rīdīšanas šprici.

Vai alkas diskriminēt pieaug?
Domāju, jā. Pie mums ir tāds priekšstats, ka cilvēktiesības uzspieda Rietumi. Piemēram, partnerattiecību reģistrēšanas likumu daudzi uztver kā ļauno geju un lesbiešu sazvērestību, kas grib iznīcināt klasiskās vērtības. Tagad, kā saprotu, par valsts līdzekļiem tiks popularizēts laulības institūts. Kā zobu pastas reklāmā: tēvs, māte, divi bērni un labradors blakus. Tikai tāda ir ģimene! Varbūt tomēr mums vajag, lai visi cilvēki, kas šeit dzīvo, jūtas labi un piederīgi?

Vislabāk uz šo jautājumu atbildējis [Imanuels] Kants savā publikācijā Kas ir apgaismība? Tā nozīmē pārtraukt prāta nepilngadību, saka Kants. Prāta pilngadība nozīmē pašam analizēt procesus. Kamēr esam nepilngadīgi, kāds mūsu prātam vienmēr uzkundzēsies. Kants kā piemēru min baznīcu, bet pretendentu šodien ir daudz. Vairākus gadsimtus Eiropā apgaismotie prāti cīnījās par brīvības telpu, bet šodien mēs tiecamies to sašaurināt.

Interesanti, ka jūs, būdams krievs, esat iedziļinājies latviešu vēsturiskajos apstākļos, centies tos saprast. Arī tas ir veids, kā paplašināt brīvības telpu.
Emocionāli un intelektuāli esmu spējis ieiet latviešu vēsturisko sāpju telpā. Intervējis cilvēkus, daudz lasījis par iznīcinātiem sapņiem, dzīvībām. Saprast latviešu sāpes man bija nopietns un sarežģīts iekšējs process. Kad beidzās padomju laiki, mācījos 3.-4. klasē. 90. gados krievu cilvēkus sāka asociēt ar padomju okupācijas noziegumiem. Sadzīvē tie pat ir sinonīmi – «krievu laiki», «krievu tanki».

Kā krievam jums tas ir aizvainojoši?
Tie bija padomju laiki un padomju tanki. Taču es ļoti labi saprotu apzīmējumu «krievu». Tie cilvēki, kuri naktī ielauzās latviešu mājokļos ar ieročiem un teica – ātri pakojiet mantas, uz vagoniem! -, runāja krievu valodā. Tas ir milzīgs emocionāls darbs sabiedrībai un katram individuāli tikt ar to galā. Vāciešiem ir jēdziens «pārstrādāt pagātni». Jautājums – ko ar atmiņām darām? Rietumeiropas valstīs, kuru režīmi nodarījuši pāri miljoniem cilvēku, pastāv nožēlas politika.

Dzirdot «krievu tanki», «krievu laiks», man sāp un man ir žēl. Tagad riskēju izskatīties teatrāli, bet, ja reiz ir iespēja pateikt publiski, es ļoti nožēloju to katastrofu, tos noziegumus, kurus Latvijas iedzīvotājiem Otrā pasaules kara laikā nodarīja tie, kuri runāja krievu valodā, pēc tautības bija krievi. Es gribētu, lai latvieši un citas tautības pieņem šo personīgo atvainošanos no manis, lai gan manā ģimenē neviens nav piedalījies ne izsūtīšanās, ne čekas noziegumos. Vectēvs bija jūrnieks, vecmāmiņa šurp atbrauca pēc kara.

Es gribu būt krievu izcelsmes latvietis, kas jūtas nevis vainīgs, bet atbildīgs. Vainas sajūtai tomēr jābūt individuālai. Ja esi vainīgs, par to jābūt sodam. Bet atbildīgs varam būt katrs – manas ģimenes klātbūtne Latvijā ir daļa no procesa, kas daudziem latviešiem kļuva par katastrofu uz mūžu. Šī katastrofas izjūta tiek nodota arī nākamajām paaudzēm.

Pateikt to, ko jūs tikko pateicāt, vajadzētu būt ļoti smagi.
Jā, bet citādi nevaru iet tālāk. Nevaru ar studentiem runāt par Otro pasaules karu, okupāciju, tālākajiem sabiedrības procesiem, ja netieku galā ar šo jautājumu. Mēs Latvijā esam iestrēguši nespējā runāt par to. Tāpēc nespējam iet tālāk. Bet mums ir jāiet tālāk, jo apkārt plosās globālu izaicinājumu jūra. Nevaram vienkārši aizslēgt durvis, izlikties, ka neesam mājās, un cerēt, ka izaicinājumi paies garām. Ja spētu iziet cauri nožēlas procesam, kas ir ļoti smags, beigās būtu balva – pazustu sajūta, ka šī valsts ir sazvērestība pret mani. Tādā gadījumā dažas partijas ļoti strauji zaudētu balsis. Taču nezaudēs, jo uzturēt mītu «Latvijas valsts kā sazvērestība pret krieviem» ir ļoti izdevīgi.

Laba piespēle Putina Krievijai?
Putins varenās Krievijas stāstu sākotnēji bija paredzējis «iekšējai lietošanai». Pēc Jeļcina juku laikiem viņš piedāvāja atgriezties miegā. Mūsu konservatīvie politiķi ir ideāli Putina sabiedrotie. Nevajag pat Kremļa medijus! Tas ir ļoti bīstami situācijā, kad Eiropa strauji zaudē demokrātijas vērtības. Paskatieties kaut vai to, kas notiek Ungārijā, Polijā. Cik cilvēkiem īsa atmiņa! Poļi vairs neatceras, kā viņus vajāja specdienesti.

Kas jums šķiet svarīgi no pēdējā laikā Latvijā notiekošā saistībā ar dzimtes jautājumu?
Latvijā diskusijās notiek mēģinājumi sašaurināt feminisma paplašināto telpu, kur sieviete nav vīriešu sabiedrības projekcija, bet indivīds, kas nodrošina savas tiesības. Dzimums nav ieslodzījums, bet brīvības telpa.

Satraucoši, ka kino atgriežas arhaika. Visbriesmīgākais seriāls pēdējos gados – un daudzi šeit sadusmosies – ir Troņu spēle. Gribu to analizēt nākamajā krājumā par dzimtes konstruēšanu. Šajā seriālā sieviete ir vīriešu vardarbības objekts, fantāziju objekts, vienlaikus aizkulišu intrigu vērpēja. Izvarošanas, agresīvi primitīvais mačo priekšstats par sievieti kā objektu – ļoti pietuvināti porno žanram. Vardarbība pret sievieti izpaužas visos līmeņos.

Atgriežoties pie dzimtes jautājuma izpratnes Latvijā – feministe tiek uzskatīta par nelaimīgu un dusmīgu sievieti, kura nav atradusi vīru un cīnās pret vīriešiem. Starp citu, man ar studentiem lekcijās ir spēle Kupeja, tajā viņiem jāizvēlas cilvēks, ar kuru varētu braukt kopā vilciena kupejā. Piemēram, policistu, kurš ir gejs, skolotāju musulmani, feministi, kura dodas uz konferenci. Puiši to feministi parasti atstāj malā. Saka – viņa sāktu stāstīt, kādi vīrieši ir cūkas. Tas ir labs pamats sarunai, kas tad ir feminisms un kas tas nav. Šāds sarunas mēģinājums ir arī mūsu pētījumu krājums par dzimtes jautājumu. Gribam dekon-struēt pieņēmumu, kas dzimte ir kaut kas statisks. Kā filozofe Džūdita Batlere saka, dzimte ir sabiedrības konstruēts priekšstats par dzimumu. Virsslānis.

Kāds bija jūsu pārsteidzošākais atklājums par dzimtes jautājumu Mocarta operās?
Mūzikas valoda spēj ļoti precīzi ierāmēt emocijas. Teiksim, mažora fenomens ir vairāk vīrišķīgais, proaktīvais. Minors ir sieviešu, pasīvais. Mūzikas valodai ir arī politiskas nozīmes. Psiholoģiskas, antropoloģiskas. Tas ir ļoti interesanti! Kad kalps uz skatuves saka grāfam – jums pietika tikai piedzimt, kungs -, kas tas ir par vēstījumu!

Mana pamattēze: operu varam analizēt kā sociālā auduma gabaliņu – redzam sieviešu tēlus, attiecības ar vīriešiem, kalpiem. Piebildīšu, ka Mocarta opera Figaro kāzas izvērtās par veselu detektīvromānu. Drāmas versiju aizliedza gan Francijā, gan Hābsburgu impērijā. Marija Antuanete ar skandālu piespieda Luiju XVI to uzvest mazā galma teātrī. Kad noņēma politiskos aspektus, šī opera pārvērtās par klasisku opera buffa, komēdijžanru. Austrijas aristokrātija galu galā atriebās Mocartam: kad viņš 1788. gada 7. maijā ar operu Dons Žuans atgriezās Vīnē, bija ļoti vēsas recenzijas. Savukārt Prāgā, Bohēmijā, visi par to bija sajūsmā.

Vai dosities uz Makbeta pirmizrādi Rīgas operā?
Pirmizrādē ir paredzēts tumšs uzvalks, kas ir represīvs zināmā veidā. Tas tik lieliem burtiem bija minēts uz biļetes, ka pirmajā brīdī nodomāju, ka kļūdas pēc esmu nopircis biļeti uz izrādi Tumšais uzvalks. Ko darīt studentam, kuram nav tumša uzvalka? Vai kādam, kurš nevēlas to vilkt? Vai tūristam, kurš atbraucis uz Latviju ar mugursomu? Es šajā ziņā esmu snobs, pirmizrādēm izmantoju smokingu. Tas ir rituāls, jo pirmizrāde man ir svinīga telpa. Taču tam, kuram nav tumša uzvalka vai kurš nevēlas tādu vilkt, ir jābūt tiesībām nākt un skatīties tādās drēbēs, kādas viņam ir.

Vai esat paspējis noskatīties filmu Dāņu meitene?
Vēl ne. Man liekas, meinstrīma filmās tēma par dzimuma maiņu parādās pirmoreiz. Pamatatšķirība starp cilvēktiesību diskursu un neokonservatīvo skatījumu ir tā, ka dzimte ir nenoteikta, plūstoša realitāte. To var izvēlēties un piemērot. Arī dzimums ir maināms, jo psihe var diktēt citus priekšstatus nekā ķermenis. Tu vari justies svešs savam ķermenim. Bailes sabiedrībā no tā ir tāpēc, ka tas nozīmē robežu pārkāpšanu. Bailes vispār ir egoistiskas, tas ir jautājums par komforta zonu: man jāpierod pie jaunā, tas jāatšifrē. Stereotips ir ērts dīvāns, no kura negribam piecelties. Atkal atgriežamies pie nepilngadības: gribam vienkāršas atbildes un lai nav jādomā par sarežģīto. Atcerieties, kā Gredzenu pavēlniekā hobits pirmoreiz ar savām mazajām ķepiņām gāja aiz Šīras robežām! Bija briesmīgi, bet, kad atgriezās, viņš jutās dzimtajam ciemam svešs, toties ieguvis drosmi.

CV

Dzimis 1977. gadā Rīgā
2003. gadā ieguvis doktora grādu humanitārajās zinātnēs. Disertācijas tēma: Latviešu nacionālā kustība 19. gadsimtā un Baltijas Vēstnesis
Kopš 2012. gada RSU profesors Komunikācijas zinātņu fakultātē
2013. gadā kopā ar Valdi Tēraudkalnu izdod grāmatu Laiks. Telpa. Vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1934-1940
Pētnieciskās intereses saistītas ar pilsoniskās sabiedrības analīzi un integrācijas politiku Latvijā, kā arī 18. gadsimta aristokrātijas kultūru un 18. gadsimta itāļu operu